Šķiet, nekļūdīšos teikdams (un bez jebkādas pašreklāmas), ka Jaunā Gaita jau savas noturības dēļ vien ieguvusi nevīstošu nozīmi latviešu rakstniecības apcirkņos kā viens no priekšpulku periodiskiem rakstu krājumiem − pēc aptuveni pusgada JG būs nostaigājusi 43 gadus (1955. g. rudenī iznāca nr. 1), kas cilvēkam var būt pats spēku briedums, bet jebkuram žurnālam ir liels vecums. Mūs pušu sit tikai nedaudzi − literatūras mēnešraksts Karogs Rīgā (kopš 1940. g.), Stokholmas Brīvība (nr. 1 laists klajā 1948. g. Eslingenas bēgļu nometnē), Daugavas Vanagu Mēnešraksts (nr. 1 − 1951. g., arī Vācijas bēgļu nometnē Augustdorfā) un Korporāciju apvienības Universitas (kopš 1954. g.). JG ir vienā vecumā ar Dievturu sadraudzes Labieti. Ceļa Zīmes un Dzeive piedzīvoja 39 gadus, Austrums − 22, Izglītības Ministrijas Mēnešraksts un Latvija Šodien − 19, Domas − 13, Daugava − 12 un Avots − tikai 5.

Aptuveni 10 gadus jaunāka par pašu trimdu, droši un sparīgi JG turpina pierādīt savu eksistences spēju un neviens tai nav spējis nenieka nodarīt, kaut arī mēģināts ir ticis − gan no aģitpropistu puses Maskavas pārvaldītajā Latvijā, īpaši 60. Un 70. gados, gan arī no skaļām, ar visai kļūmīgu „nelokāmās patriotiskās stājas” izpratni apveltītām personām trimdā; personām, kuŗu ieskatā Lāčplēsis drīkst soļot tikai un vienīgi pa viņu izraudzītu taku. Pāršķirstot Dzimtenes Balss un tās piedēkļu vecos numurus, redzams, ka padomju režīma Rīgas aparāta acīs sociāldemokrātu Brīvība un JG bija pašas nepatīkamākās „suņa naglas”. Raimonds Briedis Karogā (1997,3) apraksta kā notvertās Jaunās Gaitas un Brīvības, arī DV Mēnešraksti, pat izdevniecības Tilts grāmatas un vēl citi izdevumi „līdz pat 1988. gadam” tikuši krauti „grāmatu sārtos”. Tikai nedaudzi eksemplāri novirzīti „augstākstāvošajiem” informācijai un arī Valsts un Fundamentālās bibliotēkas specfondiem.

Neraugoties uz JG krietno gadu skaitu, putekļu elpa, pat ne viegla, neatvirmo no tās lapām. Marasmus senilis tai ir svešs un tā neizrāda ne mazāko tieksmi kļūt par „jaunības nīdēju”, joprojām pulcinādama ap sevi ļaudis ar spilgtām savdabīgām dotībām − tādus, kuŗi spēruši savus pirmos soļus JG „rakstos un sērijās”, kopā ar pavisam jauniem spēcīgiem talantiem, kam vēl „slava nav skūpstījusi pieri”. Par savu jauneklību JG var visvairāk pateikties saviem līdzstrādniekiem un redkolēģijas darbiniekiem, kas visi pašaizliedzīgi ziedoja savas zināšanas, spējas un laiku (un joprojām turpina to darīt) bez jebkādas financiālas atlīdzības − kā tas (ar nedaudziem izņēmumiem) vienmēr ir bijis trimdas grāmatniecībā.

Tiesa, ir arī spriests par paguruma brīžiem JG gaitā, un varbūt ne gluži bez pamatojuma, bet neviens tomēr nav jaudājis attiecināt uz JG laidieniem kopumā Aspazijas dzejrindu: „... dus mierā senie centieni / kā baroti klēpja suņi”.

Tagad JG nonāk un ir lasāma arī Latvijā, visvairāk pilsētu un lauku (arī skolu) bibliotēkās, lielā mērā pateicoties Latvijas Kultūras ministrijas, Latviešu Fonda, Pasaules Brīvo latviešu apvienības, Ave Sol Kanadā un Dardedzes atbalstam. Tā ir pērkama arī Jāņa Rozes grāmatnīcā Rīgā. Diemžēl Latvijā šimbrīžam JG abonements ir pa kabatai tikai nedaudziem mirstīgajiem, un var droši pieņemt, ka mazākais 90 procentiem Latvijas biezmakaino jaunkapitālistu uz drukāto vārdu „nospļauties”. Lielumlielais pasūtinātāju vairums mīt ārpus Latvijas, kur, neizbēgamo demogrāfisko pārmaiņu dēļ, žurnāla metiens spiests sarukt, kaut arī līdz šim samērā lēni. Tajā pat laikā, pārņemot redakciju un iepazīstoties tuvāk ar tās darbu, zināmu izbrīnu darīja tas, ka abonētāju sarakstos nav krietna tiesa tādu sabiedrībā pazīstamu vārdu, kam tur vajadzētu atrasties.

Tad nu aicinu visus pasūtinātājus un pārējos, kuŗu rokās nonāk šis numurs, darīt visu, lai JG „draudzes” locekļu skaits vismaz dubultotos − gan ārpus Latvijas, gan Latvijā; lai JG tiktu daudz vairāk nekā līdz šim gaidīta visu lasošo latviešu mājokļos. Un par tur izteiktajām domām (arī par ārējo apdari) polemizēsim, debatēsim − pilnā balsī, nevis murminādami, paudīsim savus uzskatus, lauzīsim šķēpus, izteiksim savu vērtējumu un ieteikumus, ko priekšdienās vēl vēlētos vai arī nevēlētos redzēt mūsu veidotajās lappusēs.

Ja speciālisti ir pareizi aplēsuši jebkuŗas trimdas vecumu uz aptuveni 70 gadiem, JG varētu iznākt vēl gadu divdesmit − tik ilgi kamēr būs ļaudis, kas vēlēsies to abonēt un lasīt. Pēc tam, kad saknes vairs nespēsim saturēt kopā, kad ap 2020. gadu žurnālā vajadzēs iestarpināt lapiņu ar paziņojumu lasītājiem, ka tāds un tāds numurs būs pēdējais, JG varēs sekot, piem., Aspazijas un Raiņa Gadagrāmatas pēdās, pārceļoties uz Rīgu un iekārtojoties, teiksim, kādā no vecpilsētas atjaunotajiem namiem.

Par to, ka JG vēl vienmēr ir vajadzīga, liecina daudz kas, piem., samērā biežās atskaņas citos publicējumos − gan Rīgas un provinces periodikā, gan latviešu preses izdevumos Melburnā, Londonā, Stokholmā, Toronto, Ņujorkā, Čikāgā, Īstlensingā (East Lansing) un vēl citur. Nesenā vēstulē pazīstams literatūrzinātnieks raksta no Rīgas − pēc līdzšinējā galvenā redaktora aiziešanas viņā saulē, daudzus gara, kultūras, izglītības cilvēkus mākušas bažas, „ka Jaunā Gaita neizbeidz dzīvi”, kā tas diemžēl noticies ar veselu rindu nozīmīgu trimdas izdevumu − Acta Baltica, Acta Latgalica, Archīvs, Baltic Forum, The Baltic Review, Ceļa Zīmes, Ceļi, Commentationes Balticae, ELJA Informācija, Laika Mēnešraksts, Mazputniņš, Latvija Šodien, Tilts, Zari u.c. Vēl 80. gados, kad savas gaitas jau bija izbeiguši Ziemeļblāzma (Stokholmā), Imanta (Kopenhāgenā), Upeskalns (Pensilvānijas Šipenvilē), Tilta (Mineāpolē), Latvju Grāmata (Aijovas Veiverlijā) u.c., Benjamiņa Jēgera bibliogrāfijā var saskaitīt ap 30 aktīvu grāmatu izdevniecību. Šodien − labi ja pusducis, no kuŗām visrosīgākās patlaban ir Zaļkalnu (Viļņa un Lilitas) vadītā Memento Stokholmā un Maijas Hinkles Mežābele Ņujorkas štāta Itakā.

Tieši šajā trimdas rakstniecības lejupejas laikā visvairāk nekā jebkad ir vajadzība pēc intelektuālās dzīves stimulēšanas, pēc garīga možuma saglabāšanas, ja vēlaties, pēc latvietības, kas galvenokārt saistīta ar valodu, vēsturiskajām saknēm un kultūru. Tautu par to, kas tā ir, padara vienīgi kultūra − to uzsvēra Rainis un Aspazija, Akurāters un Virza, Skalbe un Strēlerte. Vajadzība arī pēc dziļu skumību radītājas šķirtnes pārvarēšanas starp „mums” Ārlatvijā un „viņiem” Latvijā.

Pēc vecu vecā paraduma jau kopš Mājas Viesa laikiem arī JG turpinās savīt daiļrakstniecību ar sabiedriski polītiskām problēmām, iespēju robežās paplašinot un padziļinot kultūras jautājumu un sabiedriskās dzīves atspoguļojumu. Mēģināsim atrast un izcelt būtisko. Akcentēsim humānas idejas un demokrātiskus principus. Meklēsim arvien jaunus, pilnīgākus veidus mūsu darbam un turpināsim piesaistīt jaunus līdzstrādniekus. Un nekad nekļūsim par kaut ko līdzīgu vecam dārzam − ar augstu sētu visapkārt, kur zem milzu kokiem veci kungi un dāmas atceras senos laikus, lapu šalkoņā apklusinādami dzīves uzmācīgās balsis. Un, ja jūs, cienījamie lasītāji un rakstītāji, palīdzēsiet mums vērst JG saimi plašumā, iesaistot savus draugus un paziņas, tā teikt, cīņas frontē par kultūru, kas tagad apdraudēta no tik daudzām pusēm (un ne jau ārpus Latvijas vien), līdz ar metiena (un, kas zin’, varbūt arī apjoma) iecerēto palielināšanu, paildzināsim mūsu rakstu krājuma mūža gaitu par vismaz vēl diviem gadu desmitiem.

Nākošajos JG numuros Jūs lasīsiet Skaidrītes Rubenes un Jāņa Krēsliņa problēmrakstus par latvietību, Vairas Vīķes-Freibergs pētījumu par sauli un meitas vainagu mūsu dainās, Andrieva Ezergaiļa interviju ar Ievu Lešinsku, Ilmāra Bastjāņa atmiņu drumslas par Uldi Ģermāni, Mārtiņa Lasmaņa apceri par Dzintara Soduma literāro devumu, Ivetes Rones pārdomas par uzbāzīgo informācijas laikmetu u.c. Daudzo materiālu vidū būs, protams, beletristika, recenzijas, kiberkambaris.

R.E.