PA MĀKSLINIECES TAKU TAKĀM

Biruta Baumane. Es dzīvoju. Rīgā. Likteņstāsti, 1995. 204 lp.

 

Par gleznotājas Birutas Baumanes dažādību žanru izvēlē ir pārliecinājies katrs, kas apmeklējis mākslinieces izstādes. Tur ir itin viss, arī marīna, protams, ne Jaunsudrabiņa romāna Kapri izpratnē, trūkst vienīgi batāliju žanra.

Toties ar batālijām bagātīgi apgādāta ir Birutas Baumanes grāmata Es dzīvoju, kas iznāca 2000 eksemplāros jau pirms gadiem trim, bet aizvien saista cilvēku uzmanību, domāju, uzdrīkstēšanās dēļ. Lai gan grāmatas atklātībai ir drusciņ balerīnas kaprīzes raksturs, neapšaubāmi Baumanes literārais darbs ir tādas pašas dzīvelības pilns kā viņas gleznas. Man savādā kārtā ar mākslinieci trīsdesmit gadu laikā, kopš nejauši sastopamies simfoniskajos vai kamerkoncertos, bijušas sarunas tikai par mūziku - ne vien par to, kas tiek atskaņots, bet arī par atskaņošanas veidu: gleznotājas mūzikas izpratne ir gluži ar kritiķes dziļumu. Glezniecība, protams, mūs mudināja gaidīt mākslinieces literāru izteikšanos, jo žanru (šaurākā nozīmē), grupu portretu, klusās dabas, aktu un pašportretu kompozīcijās ir nenoliedzamas literāras norādes, tomēr glezniecībā Baumane ir tik izteikti gleznieciska (plastiska), ka nevar būt ne runas par krievu vai vācu salkano sižetu sacerēšanas indevi. Temati rodas tik dabiski, ka liekas - nekas nav organizēts, nekas nav nostatīts gleznieciskai vajadzībai, visu ir noteikusi māksla, jā, arī dzīve.

Kad toreizējās izstāžu zālēs "Latvija" plašo telpu piepildīja Eduarda Kalniņa daudzās gleznas, uzreiz bija pamanāms, ka telpa izstādei ir par lielu (motīvi atkārtojās, smalkie rāmji gūzmu gūzmām radīja vienmulības izjūtu. Biruta Baumane arī riskēja, izraudzījusies izstādei tik lielu telpu, tomēr viņas izstādē nemanīja atkārtošanās ligu, lai gan laika gaitā Baumane varbūt stilistiski mainījusies mazāk nekā Eduards Kalniņš. Felicita Pauļuka mazākā zālē ar saviem portretiem un aktiem rada ilūziju, itin kā viss Valsts Mākslas mūzejs ir tikai viņas darbu piepildīts, līdzīgs šķitums bija Brīvības un Dzirnavu ielas stūŗa zālē - likās, ka Baumanes darbi aizņem ne vien lielo telpu, tie rādījās vēl arī uz ielas, it kā tur izlikti, kaut gan vestibilā (kā dažkārt bijis) nematīja nekāda gleznu blīvējuma.

Grāmata, lai būtu atklātāka par atklātu, tomēr mākslinieces dzīvi, uzskatus, pārliecību paveŗ mazāk nekā glezniecība, kas arī bez grāmatas dod pilnīgu ieskatu radītājas bagātīgajā personībā. Man pat liekas, ka grāmata mazliet sašaurina to, kas pēc gleznām likās absolūtas brīvības svētīts. Glezniecība nedod ne mazāko vielu domai, ka mākslinieci varētu skart kādi sīkpilsoniski untumi, grāmatā diemžēl lasām, ka gleznotāju sāpinājusi daža neierašanās (neielūgšana) viena vai otra padomju mākslas dižpārstāvja vakariņās. Ak Dievs, vai Birutai Baumanei vajag kāda cita, ja ir priekšā audekls (Lauma Renholde sacītu: "Vai man vajag vēl kāda cita, ja ir Lists!")

Baumanes par vistuvāko uzdotais Šopēns ir tikai mākslinieces slēpšanās aiz vārda, lai nebūtu jāizplūst mūzikas vēstures bagātību raksturošanā. Tikpat izprotoši viņa ir klausījusies Hindemitu kā Haidnu. Esmu ne reizi vien iekļuvis arī otršķirīgos koncertos, bet Baumanes tādos nav bijis. Viņa ar sievietes intuīciju ir apmeklējusi tikai vislabāko, kas Rīgā (un droši vien arī Parīzē vai Maskavā) dzirdams. Tikai pēc kāda amerikāņu kamerorķestŗa koncerta dzirdēju mākslinieci zūdāmies, ka labāk būtu bijis mājās gleznot nekā sēdēt Filharmonijā. Šai ziņā Birutai Baumanei ir liela līdzība ar rakstnieci Mildu Grīnfeldi, kuŗas portrets, ko Baumane jau pasen gleznojusi, tikai nule parādījās, labi reproducēts žurnāla Sieviete 1997. Gada 9. numurā (līdzās Čaka vēstulei, dāvinātam porcelāna šķīvim un liktenīgam mutautam). Ne vien mūzika saistījusi abas anniņmuižietes vai, lai būtu! - anniņmuižnieces, bet it īpaši Čaks. Arī Grīnfeldes portrets gleznots čakiski. Tā ir lielā, absolūtā rezignācija, kas skaŗ garīgi uzlādētus cilvēkus. Hilda Vīka mēdza teikt, ka portrets, kuŗā modelis smejas, ir aizgājis ar Fransu Halsu uz visiem laikiem. Mildas Grīnfeldes sejā atspoguļojas ne vien Čaka nāves brīdis ar sviedriem, kas ieslaucīti dārgā zīda mutautā, bet arī brāļa Miervalža Ziedaiņa šausmu pilnā nāve čekā drīz pēc Otrā kaŗa, arī pašas Grīnfeldes ciešanas Taišetā. Tikai cilvēku likteņu pilnīgs izpratējs spēj sejā ielikt tik daudz no modeļa dzīves. Un Biruta Baumane traģiskā izpratni atklāj tādā satricinošā iedarbīgumā, kā būtu gleznojusi, ikreiz iepriekš Aristoteli lasījusi. Neesmu jautājis, bet droši vien mākslinieces tēvs, visa Tērvetes novada ilgu gadu skolotājs, ir meitai mantojumā atstājis 1891. Gadā izdotos Opera omnia. Līdzīgi Aristotelim māksliniece savā glezniecībā, bet īpaši grāmatā Es dzīvoju, apliecina uzticību patiesībai vispirms, tad - draugiem. Ja grāmatā var atrast ne vienu vien lieku rindkopu, glezniecībā nav neviena lieka vilciena, nav vispār neviena lieka darba, man liekas, pat studiju Baumanei nav: līdz ir iesākts strādāt - tūlīt ir vajadzīgā garīgā spriedze un darbs rodas mākslinieciskā pilnībā.

Kalpodams par modeli Jurim Ģērmanim, viņa darbnīcā dzirdēju ne tik vien ļoti pozitīvus Birutas Baumanes gleznošanas principu raksturojumus, bet lielu uzslavu arī mākslinieces meitai, kas gan tai laikā, šķiet, Ģērmani vairāk piesaistīja kā modelis, nevis kā topoša gleznotāja. Biruta Baumane ir kā milzu stabs lankā, un viņai līdzās pat dižliepa neliekas augsta.

Pēc Baumanes glezniecības vien, arī grāmatu nelasījis, katrs ģiež, cik plaša ir mākslinieces sasaiste ar cilvēkiem, ar lietām, ar dabu. Kā nav žanra, ko gleznotāja nepārvaldītu, tā nav arī aroda, kas māksliniece nepiesaistītu - tik plašu tautas slāņu, tajos ietveŗot arī elites māksliniekus, nav nevienam kā Birutai Baumanei viņas lieliskajos portretos, dubultportretos un žanros. Ar īpašu uzmanību Baumanes glezniecībai sekoja Elza Stērste. Ticu, viņa būtu viena no pirmajām gleznotājas cildinātājām, grāmatai Es dzīvoju iznākot. Droši vien abu gara darbinieču tuvība romāņu valodām un romāņu kultūrai radīja vajadzīgo spriegumu, lai vienai pret otru būtu cieņa, ko vārdos paust nevajag. Stērstes dzeju es grāmatā nemanīju citējam, bet Stērstes gars Baumanes grāmatā ir skaidri matījams. Baumane jau nu droši vien netika nevienu savu gleznu Stērstei rādīt nesusi, nedz Stērste ir apmeklējusi kādu mākslinieces izstādi, bet, kad parādījās Birutas Baumanes varenie akti, Stērste man sacīja: "Jūs redzēsit, doktor, ka gleznotājas sievas pirti atradīs beidzot baļļā zelta ūdeni, ko viņām sagādās pati Māra!" Sešus gadus pēc Elzas Stērstes nāves patiešām parādījās "baļļa" ar zelta ūdeni. Vai varbūt jau agrāk, tikai es nemanīju? Tā Felicita Pauļuka zeltā iemērca savu kolēģi Māru Vaičūnu bez jebkādiem pravietojumiem, un arī viņai zelts nav dārgmetalla cenas izteicējs, bet tēlotās personas morāliskas vērtības nosacītājs (ar augstu raudzi!).

No mākslas dažu jau gluži padzītā ētikas kategorija Birutas Baumanes rakstu un glezniecības darbos ir tik intensīva, ka lasītājam, ka skatītājam tā liek tomēr mākslai piešķirt augstāku stāvokli nekā tie, kas mākslu pakārto filozofijai vai, smalki ķerot, dizainam. Līdzīgi kā Hildas Vīkas literārie darbi - Birutas Baumanes grāmata mani piesaista mazāk nekā viņas gleznas, jo gleznās mākslinieces dzīve izpaužas tiešāk nekā rakstos, tomēr rakstu rindas ļauj spilgtāk redzēt lielo gleznu rindu, kas māksliniecei ir kā zelta ceļš uz Olimpu.

 

Jānis Liepiņš

 

Ārsts un rakstnieks vienā personā, Jānis Liepiņš, Latvijā publicējis vairāk nekā desmit grāmatu (stāstus, dzejoļus, esejas, atminas, populārzinātniskus darbus).