Jaunā Gaita nr. 213, jūnijs 1998

 

 

Trīs JG līdzstrādnieki. No kreisās: Gunārs Saliņš, Jānis Krēsliņš un Biruta Sūrmane Raistera fonda saietā Ņujorkā, 1997. gada aprīlī. Foto: Rolfs Ekmanis

 

Jānis Krēsliņš

Mīti par latviešu un Latvijas vēsturi un piezīmes par tā dēvēto Latvijas tēla jautājumu

 

Esmu savu draugu un paziņu pulkā, tāpat savos rakstos diezgan daudz, un dažam labam līdz galīgam apnikumam, minējis, kādi mīti par Latvijas un latviešu vēsturi daudzās latviešu aprindās gan Latvijā, gan arī trimdā joprojām plaši izplatīti, tāpat kāpēc šādu mītu uzturēšana ir kaitīga ne tikai latviešu un Latvijas vēstures pareizākai izpratnei, bet arī atjaunotās neatkarīgās Latvijas politiskai dzīvei un ārpolītikai. Savās piezīmēs pieskaršos dažiem šādiem mītiem, ja arī varētu minēt citus.

Vispirms par to, kas saistās ar latviešu tautas it kā neatkarības zaudēšanu un kristiānizāciju 13. gadsimtā, otrkārt, par tā dēvēto tautas atmodu 19. gadsimta vidīt, treškārt, par 1905. gada revolūcijas notikumiem Latvijā, ceturtkārt, par strēlniekiem I pasaules kaŗa laikā un tā pēcposmā un beidzot par latviešu militārām vienībām Hitlera un Staļina bruņotajos spēkos II pasaules kaŗa laikā. Minot pāris piemērus, pievērsīšos pēdējā laikā daudz pieminētai, tā dēvētai Latvijas tēla problēmai jeb kādi priekšstati rodami, kādas klišejas par latviešiem bieži lasāmas nelatviešu publikācijās ne tikai pašā pēdējā laikā, bet arī daudz senāk.

Neba jau es vienīgais esmu sludinājis minēto mītu atmešanu. To ir darījuši arī citi, bet ļoti bieži bez lielākas atbalss.

Mūsu senās vēstures interpretācijā vadoša ir bijusi koncepcija, ko es dēvēju par vācu mācītāja dēla un Apgaismības laikmeta publicista Garlība Merķeļa viedokli: latvieši 13. gadsimtā zaudēja savu neatkarību, tie tika kristīti ar uguni un zobenu, un tam sekoja 700 vergu gadu. Šādu viedokli visnotaļ ir pārņēmuši dažādās variācijās gan mūsu marksisti, gan arī citi mūsu pagātnes tulki, ieskaitot Dievtuŗus, kritiski neizvērtējot to, ka Merķelis savu 1796. gadā Leipcigā izdoto slaveno grāmatu Die Letten jeb «Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās» sarakstīja 18. gadsimta Apgaismības laikmeta ideologu ietekmē. Tas nenozīmē, ka viss Merķeļa un tā domu biedru un sekotāju rakstītais ir fantāzija, tāpat skaidrs, ka šī grāmata, tāpat citi tā darbi lielā mērā veicināja latviešu pašapziņas veidošanos, cīņu par politiskām un saimnieciskām tiesībām savā dzimtenē un, protams, arī veicināja latviešu orientāciju uz Krievijas pusi. Jāmin arī, ka Merķelis bija prokrieviski noskaņots, saņēma krievu finansiālo atbalstu, lai veicinātu pretprūsisko, antivācisko noskaņojumu, sevišķi laikā, kad Prūsija bija Napoleona Francijas sabiedrotā cīņā pret Krieviju.

Mītus par viduslaikiem Latvijā pirms reformācijas laikmeta palīdzēja veidot arī daudzi luterāņu mācītāji, kas bija vieni no galveniem Latvijas un Igaunijas vēstures kopējiem un bieži ar neapšaubāmi lieliem nopelniem. To uzskati par ļoti ilgo katolisma laikmetu Latvijā līdz reformācijai, arī vēlāk, bija augstākā mērā nelabvēlīgi: pāvests, katoļu garīdznieki, mūki, to uztverē, bija vai gandrīz velna kalpi zemes virsū. To daudzās parašas, rituāli, svēto kults, svētbilžu godāšana - elkdievība. Nav arī tādēļ brīnums, ka agrīno luterāņu mācītāju raksti par latviešiem tu7 igauņiem 350 gadu ilgajā Livonijas konfederācijas laikā min, ka vietējie iedzīvotāji bijuši kristietības neskarti, ka tie bijuši pagāni.

Kristianizācija Latvijā un Igaunijā daudzējādā ziņā, ja arī ne vienmēr un vēlāk kā citur, norisinājās līdzīgos procesos kā Skandināvijā, Somijā, citur Eiropā. Tā nekur nekad nebija pilnīga, bet tā visur atstāja dziļas pēdas. Jāmin, ka kristianizācija un ar to saistītie politiskie procesi vispār novilka robežas, kuŗu ietvaros ilgos gadsimtos varēja izveidoties latvieša tauta, jo 13. gadsimtā un vēl daudz vēlāk tādas latviešu tautas nemaz nebija, tāpat kā nebija vācu, holandiešu, zviedru tautas, vismaz ne tādas, kādas tās ir mūsu šodienas izpratnē. Vēstures avotos minētām ciltīm - latgaļiem, respektīvi, latviešiem, zemgaļiem, sēļiem, kuršiem, lībiešiem nebija nekādas kopības, turklāt nav jāaizmirst, ka toreizējie latgaļi - tagadējās Vidzemes un Latgales latvieši un arī lībieši ar savu atbalstu vācu ordenim bija viens no galveniem faktoriem tagadējās Latvijas un Igaunijas teritoriju iekļaušanā Livonijas politiskajos veidojumos. Ir interesanti pieminēt, ka latviešu jezuīts Pēteris Cirsis savā ļoti plašajā apcerē «Kristīšana ar uguni un zobenu: mūsu vēsturnieku nepareizais pieņēmums un tā sekas», kas publicēta 1955. un 1956. gadā 13 turpinājumos trimdas katoļu žurnālā «Dzimtenes Balss» , Latvijas kristianizācija, iekļaušanu Eiropas politiskās, kulturālās un saimnieciskās saistībās izvērtē visnotaļ pozitīvi, kā priekšnosacījumu mūsu tautas tapšanā, turklāt minot, ka daudzi vietējie kristietību pieņēma labprātīgi. Bet Dievtuŗu vadošs darbinieks, ASV izglītību ieguvušais latvietis un kādreizējais Latvijas cilvēktiesību ministrs Tupešu Jānis intervijā «Lauku Avīzei» 1995. gada 21. aprīlī teicis: «Arī kristīgā baznīca mēģina iestāstīt, ka kristietība latviešiem esot 700 gadu tradīcijā, it kā tā bezmaz būtu tēvutēvu tradīcija, un strīdas ar oponentiem, kas īsti latviešiem toreiz ar uguni un zobenu atnests. Mīļie, kristīgā baznīca atnāca uz Latviju, bet Dievs jau bija priekšā!» Ja Latvijas kristianizācija, iekaŗošana nebūtu notikusi tādā veidā, kā tā notika, mazām, nevienprātīgām Latvijas baltu un somugru ciltīm draudēja iekļaušana vai nu krievu, vai leišu varas lokā, un nebūtu bijuši ne Dievtuŗi, ne Tupešu Jānis. Vidzemes un Latgales latviešiem, sabiedrojoties ar skaitā niecīgām Zobenbrāļu un vācu ordeņa militārām vienībām, turklāt beidzot bija iespēja novērst vairāk vienoto, spēcīgāko igauņu kārtējos iebrukumus, sirojumus.

Par viduslaikiem runājot, jāmin arī, ka ilgais katolisma laikmets Latvijā ir atstājis daudz dziļākas ietekmes latviešu tautasdziesmās, ticējumos un parašās, sevišķi to ētiskos un morāliskos priekšstatos, kā tas parasti tiek pieņemts.

Cits mīts, pret ko man ir iebildumi, ir pieņēmums, ka latviešu tautas atmoda sākās 19. gadsimta vidū, otrā pusē. Nav jau nekādas vainas radīt visādus vēstures periodizācijas nosaukumus kā viduslaiki, feodālisma laikmets, tautas atmoda utt., bet galu galā visiem šiem jēdzieniem nav stingras un noteiktas robežas.

Manuprāt, latviešu tautas atmoda sākās 18. gadsimta pirmā pusē Vidzemē un Rīgā Brāļu draudzes, hernhūtiešu ietekmē. Arī Brāļu draudzes kustība bija sava laikmeta bērns, Eiropas garīgo strāvojumu izraisīta reliģiska, un ne tikai tāda, bet arī politiska un saimnieciska kustība. Hernhūtiešu galvenie darbinieki, kā grāfs Cincendorfs, Kristaps Dāvīds, kas arī ieradās Latvijā, bija luterāņi, kas vēlējās kristīgās ticības principus ne tikai sludināt, bet arī īstenot dzīvē. Tā kā hernhūtiešu uztverē visi cilvēki ir līdztiesīgi Dieva priekšā, Brāļu draudzes kustība bija arī dziļi demokrātiska kustība. Viens no pašiem galveniem Brāļu draudzes principiem bija tas, ka visu izšķir Dieva žēlastība, ja tu pats pēc tā principiem darbojies un iegūsti kvalitāti. Līdz ar to tie zināja, ka nekādi politiski un saimnieciski labumi bez pašu pūliņiem nav iegūstami, tie zināja, ka tos tev nekāda augstāka vara nepasniegs uz zelta paplātes, un tie dziedāja «Mazais pulciņ, nebaidies!» Brāļu draudzes vadoņi Latvijā ieradās 18. gadsimta pirmā pusē, tie rada zināmu atbalstu gaišās muižniecības aprindās un sevišķu atsaucību ne tikai latviešu zemniekos, bet arī Rīgas latviešos, kuŗu krietna daļa bija turīgi cilvēki. Jāmin, ka Brā1u draudzes kustība vēl plašāka nekā Latvijā bija Igaunijā. Brāļu draudzes sludinātāji lielā mērā rosināja arī izglītību, to ietekmē neapšaubāmi paaugstinājās latviešu sadzīviskie standarti, tika apkaŗots ļoti plaši izplatītais dzeršanas netikums. Līdz ar cenšanos pēc izglītības radās arī saimnieciski spēcīgākas aprindas, un, kā daži nelatviešu vērotāji teica, izveidojās sava veida latviešu aristokrātija. Brāļu draudzes ietekmē radās pirmie latviešu pašu raksti, pirmās vēstules, dienasgrāmatas, pirmie rakstītie un iespiestie literārie sacerējumi, un latvieši sāka sevi apzināties kā tautu. Tā kā katra Brāļu draudzes locekļa pienākums bija uzrakstīt sava mūža beigās sava garīgās veidošanās biogrāfiju, radās arī vēstures apziņa. Viens no pirmiem plašākiem latviešu valodā sacerētajiem darbiem, kas nav domāts reliģiskā rituāla vajadzībai, ir Latvijas, galvenokārt Vidzemes, vēsture. Šis darbs ir saglabājies rokrakstā. Rokrakstu literatūra Brāļu draudzes aprindās bija ļoti plaši izplatīta, to labi ir aprakstījis Latvijas izcilais mūsu agrīnās grāmatniecības pētnieks Aleksejs Apīnis.

Minēto vēsturi sauc «Stahsti no tahs vezzas un jaunas buhschanas to Widsemes Ļauschu», to 1753. gadā sarakstījis Brāļu draudzes atbalstītājs mācītājs Fridrichs Bernhards Blaufūss. Blaufūss raksta - tā kā latvieši nepazīstot savu pagātni, «es esmu par labu turējis, no taisniem veciem rakstiem un stāstiem kādu īsu un skaidru ziņu dodams, stāstīt: 1) no latviešu ļaužu zemes, kas Vidzeme saukta top; 2) no vidzemnieku valodas; 3) no viņu valdīšanas vecos laikos; 4) no viņu ārīgas dzīvošanas; 5) no viņu pagānu neticības vecos laikos; 6) kā viņi no tiem katoļu bīskapiem pie tās kristīgas ticības dabūti; 7) kāda ārīga būšana viņiem apakš bīskapu un meisteru kungu valdīšanas bijusi; 8 ) kā viņi to priecas mācību ir dabūjuši un uzņēmuši; 9) kāda būšana viņiem poļu un 10) zviedru ķēniņa laikā bijusi un kāda viņiem 11) šinī laikā apakš krievu ķeizeru valdīšanas ir.» Nav šaubu, ka šī sacerējuma lasīšana latviešu zemniekiem, kas Brāļu draudzes ietekmē lielā skaitā bija kļuvuši lasītpratēji, lika padomāt par savu vēsturi, savu tautu, savu lomu savā dzimtenē. To un citus Brāļu draudzes rakstus, un ne tikai tos, lasīja arī turīgie Rīgas latvieši, no kuŗiem daudzi ar ievērojamiem latviešu tirgotājiem, muižniekiem un mastu brāķeriem brāļiem Steinhaueriem priekšgalā arī pievienojās Brāļu draudzei. Dāniels Steinhauers arī noalgoja juristu Mackavu, lai tas savāc dokumentus par latviešu tiesībām, vēsturi. Šis dokumentu krājums līdz šim nav analizēts, zinātniski apstrādāts, jo ilgus laikus skaitījās kā pazudis. Tas nesen par jaunu atrasts Pēterburgā. Esmu ieguvis arī šī krājuma mikrofilmu.

Jāpiezīmē, ka parasti, runājot par latviešu vēsturi, pieņem, ka latvieši vai visi bijuši gadsimtiem verdzībā nospiesti laucinieki. Bet tas ir ļoti aplams pieņēmums. Jācitē Jānis Straubergs, kas savu ļoti interesanto, bet visai maz pazīstamo 1936. gadā publicēto monogrāfiju « Rīgas latviešu pirmās nacionālās cīņas 18. gs.» ievada ar šiem vārdiem:

«Tas fakts, ka nekad visa latviešu tauta nav nospiesta dzimtbūšanā, bet ka liels procents pilsētas iedzīvotāju bija brīvi, pa daļai pārtikuši un turīgi latvieši, kas varēja iegūt arī namnieka tiesības, vēl līdz šim nav pietiekoši novērtēts un izcelts latviešu vēsturē.

Lielākais šo brīvo latviešu centrs bija Rīga. Līdzās vācu Rīgai visus laikus ir pastāvējusi latviskā Rīga, kuŗa dzīvoja savu īpatnējo dzīvi un kuŗai bija savi tikumi; tā neatkāpās ne soli no savām vecajām tiesībām un brīvībām, un tās nozīme un līdzdalība Rīgas vispārējā dzīvē bija liela.»

Brāļu draudzes maz zināmo tiešo un lielo ietekmi uz 19. gadsimta tautas atmodas vadošiem darbiniekiem, kas vai visi bija kurzemnieki, labi ir aprakstījis jau minētais vēsturnieks Aleksejs Apīnis.

Man nav pieņemama arī nekritiskā un visai izplatītā 1905. gada revolūcijas notikumu slavēšana, izvērtēšana. Nav šaubu, ka latviešiem šī gadsimta sākumā pienācās iegūt, tāpat kā igauņiem, somiem, citiem Krievijas impērijas pavalstniekiem, lielākas tiesības politiskās, saimnieciskās un kulturālās lietās, nebija šaubu, ka bija jālikvidē daudzas archaiskās baltvācu un krievu virsšķiras un muižnieku privilēģijas, jāuzlabo bezzemnieku un fabrikas strādnieku stāvoklis, tāpat jācīnās pret krievināšanas draudiem visās jomās. To jau vēlējās vai visas latviešu aprindas, ja arī bija atšķirība konkrētos mērķos un līdzekļos, kas pielietojami, lai tos sasniegtu. Diemžēl dominējošo lomu notikumos Latvijā spēlēja radikālie marksisti, terorisma un visbrutālāko līdzekļu pielietošanas sludinātāji. Notika neskaitāmu muižu nodedzināšana, baznīcu un dažādu iestāžu izdemolēšana, bezjēdzīga slepkavošana. Bojā aizgāja milzu kultūras vērtības, kam bija sakars ne tikai ar baltvācu, bet arī ar latviešu vēsturi, kultūru. Latviešu revolucionāri sadedzināja arī viena no visu laiku ražīgākā un ievērojamākā latviešu valodas, etnogrāfijas un vēstures pētnieka un tautas gara mantu krājēja, mācītāja Augusta Bīlenšteina archīvu un bibliotēku. Bet revolucionāri bija pārvērtējuši savus spēkus, sekojošās soda ekspedīcijas bija tikpat nežēlīgas, drausmīgas. Un revolucionārās darbības rezultātā iegūts tika krietni mazāk nekā Somijā, kur somiem bija līdzīgas prasības pēc lielākām visāda veida tiesībām, bet netika pielietota šāda vardarbība. Protams, bija balsis, kas brīdināja no sekām, ko izraisīs vardarbība: to darīja Apsīšu Jēkabs, Andrievs Niedra u. c. Rakstu sērijā «Mūsu zemes nemieru iespaidi» laikrakstā «Latvija» 1906. gadā vēlāk ievērojamais valstsvīrs un 1941. gadā lielinieku apcietinātais un nošautais Hūgo Celmiņš rakstīja: «Ļaudis teicas cīnāmies pret rupju nospiedošu varu, sludina atsvabināšanu no tās un lieto pie tam atkal to pašu rupjo varu pret katru savu domu pretnieku. «Kas nav ar mums, tas ir pret mums! » - tas ir nejēdzīgi, nepareizi un netaisni. Nē! Tas nevar būt: rupja vara nav lietojama ne no vienas, ne no otras puses. Sociālisms taču grib būt kultūras panākums? Tad viņa piekritējiem nav jākaŗo ar mežoņu līdzekļiem.»

Bet no Latvijas aizbēgušie radikālā terorisma aizstāvji savā Anglijā rediģētajā un Francijā izdotajā žurnālā «Naids» 1908. gadā vēl rakstīja: «Varēja toreiz apsist visus muižniekus un mācītājus. Baltija tad, bez šaubām, nebūtu pieredzējusi tik daudz zemnieku asiņu kā tagad. » Un: «Uzbrūci ienaidniekam tad, kad viņš visnespēcīgāks, kad viņš saistīts, kad viņš jau nespēcīgs mieru līgt, un nosit viņu galīgi.» Latviešu terorismam toreiz bija ļoti plaša atbalss pasaulē, un šīs atbalsis nav izdzisušas vēl šodien. Atliek tikai pāršķirstīt vēl visai nesen angļu valodā iznākušās grāmatas par no Latvijas aizbēgušo revolucionāru teroristisko darbošanos Anglijā, no kuŗiem viens, Jēkabs Peterss, kļuva par Ļeņina čekas priekšnieka Džeržinska palīgu, tāpat daudzās baltvācu publikācijas, kas iznākušas kopš II pasaules kaŗa, piemēra pēc, nesen iznākušo ļoti biezo un ilustrēto krājumu Baltische Laender (1994). Jāzina, ka plašā baltvācu literatūra par Latvijas un Igaunijas vēsturi joprojām ir galvenā, no kuŗas Rietumu vēsturnieki, publicisti gūst ziņas par mūsu vēsturi.

Citi mīti, kuŗu atmešana, manā uztverē, būtu jo sevišķi svarīga tieši šodien, saistās ar latviešu I pasaules kaŗa strēlnieku un II pasaules kaŗā vācu un padomju armijā dienējošo kaŗavīru lomas izvērtēšanu. Es arī zinu, ka mani uzskati par šo problēmu lielam latviešu skaitam būs galīgi nepieņemami, tiks pat uzskatīti kā galīgi absurdi. Tomēr šo, manā uztverē, ļoti traģisko kaŗavīru loma, lai kāda attiecīgā brīdī bijusi to varonība, 'būtu nesaudzīgi jāpārvērtē vai arī jāvelta vērība tiem, kas to ir darījuši, ja vēlamies, lai ne tikai zinātu patiesību, bet arī lai būtu kulturāli un politiski patstāvīga nācija.

Un lai nebūtu arī tā, kā igauņu rakstnieks Emīls Tode savā grāmatā «Robežvalsts», ko nesen pārtulkojis Guntars Godiņš, rakstījis par Igaunijas dienvidu kaimiņzemi Latviju, kas esot «vienā rindā nostādīto nabago un aklo valsts, kas bezspēcībā apraud nedzīvi dzimušo vēsturi. «Dievs augstu, ķeizars tālu», tieši tā saka tai pusē, tā parasti teica un saka vēl šobrīd, kamēr ir, kas runā, jo Dieva vārds šai zemē tomēr ir nonācis, kaut arī kā nožēlojama murmināšana, kā nabago asaras, kas rudenī izskalo zemi tā, ka ceļu padara neizbrienamu un dubļainu. Un ķeizara pavēle nav atnesusi neko citu kā bēdas un iešanu rekrūšos.»

Skumjā patiesība ir, ka gan dažādu nokrāsu latviešu strēlnieki I pasaules kāra laikā un tā pēc laikā Krievijā, tāpat milzīgais latviešu karavīru skaits II pasaules kaŗa laikā gan vācu, gan padomju armijās, vairums piespiedu kārtā mobilizēti, necīnījās par Latvijas neatkarību, lai ko tie savās sirsniņās domāja, bet bija tikai rekrūši lielvaru armijās. Un uz cīņu tos kūdīja politiķi, un kaujās veda virsnieki, kuŗi no lielvarām nebija saņēmuši nekādus solījumus par Latvijas neatkarību, politisko patstāvību. Turklāt bezgala traģiski ir arī tas, ka gan sarkanie, gan hitleriskie kakla kungi atrada zināmu skaitu latviešu, kas sasmērēja nevajadzīgi savas rokas ar asinīm, piedaloties netīros darbos, palīdzot īstenot lielvaru izplānotās deportācijas un pret latviešu tautu vērstus naidīgus pasākumus.

Kaŗojot lielvaru armijās, latviešu tautas asins upuri šai gadsimtā ir bijuši milzīgi.

Kāpēc par šādu mītu atmešanu būtu jārunā? Kā jau minēju, vispirms, lai labāk saprastu savas tautas un valsts vēsturi, lai labāk izprastu arī šā gadsimta latviešu tautai tik traģiskos notikumus, kuŗu dēļ latviešu tautas nākotne ir apdraudēta. Tāpat jārunā arī, lai, saskaroties ar citiem, mēs nepārtraukti neskandētu nodeldētas klišejas par mūsu vēsturi. Šādā kārtā mēs iegūtu vairāk pašapziņas un saskarsmē ar citiem mazāk skandinātu savas gaudu dziesmas par ilgajiem vergu gadiem, kā zaudējām neatkarību 13. gadsimtā, ka līdz pašam nesenam laikam esam bijuši neatkarīgi tikai divdesmit gadu. Mūsu dzimtenē, tāpat kā Igaunijā, sava provinciāla autonomija Eiropas politiskās struktūrās ir pastāvējusi daudzus gadsimtus, ja arī latvieši nav bijuši noteicēji politiskās, saimnieciskās un kulturālās lietās, tāpat kā daudzus gadsimtus somi Somijā, norvēģi Norvēģijā, zviedri Dienvidzviedrijā, poļi Polijā. Nav arī jāaizmirst, ka Latvijas un Igaunijas valstis valststiesiski ir gadsimtiem veco autonomo Baltijas provinču - Kurzemes, Lielvidzemes un Igaunijas, pēcteces. Un šodienas Latvijas un Igaunijas teritorijas ir vai pilnīgi identiskas ar vairāk nekā trīssimts gadu ilgi pastāvošo Livonijas konfederāciju. Norvēģi no dāņiem savu neatkarību ieguva tikai šī gadsimta sākumā, somi to ieguva vienlaicīgi kopā ar latviešiem, igauņiem. Somijā noteicošās aprindas līdz pat visai nesenam laikam bija zviedru virsšķira. Kad tagadējā Latvijā un Igaunijā dzīvojošās ciltis 13. gadsimtā cīnījās pret vai arī kopā ar vācu un dāņu kaŗapulkiem, Anglijā valdīja nevis angļi, bet franči. Un Čosers (Geoffrey Chaucer) savos «Kenterberijas stāstos» (The Canterbury Tales), kas sarakstīti 14. gadsimtā, apraksta, kā bruņinieks no Anglijas cīnās pret neticīgajiem Baltijā.

Dažādu mūsu vēstures mītu atmešana palīdzētu mums arī uzlabot tā dēvēto Latvijas tēla problēmu, par ko pēdējos gados ļoti norūpējušās ir vadošas aprindas Latvijā, arī trimdā. Varbūt pamatoti, jo Rietumu pasaulē bieži, latviešus pieminot, min tikai to lomu 1905. gada revolūcijā, piemin kā cīnītājus par Ļeņina valstību, kā Hitlera armijas kaŗakalpus. Latvijas tēla spodrināšanai nepalīdz arī Latvijas valdības iestāžu veicinātā un ar prezidenta Gunta Ulmaņa ievadu grezni izdotā bilžu grāmata Latvia, ko izplata Latvijas sūtniecība pie Apvienotajām Nācijām un kas satur sliktā angļu valodā tulkotus, it kā informatīvus rakstus par Latvijas vēsturi, citām problēmām, ieskaitot kādas vācu zīlnieces teikto, ka latvieši neesot eiropeiska tauta (Latvians are not a European people) un tās murgus par Lielvārdes jostu kā latviešu tautas programmu, svētiem rakstiem.

Lai ierosinātu pārdomas par to, ko pasaulē agrāk zināja un ko tagad zina par latviešiem vai, kā tagad bieži mēdz teikt, par Latvijas tēlu, citēšu dažus fragmentus no visu laiku viena no plašākiem latviešu tautas aprakstiem, raksturojumiem, ko sarakstījis ievērojamais vācu ceļotājs ģeogrāfs un bibliotekārs Johans Georgs Kols (Johan Georg Kohl, 18081878), kas labu laiku nodzīvojis arī Amerikā un vairāk nekā pirms 150 gadiem, 1841. gadā, divos sējumos Drēzdenē un Leipcigā publicēja sava grāmata Die deutschrussischen Ostseeprovinzen oder Natur- und Volkerleben in Kur-, Liv- und Esthland («Vāckrievu Baltijas jīu^-as provinces jeb dabas un tautu dzīve Kurzemē, Lielvidzemē un Igaunijā»). Šī sacerējuma saīsināta angliska versija The German Provinces on the Baltic ir ievietota autora gadu vēlāk Londonā publicētā sējumā Russia.

Izvilkumi no Kola grāmatas 2. sējuma:

«Cik ilgi vēsture latviešus pazīst, tie parādās kā cietēja un lielākā vai mazākā mērā svešniekiem pakļauta nācija...»

«Viņi, bez šaubām, ir raksturā daudz mīkstāki un padevīgāki nekā to brāļi lietuvieši, un liekas, ka nav nekad arī pratuši ar šķēpu tā rīkoties kā tie. Pretstatā lietuviešiem, tie nekad nav izveidojuši savu varenu dižciltīgo kārtu un kopš daudziem simtiem gadu tie ir klusa, dzejiska un miermīlīga arāju un ganu tauta.»

«Viens ir skaidrs, ka latvietis izliekas tīrīgāks, kārtīgāks un cilvēcīgāks nekā lietuvietis un ka viņu pilnīgi no vāciešiem kārtotā jeb vismaz pārraudzītā mājsaimniecība un lauksaimniecība ir vairākas pakāpes pārāka nekā lietuviešu. » (15. lpp. )

«Latvietis tādēļ lielā mērā lietuvieti nicina un uzskata sevi par krietni pārāku.» (16)

«Kaut tie ar savu valodu, mitoloģiju, dzeju un arī citādi no citām tautām ļoti atšķiras, viņi nekad nav ieguvuši vērā ņemamu politisku patstāvību un neatkarību, un, kamēr mēs vēsturi pazīstam, tie vienmēr ir bijuši varenākām tautām vairāk vai mazāk pakļauti.»

«Kaut gan viņiem nekādā ziņā netrūkst brīvības un neatkarības mīlestības, (..) liekas, ka viņiem pilnīgi trūkst enerģijas, lai šīs dārgās vērtības iegūtu un paturētu.»

«Sabiedriskais dzenulis un cenšanās uzlabot sabiedrisko dzīvi pie viņiem ir varbūt mazāk manāms kā pie jebkuŗas citas tautas. Tas ir tik vājš, ka viņi nav spējuši izveidot pat ciemu pārvaldes, nemaz nerunājot par pilsētu un valsts pārvaldes iestādījumiem.» (35)

«Kopš seniem laikiem latvieši dzīvo izklaidus, kopš seniem laikiem tie nepazīst lielāku sabiedrisku vienību kā ģimeni, kopš seniem laikiem tie mēģina visas lietas paši izdarīt. Nekad tie nesadala pienākumus, un tādēļ tie nekad nav spējuši radīt lielāku sabiedrisku organismu, ko darbina zobrati, kas griež viens otru. Viss pie latviešiem palicis uz attīstības zemākās pakāpes un turpinājies traucējoši šajā nožēlojamā, sīkumainā un saraustītā stāvoklī līdz pat šim laikam.»

«Katrs latvietis kopš seniem laikiem brūvējis, kad tam tas licies vajadzīgs, savu muciņu alus un tādēļ nav izveidojis brūžus. Tie visi kopš seniem laikiem ir bijuši paši sev architekti, sev skroderi un sev galdnieki, un tādēļ tie nekad nav izveidojuši savas cunftes, ģildes, amatnieku un mākslinieku biedrības. Katra ģimene turas pati par sevi, neatzīstot citas, un tā lielas, visu godātas un varenas ģimenes nekad nav spējušas iegūt varu un kundzību. Katrs ir vēlējies dzīvot pa savam prātam savā saimniecībiņā, un tādēļ viss ir palicis anarchistisks, un tā neizveidojās lielākas sabiedriskas vienības, kas vienīgās varētu nodrošināt visu un katra atsevišķo brīvību.» (36)

«Tādēļ šī īpatnējā parādība, ka šī tauta, kuŗai netrūkst visdažādākie talanti un dabiskās dotības, kas, šķiet, būtu spējīga visu darīt un veikt, šī augstākā mērā neattīstītā sabiedriskā dzinuļa pēc neko jēdzīgu nav sasniegusi un ir palikusi pilnīgi nenozīmīga un bezspēcīga. »

Nav neviena Eiropas tauta, kas salīdzinājumā ar latviešiem liktos vairāk mīkstčaulīga un bez enerģijas, pat ne igauņi, kam kopā ar viņiem tas pats jūgs bijis jānes. Viņi ir ar mīkstu sirdi, bijīgi un kautrīgi, bērnišķīgi, poētiski un ar fantāziju apveltīti, likteņa un cilvēku dzelzs gribām padevīgi. Visas šīs labās un sliktās īpašības, kuŗu pretstati vienmēr raksturo vīrišķīgu tautu tikumus un kļūdas, padara tos vienmēr gribīgus būt citu kalpiem, ganiem un zemniekiem. Riskēšanas un tirgošanās talants, kāds ir krievam, latviešiem trūkst pilnīgi, tāpat kā ceļošanas prieks. Kā stādi tie ir ieauguši savas dzimtās zemes gabalā, kas ir viņu paradīze, par spīti visām mokām un rūpēm, ko tiem to paradīze sagādā. Viņu gara poētiskā ievirze padara tos galīgi neveiklus politiskās izdarībās. Jo pastāvīgi pazuduši savas poēzijas vaimanu un slavas dziesmās, tie aizmirst savas laicīgās dzīves postu.» (37)

«Daba latviešus ir apveltījusi bagātīgi ar talantiem, tie ir veikli, viegli izglītojami, apķērīgi. Bet, tā kā tie nekādu citu vietu dzīvē nav ieguvuši kā to, kas ir, arklam pakaļ staigājot, tā visas šīs dotības un spēki viņos snauž kā kalnu dziļumā paslēpts zelts.» (42)

«Pēc dabas latvieši ir pretimnākoši, draudzīgi, atklāti un viesmīlīgi, un, ja kāds svešnieks gadījuma pēc pie viņiem ciemosies, tas visas šīs īpašības augstākā mērā pie viņiem atradīs.» (43)

«Daudzas... ziemeļu tautas, vienalga, vai tās būtu slāvu, ģermāņu, somu vai latviešu izcelsmes, liekas ne tikai savā vispārējā būtībā, bet arī daudzos sīkumos, atsevišķās rakstura īpašībās un paradumos tik līdzīgas, ka dienvidniekam sākotnēji tās visas izliekas kā vienas mātes bērni. Sākotnēji visas tās liekas piederam ziemeļnieku tipam, un tikai pēc kāda laika un pieredzes iegūšanas var atšķirt zem vispārējā tipa atsevišķos veidojumus.»

«Visas tautas, kas apdzīvo mūsu hemisfēras ziemeļu platuma grādus, skaŗ līdzīgā veidā tās pašas ziemeļu vētras. Horu deja kopš daudziem gadu simtiem gājusi viņām pāri tai pašā veidā un deva tām iespēju attīstīt tos pašus kultus. » (48)

«Latviešu tautas tērpi izrotājumu, audumu un darinājumu ziņā nav neko uzkrītoši. Tāpat kā to brāļi lietuvieši, tiem katrā ziņā vislabāk patīk baltā un gaišpelēkā krāsa, atskaitot dažos novados, kur dominē zilā krāsa. Ne tikai sievietes, bet arī vīrieši tērpjas galvenokārt baltās un gaišpelēkās drānās. Šai ziņā tie spilgti atšķiras no to kaimiņiem krieviem, kas viscaur mīl spilgtas krāsas,... un no to ziemeļu kaimiņiem igauņiem, kas tērpjas viscaur melnās drānās, valkā pat melnbrūnas zeķes.» (65);

«Liekas, ka nav neviena tauta Eiropā, kas tā būtu pelnījusi dzejnieku tautas nosaukumu kā latvieši, un neviens novads Eiropā, kas tā būtu pelnījis dzejas zemes nosaukumu kā latviešu apdzīvotā. » (119)

...latviešu poēzijas raksturīgā īpašība ir tā, ka tā ir tautas poēzija, ka to uztur, turpina nevis atsevišķi uznirstoši talanti, bet gan visa tauta tās kopumā. Katrs latvietis ir dzimis dzejnieks, katrs dzejo un prot savas dziesmas dziedāt. Dziesmas plūst no viņu rīklēm tāpat kā cīrulim.» (122)

«Latviešu poēzijas gars, viņu mūzas ģēnijs ir tīri lirisks, jeb liriski idillisks, tāpat kā šīs mierīgās, klusās tautas ģēnijs, kas kopš seniem laikiem nodarbojies tikai ar lauksaimniecību, bišu, lopu un zirgu kopšanu un kas savu garīgo ieviržu un no tām izrietošo vēsturisko apstākļu dēļ ir vienmēr dzīvojis šaurā lokā, svešu tautu vienmēr apspiests, un no šīs šaurās vides allaž bēdzis brīvajā burvju poēzijas pasaulē, kur nav nekādu tirānu vai ierobežojumu.» (126)

«Latviešu pasaule atrodas tālu no vācu celtām pilīm un ierīkotiem dārziem, tālu no dambjiem un šosejām, ko ierīkojuši svešnieki, tā sākas tur, kur ceļus var pazīt no sūnās knapi redzamām vāģu ratu pēdām, kur sākas purvi un meži.» (127)

«[Latvieši] nav neglīti ļaudis, to sievietes bieži ir ļoti daiļas.» (129)

«Latviešu poētiskā valstībā ir ieperinājušies svešnieki, vācieši, kas vienmēr dzīvo kundziski un vienos priekos krāšņās pilīs un brīnumu pilnās pilsētās. Bieži tie ar savu nežēlīgo prozu ielaužas latviešu dzīvē, taču, to darīdami, tie neiznīcina to sapņu poēziju, tie to pat bagātina, kāpina, un latvieši arvien vairāk no savas skarbās īstenības bēg dzejiskās burvju pasaules dzīlēs, tāpat kā zināmu slimību sāpes kāpina fantāzijas intensivitāti. Ja latvieši, tāpat kā mūsu zemnieki, reiz kļūs brīvi un neatkarīgi un, tāpat kā mūsu zemnieki, ar savām rūpēm un vajadzībām attīstīs patstāvīgu ļaužu enerģiju, izdarības un mērķtiecību, var teikt, ka viņu dzejiskā enerģija dils un viņu fantāzija vairs nebūs tik auglīga kā tagad viņu bērnišķīguma un aizbildniecības stāvoklī. Brīvība, saprāts, kristīgās reliģijas gaisma iznīcinās šo latviešu mūzu, kas darbojas un auž krēslā.» (131)

«Latviešu mūzikas instrumenti ir apmēram vēl tādi paši, kā tie bija Arkādijā, kad Merkurs pārvilka stīgas bruņrupuča bruņu čaulai. Tiem joprojām ir vecu vecās stabules, stīgu un pūšamie instrumenti pagatavoti no mežu niedrām un kokiem, no to lopu ādām: dažādas stabules, somu dūkas, kokles, govju ragu taures. ... To kokle ir pavisam atšķirīga no krievu, poļu un vācu citārēm....[latvieši] var stundām klusi sēdēt un klausīties kokles skaņās. Kokles spēlē tikai vīrieši, kamēr galvenās dziedātājas vai vienmēr ir sievietes. Kokles stīgas parasti ir darinātas no vaskotiem pavedieniem, reizēm arī no misiņa stiepulēm, un būtu grūti iedomāties, ka, uz šāda instrumenta spēlējot, var iegūt meistarību, bet tas tomēr notiek. » (181)

«Savās somu dūkās latvietis - vairāk Vidzemē nekā Kurzemē - ir iemīlējies tāpat kā skots... Vidzemē somu dūkas netrūkst nevienos svētkos, un pat lauku darbos latvietis iet somu dūku mūzikas pavadībā.» (183)

«Igauņi gadu simtiem ir dzīvojuši līdzīgos apstākļos kā to kaimiņi latvieši un krievi, un tādēļ daudzas to garīgās ievirzes un īpašības ir līdzīgas. Tomēr pat virspusējs salīdzinājums atklāj šīs tautas lielo atšķirību pašos pamatos.» (193)

«Tērbatā, kur dzīvo visādas tautības, vācieši, kam darīšana ar latviešiem un igauņiem, bieži pārrunā šo tautu īpašības: tie augstāk vērtē igauņu nacionālo raksturu nekā latviešu, kuŗus tie nicina kā gļēvuļus un mīkstčauļus, kamēr no igauņiem tie vairāk bīstas.» (194)

«Latvieši, un vēl vairāk krievi, parasti izturas pieklājīgi, godbijīgi, lišķīgi, toties igauņu daba ir rupja, asa, stūraina....Viņu naids pret saviem apspiedējiem vāciešiem ir vēl liesmaināks un daudz atklātāks.» (195)

«Igaunis, kaut gan enerģiskāks nekā remdenais latvietis, savu enerģiju parāda tikai strīdos, dusmās vai iedomībā.» (197)

«Igauņu mājsaimniecība ir nabadzības, netīrības, nekārtības un trūkuma pati galējība, kuŗai Eiropā nevar rast nekā līdzīga.» (202)

«Salīdzinājumā ar igauņiem latviešu mājoklis liekas kā saprātīgi domājoša gara organizēts.» (204).

 

Jāmin, ka dažu labu Kola spriedumu, sevišķi par igauņiem, tūlīt pēc grāmatas iznākšanas 1841. gadā gaŗākā rakstu sērijā Tērbatas žurnālā Das Inland kritiski izvērtēja anonīmais autors H. laikam Tērbatas Universitātes profesors Aleksandrs Frīdrichs Heks (Alexander Friedrich Hueck).

Var debatēt, vai Kola vairāk nekā pirms 150 gadiem rakstītie latviešu raksturojumi ir pareizi vai nepareizi, bet, tā kā tiem līdzīgi ir arī citi seni latviešu apraksti, tajos noklausoties, vajadzētu padomāt, vai Kols nav ļoti pareizi attēlojis dažas latviešu pamatīpašības un vai viņa teiktais reizēm varētu būt attiecināms uz mūsu tautu vēl šodien. Šādas pārdomas varētu mūs arī rosināt censties labāk izprast latviešu un tagadējās Latvijas teritorijas vēsturi.

 

 

---

Raksta pamatā ir Jāņa Krēsliņa lasītais referāts Erika Raistera fonda sarīkojumā 1995. Badā, kad pats autors kļuva par šī fonda prēmijas laureātu.

Jānis Krēsliņš ir daudzu rakstu un recenziju autors Rietumos publicētajos latviešu izdevumos, autors izdevumam Foreign Affairs Bibliography: A Selected and Annotated List of Books on International Relations 1962-1972 (1976), kopš 1970, gada recenzents izdevumā Baltic Studies Newsletter, ko laiž klajā Association for the Advancement of Baltic Studies jeb AABS (Baltijas Studiju veicināšanas apvienība).