LIKTEŅA STĀSTI

Vieda Skultāne. The Testimony of Lives: Narrative and Memory in Post-Soviet Latvia. London, New York: Routledge, 1997. 217 lp.

 

Vieda Skultāne ir lektore psīchiatrijā Bristoles universitātē, Anglijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņa dodas uz Latviju ar nodomu pētīt nervu slimības, bet viņas interesi piesaista tur sastapto nervu slimnieku atmiņu stāsti par pieredzi okupācijas gados. Šo stāstīto pieredzi viņa mēģina analizēt un atrod, ka latviešu stāstījums, atšķirībā no tā, ko antropologs atrod Rietumeiropas atmiņu stāstos, ir cieši saistīts ar literāriem tēliem. Skultāne to izskaidro ar latviešu un citu Austrumeiropas tautu nacionālās identitātes veidošanos literātūras iespaidā. Latvieši savas dzīves pieredzi bieži gan tieši, gan netieši, salīdzina ar folkloras vai literātūras tēlu gaitām un pārdzīvojumiem.

Dzimusi Latvijā, uzaugusi Anglijā, pētniece sajūt lielu likteņa kopību ar stāstītājiem Latvijā, viņa arī ir atgriezusies "mājās", lai gan tās vairs nav mājas, gluži kā viņas teicējiem, kas atgriezušies no Sibīrijas. Viņa atzīst, ka pētījuma slēdzienus iespaido pētnieces pašas bērnības iespaidi, kas gūti no vecāsmātes stāstiem un trimdas literātūrā lasītā. Viņa skaisti apraksta savus bērnībā gūtos iespaidus par savu dzimto zemi, par ko pastāvējušas šaubas, vai tāda patiesībā maz ir. Iedomātais Latvijas tēls ir radījis lauku skaistuma vīziju, kur lauks un mežs un dzīvnieki ir turēti dziļā cieņā, tāpat kā cilvēku darbs un godaprāts. Šādu pasauli viņa atrod arī savu teicēju stāstījumos.

Atsaucoties uz sludinājumiem laikrakstos, Skultānei raksta nervu slimi cilvēki, mēģinādami savu slimību aprakstīt un izskaidrot. Viņa ir apmeklējusi citus slimniekus viņu dzīves vietās un uzņēmusi viņu stāstījumus skaņu lentē. Pētniece sīki analizē viņai adresēto vēstuļu un stāstījumu stilu, izteiksmi, teikumu uzbūvi un stāstījuma sakarību ar literārām tēmām, lai izskaidrotu nevien rakstītāju nervu slimības, bet arī dzīvi padomju iekārtā, kas šīs slimības ir radījusi. Ārsti tur reti atrod par iespējamu neirotiskajiem cilvēkiem palīdzēt, un dēvē viņus par sliņķiem un simulantiem, kas tikai grib atbrīvoties no darba kolhozā.

Viņa uzsveŗ teicēju stāstos arvien no jauna atkārtojošos tēmu par indivīda cīņu ar notikumu gaitu. Tur atspoguļojas stoiciska dzīves uztvere, darbs, ieguvumi un zaudējumi, no paaudzes uz paaudzi. To pavada "ja vien" elements. Ja vien "toreiz" būtu bijis tā, tad... Paaudžu paaudzēs dzīve daudzkārt ir satriekusi ar tuvinieku nelaika nāvi, aizklīšanu svešās zemēs, gan Sibīrijā, gan Vācijā vai citur rietumos. Visu to ietveŗ visai tautai kopējās vēstures gaitas varmācīga, irracionāla iejaukšanās, kas vienmēr no jauna lauž cilvēka gribu un nodomus. Rakstītāji un stāstītāji to apzīmē par likteni. Dzimtas locekļu pārdzīvotā vēstures notikumu gaita; satriecošie personiskie pārdzīvojumi; cilvēkam novēlētā laime vai nelaime, tas ir liktenis. Ar likteni apzīmē visu to, ko cilvēka saprāts nav spējīgs loģiski izskaidrot.

Pētniecei uzkrīt lielā līdzība kolhozu dzīves nostāstos ar aprastiem par 18. Gadsimteņa muižu klaušinieku dzīvi, kādi lasāmi, piemēram, Merķeļa aprakstos. Viņa atklāj arī to, cik ļoti cilvēku dzīves pieredze atšķiras no oficiālās padomju vēstures, gluži kā cilvēka pagātne nav tas pats kā cilvēka biografija. "Cilvēks ar pagātni" padomju Latvijā ir vajāta un beztiesīga būtne. Šāds Cilvēks zaudē pats savu identitāti un kļūst par apstākļu svaidītu nevarīgu lietu. Apstākli liek viņam justies vainīgam savā ļaunajā liktenī, lai gan viņš labi apziņas, ka nekā nav noziedzies. Viņš nav spējīgs savu stāvokli ne izskaidrot, ne izstāstīt, un tas noved viņu pie nervu slimības.

Apstākli liek viņam justies vainīgam savā ļaunajā liktenī, lai gan viņš labi apzinās, ka nekā nav noziedzies. Viņš nav spējīgs savu stāvokli ne izskaidrot, ne izstāstīt, un tas noved viņu pie nervu slimības.

Lauku ļaužu dzīvi jauc neprasmīgu kolhozu vadītāju juceklīgie noteikumi, kas tikai ved pie cilvēku ciešanām. Latvieši senāk bija pieraduši pie dzīves grūtībām jau no agras bērnības, tās bija jāpiecieš, jo tās veda viņus pie labākiem dzīves apstākļiem un jēdzīgas dzīves vēlākos gados. Kolhoza dzīvē turpretim grūtības radīja dogmātiska un bezjēdzīga rīkojumu iztulkošana, kas noveda cilvēkus tikai pie vēl lielākām grūtībām un pie izmisuma. Darba un dzīvokļa trūkums, un alkoholisms, ko piedzīvoja cilvēki "ar pagātni", radīja līdzīgu izmisuma stāvokli pilsētā, kas atkal ir nervu slimības iemesls.

Ne jau visi stāsti ko Skultāne ir dzirdējusi, ir par liktens bardzību. Vairākos citos stāstos atspoguļojas gluži neticama laime nelaimē un svešu cilvēku izpalīdzība. Ticība sargājošam liktenim saista cilvēka dzīvi un ārējos notikumus. Tā pārvērš ikdienas cilvēkus varoņos un rada paralēles starp fizisko un morālo pasauli.

Autore ir daudz lasījusi un dzīvi izprot gan dainas, gan latviešu dzeju, ko viņa citē savu nodaļu sākumā, labā angliskā tulkojumā. Viņai ir lieliska latviešu valodas izpratne, ko viņa parāda savos angliskajos slimnieku stāstu iztirzājumos un grūti tulkojamu latviešu valodas vārdu skaidrojumos. Grāmata ir interesants piemērs stāstītās - orālās - vēstures apstrādāšanas grūtībām, it sevišķi šinī gadījumā, kur pētniece pati jūtas emocionāli iesaistīta stāstītāju likteņos.

Vieda Skultāne ir veikusi nopietnu un rūpīgu antropoloģisku pētījumu nervu slimībās, kas līdztekus atklāj arī graujošo iespaidu, ko uz tautas veselību ir atstājusi necilvēcīga komūnistiskās ideoloģijas dogmatiska pielietošana nevien Latvijā, bet visā Padomju Savienībā.

Nacistu Vācija tika smagi sodīta par noziegumiem pret cilvēcību no 1933. Līdz 1945. gadam. Noziegumi pret cilvēcību Padomju Krievijā sākās 1917. gadā un turpinājās Padomju Savienībā līdz pat 1991. gadam. Ir jautājums, vai tie Krievijā vēl tagad ir izbeigušies, bet šajos noziegumos vainīgos neviens vēl neiedrošinās tiesāt. Tādēļ ir labi, ka šāda grāmata ir angļu valodā. Vismaz psīchiatriem un antropoloģijas pētniekiem tā rādīs, kādi apstākli valdīja padomju paradīzē.

Vērtīgas ir tās lappuses, kuŗās Skultāne raksturo latviešu dzīves uzskatu, tikumu un izturēšanās atšķirību no krieviem. Ne jau tādēļ, lai parādītu, ka latvieši ir kaut kādā veidā labāki, bet gan tādēļ, ka rietumu tautu piederīgie šo starpību, šo atšķirību nesaprot un ir pārliecināti, ka latvieši tādi pat krievi vien ir, un tādēļ nesaprot latviešu neatkarības centienus. Visa 10. nodaļa - 16 lappuses ir veltīta latvietības jēdziena izskaidrojumam, kas laikam ir pirmais tāda veida pētījums angļu valodā. Pielikumos ir 21 lappusi garš Latvijas vēstures konspekts, teicēju saraksts un vārdu rādītājs.

Varam būt Pētniecei pateicīgi par šo iejūtīgo darbu un novēlēt viņas grāmatai plašu lasītāju saimi.

 

Indulis Kažociņš

 

Indulis Kažociņš - pazīstams publicists un aktīvists jaunatnes vadīšanas un audzināšanas darbā. Dzīvo Anglijā.