Jaunā Gaita nr. 212, marts 1998
Varbūt sīkstāks savos aprēķinos un izdevumos būs jaunā gadu tūkstoša latvietis, varbūt klusāk viņa ausīs skanēs meža dziesma un putnu balsis, jo viņa mājā ienākusi pasaules mūzika, varbūt viņš necels cepuri, sveicinot balto mākoni un pelēko dzērvju kāsi, bet viņš nelocīsies arī svešo cilvēku uzmācīgajai mentalitātei, jo šodienas skolasbērnos droši un nepiekāpīgi skan savs es.
Ja vien mēs, skolotāji spēsim palīdzēt šim mazajam es izaugt lielam un palikt latviski nelokāmam, tad nākamajā gadu tūkstotī vēl latvietis izdzīvos.
Erna Krišjāne, Vecpiebalgas lauku reģionālās ģimnāzijas skolotāja (Skolotājs 1997, 5)
Skolotāji − sirdsšķīstie ļaudis. No tās sugas, kurā Raiņa Antiņš un Dostojevska Idiots. Esam pazemojošā situācijā, bet mūsu attieksmi pret bērniem tas nemaina un nemainīs.
Vija Šaicāne, Tomes pamatskolas skolotāja (Skolotājs 1997, 5)
Latvijas likumdošana pieprasa atskaites no saņēmējiem par humanitāro palīdzību. Tiesības šādas atskaites prasīt ir tikai palīdzības devējiem. Mēs to nedarām, jo zinām, ka doto izlieto lietderīgi. Par to stāsta daudzās vēstules, un mēs katru gadu apciemojam savus saņēmējus, lai uz vietas redzētu viņu darba un dzīves apstākļus.
BoN [Bund ohne Namen = Apvienība bez vārdiem, Vācijā] darbojas 21 zemē visā pasaulē. Neesam nekur piedzīvojuši, ka palīdzības lūdzēja zeme izdotu likumus, kā drīkst palīdzēt. Latvijā atkal ir citādi. Vai tā ir slikta audzināšana vai plānota kaitēšana trūcīgiem iedzīvotājiem kuŗus tā pati likumdošana nespēj aprūpēt? Zinot, kādā katastrofālā stāvoklī atrodas lauku slimnīcas un ambulances, varētu sagaidīt, ka likumdevēji Latvijā izpratīs un konstruktīvi risinās bezjēdzīgās pretrunas. Pietiktu, ja paši dotos uz laukiem un pārliecinātos uz vietas, kā mēs to darām, kaut dzīvojam svešā zemē.
Rasma Herkentrupa-Kārkliņa, (Brīvā Latvija 1998, 2)
20. Gadsimta beigās vērojama dažu Austrumeiropas komponistu izniršana no samērā mazas mazpazīstamības neparasti godpilnas atzinības līmenī. Liekas, ka pēkšņi komponisti Lutoslavskis (Witold Lutoslawski), Pērts (Arvo Pärt), Kančeli (Giya Kancheli) un Goreckis (Henryk Gorecki) gūst ievērību visās malās. Un pēdējā laikā arvien biežāk piemin arī Veljo Tormisa un Pētera Vaska vārdus un viņu mūziku (...) viņu mūzika vairāk vai mazāk tieši izriet no viņu mājvietas un tautas un bieži vien nospiedoši traģiskajiem apstākļiem, kādi šajā gadsimtā noteikuši dzīvi (...) Viņi tiešām ir piedzīvojuši kaut ko tādu, ko ir vērts izpaust mūzikā, un katrs ir atradis savu īpatnēju veidu, kā to darīt (...) [Vasks] darbus rada, vadoties no mīlestības pret dabu un dzimtās Latvijas ainavām, kā arī vēlēdamies apliecināt ideālismu un optimismu, nevis tikai skumjas un ikdienas pelēcību. Viņš arī ir pārliecināts, ka viņa mātes valoda ir neaizstājama muzikālo ieceru izpausmei. Savā mūzikā es runāju latviski, saka Vasks.
Mūzikas kritiķis Vernīrs (David Vernier) recenzijā par Pētera Vaska kompaktdisku Kamermuzika. (Conifer 75605 51272 2, 1996) (Stereophile 1997,7) Tulk. Biruta Sūrmane.
Alfreds Rubiks Latvijai ir tas pats, kas Čaušesku Rumānijai un Honekers Austrumvācijai. Ar to, bez šaubām, es nevēlos teikt, ka Rubiku būtu jāpiemeklē tas pats liktenis, kas piemeklēja Čaušesku, bet nekāda saulē celšana viņam arī nedrīkst būt. Tautas nodevējs ir tautas nodevējs. Kas smird, tas smird. Jācer, ka Latvijas vēlētāji to atcerēsies.
Kārlis Streips (Čikāgas Ziņas 1997, 220)
Lai cik dīvaini tas izklausītos, Viļa Lāča Zvejnieka dēla sižets pamatlīnijās joprojām aktuāls. Šodienas Garozas ir bijušie puķīšu audzētāji, kas pārtapuši miljonāros. Garoza lēti uzpērk lašus, jo zvejniekiem nav leduspagrabu. Pašreizējie garozas lauciniekiem par graudiem sola santīmus − zemniekam nav elevatora, nav kur graudus glabāt. Cīniņš ar starpnieku nekautrību ir spēkā. To pašu var sacīt par brāļa Teodora darbošanos. Kādi tik sludinātāji šaislaikos Latvijā nezvejo dvēseles! ... Nezinu, kā skatītājiem − Paula, Godmaņa, Jakubāna un Hānberga kungiem −, bet man likās, ja no skatuves paziņotu, ka uz mūsdienu Saeimu noslēpumains objekts nosviedis bumbu, skatītāju gaviles būtu neaprakstāmas.
Zigmunds Skujiņš recenzijā par Zvejnieka dēla jauniestudējumu Nacionālā teātrī (Neatkarīgā Rīta Avīze 6.10. 1997).
LaRA-s Ziņas
JG apsveic un novēl sekmes jaunievēlētajai Latviešu Rakstnieku Apvienības (LaRA) valdei. Tās sastāvs: Arturs Rubenis (priekšnieks), Juris Silenieks (vietnieks), Gunārs Bekmans (sekretārs), Jānis Vanags (kasieris), Elmārs Zaļums (Austrālijas pārst.), Lolita Roze-Gulbe (Kanadas pārst.), Maija Meirāne-Šlesere (LaRAs Lapas redaktore).
LRS ĀRĒJO SAKARU DAĻA
Viena no Lindas Tomases, Latvijas Rakstnieku Savienības Ārējās sakaru daļas jaunās vadītājas (kopš 1998. g. janvāra), iecerēm ir veidot ciešākas saites ar latviešu kultūras cilvēkiem ārzemēs. Vajadzīga dažāda veida informācijas par konkrētiem cilvēkiem, izdevējiem, organizācijām, kuŗas nodarbojas ar latviešu valodas un literatūras pētniecību, tulkošanu un popularizēšanu (..) informācijas situāciju pasaulē, kā arī uzturēt un veicināt sakaru ar cilvēkiem, kuŗi tulko, pētī un popularizē latviešu literatūru pasaulē − tā Linda Tomase (Latvijas Rakstnieku Savienība − Writers Union of Latvia, Citadeles ielā 2, Rīga LV-1426, Latvia. Tālr. 7322709; telefakss 7320270). Stāsimies sakaros!
JG redakcijai:
Jaunā Gaita ir kā spainītis dzīvības ūdens... Paldies!
Skaidrīte Rubene, Berklijā, Kalifornijā
JG redakcijai:
Sirsnīgi pateicamies Jaunās Gaitas redakcijai un labajiem cilvēkiem, kas gādā, lai mēs šo žurnālu saņemtu.
Elejas pagasta bibliotēkas kolektīvs
JG redakcijai:
Jaunās Gaitas noturēšana virs ūdens ir ļoti vajadzīga arī šajās dienās, mēnešos un gados, lai uzturētu kritisko domu.
Ādolfs Sprūdžs, Čikāgā
