Ilmārs Bastjānis

NEATLAIDĪGAIS DUNDURS − Udis Ģermanis

 

Jaunībā man šķita, ka cilvēks trīsdesmitajos gados jau ir visai vecs. Pakāpeniski šis viedoklis bija jāmaina, jo, laika ritenim uz priekšu ripojot, vecums likās kāpjamies atpakaļ. Šajos laikos pat „kliņģeris ar nullīti” − 80 gadi − nerādās kā tuvu beigu sākums. Tāpēc arī likās pavisam neticami, ka Uldis Ģērmanis aizies no mums, pārkāpis tikai divus gadus astoņdesmit gadu līnijai. Kalsns, jaunības sporta gaitās trenētu ķermeni, vēlākos gados regulāri Zviedrijas ledainos ūdeņos mērcējies, pirmšķirīgi darbīgām smadzenēm, viņš manās domās bija drošs kandidāts personīgas simtgades sasniegšanai.

Atceros, ka Uldis spēlēja Universitātes Sporta izlases volejbola vienībā, kas 1939. gadā pasaules studentu olimpiādē Monako ieguva zelta medaļu. Gauži satraucoši pēc tam bija lasīt laikrakstu ziņojumus, ka sekmīgā vienība gandrīz vairs netiek mājās, jo bija izcēlies otrais pasaules kaŗš. Tas vēlāk sagrieza mutulī visas mūsu tautas likteni, kaŗa noslēgumā izceļot Uldi Ģērmani Zviedrijas krastos. Tur Uldis izcīnījās cauri dažādiem fiziskiem darbiem, sāka atkal studēt, sasniedzot ne tikai maģistra, bet arī doktora grādu vēsturē. Vēlāk viņš kļuva vēstures skolotājs un publicēja arī vairākus darbus savā specialitātē. Viņa sarakstītā latviešu vēstures grāmata Latviešu tautas piedzīvojumi bija vispiemērotākā vēstures mācīšanai latviešu trimdas skolās, un tā iznāca vairākos izdevumos. Saīsinātā veidā ar nosaukumu Latviešu tauta cīņā un darbā 19. un 20. gadsimtā to 1979. gadā izdeva parocīgā „kabatas lieluma” formātā. Patiešām kabatās sabāzta, tā krietnā skaitā aizgāja līdz uz Latviju trimdiniekiem, kas devās apciemot okupēto dzimteni. Šī grāmata tur izplatījās tālāk uz zīdpapīra pārrakstītos eksemplāros.

Vēl nozīmīgāka man likās tā cīņa, ko ar pseidonīmu Dr. Ulafs Jāņsons Uldis Ģērmanis latviešu laikrakstos uzsāka pret padomju propagandu, īpaši krievu un viņu kalpiņu izdarībām Latvijā. Ar nedaudziem pārtraukumiem tā turpinājās gandrīz līdz Ģērmaņa aiziešanai viņsaulē, jo padomju iekārtas mantinieki visās lietās, kas attiecas uz Baltijas valstīm, turpināja sen aizsākto komūnistiski imperiālo propagandas polītiku.

Nezinu, cik šādu rakstu erudītais Dr. Jāņsons publicēja, bet tiem visiem bija varen iedarbīgs kopnosaucējs: izsmiekls. Kā neatlaidīgs dundurs Ģērmanis ar izsmiekla dzeloni durstīja komūnistu propagandas ražotājus viņu visvārīgākajās vietās. Ja labi padomā, lodes urbumi vai dūres triecieni var būt pat nāvīgi, bet tomēr tie ir mazāk sāpīgi un mazāk ilgstoši par labi tēmētu ņirgāšanos. Komūnisti atbildēja ar rupjiem lamu vārdiem, pie kādiem viņi bija pagājušos gadu desmitos pieraduši, un, protams, tie nelīdzēja. Katrā nākošā rakstā Dr. Jāņsons pieķēra viņus jaunās muļķībās, pārspīlējumos vai visbiežāk neskaidros faktos un skaidros melos. Kad čekists Imants Lešinskis nokļuva rietumos, viens no pirmajiem „klaida” latviešiem, pie kuŗiem viņš ciemojās, bija Uldis Ģērmanis Stokholmā. Lešinskis viņam stāstījis, ka trimdiniekiem veltītās čekas brošūras bijis vairākkārt jāmaina un jāpārspiež no jauna Ģērmaņa atrasto kļūdu un sagrozīto faktu uzskaites dēļ. Atceros, ka Dr. Jāņsona sarkastiskajos rakstos man milzīgi patika viņa bieži citētais un laikam arī paša izgudrotais „filozofiskais krievu mužiks” Kuzma Prutkovs, kas cita starpā sacījis: „Nevar aptvert neaptveŗamo”. Šis teiciens tiešām lieliski simbolizēja komunistu skaļās propagandas straumi, kam nebija ne sākuma, ne beigu, ne satura, ne nozīmes, bet kas turpināja kaut kā eksistēt pati sevis dēļ.

Latvijas pirmajā neatkarības posmā Uldi Ģērmani pazinu tikai no skata, lai gan mūs saistīja viena un tā pati − Rīgas pilsētas 2. − ģimnāzija, Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultāte un Universitātes Sporta biedrība. Visās trīs vietās Uldis bija man krietnu attālumu gaŗām, būdams sešus gadus vecāks.

Abi ar manu otru pusi Ēriku iepazinām Uldi, kā saka, seju pret seju, tikai 1970. gadā, kad viņš viesojās ceturtajos Rietumu krasta dziesmu svētkos Losandželosā un svētku laikā apmetās dzīvot pie mums. Tā kā man toreiz bija savs uzņēmums, tas prasīja milzumu laika un uzmanības. Tāpēc ar Uldi parunāties iznāca tikai pavēlās nakts stundās, bet mana Ērika, par savu viesi gādādama, ātri ar viņu sadraudzējās. Vienā reizē abi bija aizpļāpājušies tik ilgi, ka ieradās rakstnieku rīta sarīkojumā krietni vēlu.

Svētku laikā notika arī latviešu ārstu kongress − ar referātiem un debatēm. Viens to tiem − Ulža Ģērmaņa referāts „Kāpēc esam tādi, kā esam”. Te nu man un, protams, tāpat citiem klausītājiem atklājās, ka komūnistu durstītajā Dr. Ulafa Jāņsona dvīņu brālis Uldis Ģērmanis var tikpat, nešpetni iztirzāt arī trimdinieku rakstura īpašības. Savā Amerikas ceļojuma grāmatā Tā lieta pati nekritīs viņš jau sākumā liecina: „Gribot negribot man vienmēr gadījies iet pret straumi” (39. lp). „Pret straumi” ir mīksti teikts. Ģērmaņa sarkastiskā un izsmejošā attieksme pret Padomiju un tās propagandu bija spilgtā pretstatā Rietumu pasaules toreizējai (un pa daļai arī tagadējai) baiļu, bijības un krievu nekaitīnāšanas piesātinātajai nostājai. Bet tikpat asi savā referātā Uldis zobojās par trimdiniekiem, kad „Pašu sanāksmēs tiek izkliegtas apbružātas patriotiskas frāzes, bet mājās ar saviem bērniem „patrioti” buldurē svešvalodā...” (64. lp). Referātu ievadot, Uldis gan pieminēja, ka labāk ļaut mūs slavēt citiem, bet pašiem pienāktos paļauties lietišķai paškritikai. Taču šī mīkstinošā piebilde daudz nelīdzēja, dzirdot, piemēram, arī tādu apgalvojumu, ka lielākajai latviešu daļai kulturāls nacionālisms esot joprojām svešs. Neapšaubāmi Uldim bija taisnība (pat vēl šodien), bet taisnība pa laikam var būt visai neciešama, un tā nu Ģērmanis, joprojām būdams neatlaidīgs dundurs, kas dzēla arī latviešiem, līdzteku draugiem salasīja arī daudzus ienaidniekus. Gribu vēl šeit pieminēt to, ka Uldim piemita laikam tīri dabīga, bet arī kaitinoša arogance, kas pretiniekus saniknoja vēl vairāk. Aroganci vārdnīca tulko kā augstprātību, iedomību vai uzpūtību, taču neviens no šiem apzīmējumiem Uldim nav īsti piemērots. Pareizāk būtu teikt, ka viņu raksturoja labi apzināta un necik īpaši neslēpta pārākuma apziņa. Ne jau par tukšu nieku Dr. Ulafs Jāņsons savam vārdam bieži sprauda priekšā vārdu „viedais”. Vieds viņš tiešām bija, ja šajā vārdā sakopo augstu inteliģenci, sakrātu pieredzi un nākotnes paredzēšanas spējas.

Mūsu pirmajā tikšanās reizē Losandželosā tomēr ātri vien atklājās, ka Uldis var būt arī pavisam vienkāršs cilvēks, no kuŗa ne uz brīdi neatstājās mīlīgs, nevis dzēlīgs, humors. Draudzības dažkārt nobriest gausi, bet ar Uldi tuvums veidojās pēkšņi un brīvi.

Pēc trīsdesmitpiecu gadu prombūtnes abi ar Ēriku 1979. gada vasarā kā tūristi viesojāmies divas nedēļas Latvijā. Tad tur vēl pilnā sparā valdīja krievi. Braukt varējām tikai, kur mūs veda, lai gan pie radiem Rīgā varēja paciemoties. Kad prasīju mūsu grupas Intūrista vadītājai („gīdei”), vai viņa čekā par mums ziņos, viņa pavisam atklāti teica, ka ziņošot gan par visiem, gan katru atsevišķi. Laikam ar to vien nepietika. Ievērojām, ka katrā izbraukuma vietā netālu no mums slaistījās kāds glīts jauns cilvēks samta žaķetē. Pat tad, kad viesnīcā ēdām pusdienas, viņš pacietīgi sēdēja uz netālā bāra sola. Stāstu to tādēļ, ka atceļā no Latvijas gribējām kādas dienas pakavēties Stokholmā. Īpaši cerējām pēc turpat deviņu gadu pārtraukuma atkal satikt Uldi Ģērmani. Protams, izklāstījām viņam mūsu pieredzi okupētajā dzimtenē, jo Uldim pašam pēc grāmatas Zili stikli, zaļi ledi publicēšanas ceļu uz turieni komunistu varas iestādes bija aizbarikadējušās. Izdzirdis par jaunekli samta svārkos, Uldis sacīja: „Pa, pa, paskatīsimies bildes”. Viņš uzlika uz galda pabiezu fotogrāfiju albumu, piebīdīja mums to tuvāk un lēnām šķīra lapas. Man iešāvās prātā, ka Amerikas policija izklāsta cietušajiem vai notikuma lieciniekiem noziedznieku portretu krājumu. Līdzība jau tiešām bija. Arī čekistus un viņu kalpus bez īpašas pāri darīšanas varēja apzīmēt par indivīdiem, kas noziegušies pret latviešu tautu. Piepeši Ērika iedūra pirkstu no jauna atšķirtā lapā un iesaucās: „Tas ir viņš!”. „Šo rakari mēs labi pazīstam”, Uldis plati pasmaidīja, „tas ir Imants Ķezberis”. (Te var piebilst, ka Imants Ķezberis pēc Latvijas atjaunošanas nenokļuva ne cietumā, ne nežēlastībā, bet atvēra pat restorānu Aspazijas bulvārī, tuvu pie Kaļķu ielas. Vēlāk, dažādus labus posteņus ieņēmis, viņš mira kādā ārzemju komandējumā. Apbrīnojami daudzi, Ķezberi visādi godinādami, pieminēja viņu ar asarām).

Viesošanās Ģērmaņu mājā, Stokholmas ārpilsētā Solnā, bija gaužām patīkama. Neesam to aizmirsuši līdz šai dienai. Uzzinājis, ka mēs pie viņa iegriezīsimies, Uldis pat bija aizšāvis uz tuvējo mežu. Laiks tobrīd turējās sauss, un, krustām šķērsām izklaiņojot, Uldim bija izdevies salasīt tikai saujiņu sēņu, ko viņš ar karalisku žestu veltīja Ērikai. Ģērmaņa jaukā kundze Mirdza tās sacepa sviestā un piesildīja klāt arī dažas garšīgas butes pārējiem ēdējiem.

Vēlāk Uldis mūs aizveda ciemā arī pie Bruno Kalniņa, kuŗš man likās stipri novecojis, taču nebiju viņu saticis kopš tiem laikiem, kad atstāju Latviju. Uldis ļoti cienīja Bruno, bet, par spīti diezgan labām attiecībām, vienmēr paturēja pats savu viedokli gan par Latvijas tagadni, gan nākotni.

Pirms pāris gadiem atpakaļ Uldis Ģērmanis ar diezgan lielu spožumu nosvinēja savu astoņdesmito dzimšanas dienu atkal neatkarīgajā Latvijā. Nu viņam uz turieni bija vārti atkal plaši vaļā. Liekas arī, ka no ārzemju latviešiem viņš dzimtenē kļuva par vienu no vispazīstamākajiem, bet, kamēr viņa slava Latvijā pieauga, Dr. Ulafa Jāņsona vēstījumi laikrakstos kļuva retāki. Lielākais no ienaidniekiem rādījās pieveikts, bet Latviju tas bija sapostījis visos iedomājamos un pat agrāk nenojaustos veidos. Skaidrs, ka Uldis nākotnē varēja paredzēt vēl daudz cīniņu, bet nāve 1997. gada noslēgumā aizsteidzās viņam priekšā.

Atgriezīsimies pie Ģērmaņa sarakstītās grāmatas Tā lieta pati nekritīs virsraksta. To Uldis bija ievērojis vēstulē, ko Atis Kronvalds kādreiz rakstījis Bernhardam Dīriķim. Attiecīgais vēstules paragrāfs skan tā: „Izmirs vēl daža paaudze, iekām tikai verdzības gars sāks patiesi vispārim izzust. (...) Lai arī mēs šai kaŗā kristum, tomēr tā lieta pati nekritīs; bet mums, tiem tagadējiem, kaŗā krītot, izaugs jo spēcīgi, jo stalti kaŗotāji”.

Par spīti tam, ka daudzi Ģērmaņa necienītāji vai pretinieki sauca viņu par pārāk iedomīgu, kritisku, zobgalīgu, sarkastisku vai pat vienkārši par ņirgu, nepārprotami skaidrs ir tas, ka Uldis visu savu mūžu bija kaŗojis par taisnu lietu. Vienalga, kuŗā pusē noliecās kaŗa laime, vienalga, cik daudz cīņu bija bieži vien bezcerīgi izcīnīts, vienalga, cik šodienas Latvijas ceļš nākotnē rādītos nedrošs vai drūms, Uldis Ģērmanis bija pārliecināts, ka Latvija celsies un Latvija būs, citiem vārdiem − šī lieta nekritīs!

 

 

Ilmārs Bastjānis (pseid. Ilmārs Krasts) uzsāka rakstnieka gaitas vācu okupācijas laikā. 1944. gadā Zelta Ābeles publicēja noveļu krājumu Gājiens pāri upei. Trimdas gados galvenokārt darbojies laikrakstos ar apcerēm par kultūras notikumiem un jautājumiem. Tuvākā laikā Rīgā iznāks viņa atmiņu grāmatas Pašvēsture pirmais sējums.