JG212 Gundars Ķeniņš-Kings. Puskoka priekšlikumi pārmaiņu pusceļā

In nova fert animus mutatas dicere formas...

Publius Ovidius Naso

Oregonas Universitātes profesoram Viktoram Morisam patika atgādināt, ka saimnieciskās lietās jautājumi arvien paliek tie paši. Mainās tikai atbildes. Septiņos pārmaiņu gados Latvijā tās ir mainījušās bieži, un, cerams, mainīsies vēl, uz labo pusi. Aktieŗi uz Latvijas saimnieciskās skatuves arī mainās, vismaz maina lomas un tērpus. Kāda ministra vārdiem runājot, agrāk biedrs, tagad kungs. Agrāk fiziķis, tagad Latvijas Bankas prezidents. Agrāk partijas darbinieks, tagad uzņēmējs. Agrāk zaglis, tagad eksportfirmas īpašnieks.

Visā visumā varam teikt, ka Latvija savā lēnajā pārmaiņu gaitā ir nonākusi gandrīz pusceļā. Glāze, kā sacīt, ir gan pusē pilna, gan pusē tukša. Latvijai ir laba emisijas banka, stabila nauda un puslīdz sakārtojusies banku sistēma. Latvijā ir fabrikas ar labiem panākumiem un ir tādas, ka nīkuļo. Tur ir arī lieli valsts uzņēmumi gan ar labiem ienākumiem, gan ar lieliem zaudējumiem. Tur ir arī faktiski bankrotējuši pasākumi, kas nespēj samaksāt sociālos nodokļus saviem darbiniekiem, bet atrod naudu kungu vajadzībām. Pensionāri ir nabagi, taču taupīgie valdības vīri valdībā sabalansē budžetu un tomēr nekaunīgi braukā ar jauniem limuzīniem, sev labākus dzīvokļus un birojus gādājot. Kā pasakās tur atrodam gan gudros brāļus, gan pastarīti; tagad gaidām brīdi, kad Antiņš tiks pie princeses. Marksisti profesori runā par mežonīgo kapitālismu, bet technologi raksta par tādām valsts utopijām, ka vecie Gosplāni salīdzinājumā liekas brīvā iztēlē radīti mākslinieku darbi. Ja nebūtu daudz krievu iespaida, varētu runāt par tīru folkloru: dzer un dzied; dzejo un dejo; un daudz stāsta pasakas. Kaut Latvijas kredita vērtējumi uzlabojas, ārējās tirdzniecības līdzsvara trūkums satrauc Latvijas draugus un labvēļus. Tiesa, ir milzīgs kapitāla trūkums. Trūkst naudas techniskiem uzlabojumiem. Padomju sistēmas augstākā izglītība vēl joprojām lūkojas pēc padomju valsts pasūtījuma savai darbībai. Zagt ir vieglāk nekā strādāt, tomēr godīgo latviešu skaits aug. Šur un tur, īpaši Rīgas centrā, dzīve iet uz augšu. Šur un tur, visam nodilstot, tā iet uz leju. Uz leju velk augošas veco ļaužu masas un citi apgādājamie. Uz augšu velk jaunā paaudze. Tā ir uzņēmīga, tā ir itin veikli pielāgojusies pārmaiņām. Te nāk jaunā maiņa. Apsveicami! Cerams, tā ar laiku zaudēs savu pārmērīgo egoismu un reiz varēs par sevi teikt: „Sirds kurzemnieka gods!”

Šajā laikā dzirdam dažnedažādus priekšlikumus stāvokļa uzlabošanai. Daži no tiem saskan ar ekonomikas pamatu pirmajā nodaļām, bet neatbilst Latvijas realitātēm. Daži no tiem atbilst Latvijas realitātēm, bet saimniecisko attīstību neveicina. Lai šādus ieteikumus, kas kādreiz nāk no itin prātīgiem cilvēkiem, varētu izvērtēt, lūgšu lasītājus ņemt vērā divus novērojumus. Tie atbilst realitātēm, un tos esmu izteicis jau lielo pārmaiņu sākumā. Pirmais: „Sakārtojiet savu domāšanu!” Otrs: „Tirgu nevar apšmaukt!” Atcerēsimies arī, ka visās pārmaiņās ir gan ieguvēji, gan zaudētāji. Pirmie vēlas pārmaiņas, otri tās bremzē. Ja visumā ir vairāk labuma nekā sliktuma, tad runājam par progresu.

Tālāk atcerēsimies, ka Latvijai ir nepieciešama stabila nauda un īsti taupīga fiskālā polītika. Ar to vien nepietiek; vajadzīgs eksporta spēju pieaugums. Tālāk jādomā par pilnīgāku nodarbinātību (īpaši privātajā sektorā) un augstāku ražību (to mērīsim ar precēm un pakalpojumiem, ko tirgū pieprasa).

Tālāk aplūkosim dažus pazīstamus priekšlikumus, kas gan nav pilnīgi novērtējami. Heraklits norādīja, ka „viss plūst”. Pasaulē viss mainās, un šīsdienas atbildes ar laiku arī var mainīties. Vēlēšanām tuvojoties, šeit minētos priekšlikumus redzēsim jaunās formās un dzirdēsim arvien biežāk.

1. Lielāku valdības kontroli pār Latvijas Banku.

Patreiz Latvijas Bankai ir ļoti liela nozīme Latvijas attīstībā. Tai ir arī droša peļņa, kas noteikti ir ievērots ieinteresētās aprindās. Manuprāt, Latvijas Bankas polītika − naudas stabilitāte un sekmīgais inflācijas samazinājums − ir ļoti piemērota šīsdienas apstākļiem. Bankas vadības un darbinieku kompetence ir katru gadu augusi. Bankai ir laba reputācija ārzemēs, kur lemj par aizdevumiem un ieguldījumiem Latvijā. Tai uzticas, bet to nevar teikt par polītiķiem kas vēlas tiešāku noteikšanu. Bankas pieredze vēl nav plaša, bet kā emisijas bankai tai ir milzīga un neapskaužama loma saimnieciskas katastrofas gadījumā. Tad centrālā emisijas banka ir pēdējais aizņēmuma avots. Tā tiek pierunāta, lūgta un pat spiesta izsniegt šos aizdevumus, kas banku sistēmā pārvēršas par naudu. Jo sistēmā vairāk naudas, jo lielāka inflācija! Līdz šim Latvijas Banka šajā lietā bijusi ļoti uzmanīga. Ja tas tā nebūtu, Latvija varētu būt aizgājusi Baltkrievijas un Ukrainas ceļu.

2. Apdrošināt visus noguldījumus.

Noteikti jāveicina taupība un krāšana. Taču visu noguldījumu apdrošināšana bez attiecīga riska veicina nekontrolējamas banku avantūras. Mazo krājēju noguldījumus turpretim varētu labprāt apdrošināt.

3. Palielināt kreditiestāžu dažādību un skaitu.

Banku un kredītiestāžu uzraudzība Latvijā vēl joprojām ir grūta. Trūkst ticamas kredita informācijas par banku dibinātājiem un aizņēmumu devējiem un ņēmējiem. Nāk prāta, ka Oregonas territorijā, kur banku laupītāji paši dibināja bankas reiz prasīja trīskāršu atbildību par bankas kapitāla drošību. Par to varētu lēnām padomāt. Man tiešām bail no tiem, kas meklē jaunas noguldītāju aplaupīšanas iespējas.

4. Devalvēt latu.

Cui bono? Parasti šo soli ieteic, lai samazinātu importu un palielinātu eksportu. Lata devalvācija samazinātu importu, īpaši mašīnu un technoloģijas iegādi ārzemēs. Latvija turpinātu importēt naftas produktus un gāzi no Krievijas par pasaules cenām. Koku un kokrūpniecības izstrādājumu eksports nekļūtu ne lielāks, ne izdevīgāks. Ja valdība to vēlas palielināt, visvienkāršāk to būtu izdarīt ar cenu samazinājumu kokiem ko pārdod no valsts mežiem, piemēram, Latgalē, lai pavairotu nodarbinātību. Latvijā trūkst kaltes, un tāpēc zāģmateriālu eksports ir ierobežots. Devalvācija, protams, paceļ vietējās cenas importiem, arī tiem, kas varētu palīdzēt būvēt jaunas kaltes un iegādāties citas jaunas iekārtas ražības celšanai: Papīrrūpniecības kapacitāte eksportam nevar ātrumā palielināties, bet mēbeļu eksportam īstais jautājums ir kvalitāte un sastrādāšanās māka ar ārzemju partneriem.

Visvairāk tomēr ir jāņem vērā vietējās algas un cenas. Devalvācija noteikti paceļ vietējās cenas, respektīvi samazina reālās algas Latvijā. Tās jau ir zemas tekstilrūpniecībā un pārtikas rūpniecībā. Ja no vienas puses Latvijā ar 1998. gada 1. janvāri paceļ minimālās algas par 10,5 procentiem uz 42 latiem mēnesī, tad ir skaidrs ka šīs jau tā zemās algas samazināt tajā pat laikā būtu īsti neprātīgi.

Jājautā, kas tad iegūs, kas zaudēs? Iegūs tie, kas ar ārzemju valūtu varēs lēti samaksāt par uzņēmumiem un nekustamiem īpašumiem Rīgas centrā un citās labās vietās. Iegūs tie, kuŗi, latus aizņēmušies dolāru pirkšanai, šos aizdevumus varēs atmaksāt daudz izdevīgāk. Zaudēs patērētāji. Zaudēs Latvijas valsts, jo Latvijas parādi ārzemēs latos kļūs dārgāki. Citiem vārdiem, ja valsts interesēs ir palielināt eksportu, tad to var izdevīgāk izdarīt ar citiem gājieniem, bet ne devalvāciju. Kas tad vēlas devalvāciju? Meklējiet tos, kam tas izdevīgi!

5. Pacelt muitas.

Latvijā gaŗās robežas jau tagad nespēj nosargāt slikti atalgotie muitnieki un robežsargi. Blēdības muitā ir leģendāras. Augstās muitas jau tagad mākslīgi palielina cenas patērētājiem. Šim priekšlikumam nav jēgas.

6. Lielāku taupību valdībā.

Noteikti jā, bet šī lieta jāaplūko rūpīgāk. Latvijas saimniecībai nāktu par labu, ja uz pāris gadiem apstādinātu limuzīnu importu valdības vajadzībām. Ja nu tiešām vēlamies sacensties ar Vietnamu, tad ievērosim, ka tur pat lielie partijas dūži taupa valsts naudu un ar lepnām mašīnām nebrauc. Bet ja nu valdības vīri braukā, lai viņi mazāk viesojas ārzemēs, bet vairāk laika pavada Latvijas nomalēs. Ietaupīto naudu izlietot labāk nevis uguņošanai, bet ceļu un tiltu uzlabošanai.

7. Atbalstīt reģionālo saimniecību.

Latvijā reģionālas saimniecības nemaz nav. Varam diezgan droši teikt, ka no šīm izdarībām beigās iznāks čiks. Ja par vietējo attīstību runā, tad te tiek parasti domāts par darba vietām nomalē vai par tālākiem nemākulīgiem valsts ieguldījumiem tūrisma nozarē. Man nav sevišķu iebildumu pret brīvostām, kas īstenībā nozīmē no muitām vai nodokļiem atbrīvotu ražošanu eksportam, bet man nav arī lielas ticības 1000 darba vietām, ko ar brīvo ekonomisko zonu cer iegūt Rēzekne. Ir labāk, ja valsts tur atklāti aicina izsolēs uz valsts pasūtījumiem piedalīties vietējos uzņēmējus. Viss jau nav jādara Rīgā par lielu naudu.

8. Vairāk naudas izglītībai.

Augstākās izglītības finansējums Latvijā ir neticami zems. Latvija var tiešām kļūt par neprašu zemi ar melna darba strādniekiem pusbadā. Taču labai izglītībai vairāk vajag reformas ne naudas. Labi, dosim naudu kopā ar reformām!

9. Uzlabot tiesu iestādes.

Apbrīnojama ir latviešu pacietība! Man kādreiz liekas, ka šeit nekādu progresu negaida. Nāk prātā agrāka Latvijas augstāka tiesneša piezīme, Amerikā runājot, ka visa padomju likumība izšķirīgās sakarībās ir privilēģījas un patvaļas lieta. Šī, diemžēl, ir arī sakaru (?) attīstības problēma. Es ceru uz jauno juristu skolu un jauno maiņu!

10. Vairāk eksportēt.

Svarīgs un apsveicams ierosinājums, jo Latvijas imports pašreiz lielā mērā pārsniedz eksportu. Līdzsvaru ar saviem valūtas krājumiem pagaidām uztur Latvijas Banka un valsts aizņēmumi ārzemēs. Šīs rezerves gan nav lielas. Līdz šim ir labi gājis tur, kur tas ir saimnieciski izdevīgi, visvairāk tur, kur pastāv labi sakari un pareizi izprastas attiecības. Piemēra pēc, tranzīta pakalpojumi ir samērā lietišķi un izdevīgi. Tie var paplašināties visvairāk ar ārzemju kapitāla palīdzību, izveidojot lielās gāzes krātuves Dobelē. Jau grūtāk šim nolūkam paplašināt ražošanu. Ja zināmiem Latvijas ražojumiem ir pieprasījums Krievijā, tad arī šajā tirgū ir jāsacenšas ar citiem. Cerīgi liekas Latvijas farmācijas preču uzņēmumi. Labas izredzes, atliekot pie malas Keloga fabrikas slēgšanu, ir kopuzņēmumiem. Latvijas valdībai visvairāk patīk grandiozi projekti, bet ne vienmēr pa tiem daudz runā. Iespējams, ka ved nopietnas sarunas par lielas celulozes un papīrfabrikas būvi, kas kopā izmaksātu ap 1000 miljonu ASV dolāru (klusībā gan šī cena varētu būt jau pacēlusies par 100 miljoniem). Tādam pasākumam ārzemju ieguldītāji prasīs dažādas garantijas, iespējami stabilas koksnes cenas enerģijas izmaksas un ierobežotu darba vietu skaitu. Kā šo valsts labvēlību iegūt? Kā nodrošināt godīgumu? Vairāk saules, vairāk gaismas!