* * *

Uz Lustenavu mēs atbraucām 1945. gada agrīnā pavasarī, kad varenās Hitlera valsts koloss jau raustījās nāves krampjos. Pirmo sūru un sāpīgu dzimtenes ilgu nomākto svešatnes ziemu pārlaidām Inas upes ielokā Rīdas pilsētiņā nedaudzus kilometrus no Hitlera dzimtās Braunavas, Augšaustrijas provincē, kas toreiz saucās Gau Oberdonau.

Februāra vidū pēc pusotra mēneša niknām cīņām sarkano maršalu Maļinovska un Tolbukina spēki pieveica Budapeštā ielenkto vācu garnizonu. Drīz pēc tam kaŗa darbība bija pietuvojusies Vīnei, kur vēl aizgājušā gada augustā valdīja gandrīz vai miera laika noskaņa. Mans tēvs, vājās dzirdes dēļ nesen bija atvaļināts no latviešu leģiona kļuva nervozs un vedināja sapakot niecīgo bēgļu iedzīvi un brūkošajā brūnajā impērijā doties rietumu virzienā. Māte bija izmainījusies vēstulēm ar savu jaunības draudzeni Silviju Bērztīsu, kuŗas ģimene bija atradusi bēgļu patvērumu klusajā, no kaŗa un krieviem drošajā Lustenava. Agri, agri vēl tumšā marta rītā uzsējuši savu plāno četru cilvēku bēgļu iedzīvi vienam cilvēkam velkamiem austriešu zemnieku redeļotiem koka ratiņiem, klusi, gandrīz kā zagļi, Rīdas stacijā sagaidījām Minchenes vilcienu. Un tad tikai tālāk no krieviem un tikai tālāk uz rietumiem.

Toreiz, pēdējā kaŗa pavasarī, sabiedrotie pilnīgi pārvaldīja Vācijas gaisa telpu, un dzelzceļu satiksme bija neērta, lēna, un ceļotāji bija pakļauti dzīvības briesmām no amerikāņu aviācijas iznīcinātāju zemlidojumu uzbrukumiem atsevišķiem vilcieniem un citiem kustīgiem mērķiem. Vilcieni bija neiedomājami pārblīvēti, bet pirmie divi vagoni parasti bija pilnīgi tukši, jo gaisa uzbrukumu primārais mērķis bija lokomotīve un ar to saistītās īpašās briesmas vilciena sastāva pirmo vagonu pasažieriem. Mūsu vilciens apmēram pusceļā uz Mincheni pēkšņi apstājās klajā laukā. Visi pasažieri, neviena nemudināti, sprāgtin izsprāga pa tuvajām grāvmalām, un tūlīt sākās klaja ieroču spalgais troksnis. Varonīgo lielās pārjūras demokrātijas gaisa ērgļu uzbrukums nebija īpaši nopietns. Vairāk pasportošana, šaujot pa kustīgiem mērķiem, pirms atgriešanās savā Itālijas aerodromā. Lokomotīvi nesašāva, un pēc neilga laika turpinājām ceļu uz nacionālsociāliskās kustības šūpuli, lepno Bavārijas metropoli Mincheni.

Neilgi pēc zemlidotāju uzbrukuma nobīļa piedzīvojām īstu, patiesu brīnumu. Uz dienvidiem vērstā kupejas logā pavērās plaša saulainās marta dienas līdzenuma panorāma. Un tad tālu pie paša horizonta, ne nudien, tās nebija baltu mākoņu cakas, bet sniegotu kalnu galotnes. Kaut tālu, bet tomēr pašu acīm skatāmas sniegoto Alpu galotnes. Sniegotie Alpi kā neapšaubāma brīnumu pasaule. Koncepts vai drīzāk sapnis, kas bija izveidojies vācu okupācijas laikā, skatoties vācu kalnu filmas par sārtām alpu rozēm, ziliem enciāniem un tikai dzīvību uz spēli liekot bīstamās aizās sameklējamiem „edelveisiem”, tātad arī par briesmu pārvarēšanu, par varonību, mīlestību, par dziļām skumjām un lielu prieku. Jā, mums ar māsiņu baltā kalnu svītriņa pie Bavārijas dienvidu horizonta bija neapšaubāmu brīnumu kategorijā, kas pilnīgi izdzēsa nesenās bailes par dzīvību.

* * *

Minchenes austrumu stacijā mūsu vilciens ievilkās krietni pēcpusdienā pēc nesena amerikāņu aviācijas bumbošanas uzbrukuma. Vilciens tālāk uz dienvidrietumiem atgāja no stacijas lielās pilsētas pretējā pusē, kurp pasažieri, vācu dzelžainajā kārtībā, varēja nokļūt ar „pendelvilcienu”, bet tikai ar rokas bagāžu. Savu iedzīvi (trīs koferi un viens maiss) kopā ar tēvu uzsējām rokas redeļratiņiem un vienam velkot, otram stumjot un balansējot devāmies tūristiskā ceļojumā cauri Minchenei. „Die Stadt der Bewegung”¹ bija pārvērsta par milzu drupu un daļēji sagrautu ēku kollekciju. Vietām drupas bija itin glīti sakoptas, vietām vēl kūpēja no nesenā uzbrukuma. Mājas dažādās sagruvuma pakāpēs. Citai saglabājusies viena ārsiena, citai divas ar it kā sienai pielipušu gultu vienā, galdu vai bufeti citā stāvā. Par seno godību it kā liecināja tikai platās no satiksmes (ne vērsis, ne zirgs, ne auto, ne cilvēks) tikpat kā pilnīgi izslaucītās ielas. It kā pasaule vai varbūt ļaunuma pasaule pēc pastarās dienas. Neizskaidrojami, bet šai nereālajā it kā pēc drausmas dievu orģijas atstātā drupu ainavā, bija vāri, vāri apjaušams atjaunotnes apsolījums. Mans tēvs vācu aviācijas šinelī ar noārdītām zīmotnēm un pāršūtām pogām, es - no sava Rīgas mēteļa izstīdzējis ar Vīnē pirktu zilu vācu hūtīti galvā, un mūsu rateļi ar trīs kofeŗiem un vienu armijas drēbju maisu uz platās, tukšās sagrautās pilsētas maģistrāles. Mierīgi, pilnīgi bez bailēm, it kā mēs būtu vienīgie dzīvi palikušie un tālāk atdzīvošanai nolemtie, kas lēnām, bet droši ejam pretī savam mērķim. Nāve, jauna dzīvība un turpināšanās. Toreiz pirmo reizi izjustā cilvēka niecīguma un atjaunotnes nebeidzamās plūsmas sajūta. Toreiz pirmo reizi un pēc tam atkal un atkal, līdzīgi kā šobrīd, domājot par sava tēva pelnu urnu Tukuma kalna kapsētā un par saviem bērniem un bērnu bērniem Latvijā un Kanadā.

* * *

Bregencas stacijā vilciena sastāvs tika samazināts uz diviem vagoniem, un nedaudzajiem palikušiem pasažieriem konduktors paziņoja, ka brauciens ir uz Lustenavu un Sant Margaretu Šveicē, īsajā gabaliņā līdz Lustenavai man tā vien likās, ka notiks brīnums un mēs vienkārši sēdēsim līdz vilciens iebrauks un apstāsies miera un brīvības zemē. Īsi pirms Lustenavas vagonā ienāca slepenās valsts policijas (Gestapo) pārstāvji un pieteica dokumentu kontroli Šveices braucējiem. Tēvs paskaidroja, ka esam bēgļi un ka braucam apmesties pie saviem radiniekiem Lustenava. Bija agrīns pavasaris, un gaisā bija izjūtamas kaŗa beigas un Lustenavas vasara.

* * *

Lustenavā ne toreiz nedz arī citā laikā mums neviens rads nav dzīvojis, bet mammai tur bija sena draudzene Silvija Bērztīsa, kas tur dzīvoja ar savu vīru Arturu un vienpadsmitgadīgo dēlu Alfu. No iepriekšējās sarakstes mammai bija viņu Lustenavas adrese, un taisni uz turieni no Lustenavas stacijas kādus trīs kilometrus stūrējām savus ratiņus. Lustenaviešu lielākā daļa toreiz bija tādi puszemnieki, pusamatnieki un Bērztīsu ģimenei zemnieku mājā bija izīrēta daļa telpu. Tikām uzņemti priecīgi un viesmīlīgi, kaut četru cilvēku izmitināšana mājiniekiem neapšaubāmi sagādāja krietnas neērtības. Tā Bērztīsiem uz kakla nodzīvojām vairākas nedēļas. Lustenava atradās aizliegtā pierobežas zonā, kur iebraucēji varēja dzīvot tikai ar īpašām atļaujām un tā savu vietu (dzīvoklis skanētu krietni par lepnu) nevarējām meklēt līdz rajona pilsētā Feldkirchē (vietiņa kur satiekas Austrijas, Šveices un Lichtenšteinas robežas) nebija iegūta šī īpašā atļauja. No Rīgas uz Lustenavu bija „pārcēlusies” baltvācieša Max Bernsdorfa būvfirma un vismaz teoretiski iesaistījusies tanku aizsprostu izbūvē. Apbruņojies ar fiktīvu gandrīz fiktīvas Bernsdorfa firmas darba apliecību un vajadzīgiem zīmogiem vai Lielvācijas putniņiem izdekorēto kaut legāli ne visai drošo demobilizācijas pavēli no latviešu leģiona, mans tēvs, mātes atbalstā, atkārtoti brauca uz Feldkirches uzturēšanās atļaujas piešķirošo iestādi pilnīgi nepieciešamā papīra sarūpēšanai. Kad sākotnējā tieši frontālā šturmēšanas taktika nedeva pozitīvus rezultātus, Feldkirches iestādē nejauši satiktais latviešu politiķis un valstvīrs Ādolfs Klīve pamācīja pulkveža kungu, kā ar krietni elastīgāku un pazemīgāku pieeju sasniegt mērķi. Gudrais padomiņš palīdzēja, un mūsu ģimene kļuva par legāliem aizliegtās Šveices pierobežas zonas iedzīvotājiem minūti vai pusotras pirms otrā pasaules kaŗa beigām.

Pie Bērztīsiem nodzīvotās nedēļas atmiņā saglabājušās kā bagātas un interesantas.

Silvija Bērztisa bija Latvijas vēsturē ar bēdīgu slavu pazīstamās Andrieva Niedras valdības kaŗa ministra daktera Teodora Vankina meita - asprātīgi mutīga, ar labu humora izjūtu apveltīta sieviete. Arturs Bērztīss būvinženieris. Ulmaņa vienvaldības laikā, kā šodien Latvijā teiktu, represēts par piederību Pērkoņkrustam. Pēc izceļošanas uz Austrāliju 1949. gadā daudzus gadus bijis aktīvs latviešu sabiedriskā dzīvē (cita starpā, Latviešu Apvienības Austrālijā prezidija priekšsēdis un PBLA's valdes vicepriekšsēdis). Toreiz, protams, nenojautām, ka vienpadsmitgadīgais nedaudz prātvēderīgais Alfs 1965. gadā kļūs par Melburnas universitātes doktoru atomfizikā un vēlāk par datorzinātņu profesoru Pitsburgas universitātē ASV.

Trīsdesmito gadu Rīgā augsta reputācija bija Rātfelderu ādas izstrādājumu un sporta piederumu veikalam Kaļķu ielā. Arī man reiz krita laimīgā loze - atļauja šai veikalā nopirkt labas kvalitātes futbola bumbu. Ak, kas tās bija par izšķiršanās mokām no visām izraudzīt to piemērotāko, un kas par sirdssāpēm, kad kaimiņu suns Ķemeros apgrauza to tik pamatīgi, ka vietējais kurpnieks atrada restaurāciju par neiespējamu. Iedomājieties, kas par interesantu notikumu, kad Lustenavā pie Bērztīsiem iegriežas pats tirgotājs ar kundzi un meitu. Rātfeldera kungs man toreiz šķita jau gados, bet vēl joprojām kustīgs un ņiprs. Maza auguma ar glīti apcirptām ūsām un it kā neiztukšojamu krājumu ar glaunajiem Ekstra Moka papirosiem un citiem veco laiku labumiem. Kundze bija krietni apjomīgāka, bet meita -sieviete labākos gados, apveltīta ar sievišķīgi piemīlīgu apaļīgu baltumu. Ar Rātfeldera jaunkundzi toreiz draudzējās kalnu inženieris Arnolds Strautiņš. Stāstīja, ka, strādājot pie Bernsdorfa firmas Rīgā, Strautiņa, vai toreiz Strautinga kungs, esot firmas kantīnē pie pusdienām reizēm skaļi nodeklarējis, ka šeit runājot tikai vāciski. Bet Lustenavas vasarā laiki atkal reiz grasījās mainīties, un Strautiņa kungs atstāja pašapzinīga un situāciju izprotoša cilvēka iespaidu. Vēlāk Eslingenas nometnē viņš kļuva visai pazīstams, vadot it kā bedrē asprātīgi izveidoto sporta laukuma izbūvi. Pēc pabeigšanas latviešu runas vīri nolēma laukumu nosaukt vietējā UNRRAs priekšnieka francūža Pinzon du Sel vārdā. Pinzonam tolaik bija šarmanta latviešu „brūte” no, kā Latvijā šodien mēdz teikt, inteliģences aprindām, un tas viss kopā šķita itin saderīgi. Šī sporta laukuma „bedrē” notika daudzas spraigas un augstvērtīgas basketbola un volejbola sacensības, no kuŗām ne viena vien paliks ierakstīta trimdas sporta vēsturē.

Atgriežoties Lustenavā pie Bērztīsiem izdevās pavērot arī pašu šefu. Maksis Bernsdorfs bija izdarīgs baltvācietis spēka gados ar pavisam jauniņu un smukiņu sieviņu. Es domāju, ka viņai toreiz bija mazs bērniņš, un ja arī es to viņai pa šiem gadiem būtu piedomājis, tad liela nelaime tā nebūtu, jo tāds mīlīgs bēbītis toreiz viņai ļoti labi piederējās. Bernsdorfa firma vācu okupācijas laikā cēla Krievijā barakas gūstekņiem un „ost-arbeiteriem”, bet kā mans tēvs, kas firmā kādu laiku bija strādājis, mēdza sacīt - vairāk gan nodarbojās ar spekulāciju. Un Lustenavas periodā modē bija nākuši tanku aizsprosti...

Tikai pāri ieliņai no Bērztīsu mājas bija Reinas pretplūdu dambis, kuŗā uzkāpjot nevarēja īsti saprast vai esi sapnī vai nomodā. Tepat, patiesi gandrīz ar roku aizsniedzams, pakalnā paprāvas ēkas tornī plīvoja Šveices karogs, un pie pirmās krēslas sāka iedegties un mirdzēt dzīvojamo māju gaismas. Bēgļu zēnam pēc visiem tiem aptumšošanas gadiem, kad lielākā vakara gaisma Rīgas ielās bija cigaretes oglīte pretīnākoša zaldāta mutē, tas deva pamatīgu belzienu. Ari vēl šodien tās gaismas toreiz Šveices pusē atmiņā mirdz īpašā brīnuma gaismā un vismaz divtik spoži kā vistrakākais Brodveja neons.

Bērztīsiem toreiz piederēja no Latvijas līdzpaņemts radiouztvērējs pilnīgā lietošanas kārtībā. Dienā klausījāmies tautu uzmundrinošus mūzikas ritmus un vācu virspavēlniecības ziņojumus par kaŗa norisi. Maršala Žūkova spēki bija forsējuši un pārvarējuši Oderas upi un ceļā uz Berlīni iemina Pomerānijas dubļos daudzu latviešu 15. divīzijas jaunekļus ar neizsapņotiem sapņiem par dzimtenes meiteni un Latviju. Tikai paši fanātiskākie kungu tautas piederīgie vēl ticēja solījumam par vadoņa jaunajiem brīnumieročiem, un arī tiem pašiem šī ticēšana ik dienas un strauji ruka mazumā. Visumā tās pašas ziņas tikai patiesākā kontekstā un klusāk klausījāmies vakaros. Bī-bī-sī pārraidēs vācu valodā no Londonas. Noslēpumainu slepenības auru šiem ziņojumiem piedeva programmas pieteikuma klusinātā bungu rīboņa - „bum, bum, bum - bum - this is London calling ...”

12. aprīlī Bērztīsu istabā klausījāmies Gēbelsa propagandas aparāta it kā vāji slēptā galējā izmisumā, gandrīz vai līdz nelabai dūšai atkal un atkal atkārtoto - Rūzvelts ir miris, un tā ir Lielvācijas ienaidnieku vislielākā un pati izšķirošākā pazaudētā kauja. Vietējo lielu lielais vairums šo nepārprotami pliko propagandu uztvēra it kā neoficiālu paziņojumu, ka Hitlera Vācija kaŗu ir pazaudējusi.

* * *

Lustenavā nebija novietota neviena vācu armijas daļa, bet nelielā koka baraku novietnē mitinājās darba dienesta jauniešu grupa ar diviem instruktoriem. Šie instruktori ar savām ģimenēm dzīvoja netālu no novietnes uzceltās divās atsevišķās koka mājiņās. Mūsu ģimenei pēc uzturēšanās atļaujas saņemšanas miesta pašvaldība ierādīja ik mājiņā pa istabai (vienā ar nelielu priekštelpu, ko improvizējām par virtuvi). Tā kļuvām par Fišeru un Lauvu ģimeņu apakšīrniekiem un nodzīvojām tur visu Lustenavas vasaru.

Drīz pa latviešu bēgļu džungļu telegrāfu uzzinājām, ka visiem bēgļiem ir pieejama siltā zupa, ko „dorfa” skolas skolēnu ēdamtelpās dalīja „En Es Fau” vietējās nodaļas dalībnieces. Tur bija izveidojusies viena galda latviešu gals, kur pašā pirmā reizē nosēdos pretī cienījama izskata vecākam pārim un pavisam vienkārši un normāli iepazinos ar Paulu un Klāru Kalniņiem. Kalniņa kungs bija tērpies gaišā uzvalkā, glīti apcirptu sirmu ķīļa bārdu un tikpat sirmiem matiem. Kalniņa kundze konservatīvi pelēkā tērpā, un abi uz līdzenas vietas iemantoja manas simpātijas, jo sarunājās ar mani kā ar līdzvērtīgu sarunu partneri. Pieaudzis es saprotams vēl nebiju, bet savs uzskats par pasaules lietām un sava attieksme iepretim notikumiem man jau bija sākusi izveidoties. Pauls un Klāra Kalniņi no mūsu sarunas to saprata un akceptēja, kas toreiz, un ak vai, cik ilgi vēl pēc tam un varbūt pat vēl šodien, latviešu sabiedrībā bija visai neparasti. Atvadoties Pauls Kalniņš uzlika galvā gaišu platmali un aizgāja stalts un vingrs. Tobrīd es varēju viņu pilnīgi akceptēt kā Latvijas valstsvīru, kaut arī par viņa dzīvi un darbu neko vēl nezināju.²

* * *

Aprīļa pēdējā dienā uz mūsu mājiņām gaŗāmejošā stacijas ceļa varēja novērot īpatnēju kustību. Stacijas virzienā steidzās ļaudis ar visdažādākā lieluma ratiem un rateļiem, bet otrā virzienā tie paši braucamie uzkrauti un pārlādēti ar paciņām. Izrādījās, ka stacijā vesels preču vagonu sastāvs tiek atbrīvots no itāļu kaŗa gūstekņiem sūtītām palīdzības paciņām. Pēc zināmas stīvēšanās arī es tiku deliģēts ar mūsu rateļiem doties uz staciju. Izrādījās, ka chaosā, kur katrs grābj ko var, ir ievesta kārtība. Visi rindā gaidīja savu kārtu, un katram tika dotas divas paciņas. Visu operāciju pārraudzīja pilnā uniformā tērpies vietējais fazāns (nacionālsociālistiskās partijas biedrs). Neparastā traģikomiskā aina manī izsauca arī zināmu cienību. Vīrs tak neapšaubāmi apzinājās, ka ir pēdējā diena, kad viņš brūno formu ar kāškrusta karoga rokas lenti valkās un ka par šodien padarīto darbu paldies viņam neviens neteiks. Paciņu saturā bija makaroni, rīsi, siers, kādi konservi, adītas vilnas zeķes un itāliski rakstītas vēstules - viss nepārprotami ar lielu mīlestību un rūpi krāts, kopā likts un sūtīts. Skumji, kaut šīs skumjas izkusa uz lielo notikumu fona - kā nekā nupat, nupat, jā jau rītdien mums beigsies Otrais pasaules kaŗš.

Nākamajā dienā (no atmiņas padzisis tieši kuŗā maija sākuma datumā) it kā klausot maģiskam mājienam, visas Lustenavas mājas it kā pašas no sevis izgreznojās ar baltiem padošanās karogiem (lielākoties palagi). Un tad viņi brauca. Apvidus vāģi, smagās mašīnas, it bieži ar piekārtiem prettanku lielgabaliem, un tanki. Tanki it kā bez mitas un skaita. Kaŗavīru apģērbs bija paraibs kā nesen kopā salasīts. Ļoti daudzi no karavīriem bija ar dzeltenīgi pelēkiem vai zaļganiem turbāniem. Par drošsirdīgiem un cietsirdīgiem izslavētie Ziemeļāfrikas marokāņi. Elles troksnis un putekļi arī uz asfaltētā ceļa, un kad šie pie tankiem pielipušie Āfrikas dēli uz sagaidītājiem noskatījās, nekādi smiekli viss nenāca. Vietējie iedzīvotāji un no dažādām vietām kopā sanākušie bēgļi ceļmalās saradās lēnām, nereti ar baltiem drānas gabaliem rokās un pabailīgi, gandrīz it kā negribēdami, aplaudēja, ne jau savējiem, bet neapšaubāmi uzvarētājiem. Mans tēvs teicās saskrējies ar Rātfeldera kungu, kas gandrīz izmisīgi sūdzējies, ka nu visam ir beigas. Tēvs viņu it kā kauninājis, it kā mierinājis, skaidrojot, ka briesmīgais kaŗš mums nu ir beidzies un šie te kaŗa ratos braucošie ir tie Rietumu sabiedrotie, pie kuŗiem kopš bēgšanas no Latvijas tā esam centušies nonākt. Gods godam, pirmās franču armijas kaŗavīri, neskatoties uz savu nikni draudīgo izskatu, šai apvidū uzvedās disciplinēti. Nāk prātā traģiskais notikums, kuŗā latviešu gleznotājs un lāčplēsis Arturs Apinis šais dienās ticis līdzīgu marokāņu kaŗavīru nošauts, kad mēģinājis aizstāvēt savas sievas godu. Bet teica, ka te tagad esot neitrālā Austrija un tādas lietas nenotiekot. Jā, kaŗš mums bija beidzies, un mēs tagad bijām atbrīvotās Austrijas franču okupācijas zonā.

* * *

Neilgi pēc franču ienākšanas mūsu ģimeni aizsniedza vēsts, ka tiek sasaukta Lustenavas latviešu sapulce, lai izraudzītu savu priekšstāvi grupas interešu pārstāvēšanai Lustenavas franču armijas komandantūrā un arī citur, ja rastos vajadzība. Jau pirms sapulces tika pārspriests, ka piemērotākie kandidāti būtu vai nu Arturs Bērztīss, kuŗš vācu okupācijas laika sākumā Rīgā sekmīgi vadījis savu būvfirmu, vai mans tēvs, kuŗa plusos uzskatīja franču valodas pārvaldīšanu (mantojums no divu gadu studijām Beļģijas kaŗa akadēmijā, Briselē trīsdesmito gadu sākumā), bet mīnusos agrākā lidmašīnas avārijā iemantots dzirdes traucējums. Sapulce notika skaistā pavasaŗa dienā Reinas krastam piegulošā zālājā viņpus plūdu aizsargvalnim. Sapulce, kuŗā pēc manas atmiņas piedalījās ap 25 cilvēku, uz Artura Bērztīsa ieteikuma par savu pārstāvi ievēlēja manu tēvu. Vairākiem, varbūt pat daudziem no sanākušajiem šī bija pirmā apzinīgā piedalīšanās demokrātiskā procesā. Vēsturiski nozīmīgi, ka šī izvērtās par pēdējo ievērojamā latviešu parlamentārieša Paula Kalniņa piedalīšanos demokrātiskas, kaut sīkas latviešu kopienas sanāksmē. Par šo demokrātismu atmiņā saglabājies raksturīgs sīkums. Sapulces vadību savā iniciatīvā uzņēmās Bērztīsa kungs, pirms vēlēšanām paziņojot, ka tajās saprotams nevarēšot piedalīties bērni. Uz to tūliņ reaģēja Klāra Kalniņa norādot, ka pareizāk būtu noteikt pilntiesīgo dalībnieku vecuma cenzu un ka pēdējās Latvijas Saeimas vēlēšanās tas esot bijis 18 gadu. Visi piekrita, un mana māsa, kuŗai visai nesen bija apritējuši 18, no bērna pārtapa par pilntiesīgu sapulces dalībnieci.

* * *

Vēlāk Lustenavas vasarā tika iepazīti vēl citi latviešu bēgļi, kuŗu kopums krietni pārsniedza pirmās sanāksmes dalībnieku skaitu. Atmiņā bez jau iepriekš minētiem saglabājušies nedaudz vaibstu no sabiedriski pazīstamākiem, kolorītākiem, vai ari cilvēkiem, ar kuŗiem vēlāk klaida ceļi saskārušies.

Francis Ķempelis līdz pensionēšanai vēl samērā jaunos gados Latvijai liktenīgā 1934. gadā bijis nodokļu departamenta direktors finanču ministrijā un Lustenavā ar kundzi dzīvoja vienā mājā ar Klāru un Paulu Kalniņiem. Atceros viņu staigājam ar spieķi un Borselīno hūti ar apaļām malām un gandrīz vienmēr Paula Kalniņa sabiedrībā. Pēc enciklopēdijas ziņām miris 1946. gadā ASV.

Minēt dāmu vecumu vienmēr ir bijusi riskanta lieta, bet Dzelzīša kundze manā atmiņā palikusi kā dzimusi uz šī gadsimta sliekšņa. Lustenavā viņa bija sarkanmataina, izdarīga, ekstroverta, dāmiski pilsētnieciska ar tendenci uz apaļīgumu. Latvijā strādājusi advokatūrā. Lustenavā uzradās ar izstīdzējušo dēlu Linardu, šķiet manas māsas vienaudzi, un par viņu krietni jaunāko Vanaga kundzi, kas savu nepilnīgo franču valodas arsenālu kompensēja ar šarmantu sazināšanās spēju talantu un tā pārspēja manu tēvu lietu izkārtošanā pie franču komandantūras virsniekiem. Te man jāatvainojas par neprecizitāti biogrāfisko faktu materiālā par šeit minētiem cilvēkiem, ko nav bijis iespējams izlabot ar man pieejamo enciklopēdisko literatūru.

„Vecais” Rācenis bija ļoti kolorīta personība ar lielu, daļēji sirmu bārdu, it bieži mācēja noorganizēt zolītes partiju un lepojās, ka viņa brālis līdz krievu ienākšanai bija bijis Latvijas konsuls Antverpenē.

Latviešu sanāksme Reinas krastā 1945.g. maijā. Labā pusē gaišā uzvalkā sēž Dr. Pauls Kalniņš.

Ferliņa kungs ar kundzi toreiz varēja būt agrajos trīsdesmitos. Viņi bija jauki iekārtojušies itin lepnā mājā Lustenavas centrā. Ferliņš bija korporants, kurš bija mācējis izvairīties no dienesta vācu armijā un vēlāk pildīja nozīmīgu amatu Rīsberga būvfirmā ASV.

Kā jaunu cilvēku trijotni, kas allaž turējās kopā, atceros Stumbru pāri un Arturu Vatvaru. Stumbrs vēlāk Eslingenā īslaicīgi bija mans roveru vadītājs Aiviekstes skautu vienībā. Ar Arturu Vatvaru vēlāk satikāmies gan Eslingenas dziesmu svētkos, gan paukošanas celiņā Vircburgas centrālās nometnes sporta zālē, kad tur notika Amerikāņu zonas komandu sacīkstes paukošanā ar zobenu. Vēlāk Amerikas latviešu sabiedriskajā dzīvē viņš kļuva īpaši pazīstams ar savu darbu Beverīnas vasaras ģimnāzijas izveidošanā un vadīšanā.

Drīz pēc kaŗa beigām agrākās vācu darba dienesta koka baraciņās franču armija iekārtoja nelielu bēgļu nometni, kuŗā dzīvoja it kupls lietuviešu pulciņš, kā ari neliela latviešu grupa. Šai grupā ar izcilām spējām šacha spēlē īpašu uzmanību izpelnījās nesen Rīgā ģimnāziju beigušais Harijs Kiršs. Viņš lieliski pārzināja spēles atklātnes un daudzus pretiniekus spēja pieveikt šai sākumspēles stadijā, kaut spēli iesākot savā pusē bija noņēmis abus torņus. Piecdesmitos Harijs beidza Toronto Universitāti ar būvinženiera grādu, bet tagad viņa dēls liek savas vēsturnieka zināšanas lietā, mācot Toronto Latviešu ģimnāzijā. Lustenavas vasarā pie nometnes iekārtotajā volejbola laukumā notika it kā nekad nebeidzama sacensība lietuviešu un latviešu komandu starpā. Lietuvieši, paļaujoties uz lielākām bezjēdzīgi kaŗā neiztērētām jauno vīriešu dzīvā spēka rezervēm, šķiet, vienmēr bija uzvarētāji. Latviešu pusē kā izcils gremdētājs sevi apliecināja Harijs Kiršs, bet viņa cēlājs bija vēlāk Ņujorkā pazīstamais sporta darbinieks, tagad nelaiķis Boriss Budkēvičs.

Budkiņa īstais aicinājums bumbu spēlēs bija basketbols, kuŗam atsaucoties viņš reizēm mēroja ceļu uz Tiroles galvaspilsētu Insbruku, lai tur kopā ar saviem draugiem veidotu basketbola komandu spēlēm ar, tak jau atkal pārākiem, lietuviešiem. Vēlāk Eslingenas laikā iznāca Budkiņu šad tad satikt uz Nekāras tilta, kad viņš agrīnos pavasaŗos, brūni iededzis, stāstīja par slēpošanas priekiem Garmišā. Toreiz es viņā klausījos ar apbrīnu un labu daļu skaudības. Šodien atceroties neatstāj drūme, cik gan daudziem viņa vienaudžiem nebija iespēja piedzīvot šo pēckaŗa pavasari, kad visa pasaule šķita atvērta un rītdiena bija viens nebeidzams nākotnes apsolījums.

Lustenavas nometnītes latviešu baraciņā jau atradās arī grupiņa bijušo latviešu kaŗavīru. Viens ar amputētu kāju un kruķiem palicis atmiņā no maija sapulces Reinas krastmalā. Vairāki pieteicās dienestam franču ārzemnieku leģionā, kad franču armija vasaras beigās Lustenavas nometni negaidīti un pēkšņi likvidēja.

Varoņi bez vārdiem no kaŗa zaudētāju puses. Tiem līdzās grupiņa jaunas sievietes bez vīriem vai vecākiem un tuviniekiem. Man viņas toreiz šķita skaistas un interesantas, nesaskatot šis paaudzes skumjas, vientulību un apjukumu.

* * *

Tālajā Lustenavas vasarā pirmās ziemas sūro sāpi par pazaudēto dzimteni bija nomainījis prieks, ka kaŗš ir beidzies, esam palikuši dzīvi un pāri visam esam brīvībā. Mans tēvs gan drūmi šūpoja galvu par Rietumu vareno draudzēšanos ar nelietīgo Josifu Visarionoviču, bet tai pašā laikā pareizi paredzēja krasu lūzumu šais attiecībās, kuŗa rezultātā uzvarēs taisnība un mēs varēsim atgriezties neatkarīgā Latvijā. Tuvākā nākotne bija tīta neziņas miglā, bet stratēģiskais gala mērķis bija skaidrs un zināms. Mēs bijām šeit svešumā tikai pagaidām, tikai līdz saprātīgam pasaules lietu nokārtojumam, kuŗa vidū Latvijas neatkarības atjaunošana, respektējot kaŗa beigās Rietumu sabiedroto Atlantijas čartā deklarētās fundamentālās tautu pašnoteikšanās tiesības, šķita pati par sevi saprotama lieta. Ka šis ir iesākums svešuma klaidā nodzīvotam mūžam, toreiz Lustenavas vasarā nerādījās pat vistrakākos sapņos.

Bet es toreiz biju 16 gadus jauns, briesmīgais kaŗš bija beidzies, un visapkārt bija Lustenavas vasaras saules sildītas brīnumainas lietas.

Nepilnas pusstundas vilciena brauciena attālumā bija kaŗā nesapostītā Foralbergas kalniem piegulošā Bodenas ezera pilsēta Bregenca, tagad pazīstama ar vasaras sezonas operešu uzvedumiem uz ezerā uzbūvētas skatuves (Bregenzer Festspiele). Ezera krastā izbūvētā un ar puķu paklājiem izgreznotā promenādē tovasar līdzās vietējiem birģeriem tūristu baru vietā apgrozījās franču kaŗavīri un kaŗa bēgļi no visām iespējamām Eiropas zemēm ar savas valsts krāsu nozīmītēm pie apģērba. Ja beļģi, franči vai holandieši kārtoja savas mājās braukšanas lietas, tad latvieši un citi austrumeiropieši tādā kā neziņā gaidīja un cerēja.

Aiz ezermalas promenādes asfaltētā celiņa sākās pludmale ar baltām smiltīm, kur peldviesu vidū allaž varēja satikt kādus tautiešus, it īpaši jaunās dāmas.

Bodenas ezera krastā apkārtnes latvieši svinēja arī pirmos svešatnes Jāņus. Tak jau ar līgošanu, ugunskuru un Jāņu rīta saules sagaidīšanu. Prātā, ka maza grupiņa Lustenavas jauniešu agrīnā stundā, meklējot ceļu uz Bregencas staciju, vēl nopeldējās ezerā, Budkiņam parādot īpašu klasi, bezbailīgi un daiļi nolecot no augsta ezermalas daiļlēkšanas torņa.

Turpat blakus stacijai itin prāvā privātmājā dzīvoja Švūkstu ģimene. Švūksta kungs bija inteliģents un kustīgs tautietis vidējos gados, kurš toreiz bija uzņēmies Latvijas Sarkanā krusta pārstāvja pienākumus šai Eiropas nostūrī. Šī māja, vai Sarkanais krusts, tad kļuva par latviešu pulcēšanās un apgrozīšanās vietu Bregencā. Šeit man bija iespēja godbijīgi sasveicināties ar bijušo Latvijas ministru un Rīgas pilsētas galvu Robertu Liepiņu, kas tai laikā bija Latvijas Sarkanā krusta lielais šefs no Vācijas. Jaukā atmiņā palikušas sarunas ar blondu jaunu sievieti, kuŗa stāstīja par savu dzimtenē palikušo tēvu, komponistu Jēkabu Graubiņu un vēlāk Ņujorkas Laikā parādījās kā Kalifornijas zobārste ar rūpi par Latviju un tās bērnu veselību. Varena auguma īpašnieks bija komersants Vilis Vītols ar savu šarmanto sievu Valentīnu un diviem vēl pasīkiem dēliņiem, Ansi un Juri. Vēlāk Vītols sekmīgi vadīja savu dažādo preču veikalu (varētu teikt arī mini-universālveikalu) Eslingenas baraciņā, un abi dēli kļuva par maniem jaunākiem skolas biedriem Eslingenas ģimnāzijā. Tagad Ansis ir loti respektējams celtnieks Karakasā, Venecuēlā, bet mans vecākais dēls ir precējies ar vienu no viņa četrām meitām un Rīgā pārrauga dažādos Vītola ieguldījumu projektus. It kā liktenis būtu audis tādus sīkus pavedienus, ko nejaušība kaŗa beigās uz mirkli sanesusi kopā pie Reinas ūdeņu barotā Bodenas ezera, tad pašķiršanās, atkal tikšanās Eslingenā, aizplūšana uz atšķirīgām pasaules daļām un kopā satecēšana jaunajā Latvijā.

Kaŗam beidzoties, Foralbergas provincei piegulošo Tiroli okupēja Amerikāņu armija, nākot no Itālijas, bet pēc sabiedroto nolīguma par Austrijas okupācijas zonu sadalīšanu Tiroli atstāja franču okupācijas kaŗaspēkam. Pēc tam Bregencā un Lustenavā uz laiciņu parādījās divi amerikāņu armijas drēbēs tērpti latviešu jaunieši. Viens no viņiem cepures vietā valkāja amerikāņu bruņu ķiveri, otrs kaut kur bija dabūjis un savai armijas blūzei piespraudis Latvijas armijas smagā artilērijas pulka krūšu nozīmi, kas, jānudien, izskatījās visai iznesīgi un amerikāniski. Izrādījās, ka armijas drēbes viņi bija dabūjuši Tiroles galvaspilsētā Insbrukā, strādājot par armijas izpalīgiem īsajā amerikāņu okupācijas laikā. Turpat bija apguvuši ari dažas frāzes angļu valodā un amerikāņu brīvo, pat bravūrīgo izturēšanos, ko lika lietā savos sirojumos franču okupācijas zonas rietumu rajonā, kur dzīvs amerikāņu kaŗavīrs vēl nekad nebija redzēts. Reiz tikai mēs trīs sēdējām vilciena kupejā īsajā braucienā uz Bregencu. Parādoties austriešu konduktoram, viņi pārtrauca mūsu sarunu latviešu valodā un biļešu uzrādīšanas vietā laipni smaidot noteica „amerikan bojs” un ērtāk iegrozījās sēdekļos. Jā, vietējiem šādi zeļļi pāris mēnešus pēc kara beigām iedvesa respektu. Nelaime gadījās, kad Latviešu Sarkanais krusts Švūksta mājā sāka tautiešiem dalīt Sarkanā krusta palīdzības paciņas. Abi „amerikāņi” kādas pakas pievākuši un stūrējuši uz dārza izeju, kur tos pārķēris Švūksta kungs ar pāris draugiem. Laupījumu atņēmuši un nodevuši kārtīgu bārienu, lai nemāžojoties ar tām drēbēm, jo tāda lieta viņiem varētu slikti beigties. Pēc pāris gadiem netīkama kļūme gadījās arī Švūksta kungam. Viņa ģimene tolaik jau dzīvojusi Vācijas amerikāņu zonā, bet pats Sarkanā krusta pārstāvis vēl it bieži kursējis starp Bregencu Austrijā un amerikāņu zonu Vācijā. Vienā ceļojumā aizturēts par automobīlī atrastu kontrabandu, tiesāts un piespriests cietumsods.

Lustenavas vasarā man nozīmīga bija saskare ar tuvējo Bregencu, un dzelzceļš bija šī kontakta uzturēšanas līdzeklis. Šai sakarā īpaši interesanta bija Bregencas stacija. Vairāk nekā nedēļu caur Bregencas staciju gāja padomju cilvēku repatriācijas vilcieni no Šveices. Kaut Šveices robežas kaŗa laikā tika stingri apsargātas, nelegālo krievu pārbēdzēju skaits, kuŗi līdz kaŗa beigām bija dzīvojuši šim nolūkam ierīkotās nometnēs, šķita ievērojams. Un tā viņi tur brauca uz savu „plašo dzimteni”. Priecīgām sejām un dziesmām. Paši izgreznojušies ar nereti vairākiem Šveices pulksteņiem (šī tā laika krievu īpašā vājība uz „uhr, uhr”), bet vilciena lokomotīvi un vagonus bagātīgi dekorējuši ar sarkaniem karogiem! Reizēm šie vilcieni Bregencas stacijā dabūja krietni uzgaidīt, un pāris reizes pie atvērtajiem logiem gadījās sarunas ar latviešu repatriantiem. Jā, viņi braucot atpakaļ, lai celtu kaŗā sapostīto Latviju - kā gan citādi? Kaut nu tā būtu bijis!

Tāpat gadījās Bregencas stacijā gaidošos ešalonos uzsākt sarunas ar angļu kaŗavīriem, kuŗi no Itālijas brauca atpakaļ uz Angliju. Es to uzskatīju par unikālu iespēju izmēģināt praksē savas nupat apgūtās, kaut vēl visai vārās angļu valodas zināšanas. Ar angļu valodas mācīšanos Lustenavas vasarā man un manai māsai īpaši laimējās iegūstot lielisku privātskolotāju Annas Rozes personā. Maza auguma tumšmate, Rozes jaunkundze dzīvoja nelielā istabiņā un toreiz varēja būt agros trīsdesmitos. Viņas mācīšanas veida galvenais stūrakmens bija runātais vārds angļu valodā. It bieži viņa ievadīja sarunu par tā laika jaunākām ziņām, ko aizgājušā vakarā bija noklausījusies BBC programā. Es atbildēju un jautāju, ja kādi vārdi vai izteicieni nebija saprotami. Rozes jaunkundze man līdz tam nezināmos vārdus un izteicienus visai salasāmi uzrakstīja uz papīra lapām ar izrunai nepieciešamo fonētisko rakstību iekavās pēc attiecīgā vārda. Šīs lapas man mājās vajadzēja pārlasīt un anglisko rakstību un izrunu cik iespējams iegaumēt. Citreiz atkal mēs kopā lasījām no viņas angļu laikrakstu un žurnālu kollekcijas. Tur bildes ne tikai rosināja interesi, bet palīdzēja saprast un atcerēties. Manuprāt tā bija gudra mācīšanās un laba mācīšanas metode, kas man radīja zināmu pamatsapratni par angļu valodas idioma īpatnībām un rakstītā un runātā vārda atšķirībām. Atceros, ka sestā augusta pēcpusdienas stundu Anna Roze iesāka ar zināmu satraukumu, paskaidrojot, ka šodien amerikāņi ir nometuši bumbu uz japāņu ostas pilsētas Hirošīmas, tad vēl piemetinot, ka tā ir bijusi atombumba. Manā archīvā vēl saglabājusies tās stundas pieraksta lapa Annas Rozes rokrakstā. Bija iesācies atomā ieslēptās enerģijas pielietošanas laiks. Man tas arī pēc paskaidrojuma par atomnāvekļa milzīgo iznīcinošo spēku neko daudz nenozīmēja. Kad mājās pārgājis pastāstīju tēvam, viņš salēcās kā dzelts un piesauca Dievu, lai tas stāvētu klāt cilvēcei todien it kā piedzimušajā atomu laikmetā.

Uz Bastīlijas svētkiem ar Vanaga kundzes gādību Lustenavas franču komandants piešķīra latviešiem krietnu balonu sarkanvīna un vēl citus toreiz maz pieejamus un svinēšanai noderīgus gardumus. Svinēts tika vietējā „gasthofa” telpās sirsnīgi, sparīgi un ar latvisku dziedāšanu, viscauri izmanot prieku, ka nejēdzīgais kaŗš beidzies un mēs te Lustenavā esam dzīvi. Svinībās piedalījās vai it visi Lustenavas latvieši. Pauls Kalniņš, jauniešu dziedāšanas un prieka rosināts, teica sirsnīga optimisma iekrāsotu uzrunu, kaut toreiz, kā pats rakstījis savu memuāru uzmetumā,³ jau cīnījies ar nopietniem sirdsdarbības traucējumiem. Tā tad arī palika par šī nozīmīgā latviešu parlamentārieša pēdējo uzrunu latviešu sabiedrībai.

Lustenavas vasarā latviešu politiķus Vācijā sasniedza ziņa, ka tagad legālais demokrātiskās Latvijas valsts prezidenta pilnvaru nesējs (un tas saprotams bija tā neatkarīgi no Kārļa Ulmaņa toreiz vēl nezināmā likteņa) dzīvo šai miestā pie Šveices robežas. Vairāki no viņiem ieradās Lustenavā pie Paula Kalniņa, lai nodibinātu sakarus un iegūtu akceptu savai politiskai darbībai vai nodomiem. Atceros mana tēva stāstīto, ka pēc Alfrēda Valdmaņa vizītes⁴ Pauls Kalniņš viņam tolaik neraksturīgi agresīvi deklarējis - „un tad es viņam sadevu!”

Tai vasarā Lustenavā ieradās arī Latvijas sūtnis Jūlijs Feldmanis no Ženēvas, jādomā, galvenokārt, lai satiktos ar Paulu Kalniņu. Viesiem par godu Ferliņa kungs savās mājās sarīkoja kungu vakaru. Arī mans tēvs bija ielūgts uz šim viesībām. Pēc tam viņš tika stāstījis, ka vakars noticis korporantu gaisotnē, Ferliņa jaunākam radniekam Raģim uzņemoties tradicionālo fukša lomu. Pats sūtnis Feldmanis tēvam šķitis netīkami iedomīgs, bez iejūtības un sapratnes bēgļu nesenā pagātnē pārdzīvotām grūtībām un briesmām.

Nezinu, vai tam bija kāds sakars ar šo sūtņa viesošanos, bet visiem Lustenavas latviešiem radās iespēja iesniegt vajadzīgās personālijas Latvijas ārzemju pasu pieprasīšanai. Vēlāk vasarā visi arī saņēmām pieprasītās pases, kuŗas bija izdevis Latvijas konsuls Bernē Kļaviņš - Elanskis. Pasu nodošana bēgļu pārstāvjiem notika uz Austrijas Šveices robežas pie Feldkirches. Normāli ārzemju pase tika izdota ceļojumam uz zināmām valstīm. Šoreiz pasē drukātajam jautājumam par apceļojamām valstīm Bernes konsulāta darbinieks bija ierakstījis -”visas valstis”. Pilnīga putna brīvība gluži kā pirmajā latviešu zemnieku brīvlaišanā - viss un tomēr nekas!

Bija apbrīnojami un varbūt paradoksāli, cik neilgā laikā viss pašos pamatos bija pārmainījies un tomēr palika tāpat. No sagruvušās Lielvācijas pat nepakustoties bijām nonākuši Austrijas franču armijas okupācijas zonā. Bet mēs paši kā bijām tā palikām kaŗa bēgļi ar neremdināmām ilgām pēc taisnības un neatkarības mūsu Latvijai. Pārsteidzoši nemainīgs bija palicis arī ikdienas dzīves ritms vidē, kuŗā dzīvojām. Tie paši robežsargi sargāja to pašu Šveices robežu tik pat acīgi. Pārtiku saņēmām uz tām pašām kartiņām, atskaitot cukura kuponus, kuŗi tika pasludināti par nederīgiem tak jau saldās ķisenkules dēļ. Viss normalizējās, vecās sliedēs ieejot arī vietējai sporta dzīvei. Reinas krasta futbola laukumā Lustenavas komanda spēlēja ar iebraukušajiem Feldkirchiešiem. Bet, ak tu mī un žē - viesu puslabais uzbrucējs bija ASK Aleksandrs Vanags. Jā, nudien mūsu Vanadziņš, kuŗš Latvijas neatkarības pēdējos gados, kaut vēl ģimnāzists, spēlēja Latvijas valsts vienībā un vēl pavisam nesen ASK laukumā Kr. Barona ielā pret RFK vai Liepājas Olimpiju. Šķiet, Vanags tā arī nekad no frančiem nešķīrās. Vēlāk daudzus gadus bija virslīgas spēlētājs un treneris Francijā, kur tēva pēdās pēc viņa nāves sekoja dēls.

* * *

Bodenas ezers piekļaujas Bregencai rietumu pusē, bet uz austrumiem paceļas mežiem apauguši pakalni - Bregencer Wald. Tur Becavas ciemā, viesojoties pie latviešu paziņām, 1945. gada 26. augustā nomira Dr. Pauls Kalniņš. Pirmās neatkarīgās Latvijas republikas laikā Dr. P. Kalniņš bija Satversmes sapulces loceklis, visu četru tā laika Latvijas Saeimu deputāts un pēdējo trīs prezidija priekšsēdis no 1925. gada marta līdz Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumam 1934. gadā 15. maijā.

Paula Kalniņa bērēs piedalījās daudzi, galvenokārt Lustenavas un Bregencas latvieši. Izvadīšana notika no Bregencas kapličas lietainā 31. augusta dienā. Kapličā teica daudzas atvadu runas. Man prātā palikuši Ādolfs Klīve, Francis Ķempelis un Roberts Liepiņš. Lustenavas latviešu vārdā atvadījās mans tēvs. Saglabājies uzņēmums, kur ziediem klāto toreizējā Latvijas valsts prezidenta pilnvaru nesēja Dr. Paula Kalniņa zārku no kapličas iznes pārvešanai uz St. Galenas krematoriju Šveicē. Zārka nesējos varu sazīmēt V. Švūkstu, R. Liepiņu un Ā. Klīvi. Uz St. Galenu zārku pavadīja Klāra Kalniņa, bet tur krematorijā sagaidīja sūtnis J. Feldmanis, Šveices sociāldemokrāti ar karogu un daudzi viņa cienītāji.⁵ Bēru apraksta nobeigumā Stokholmas Latvju Ziņās⁶ lasām: „Ceram, ka pienāks diena, kad latviešu trimdinieki, atgriezdamies atbrīvotā dzimtenē, pārvedīs Latvijā arī šo mums dārgo urnu ar Dr. P. Kalniņa mirstīgām atliekām”. Pēdējie gadi jau atkal neatkarīgajā Latvijā ir bijuši pārapbedīšanas gadi, bet par Paula Kalniņa atgriešanos nekas nav dzirdēts. Skatoties uz Zviedriju, jājautā - kad nāks tā diena?

Dr. P. Kalniņa šķirsts tiek iznests no Bregencas kapličas 1945.g. 31.aug. No labās otrais Ā. Klīve, R. Liepiņš un Švūksts.

Paula Kalniņa bēres Bregencā - 1945.g. Priekšplānā pirmā Klāra Kalniņa.

* * *

Saulainā vēlīnā vasaras dienā biju iemaldījies mūŗa sētas apjoztā kapsētā pašā Lustenavas centrā. Pilnīgi bez vēja. Karsts, bet gaisā jau rudens apjausma. Kā nomaldījies aizdūc dundurs. Retas bites savā mūžam nebeidzamā salduma vākšanas darbā. Es vienīgais cilvēkbērns starp ciešās rindās kārtotiem vienkāršiem akmens piemineklīšiem. Pilnīgs miers ar trako pasauli kaut kur tālu, tālu. Vairums pieminekļu nesen kaŗā kritušiem vācu, tagad austriešu, kaŗavīriem. Akmenī vienveidīgi iegravējumi - „par vadoni, tautu un tēvzemi”, pēc tam vārds un krišanas datums un vieta. Francijā, Beļģijā, Grieķijā, Ziemeļafrikā, Jugoslāvijā, Rumānijā un, jānudien, Liepājā, Latvijā. Tad, ak Dievs, cik gan daudzi Krievijā - gan pie Maskavas, Staļingradas, Novgrodas, Kaukāzā, Krimā un kur vēl... Saule spiež, ne mazākās vēja pūsmas, pilnīgs miers, un tepat pāri Reinai Šveice. Kādreizējo uzbrucēju, tagad zaudētāju nometnē piemineklis kaŗa bezjēdzībai un tās radītai neiedomājamu dimensiju cilvēciskai traģēdijai!

* * *

Rudenim tuvojoties, Lustenavas latvieši sāka izklīst kur nu kuŗais. Šveices tuvums pēc kaŗa beigām savu pievilkšanas spēku šķita zaudējis. Robeža palika slēgta, un vispārējais uzskats par Šveici kā bēgļu un vajāto patvēruma zemi bija izplēnējis un augšāmcelšanos nekad vairs nepieredzēja. Vācijā Austrumeiropas bēgļi pulcējās pa tautībām lielākās kopienās, par kuŗām pilnīgu rūpi uzņēmās Apvienoto nāciju bēgļu organizācija (UNRRA). Mana māte atgriezās no vietraudžu brauciena Vācijas amerikāņu okupācijas zonā, kur bija sarunājusi mums vietu Eslingenas latviešu nometnē. Tur jau darbojās latviešu skolas un veidojās latviešu kultūras un sabiedriskās dzīves centrs.

Sakravājām savu iedzīvi rokas redeļratiņos un braucām no vecās dzīves Lustenavā (6 mēneši) uz jauno Eslingenā, kas vēlāk kļuva zināma kā Vācijas nometņu laika „mazā Latvija”. Bodenas ezera ostas pilsētā Fridrichshafenā pirmo reizi redzēju gaisa uzbrukumu un kaŗa darbības pilnīgi nopostītu pilsētu. Tikai dūmeņi un drupas, drupas ... Pēdējā franču okupācijas zonas stacijā jau naktī piedzērušies bruņoti franču zaldāti arbitrāri un brutāli izdarīja dokumentu un bagāžas pārbaudi. Nevainīgu cilvēku pakļaušana plikai brutālai varai, kuŗā mūsu ģimene laimīgi tika cauri ar veselu ādu. Šāds piedzīvojums jau agros gados dod pilnīgāku sapratni un vieš cieņu Latvijas tautas atmodas laika sauklim - par tiesisku valsti.

Manā bērnībā latviešu puikam Amerika bija brīnumu zeme - kovboji, debesskrāpji, miljonāri un gangsteri. Amerika, kur Mordaks jāj pa prēriju, ka papēži vien zib. Un kad peršiņā ienāca skaistā Mērija, brīnumā ienāca erotiska sapņa saldme. Skūpstīt skaisto Mēriju brīnumainā prērijā, kur pie horizonta jau iezīmējas neapturamā prērijas ugunsgrēka dūmu svītriņa. Amerikas sapnis... Ulma bija pirmā stacija Vācijas amerikāņu zonā, kur apstājās un krietnu laiku stāvēja mūsu vilciens. Bija tāds nomācies agrs rudens rīts, un par slaveno gotikas brīnumu Ulmas domu es vēl nekā nezināju. Un tad viņš nāca pa peronu tieši uz manu pusi ar rokā ieāķētu cakīgu vācu freileni. Galvā tāda kā laiviņa ar uz augšu uzlocītiem abiem galiem. Haki aizsargkrāsas īsā Eizenhovera jaciņa ar tonī pieskaņotu kreklu un šlipsi. Piekļāvīgās bikses labi iezīmēja krietni apaļo dibenu, un mute enerģiski kustējās košļenes ritmā. Jā, mans pirmais amerikānis, rītā, kad bija beigusies mana Lustenavas vasara un sākās mans Eslingenas laiks; gadā, kad beidzās otrais pasaules karš.

 

NORĀDES:

1. Nacionālsociālisma kustības šūpulis tā laika oficiālā žargonā.

2. Pauls Kalniņš bija 2., 3. un 4. Saeimu priekšsēdis.

3. Tautai un brīvībai - Dr. P. Kalniņa piemiņas fonda izd. 1952.g. Stokholmā.

4. Turpat.

5. Turpat.

6. Latvju Ziņas, Nr. 36, 1945.g.

 

---

 

Nikolajs Bulmanis - publicists, mākslas kritiķis, kollekcionārs un Jaunās Gaitas Mākslas nodaļas redaktors (1980-1995). Kopš 1973. gada publicējis recenzijas, rakstus par mākslas un kultūras jautājumiem emigrācijas un Latvijas periodikā. Dzīvo Toronto.