Jaunā Gaita nr. 212, marts 1998

Ērika Prindule-Dargevica.

Viktors Hausmanis

ĒRIKA PRINDULE VĒSTUĻU ATSPULGĀ

[Teātra zinātnieks Viktors Hausmanis (dz. 1931) Latvijā publicējis daudzus darbus par mūsu dramaturgiem un aktieriem.]

 

Avīze atnesa skumju ziņu: „1997. gada 12. jūnijā mirusi aktrise Ērika Prindule-Dargevica”. Iegrimu pārdomās. Tātad tas noticis! Viņa šim brīdim gatavojās, viņa zināja, ka tāds pienāks un runāja par šo dienu mierīgi un bez lieka dramatisma. Sameklēju Ērikas Prindules pēdējo, man rakstīto vēstuli: 1997. gada 6. marts:

„Ļoti cienītais Hausmaņa kungs!

Kad saņēmu skaisto kartiņu ar rožu pušķi uz Ziemsvētkiem, gribēju Jums atbildēt tūlīt, bet...

Vienu gadu es jau slimoju ar plaušu vēzi, šī slimība nav ārstējama, kaut arī uz priekšu iet ļoti lēnām. Man ir ļoti labi dakteri un viņi man apsolīja, ka nekādas sāpes nebūšot jācieš, ir zāles, kas noņem visādas sāpes. Man plaušas vēl nesāp, dažu reizi tikai ieduras šur un tur. Ievelku glāzes pipetē morfija preparātu, un arī šīs mazās sāpes aiziet... Katrā ziņā es gribu teikt: manas dienas ir skaitītas, tikai kad, cik ilgi? Ja Jūs no manis divu mēnešu laikā nesaņemiet nekādu ziņu, tad zināt, ka esmu aizgājusi uz nākošo dzīvi, ja tāda ir.

Es jau vēl mēģināšu rakstīt, ja spēki atļaus, bet man pašai par to nav nekāda noteikšana un arī dakteri nevar noteikt nekādu noteiktu laiku.

Paldies Jums, ka mēs tikāmies vecajā „Romā”, es atceros, kā Jūs nākat ar sārto vijolīšu pušķi rokās, un cik tas bija žēlsirdīgi no tā tur augšā, ka viņš atļāva Jūs satikt un Jūsos dzirdēt veco Jelgavu. ...

Un šoreiz nevar teikt: „uz redzēšanos”.

Sirsnīgi Jūs sveicinot
Jūsu Ērika Prindule Dargevica.”

Ilgi turēju rokās šo vēstuli, vēl tagad to pārlasu, un tā kā tirpas pārskrien pāri mugurai. Un reizē apbrīnas sajūta: cik gan cilvēks lielās aiziešanas priekšā var būt mierīgs un gaišs!

Ērika Prindule te piemin mūsu tikšanos vecajā Romā. Ēriku Prinduli ļoti labi atcerējos no viņas aktrises gaitām Jelgavas teātrī, bet tikušies nebijām. Aktrise vairākkārt posās uz Rīgu, bet labos nodomus kavēja slimība, un tikai tagad saprotu, ka tas jau tas pats ragainais, ķeburainais negantnieks vien bija. Kavēja arī visādas ikdienas likstas, par ko Ērika Prindule rakstīja, savu optimismu un jauko humora izjūtu nezaudēdama.

Bija 1993. gada janvāris:

„Gandrīz vai neticami, ka esam jau pārdzīvojuši 1992. Ko nesīs latvju tautai 1993. gads un vai mūsu mīļā dzimtene kļūs tiešām brīva? Mēs, kas šeit dzīvojam labklājībā, bieži vien neaptveram grūtības, ar kādām Jums jācīnās dzimtenē.

Ja es aizbraukšu šovasar, (šovasar vai nekad!), es gribētu redzēt visas lugas Nacionālajā un Dailes teātros. Ir tādas slāpes pēc latviešu teātra.

Un ja Dievs mums lems tikties, tad es Jums stāstīšu par mūsu Jelgavas teātri, par Blaumaņa lugas Pazudušais dēls izrādi Minchenē (Kristīne − es, Edgars − Jānis Ģērmanis). Man ir vēl viena ļoti laba fotogrāfija no šīs „nelaimīgās” izrādes. Tā arī izbeidzās mana teātra karjera Vācijā.

Šodien atkal spīd saule − mums esot apmēram sešas dienas gadā, kad nemaz nespīd saule, bet es šeit, Denverā, šogad neesmu bijusi ne uz vienu teātra izrādi. Nav bijušas tādas, kas mani vilinātu. Un mans dakteris kategoriski man aizliedz ieelpot auksto gaisu.”

Mūsu vēstules ceļā bija izmainījušās, drīz atkal saņemu kārtējo vēstuli no aktrises rakstītu 1993. g. 14. janvārī.

„Jā, Elzu Tauriņu sāk gadi nomākt, viņa ir arī dažus gadus vecāka par mani. Annas Sārtones vārdu gan neesmu dzirdējusi. Kad aizgāju uz Jelgavu, tad vēl šad un tad spēlēja Alīna Vārpa, tā ir tā vecākā, kuru es vēl satiku. Daudzreiz operetēs mans partneris bija Voldemārs Krūmiņš, viņš miris Milvokos, es viņu satiku Milvoku Dziesmu svētkos un vienu vakaru līdz vēlai naktij sēdējām, runājām un dziedājām Elzas Tauriņas virtuvē, jo vienmēr vissirsnīgāk un siltāk skan virtuvē. Arī es savā mājā daudz laika pavadu virtuvē, pat šo vēstuli rakstu virtuvē.

Voldemārs Krūmiņš sākumā bija skatuves strādnieks Jelgavas teātrī, taču izskatīgs, ar labu baritona balsi, dziedāja dabiski un pamazām izvērtās par operešu varoni. Viņa sieva bija Alīse Laure, arī spēlēja Jelgavas teātrī, gan tikai vienu vai divas sezonas.”

Savā vēstulē, kā liekas, biju apjautājies par Ērikas Prindules bijušajiem Jelgavas teātra darba kolēģiem, tālab viņas atmiņu stāstījums.

Nākošā vēstule 1993. g. 22. martā: „...biju jau sagatavojusies divas nedēļas pabūt Havajās, biļete jau bija kabatā, bet tad pēkšņi saslima mana māsa, mana Havaja bija jāatsauc, jo es nevaru atstāt ļoti smagi slimu māsu, māju un suni (13 gadus vecu).

Laiks atnesa ziņu par Anšlava Eglīša aiziešanu mūžībā, un es, to izlasījusi, noraudājos no skumjām. Aizgājis mūsu dienu izcilākais rakstnieks un latvju tauta zaudējusi lielu garu! Mums ļoti pietrūkst latviešu grāmatu, es bieži nopērku amerikāņu bestsellerus, bet kas tie visi ir par draņķiem − Jūs nevarēsiet iedomāties! Bet laikam taču amerikāņiem patīk un viņi tos pērk... Tā mēs esam lielā grāmatu badā, jo nevar jau atkal sākt lasīt Mērnieku laikus, tie pieder pagātnei, un otra Anšlava Eglīša mums vairs nebūs. Žēl, ļoti žēl...

Ko Jūs sakāt par Leldi Stumbri? Mēs viņu maz pazīstam, izņemot lugu Sarkanmatainais kalps, ar ko Nacionālais teātris viesojās Amerikā, un kritikas bija labas. Viņa, liekas, izvirzījusies teātra sfērās. Lai Dievs dod, jo jaunas asinis mums vajaga, ak, kā vajaga!”

Tuvojās 1993. gada vasara, tuvojās Dziesmu svētki Latvijā, un par spīti slimībām un likstām Ērika Prindule plānoja braukt uz dzimteni:

„Es gribēju šovasar braukt uz Latviju, bet pagaidām esmu braucienu atlikusi līdz rudenim, vasarā un Dziesmu svētkos ir par daudz liela drūzma. Viens, ko es Rīgā vēlos redzēt, ir teātris... Un redzēt Jelgavas teātra vietu. Man ir bail no šī pārdzīvojuma, kas mani tur Jelgavā sagaida, bet šā vai tā Jelgava man jāredz un jānoslēdz mans dzīves posms ar dzimtenes apmeklējumu. Bet satikšanās ar īstenību mani biedina...

Man ausīs mūžīgi skan viena frāze no Mikaēlas ārijas Karmenā: „Ak, Dievs, dod spēku izturēt!”

Un tad pienāca diena, kad Rīgā gāju uz tikšanos ar savu jaunības, īstenībā bērnības gadu aktrisi, manu jelgavnieci Ēriku Prinduli. Norunājām tikties viesnīcā „Rīga”, kaut arī aktrise bija apmetusies kādā privātā dzīvoklī Elizabetes ielā. Nopirku violetu rudens vijolīšu pušķi un drusku drebošu sirdi devos uz viesnīcu. Kāda būs mūsu tikšanās? Līdz tam bijām tikai sarakstījušies, un es no zēnības gadiem Ēriku Prinduli atcerējos kā Jelgavas teātra primadonnu, viņa bija iznesīga, vienmēr eleganta, apveltīta ar labu soprāna balsi, tālab tēloja visas vadošās sieviešu lomas to gadu Jelgavas teātra operešu iestudējumos, viņa bija Ninona un Silva Kalmana (Emmerich Kalman) operetēs Monmartras vijolīte un Silva, redzēju viņu kā Anžēlu Lehāra (Franz Lehar) Grāfā Luksemburgā un Zoriku Čigānu mīla, viņa tēloja Klīviju Dostāla (Nico Dostal) līdzīga nosaukuma operetē un Rozi Ofenbacha (Jacques Offenbach) Burvju vijolē. Ērika Prindule tēlojusi varones arī latviešu un cittautu klasiķu lugās, un viņas lomu krāšņā buķete ir vienkārši apbrīnojama: tur ir Raiņa Magone un Lelde, Blaumaņa Matilde un Zāra, Zīverta Jakobīne un Vailda (Oscar Wilde) Čivleja kundze, Igo (Victor Hugo) dona Sola lugā Ernanī un Šekspīra Katerina Spītnieces precībās. Lomas varētu skaitīt vēl un vēl, jo Prindule bija prīma! Bet dzīvē sastapu vienkāršu un ļoti sirsnīgu cilvēku, kam nebija ne vēsts no kādreizējās prīmas splīna.

Sēdējām viesnīcas restorānā pie galdiņa, pacēlām glāzi par Jelgavu, par tās teātri un − paši par savu pagājušo jaunību. Bet drīz jau bijām sendienu atmiņās rakti. Ērika Prindule stāstīja: „Ar operetēm mēs braucām uz visām iespējamām skatuvēm, bijām arī Liepājā. Dažas skatuves bija ārkārtīgi mazas un šauras, tomēr mēs spēlējām, dejojām, dziedājām, orķestris dažu reizi sēdēja zālē, gandrīz vai publikā. Tā mēs izturējām, publika mūs uzņēma atsaucīgi, kasē ienāca nauda, un varējām atļauties spēlēt arī klasiķus.

Braucieni bija grūti. Pēc izrādes − negulēta nakts, otrā dienā projām uz citu pilsētu, vakarā − atkal izrāde. Sevišķi grūti tas ir dziedātājiem. Kad atceros, pati brīnos, kā visu varēja veikt.

Operete Klivia. „Būtībā mana pirmā operete”. Apmēram 1934/35. gadā. Ērika Prindule Jelgavā.

 

Tas notika Valkā, gandrīz vai manā dzimtenē − esmu dzimusi Apē. Biju jau nodziedājuši trīs Silvas izrādes, bet ceturtās izrādes dienā man neganti sāp kakls; balss gan nav aizsmakusi, taču katra kustība, katra dziedāta nots sāp. Kolēģi ieteica dezinficēt kaklu ar joda tinktūru, tas palīdzot iekaisumam. Policijas šefs, kas kārto visas lietas, aizskrien uz aptieku, dabū joda tinktūru un mīkstu otiņu un izsmērē manas iekaisušās mandeles. Tas bija drausmīgi, it kā kāds uguni būtu ielaidis kaklā. Uz brīdi likās, ka kļūst labāk, pirms iešanas uz skatuves man iedeva krietnu glāzi konjaka un izstūma prožektoru gaismā. Es nodziedēju ar lielu fizisku piepūli, taču izrādi nevajadzēja atcelt, Valkas jaunais biedrības nams bija pilns ar publiku. Tā bija pēdējā izrāde, pēc tās ar vilcienu braucām uz mājām − uz Jelgavu. Es trīs nedēļas biju slima, nevarēju parunāt ne vārda, pilnīgs aizsmakums, smags kakla iekaisums. Tad arī dabūju zināt, ka esmu alerģiska pret jodu. Mans vīrs, dakteris Dargevics, bija tādās domās, ka vajadzējis izsaukt vietējo ārstu − tas gan nekādā ziņā nebūtu ieteicis joda tinktūru...

Ļoti jauka kolēģe man bija Elvīra Līcīte, mēs viņu saucām par Līčuku. Visās operetēs spēlējām kopā − viņa bija subrete, es − dziedātāja. Līcīte bija ļoti muzikāla, apdāvināta aktrise, skaistu izskatu, ļoti tempermentīga, un es nezinu nevienu citu aktrisi, kas subretes lomas nospēlētu šarmantāk. Mēs viņu saucām par mūsu Mistingeti. Elvīra dzīvē bija īsta jokdare, viss, ko viņa teica un stāstīja, viņas interpretācijā tika pavadīts ar smaidu un smiekliem. Līcīte bija lieliska aktrise, un Jelgavas teātris lepojās ar viņu...

Pēc kara Elvīra bija Eslingenā. Kā viņa nokļuva Kanadā, es nezinu, bet nu jau viņa mīt aizsaulē. Elvīra bija četrus piecus gadus vecāka par mani. Dzīvoja Montreālā, un mēs sarakstījāmies.

Lieliska māksliniece bija Marga Spertāle. Viņa pirmā kostīmu darināšanā sāka lietot plastiku; pirmo reizi tas notika Valdemāra Damberga lugas Neticīgā Kolumbīne izrādē. Marga un Arvīds Spertāli bija mani draugi, mēs bieži viesojāmies viņu lauku mājās „Žagatās”, kas atradās netālu no mana padēla mājām Lielvircavā. Tur sanāca kopā latviešu mākslinieki, galvenokārt gleznotāji un aktieri, kas šinī mākslinieciskajā gaisotnē baudīja gaišus brīžus.

Īsu laiku Jelgavā biju kopā ar Almu Ābeli; viņa bija cēla, atturīga savrupniece, lieliska aktrise, kas savas lomas iestudēja ar lielu paškritiku, bija jauka partnere. Aspazijas Madlienas baznīcas torņa cēlējā Ābele bija burvīga Heliante, bet es tēloju Madi.

Jaunībā šad tad aizgāju uz Krievu drāmas teātri, īpaši, kad tur viesojās Lilija Štengele. Man ar krievu valodas zināšanām toreiz bija ciešami, un aktierus es varēju diezgan labi saprast. Reiz, neatceros, kurā lugā, spēlēja jauns aktieris Jurijs Jurovskis kopā ar Helēnu Bunčuku. Jurovskis bija jauns, skaists, melniem matiem, dinamisks, gribi vai negribi, viņš bija jāmīl. Pagāja pāris gadi, un uz Krievu drāmu es vairs nepaspēju aiziet, jo, iebraucot Rīgā, vajadzēja iet uz latviešu teātriem.

Tad es izdzirdu, ka Jurovskis Jelgavas teātrī iestudēs Balzaka (Honoré de Balzac) Pamāti. Biju kā septiņās debesīs: šis skaistais aktieris ar melnajiem matiem būs mums režisors! Burvīgi!

No rīta, gaidot režisoru, stāvēju kā pārakmeņota. Bet ieradās vecāks kungs ar kailu galvu − tikai ap deniņiem un pakausī sirms matu kronītis. Es nekad mūžā neesmu redzējusi tik dramatiski pārvērtušos cilvēku. Kad vēlāk, pēc gadiem, tiekoties Rīgā, kafejnīcā, Jurovskim stāstīju par kādreiz Krievu drāmā redzēto izrādi, viņš sacīja, ka pārmainījies gada laikā. Nu tas bija pilnīgi cits cilvēks, pārvērties līdz nepazīšanai. Gāja, mazliet it kā uz priekšu salīcis. Taču viņš ir un paliek viens no maniem vismīļākajiem režisoriem − ar dziļu izjūtu, saprotošs, viņš atzina aktiera paša izpratnes ceļu.

Pamātē Jurovska režijā es spēlēju pamāti, Elza Tauriņa − manu meitu. Kādā ainā man vajadzēja kliegt − stipri un griezīgi. Es varēju būt skaļa, es varēju dziedāt, bet kliegt es nepratu. Jurovskis dusmojās, skaitās, ar to kliedzienu, kādu es izdevu, viņš neparko nebija apmierināts, es arī ne. Vienā no mēģinājumiem pēc neizdevušās kliedziena es biju tuvu histērijai, un tādā brīdī Jurovskis pienāk man klāt un dod gabaliņu šokolādes. Es biju pārskaitusies − kliedzu, izsitu viņam šokolādi no rokas, atstāju skatuvi, aizskrēju uz garderobi. Tad Jurovskis nonāca pie manis garderobē un teica: „Nu redzi, Duškiņ, tas ir tas kliedziens, kas vajadzīgs!” Viņš visas aktrises uzrunāja par Duškiņām.

Bijušās Jelgavas teātra aktrises: Elvīra Līcīte, Dr. A. Dargevics, Elza Tauriņa, Ērika Prindule.

 

Jurovska brūnās acis bija ticības pilnas saviem aktieriem − lomu tēlotājiem, viņš nekad neļāva iegrimt pesimismā. Es biju tik tālu nonākusi, spēlējot pamāti, bet Jurovskis mani izvilka, viņš absolūti neakceptēja manu: „Es nevarēšu lomu nospēlēt!” Viņš teica tā: „Tu vari, tev jāvar, un bez tam nav nevienas citas aktrises, kam šī loma būtu piemērota.” Tā šo savu visdramatiskāko lomu esmu nospēlējusi, pateicoties Jurovskim. Lai viņam aizmūžā viegli, jo aktieri, ar kuriem viņš strādāja, nekad viņu neaizmirsa.

Labi atceros režisoru Osvaldu Glāznieku. Viņš atnāca uz Jelgavu no Rīgas. Viņš bija burvīgs Klauzens Hauptmaņa (Gerhart Hauptmann) drāmā Pirms saules rieta, vēlāk viņš pārgāja uz Nacionālo teātri. Pēdējo reizi Glāznieka balsi dzirdēju dramatiskos apstākļos. Bija 1944. gada vasara. Mēs dzīvojām savās lauku mājās Lielvircavā. Piecos no rīta mūsu sētā iejāja kareivis uz neapseglota bērīša, pats ievainots kājā: „Ko jūs vēl šeit gaidāt, krievu karaspēks jau pie Jelgavas!” Ko darīt? Tajā brīdī zvana telefons: Glāznieks! No kādām lauku mājām netālu no Platones. Ko viņam sacīt? Zinājām tikai vienu − ka jātiek projām, un pa lauku ceļiem nokļuvām līdz Tukumam.

Mūsu dzīve ir aizviļņojusi pāri jūrām. Dzīvoju tagad Denverā. Mums ir mūsu baznīciņa, maziņa, bet mums piemērota, izdara visas vajadzīgās ceremonijas, kā kristīšanu, iesvētīšanu un apbedīšanu. Es nekāda „baznīcas žurka” neesmu bijusi, bet bieži man bija jādzied mūsu baznīcā. Arī tagad vēl Ziemassvētkos nodziedu kādu dziesmiņu − gan solo, gan duetā ar kādu jauku baritonu. Mūsu jaunajiem cilvēkiem, arī vidējos gados, nav dziedamo balsu...

Denverā reiz iedrošinājos uzvest Mārtiņa Zīverta Pēdējo laivu. Pusgadu strādāju ar amatieriem, taču izrāde izdevās labi un nebija tālu no profesionālā līmeņa.

Skaistā laikā izbraucam kalnos, rudenī ejam sēnēs; daba te skaista, sevišķi tiem, kas mīl kalnus un slēpošanu. To es vairs nevaru, nekāda lielā slēpotāja nebiju arī Latvijā, taču Jelgavā man patika ar slēpēm nobraukt no Lediņkalna (ak, kas nu tas par kalnu!) un ar slēpēm doties pa Lielupi.”

Toreiz atvadījāmies cerībā, ka šķiršanās sola tikšanos. Tā vis nenotika, taču vēstules no Ērikas Prindules turpināja pienākt.

1994. g. 5. maijā: „...esmu redzējusi daudzus teātrus, sevišķi Vācijā man patika operetes. Mēs Latvijā gan vēl muzikālajās izrādēs bijām ļoti „smagi”, mums trūka tā viegluma un gaisīguma. Bet mēs jau arī vēl bijām jauni iesācēji. Liels brīnums man bija Dailes teātrī uzvestie Ādolfa Alunāna Seši mazi bundzenieki. Tas bija Eduarda Smiļģa brīnumdarbs, gandrīz vai delartiska dziesmu spēle ar vieglumu, kādu nemaz nevar iedomāties. Kad tie seši pāri „vieglos latvisko tērpos” iesoļoja skatuvē ar sešu bundzinieku melodiju un bungām, skatītāji zālē izdvesa „Ah, cik skaisti!” Tā bija Smiļģa ģenialitāte, kas šo mazo latvisko ludziņu sniedza kā latvisku opereti.

Smiļģa pēdējie gadi bijuši ļoti drūmi un bēdīgi. Žēl, ka latviešu tauta nav varējusi viņam sagādāt vieglāku dzīvi un aiziešanu mūžībā!

Latvijā biju aizbraukusi uz Valmieru, iegāju Valmieras teātrī, kuru patlaban pārbūvē. Aktieris Zēbergs bija ļoti lepns par to, ka viņiem Latvijā pirmajiem būšot grozāmā skatuve. Es gan teicu, ka tāda jau bija Jelgavā. (...) Gaidu laikrakstu Laiks, un pirmkārt mani interesē vai nav kāda kritika par teātri no Viktora Hausmaņa, vai ir kāds raksts no Ulda Ģērmaņa un kāds raksts no Franka Gordona.”

Cita vēstule tai pašā 1994. gadā: „Nu jā, Jelgavas teātri no pazušanas noturēja tikai muzikālie uzvedumi, ne valdības pabalsts, ne klasiķi. Mēs apbraukājām visu Latviju, dažreiz pat „gruzevikos” sasēdušies, mēs rādījām Klīviju, Silvu, Havajas puķi, Monmartras vijolīti, jo ne Rainis, ne Šekspīrs, ne Šillers nevarēja braukt, nevarēja izvadāt dekorācijas.

Dziedājām un dancojām pie pilnām skatītāju zālēm, kaut arī pavasaros prāvas mušas mums uz skatuves kutināja degunus, viņas atmodās no mūsu siltajiem prožektoriem. Cik zinu, Jelgavas teātris ir apciemojis Latviju ar muzikālajām izrādēm vairāk kā jebkurš Latvijas teātris.

Jelgavas teātris vairs neeksistē, taču es vēl vienmēr pabradāju pa atmiņu takām un atceros visu skaisto burvību. Atmiņas ir tās, kas mums paliek, tajās mēs varam iegrimt līdz ausīm, bieži to daru, un tas mani atdzīvina. Bieži aizeju pa mūsu teātra skatuvi līdz rampai, paskatos orķestra telpā un sāku savu Silvas āriju: „Heijā! Augstu kalnos mana tēvija.” Un kaut arī manai tēvijai nav augstu kalnu un Jelgavas teātra rampas vairs nav, mana tēvija skan manā sirdī un šodien dziedu: „Tas bij reiz Jelgavā, kur ziedons bur,” kā Valdemārs Dambergs tik skaisti bija latviskojis vācu dziesmu Wie einst im Mai.

Vēstules turpināja pienākt. Pirms pāris gadiem biju tā kā ieplānojis vēlreiz aizbraukt uz Ameriku un apciemot arī Ēriku Prinduli, bet bankā „Baltija” visu naudu pazaudēju, plāni palika nerealizēti.

1995. g. 6. maijā rakstītā vēstulē Ērika Prindule lūdz man atvest nākošajā Amerikas braucienā māla krūzīti, ko aktrisei bija veltījušas krājuma Likteņstāsti izdevējas. Attiecīgajā krājumā bija uzrakstīts Prindules dzīvesstāsts. Krūzīte, diemžēl, palika manā grāmatu plauktā un tagad atgādina par mūžībā mītošo aktrisi.

Bet 1995. gadā viņa vēl rakstīja:

„Domās gandrīz vai katru dienu esmu Latvijā un vēl skumstu par mūsu īso tikšanos. Ja atbrauksiet uz Ameriku, tad Jums aizsūtīšu biļeti un Jums būs jāatlicina laiks ilgākai tikšanās reizei. Bez tam mūsu Kolorado štats ir ļoti skaists un te ir daudz ko redzēt. Bet Jūs jau nebrauksit skatīties dabu.

Man Rīga bija kļuvusi sveša, jo es vēl dzīvoju vecos laikos un vecos notikumos. Pie Operas gan bija viss tāpat kā senāk, tikai baltais nams stāvēja iežņaugts stalažās, bet tur varēja redzēt cerību staru: „Būs!!!” Pelēcīgais miglainais lietus daudz ko darīja skumju. Rīgā biju skumja ... Jelgavā kļuvu histēriska, mūsu lauku mājās es kļuvu mēma. Bet nevajagot skatīties atpakaļ, jādzīvo, jācer, un es to mēģinu darīt. Ja man vēl izdotos aizbraukt uz Latviju, tad, protams, ziedu laikā.”

Un tad pienāca vēstule ar drūmu saturu. Rīgas radiofonam biju sagatavojis raidījumu par Ēriku Prinduli, ko viņai nosūtīju skaņu kasetē.

„Lūdzu nebrīnāties par manu klusēšanu. Es esmu smagi slima. īsumā: man izoperēja pūsli un atrada, ka tur ir ļaundabīgs audzējs. Bet ir aizdomas, ka vēzis ir arī zarnā. Rīt eju uz slimnīcu uz izmeklējumiem.

Paldies par kaseti „Ērika Prindule”. Es raudāju, klausījos atkal un atkal un raudāju, atkal un atkal. Es gribētu, lai uz urnas pēc manas nāves iegravē: „Tas bij reiz Jelgavā”. Bet to jau laikam nevarēs. Un tie, kas to lasīs, nesapratīs, tā kā tā.

Es nosvinēju šogad savu 85. dzimšanas dienu gandrīz viena pati − mana vēlēšanās.

Mani operēs divi dakteri: ķirurgs un urologs. Un tā nu ir kā Silmačos: „Trīs dakteri, trīs slakteri pie manas gultas stāv”. Savādi paliek, domājot, ka mūžs nodzīvots.

Dziļā cieņā vienmēr Jūsu Ērika Prindule.”

Bet arī šajā reizē Ērika Prindule prata uzveikt pretīgo ķeburkāji, un saņēmu atkal mundru uz dzīvespriecīgu vēstuli:

„Jūsu vēstule mani iepriecināja, Jūsu ticība palīdzēja tikt pāri slimībai. Ja tā nebūs pārsviedusies kur citur, tad es varēšu vēl pāris gadus padzīvot, varbūt pat aizbraukt vēlreiz uz Latviju. Kā Jūs rakstāt − uz manu Latviju. Latvija ir tikai viena − mana dzimtene... Tur aizritēja manas dzīves skaistākie gadi − mana jaunība... Šeit Amerikā esmu pāris reižu dziedājusi Ādolfa Skultes „Sapņu zemi”. Pats sākums ir: „Ir tikai paradīze viena, tik viena sapņu zeme ir”. To dziedot, man vienmēr bija bailes par „kunkuli” kaklā, frāzi pārtraukt nedrīkst, man šis „kunkulis” jānorij un jānogrūž pazemē.

Es ļoti ceru, ka jūs atbrauksit vasarā uz Ameriku, es vēlētos, lai Jūs pasteigtos un Amerikā varētu Jums paspiest roku un būt „atkal Jelgavā”.

Uz Ameriku es neaizbraucu, un uz savu sapņu zemi Ērika Prindule arī vairs neatnāca.

Kāda Ērikas Prindules-Dargevicas draudzene man atsūtīja bēru lapiņu un foto uzņēmumu no aktrises izvadīšanas. Tik vien pāri palicis. Viņa mīlēja dzīvi, cilvēkus, teātri un − savu un mūsu Jelgavu.

 

Pēdējais uzņēmums. 1997. g. 14. jūnijā, Denverā.