Sekojoša izmaiņa marta mēneša beigās izraisījās SVEIKS kopā un ilgi vēl turpinājās privātās sarakstēs. Sarunā piedalījās:

 

Mārtiņš Barkovskis <purapele@parks.lv> Jūrmalnieks, tirdzniecības koordinators kādā lieluzņēmumā Rīgā.

Juris Zalāns <prese@saule.saeima.lanet.lv> Beidzis LU Vēstures fakultāti, strādā Saeimas preses dienestā, organizē bērnu nometni „Īkšķīši”.

Vilis B. Gailītis <gailitis@istar.ca> Pensionējies elektronikas inženieris un datoru speciālists, mājās gan Toronto, gan Rīgā.

Elizabete Rūtens <RUTENS@aol.com> Datorkonsultante Sanfrancisko, saimniece „Iecavās” pie Jelgavas.

 

 

Sveiki, sveiki! Šodien Krievijas TV (RTV) raidījuma „Spogulis” atkal šķendējās par pensionāru trenkāšanu un leģionāru maršēšanu Rīgā.

Tad programmas vadītājs atzina, ka Krievija ar savu attieksmi Irākas un Serbijas gadījumos nevar pēkšņi prasīt sankcijas pret Latviju. Tas izskatītos stulbi. Arī krievu premjers Černomirdins licis saprast, ka reālas ekonomiskas sankcijas diezvai sekos.

Raidījuma vadītājs atzina, ka sankciju gadījumā cietīs nevis valdošā elite, bet vienkāršie iedzīvotāji, gan latvieši, gan krievi.

Tālāk sekoja interesants sižets par latviešiem Krievijā. Tika rādīts kolchozs „Latvija” Sibīrija, Lejas Bulānas ciematā. Tika intervēti latvieši, kuŗu senči ieceļojuši Sibīrijā pagājušā gadsimta beigās. Viens no tiem teica, ka Latvijā diezvai atgriezīsies. Vēl viņš apgalvoja, ka labi zina latviešu valodu. Fonā tiešām dzirdēju apbrīnojami skaidru latviešu mēli. Vēl tika rādīta Lejas Bulānas skola, kurā tiek mācīta arī latviešu valoda. Skolotāja, man liekas, bija no Latvijas.

Krievija TV izrādīja apbrīnojamu objektivitāti. Tika skaidri un gaiši izstāstīts, kā Padomju okupācijas laikā izsūtīja uz Sibīriju latviešus. Viens Sibīrijas vecis stāstīja, kā latvieši tika atsūtīti uz Sibīriju vasaras apģērbos, bargā ziemas laikā. Izstāstīja, ka arī puse no viņiem nosala vai nomira badā. Komunisti viņus neļāva apglabāt kapsētās, bet apraka zem sniega klajā laukā, vilkiem par barību.

Vēl raidījumā tika stāstīts par reāliem naciķiem augstākajos Krievijas varas gaiteņos. Tika rādīti pašu Krievijas neonaciķi un citēti Krievijas gubernatora atklāti nacistiskie izteicieni.

Esmu pārliecināts, ka redzot šo raidījumu, vairs nevar apsaukt visus krievus un krievu presi par meļiem un šovinistiem.

Izskatās, ka krievu lācis spēj pamanīt ne tikai skabargu cita acī, bet arī baļķi savā.

Mārtiņš Barkovskis.

 

 

Sveiki! 1989./90. gadā pats visu mācību gadu nostrādāju Lejas Bulānā. Mācīju latviešu valodu un citus priekšmetus skolā.

Latviešu koloniju tajā vietā 19. gs 50. gadu beigās nodibināja vācu luterāņu mācītājs. Kolonija bija domāta, lai vienkopus savāktu uz Sibīriju par dažādiem noziegumiem izsūtītos luterāņus. Luteriskā baznīca nevēlējās zaudēt šos cilvēkus un tāpēc papūlējās savākt viņus vienā vietā. Apmēram 8 km no Lejas Bulānas ir igauņu ciems Augš-Bulāna un drusku tālāk somu ciems Suetuka. Visas kolonijas dibinātas apmēram vienā laikā augšminēto iemeslu dēļ. Tā kā mācītājus interesēja tikai luterāņi, tad kolonijā nenonāca latgaļi. Pēc vairākiem gadiem uz Lejas Bulānu brīvprātīgi no Latvijas sāka izceļot arī zemnieki, lai varētu tikt pie zemes un iekopt saimniecības, kas nebija iespējams Latvijā. Izrādās, ka daži izsūtītie bija rakstījuši saviem Latvijā palikušajiem radiem un draugiem, ka nekur vēl viņi tik lielu brīvību nav baudījuši kā Lejas Bulānā − Sibīrijā. Bija gadījums, kad vienlaicīgi uz Sibīriju no Dikļu un Umurgas pagastiem devās vairāk nekā 10 saimes, tik liels bija Sibīrijas vilinājums. Starp citu, zeme tur tiešām ir ļoti auglīga.

Par valodu. Man tas bija milzīgs pārsteigums, ka Lejas Bulānā gandrīz visa ikdienas dzīve norisinās latviešu valodā. Lielākā daļa ciema iedzīvotāju bija latvieši.

Par atgriešanos tiešām tur gandrīz neviens nedomā. Atgriešanās − kur? Pat bulānieši, kuŗiem pāri 70 un 80 ir dzimuši L. Bulānā. Liela daļa Latvijā nekad nav bijuši. Latvija viņiem ir tāda mītiskā zeme, kuŗai visai maz sakara ar realitāti. Tomēr svarīgākais ir, vai Latvijā kāds viņus gaida? Dažam labam bulānietim bija visai bēdīga pieredze no kontaktiem ar Latvijas latviešiem. Attieksmei pret Krievijas latviešiem labs piemērs ir Guntis Ulmanis. Viņš jau vismaz trīs reizes ir solījies doties uz Krasnojarsku pie latviešiem, bet nav to izdarījis. Lūk, Ulmanim ir svarīgi, lai viņu pa ceļam uzņemtu Kremlī. Ja Kremlī viņu nelaiž, tad zūd interese arī par tautiešiem tālumā. Viņi to ļoti labi jūt un pārdzīvo.

Lejas Bulāna nav vienīgā senā latviešu kolonija Krievijā. Ja kādam par to sīkāka interese varu šo to vēl pastāstīt.

Juris Zalāns.

 

 

Sveicināts! Vai varētu lūgt pastāstīt, kur tā Lejas Bulāna būtu atrodama Sibīrijā uz kartes? Cik tālu no kādas pazīstamākas pilsētas? Cik un kādi letiņi tur tagad dzīvo un kādos laikos tie tur „ievesti” vai iebraukuši? Kādā sastāvā valdība tiek uzturēta un vai krievi valda kopā ar letiņiem? Kādi sakari un uzskats tiem ar/par tagadējo Latvijas un Krievijas vadību un vai daudz ir mainījies kopš padlaikiem?

Interesanti, kā viņi uzturēja latviešu valodu, un vai nebij spiesti runāt krieviski? Tas ir ļoti interesants punkts tautas vēsturē, un pēc iespējas gribētu vairāk uzzināt ne tikai par L.B., bet arī par citām kolonijām un to attiecībām ar abām valstīm.

Ar Cieņu, Vilis B. Gailītis.

 

 

Sveiki visiem! Vilis uzdeva dažus jautājumus par Krievijas latviešiem.

Mans Lejas Bulānas ciems meklējams ne pārāk tālu no Jeņisejas upes Krasnojarskas apgabalā. Tuvākās lielākās Sibīrijas pilsētas ir Minusinska un Abakāna. Lejas Bulāna ir vēl kādus 150 km uz dienvidaustrumiem. LB atrodas pie Jeņisejas pietekas, kuŗu krievi sauc par Kebežu, bet bulānieši par Lielupi. Apmēram tur sākas kalni − Sajāni.

Tad, kad es dzīvoju Lejas Bulānā, tur bija nedaudz mazāk par 200 iedzīvotājiem, lielais vairākums − letiņi. Ciemā bija latviešu ģimenes un jauktās ģimenes (latviešu-krievu, latviešu-igauņu). Toreiz tur nedzīvoja neviena tāda īsta krievu ģimene. Latviešu ģimenēs arī mazie bērni vēl joprojām mājās runāja latviski. Jauktajās ģimenēs − krieviski. Sibīrijā diezgan bieži atrodama dīvaina kombinācija, kad viens no vecākiem ir latvietis, otrs − igaunis, bet bērni krievi. Vārdu sakot jauktajās ģimenēs jaunā paaudze jau izaug ar krievu valodu. Kā jau minēju iepriekš, kolonijā gandrīz pirms 150 gadiem savāca uz Sibīriju izsūtītos latviešus, jo viņi bija luterāņi. Pēc tam iebrauca zemes meklētāji, kas kļuva par kolonijas kodolu. Domāju, ka Lejas Bulānas uzplaukuma laikā pirms Pirmā pasaules kaŗa tur dzīvoja vismaz kāds tūkstotis letiņu. Represijās 1937. gadā apšāva gandrīz visus vīriešus. Tad Otrajā pasaules kaŗā uz fronti pārsvarā latviešu divīzijas sastāvā tika nosūtīti tie puiši, kas represiju laikā vēl bija pusaudži. Bulānā ir piemiņas akmens kaŗā kritušajiem 36 bulāniešiem, bet tie nav visi. Tagad L. Bulāna ir pensionāru ciems. Jaunajiem tur nav ko darīt. Skolā, kad tur strādāju gāja 17 bērni.

Manā laikā ciemam īpašas pašpārvaldes nemaz nebija. Lejas Bulāna bija viena atpalikuša Sibīrijas kolhoza atpalicis iecirknis. Pirmie cilvēki ciemā bija kolhoza brigadieris, daktere, bibliotekāre, kluba vadītāja, skolotāji un veikala pārdevēja. Viņi visi bija latvieši, izņemot divas skolotājas. Cik zināms, tagad tur ir atsevišķs kolhozs.

Sakarus ar Latviju nodrošina atsevišķu cilvēku individuāli pūliņi. Latvijas valstij nekādas politikas, kas kaut cik ietekmētu seno latviešu koloniju dzīvi, nav. Ja gribi, vari braukt pie tiem Sibīrijas latviešiem, ja negribi − nebrauc. Pilnīga demokrātija. Protams, kopš padomju laikiem izmaiņas ir gan, jo tajos laikos Krievijas latvieši vispār nekur netika pieminēti. Līdz ar to par viņiem neviens nezināja. Tas bija tabu temats, par kuŗu nerunāja. Septiņdesmito gadu vidū Lejas Bulānu „atklāja” Ingvars Leitis un Uldis Briedis savā leģendārajā braucienā no Rīgas uz Vladivostoku ar riteņiem. Rezultātā ar viņiem sāka nodarboties Čeka, bet plašāka publika par šo braucienu, saprotams, neuzzināja līdz pat atmodai.

Lejas Bulānā līdz pat 1937. gadam bija latviešu skola. Krievu valodu tur mācīja kā svešvalodu − vienu vai divas reizes nedēļā. 1937. gadā apslaktēja gandrīz visus ciema pieaugušos vīriešus un likvidēja latviešu skolu. Kopš tā laika latviešu valoda ir noturējusies tikai tāpēc, ka tā nemitīgi tika lietota ģimenē un sadzīvē. Tas bija iespējams tāpēc, ka ciems atrodas samērā izolētā vietā, tur cauri neiet neviens nopietns ceļš.

Viena Lejas Bulānai līdzvērtīga ļoti interesanta kolonija ir Omskas apgabalā, netālu no Taras pilsētas. Tās nosaukums ir Augšbebri jeb Babravka. Augšbebriem pērnajā vasarā palika 100 gadi un tā izveidojusies kā latviešu zemnieku kolonija. Pagājušajā gadā tur ilgu laiku uzturējās latviešu antropologs Roberts Ķīlis, kas patlaban raksta doktora disertāciju Kembridžā, Anglijā tieši par Sibīrijas latviešiem. Vēl ir vairākas kolonijas Omskas apgabalā un Baškīrijā, kur latvieši nedzīvo tik kompakti. Tāpēc tur nav tik labi saglabājusies latviešu valoda. Ir vēl visādas atšķirības. Savstarpēji starp kolonijām nav bijuši sakari, tāpēc katra vieta ir pilnīgi citādāka. Pats gan esmu dzīvojis tikai Lejas Bulānā.

Visiem, kuŗus varētu interesēt Sibīrijas latvieši, iesaku sameklēt grāmatu Lejas Bulāna. Ir vēl trīsdesmitajos gados sarakstīta V. Krasnaja grāmata par latviešu kolonijām visā pasaulē. Man liekas, ka piecdesmitajos gados tā izdota arī trimdā.

Juris Zalāns.

 

 

 

Sveiks Juri! Mana dzīve gandrīz epifaniskā veidā pārmainījās, kad Latvija atguva neatkarību. No latviešiem pavisam biju aizgājusi, kad augstskolā iestājos, bet kaut kā no tās latvietības netiku vaļā. Varbūt tas drusku grandiozi izklausās, bet zināmā mērā pēdējos 7 gadus esmu mēģinājusi saprast, kas īsti tā latvietība ir un kādēļ tā tik ļoti mani pievelk. Kad lasīju par lejasbulāniešiem, man likās, ka varbūt tur tālā Sibīrijā ir daļa no atbildes, ko meklēju. Tu jau esi jauns un droši vien drusku mazāk izjūti to plaisu, kāda ir starp vecākiem latviešiem Latvijā un ārzemēs. Bet tā vai tā, dažreiz šķiet, ka gan vienai pusei, gan otrai ir tāda dulla doma, ka tikai viņi ir tie „īstie latvieši”. Nu varbūt tieši tur Sibīrijā kādā izolētā kolonijā atrodas tie īstie latvieši! (Ne − neesmu nopietna.)

Elizabete Rūtens.

 

 

Sveika, Elizabete! Ir gadījies dzirdēt, ka salīdzina Rietumu un Austrumu latviešus. Es uzskatu, ka starp Rietumu latviešiem un vecajiem kolonistiem Sibīrijā (runa nav par Staļina represētajiem vai citādi Krievijā nonākušajiem) ir viena pamatīga atšķirība. Kolonijās nebija nekāda ideoloģija, kas pamatotu latviskuma pārmantojamības nepieciešamību. Viņiem pat nebija savstarpēju sakaru starp kolonijām. Pilnīgs pretstats − Rietumi, kur latvieši noturējās, un arī arvien vairāk zaudējot jauno paaudzi, tikai pateicoties lieliskai organizācijai, arī krietni lielai naudai, kas tajās biedrībās, savienībās, draudzēs, svētdienas skolās un nometnēs tika ieguldīta. Galu galā to visu komplicēto sistēmu uzturēja ideja, kas lika ziedot citam vairāk, citam mazāk. Nekā tamlīdzīga Austrumos. Dančus un dziesmas viņi iemācījās ne tāpēc, ka kāds viņus mācīja kādās deju kopās un koŗos. Viņi vienkārši redzēja, kā viņu vecāki dzied un danco un svin Jāņus un svētkos iet uz baznīcu dievvārdus klausīties un katra nākamā paaudze to pārņēma. Protams, tagad jau tā ķēdīte ir pārtrūkusi, bet ir arī pagājis krietns laiks. Citur 100 gadi, citur 150, kā kuŗā kolonijā. Pa starpu vēl atcerēsimies mežonīgās represijas.

Viņi tur dziedāja, piemēram, par Valmieru un Gauju, bet nevienam nebija nekāda priekšstata, kur tādas vietas atrodas. Kāda veca Sibīrijas latviete man teica, ka viņas māte esot izsūtīta vai nu no Liepājas vai arī no Kurzemes. Viņai nebija skaidrs, kas tā Kurzeme un Liepāja − vai ciemi vai pilsētas vai novadi. Viņiem nekas nebija mācīts, ne Latvijas vēsture, ne ģeogrāfija, bet viņi bija visīstākie latvieši kādi vien var būt. Es to jutu. Vai var būt latvietis, kuŗš nezina, kas ir Kurzeme? Es esmu tādus sastapis.

Rietumos bija latvieši, kuŗiem bija brīvība, bet nebija zemes. Latvijā bija latvieši, kuriem nebija brīvības, bet bija zeme. Austrumos bija latvieši, kuriem nebija nedz zemes, nedz brīvības. Esmu pārliecināts, ka visās debesspusēs sastopami tie „īstie latvieši”. Varētu gan gadīties, ka tie „īstie latvieši” savstarpēji atšķiŗas, jo viņiem ir pavisam dažādas pieredzes. Tie strīdi par īstumu arī ceļas no tā, ka dažam labam grūti pieņemt to citu pieredzi, bet, manuprāt, tas ir pats interesantākais. Tur varam rast atbildi gan kā izdzīvot, gan arī kā iznīkt.

Ceru, ka neesi vēl pagurusi meklējot atbildes uz visādiem neparastiem jautājumiem, kā piemēram, kas ir latvieši. Lai Tev veicas,

Juris Zalāns.

 

Materiālus sagatavoja Juris Žagariņš.