Mārtiņš Lasmanis
RESPEKTS ĪSTENĪBAI
Raiņa bēres 1929. gada septembrī bija liela valsts ceremonija, kas uz brīdi un vismaz ārēji apvienoja dažādu ideoloģiju un polītisku uzskatu pārstāvjus, ļaužu milzumu, jaunus un vecus, lielus un mazus. Kapa runas teicējs, mirušā dzejnieka partijas biedrs Fēlikss Cielēns atvadu vārdos uzsvēra nacionālo kopību sērās. Iespējams, ka to izjuta pat tie labā spārna preses redaktori un žurnālisti, kuŗi pret Raini bija vērsuši gadiem ilgu un diezgan rupju aģitāciju.
Rīgas pilsētas 23. pamatskolas sagatavošanas klase piedalījās bērēs skolotājas Pētersona jaunkundzes vadībā. Vienam no klases audzēkņiem, toreiz septiņus gadus vecajam Dzintaram Sodumam, notikums labi palika prātā un deva jaunu, gan tikai pamazām skaidrāk apzinātu ainu par savu tautu.
Rakstot Stokholmā piecdesmitajos gados savas izcili interesantās atmiņas Laikmetu maiņā, sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns vēlreiz atgādināja Raiņa izvadīšanas nacionālo raksturu. Dzintara Soduma autobiogrāfiskajā attīstības stāstā Savai valstij audzināts pār tiem pašiem ļaudīm kapsētā krīt cita, asāka gaisma, kuŗā īpaši izdalās sociālistisko bērinieku kopa. Vērotājs, nacionālistu ģimenē audzis zēns, tādu tautas daļu agrāk nebija zinājis. Viņa redzēto apraksta stāstītājs, dodot toreiz skatītam sekojošo gadu desmitu pieredzes reljefu un skaidrojumu. Stāstītāja uztverē aina kapsētā bijusi sarežģīta. Tā līdzinājusies polītiskai demonstrācijai, kuŗā saduras dažādi spēki.
Polītiskās cīņās rūdītais Fēlikss Cielēns vēlējās cildināt Raini kā idejisku vadītāju visai tautai ceļā uz valsti. Cielēna vārdos skan dedzīgs patoss ne vien atvadās, bet arī tad, kad viņš divdesmit piecus gadus vēlāk runā par Raini kā jaunās trimdas vislielāko garīgo spēku. Raiņa rakstu salicējs un izdevējs Zviedrijā Jānis Abučs dabūja uz savas ādas izjust, ka šis spēks trimdiniekiem nelikās iegūt vērts. Izdevējam zaudējumi vien radās.
Cēlu nolūku un noteiktu vajadzību labā vēlamam liek aizstāt esošo. Dzintars Sodums šo izplatīto ieradumu noraida pilnīgi. Savas autobiogrāfiskās grāmatas rakstīdams, viņš pašā pamatā licis prasību pēc neizskaistinātas īstenības. Sabiedriskas, ideoloģiskas un ceremoniālas konvencijas viņu neattur, drīzāk jau izaicina. Tā tas bija viņa rakstu sākumā, jaunos gados, tā tas ir vēl tagad.
No sākuma, precīzāk, no pirmās grāmatas par paša piedzīvotiem notikumiem līdz pilnam dzīves stāsta atvēzienam pagāja trīsdesmit gadu. 1957. gadā Ņujorkā Helmārs Rudzītis izdeva toreiz par romānu nodēvēto, Zviedrijā sarakstīto grāmatu Taisām tiltu pār plašu jūru. Tā stāsta par aizmugures Kurzemi kaŗa laikā no 1944. gada oktobŗa līdz 1945. gada maijam, līdz brīdim, kad viena no pēdējām bēgļu laivām sasniedz mazu zviedru salu ziemeļos no Gotlandes. Nākamā Dzintara Soduma grāmata parādījās Latvijā 1993. gadā. Šinī izdevumā apvienoti divi sacerējumi: attīstības stāsts sešās nodaļās Savai valstij audzināts un piecdesmitos gados rakstītās Kurzemes grāmatas pārstrādājums, viengabalaināks un stingrāk kopā savilkts, ar nosaukumu Taisām tiltu.
Pēc astoņpadsmit Zviedrijā nodzīvotiem gadiem rakstnieks ar ģimeni pārcēlās un Amerikas Savienotām Valstīm, tur uz ilgu laiku apklusdams. Bet Zviedrijas posmu noslēdza viņa monumentālais Ulisa tulkojums.
Ilgo klusumu Amerikā vispirms pārtrauca daži publicējumi Jaunajā Gaitā astoņdesmito gadu vidū. Dzintars Sodums tanī laikā sāka saņemt pensiju un varēja nedalīti nodoties rakstniecībai. Agrāk veikto viņš kādā personīgā deklarācijā nosauc par kļūdainu un nepilnīgu, maizes darbam pa vidu darītu. Tā nu gan ir, ka daudzi rakstnieki, un ne jau trimdā vien, rakstījuši atlikuma laikā. Literārais iznākums var šo dzīves iekārtojumu arī neatklāt.
Kritiskajā izteikā par pagātnes nepilnībām reizē izpaužas pašpārliecināts viedoklis par to, kas radies vēlākos gados. Šaubas vispār nav Dzintara Soduma temats, tās viņa darbos daudz nemana. Viņa uztverē gandrīz visu, arī sarežģīto, var sadalīt vienkāršās sastāvdaļās, kas savukārt formulējamas vienkāršos teikumos.
Tāda nostāja ir tieksme pēc domu un valodas skaidrības. Tā ir vadlīnija, viena no vairākām, ap kuŗu izaug stāsti, kas savā vitalitātē sniedzas pāri taisni vilktiem iedalījumiem. Gabalu pa gabalam ir tapis apjomīgs autobiografisks vēstījums. Ar Zviedrijas posma attēlojumu, grāmatu Jauni trimdā, tas novests līdz 1963. gadam, līdz Ziemsvētku vakaram jaunā mājvietā Bostonā. Atliek vēl aizpildīt pusotra kaŗa gada robu − Savai valstij audzināts noslēdzas vilcienā uz fronti 1943. gada martā, Taisām tiltu sākas ar aizbraukšanu no Rīgas 1944. gada oktobrī. Kāds mēnešrakstā Karogs publicēts fragments norāda, ka darbs varētu būt jau padarīts.
* * *
Jāpieņem, ka piecdesmitos gados Dzintars Sodums par autobiogrāfisku attīstības stāstu vēl daudz nedomāja. Toreiz rakstītā Kurzemes grāmata ir savā pirmā izdevumā nosaukta par romānu. Romāna cilvēki un notikumi, varbūt kādus izņēmumus atskaitot, tomēr nav iztēlē tapuši, bet no dzīves ņemti. Kas attēloto laiku apmēram tanīs pašās vietās un ļaudīs pārlaidis, tas var apliecināt satura autentisko raksturu.
Personas grāmatā uzvārdos tikpat kā nav sauktas, bet autentiskums tāpēc daudz nezaudē, ja arī identifikācija, kam nu tā vajadzīga, kļūst grūtāka. Autors iztiek ar priekšvārdiem, segvārdiem vai artistiskiem pseidonīmiem, tādu dodams arī galvenai personai, kuŗa piedzīvo, tā liekas, to pašu ko Dzintars Sodums septiņu Kurzemes mēnešu laikā.
Tā nu Taisām tiltu pār plašu jūru varēja noderēt daudz gadu vēlāk kā sastāvdaļa autobiogrāfiska rakstura grāmatu kopā. Jaunais izdevums ir pārstrādāts, bet ne papildināts. Atņemts ir galvenokārt tas, kas sākotnējo darbu stilistiski vilka uz dēku romāna vai pikareskas pusi. Tāds tvēriens piecdesmitos gados varēja būt vēl samērā jauna autora reakcija pret trimdas literatūrā parasto, pārspīlēto patētiku. Kurzemes aizmugure bija dēkaina, tur bija nejēdzības un liels posts un kopā ar to cerības, reizēm absurdas. Tam visam romāna pārstrādājums ir ticis tuvāk, atsakoties no ornamentāliem efektiem.
Taisām tiltu ir tuvskata grāmata par samērā īsu laika posmu, septiņiem mēnešiem. Aprakstīts ir tas, ko stāstītājs pats redzējis un piedzīvojis. Tādu pieeju izvēloties, rakstnieks apzināti atturējies no skaidrojumiem, padziļinājumiem un plašāku sakarību izklāsta. Protams, šim ierobežojumam, kas pats par sevi nav nekāds trūkums, ir dabīgas konsekvences. Lielās vēstures rati pamalē dun, bet grāmatā neko neparādās. Tās šķietami pieticīgā ietvarā tomēr dzīvo īstenums, kas pastāvējis un ļāvis šo agri veikto priekšdarbu daudz gadu vēlāk no jauna likt lietā un vietā.
Pavisam citi mērogi ir doti attīstības stāstā Savai valstij audzināts. Pēc apjoma tas nav sevišķi liels, toties tematiskā iecere te ir plaša. Kopā ar jauna cilvēka attīstības stāstā parasti sagaidāmu vielu grāmata grib dot vispārēju ainu par Latviju laikā no divdesmitiem gadiem līdz 1943. gadam. Skaidrības labad autors to norāda jau titullapā.
Paplašinātais nolūks rada vajadzību stāstā mainīt perspektīvas. Tas ir darīts bieži, izlīdzinātu pāreju vietā vairāk lietojot asociatīvus lēcienus un pārsviedienus. Sīku un konkrētu ikdienas attēlojumu pēkšņi nomaina abstraktas atziņas un kodolīgi, nereti pastrupi apgalvojumi, kam jāpasaka, kāpēc cilvēki ir tādi, kādi viņi ir un kāpēc sabiedrība un valsts ir tāda un ne citāda.
Dzintaram Sodumam šīs lietas ir skaidras, vienalga, vai runa par individiem vai par tautu, un viņa diagnozes un vērtējumi ir nešaubīgi. Vietām tie pārliecina, pat izstaro grāmatā pieminētu klusi gavilējošu atziņas prieku, vietām liekas, ka īpašību, cēloņu un seku vienkāršojums un vispārinājums ir par tālu novests. Nekas, nekļūst ticamāks, ja īsi savilktas tēzes, piemēram, spriedumu par latviešu nevarību abstraktā domāšanā, atkārto reizi pēc reizes, pamatojumu tuvāk neizsakot. Tēze jau varētu būt pareiza, bet tas ir jautājums, kas šeit paliek atklāts.
Tādos iebildumos gan nekādi nav jāaizķeras. Latvijas ainu, kas saistīta ar autora dzīves pirmiem divdesmit gadiem, rada viss stāsts kopumā. Atsevišķiem apgalvojumiem, lai cik iecirtīgiem, te ir mazāka loma. Un kopumā Savai valstij audzināts ir spēkpilns, varens darbs.
Stāsts ir rakstīts trešā personā, kā tas diezgan ierasts šī žanra sacerējumos. Vieglais maskējums palīdz radīt autoram vajadzīgo distanci pašam pret sevi un aiztaupa privātu vaļsirdību. Ka tā ir spēle, tas šoreiz vēl īpaši akcentēts. Savai valstij audzinātais zēns parasti saukts Labiaudzināts, bet kādreiz arī Labau, L.au. vai pat Sliktiaudzināts.
Citiem cilvēkiem, autora radus un tuviniekus ieskaitot, ir viņu dzīvē nestie vārdi un uzvārdi. Liekas, ka arī notikumos brīvi izdomāta nekā daudz nav. Atsijāts un izvēlēts te ir gan, kā tas vienmēr un visur darīts. Rakstnieks ņēmis to, kas viņam licies svarīgs vai raksturīgs un reizē stāstā literāri noderīgs.
Abi izvēles veidi viens otru nekavē. Vēl vairāk, ir radies neparasts, konstruktīvs tēlojuma un īstenības atstāsta apvienojums. Pirmais no šiem elementiem izceļas ar sīku novērojumu bagātību. Tā dod dzīvību un svaigumu. Stāstot par to, kas norisinājies pirms piecdesmit gadiem, atmiņu papildina iztēle.
− Gaisma lapenē bija nenoteikta, it kā tikai gaismas un krēslas plankumi. Mušas lapenē nelidoja, varbūt tikai kāds lēns ods. Caur latu režģi varēja skatīties laukā, kā putni tekā pa dārzu. Noslēpumaina un nošķirta sajūta. Viņš sagrieza dzeltenas suņuburkšķu saknes, lika burku uz sola un lēja uz saknēm ūdeni. Viņam likās, ka viņš raudzē briesmīgu indi. Šādā lapenē vajag indi. Pelēka pelējuma kārta klājās pār šķidrumu. Te nebija neviena bērna, ar ko draudzēties. −
Lapene bija tēva Andreja mājās Sodumos Zemgales Vecumniekos, kur pamatskolnieks Labiaudzināts dzīvoja dažu vasaru. Reiz viņu sūtīja iznēsāt deviņām apkārtnes mājām pagasta valdes apkārtrakstu.
− Sievietes aplūko Labiaudzinātu. Nez ar kuru no viņām Andrejs jaunībā ticies uz robežas. Veseliska pusmūža sieva aīdniedriski apskata puiku. Podēni, Ķeiri, Ķēsas, Pokaži, Surģenieki. Dažā mājā dzīvo tāli radi. Tie vēro produktu, ko saimniekdēls Andrejs sadzīvojis ar vidzemnieci. Patumšā virtuvē uz ķebļa sēž gaŗi brunči līdz klonam, plats augums un seja melnā lakatā. Krieviņu sievietes valkājot melnas drēbes. Agrāk pat bērnu autiņi bijuši melnas drānas. Zara ciltsmāte, kas zina visu par visiem, sēž uz ķebļa. −
Labiaudzinātā tēvs Andrejs bija saimniekdēls un kļuva par saimniecisku darbinieku valsts līmenī. Labiaudzinātā māte Ella bija no Brastiņu dzimtas. No tās puses nāca hernhūtisma tradicija, dievturība, garīga un mākslinieciska rosība. Ellas māsas Gustas vīrs bija Kārlim Ulmanim tuvais Rotas direktors rīkotājs Fricis Ansons. Tādā ģimenē un tādos rados valsts lietas varēja būt pavisam ikdienišķs un vaļsirdīgs sarunu temats. Dzintars Sodums tomēr neielaižas nekādās tā laika polītiskās dzīves indiskrēcijās. Viņu neinteresē gadījuma apstākļi un cilvēku mēģinājumi tos izmantot. Viņš atklāj sajūtu, domu un darbu pamatus vai kārtīga pamata trūkumu, tā ievelkot lielās līnijas savā ainā par Latviju un latviešiem.
Raiņa bēres bija tanī rudenī, kad Labiaudzināts sāka mācīties Rīgas pilsētas 23. pamatskolā. Līdz četru gadu vecumam viņš auga pie mātes vecākiem Dikļos un arī vēlāk, pēc pārcelšanās uz Rīgu, vasarās daudz laukos dzīvoja, gan turpat Dikļos, gan Vecumniekos, gan Skrīveru pusē. Rakstot par šīm vasarām, it īpaši par Vecumnieku vasarām, Dzintars Sodums palaiž savu stingri turētu prozu brīvāk, tā liekas jūtamies kā zivs ūdenī. Lielās līnijas aizslīd apmalē, lauku ikdiena apņem teikumus un rindkopas. Aina par Latviju te papildinās no citas puses, tā veidojas no mazuma.
Virziens no mazuma uz lielumu ir grāmatā atkārtoti pieminēts un par vēlamu un vajadzīgu atzīts kā dzīvē, tā literatūrā. Vispirms ir skaidri jāredz tuvākā apkārtne, jāsaprot, kas tanī notiek. Vecie klasiķi to ir likuši vērā, tāpat jaunlaiku reālisti. Latviešiem pēc Dzintara Soduma domām šī spēja ir pietrūkusi. Pašu valstī to slāpēja autoritārais režīms ar savu presē un skolās sludināto pozitīvismu. Un tā, sasniedzot 1934. gadu, Savai valstij audzināts pa daļai kļūst stāsts par traucētu attīstību. Jau gan pirms tam ir runa par vecās Baltijas vāckrievisko garu, kas negatīvi ietekmējis iepriekšējās paaudzes un bijis izplatīts arī jaunajā Latvijā.
Ar visu to par Labiaudzinātu un viņa apkārtni laikā līdz krievu okupācijai 1940. gadā nekādā ziņā nerada nomāktības sajūtu. Jauniešu un vēl pajaunu cilvēku dzīvesprieks dara un runā savu. Gara un domu ideoloģiskā apmiglojuma sekas kļuva jūtamākas vēlāk.
Prasību pēc atklāta īstenības skatījuma un apraksta Dzintars Sodums izteica agri, un pie tās viņš ir palicis pilnā mērā. Šai prasībai viņš ir devis arī skaidras sintakses aspektu. Protams, vienkāršs paplašināts teikums pats par sevi vēl nav nekāda patiesības garantija, bet konsekventam reālismam tas tomēr ir labi noderīgs izteiksmes veids.
Vienkāršā valoda vietām kļūst tik aprauta, ka rodas sasprindzinājuma sajūta. To vēl pastiprina stāstījuma nereti eliptiskais veids. Nesalaužot regulāru teikumu, ir pielietots iespējamais reducējums, lai sasniegtu attīrītu prozu, ko nenoslogo lieki un neīsti vārdi. Tas nav vēss eksperiments. Tā ir rakstnieka sirdslieta, viņa vīzija, kas rada nemiera pulsu.
Autobiogrāfiska rakstura darbos puspatiesības ir parastas. Bieži tās rodas, respektējot un saudzējot citus cilvēkus. Ja manāmi autora savtīgi nolūki, tad lieta ir cita: Man merkt die Absicht un wird verstimmt. Dzintara Soduma grāmata izceļas ar pretējo. Uzlabojuma vai izskaistinājuma puspatiesības tanī neatrast. Rakstnieka respekts ir vispirms veltīts īstenībai.
* * *
Andreju Sodumu kopā ar vairākiem tuviniekiem deportēja no Vecumniekiem 1941. gada 14. jūnijā. Gaidīto brīdinājumu no pagasta Andrejs nesaņēma. Ernestu Brastiņu un Frici Ansonu apcietināja drīz pēc padomju armijas ienākšanas. Labiaudzināts ar māti un māsu bija ap to laiku ievākušies divās istabās Ansonu Rīgas dzīvoklī un palika tur arī vācu laikā. Dzīvokļa atslēgas Labiaudzināts, vēlāk pēc kārtas kaŗa ziņotājs Vāvulis, mežabrālis Ego un trimdinieks Tebe, paņem līdzi uz Kurzemi un tālāk uz Zviedriju. Tur, Stokholmas apkārtnē, viņš atslēgu saišķi jūtu saķepinājuma brīdī iemet piejūras līcī, vēlāk apzinādamies, ka tā ir simboliska rīcība, kas nepalīdz un neatbrīvo. No kā un kam?
Par dzīvi Zviedrijā rakstītā grāmata Jauni trimdā aptveŗ astoņpadsmit gadus. Stāstā par Labiaudzinātu attēlotais laika posms Latvijā ir līdzīga gaŗuma. Skatpunkti šajos darbos turpretim ir atšķirīgi.
Jauni trimdā nav pārskata grāmata. Vispusīgu ainu par latviešiem Zviedrijā tā necenšas dot. Zviedri Tebem savukārt ir un paliek svešinieki. Reizēm viņš lūko sev iegalvot ko citu, bet nesekmīgi.
Dzintars un Skaidrīte
Tebe apprecas ar Skaidru no Kurzemes. Viņiem piedzimst divi dēli. Ģimene dzīvo diezgan savrup un gadu gaitā arvien vairāk ieslēdzas sevī. Latviešu patriotiskais kolektīvisms nav viņu lieta. Uz grāmatas beigām teikts, ka latviešus viņi vairs nesatiek.
Par visu vairāk Tebe vēlas strādāt latviešu valodai, rakstīt latviski. Ja var tā nodarboties, tad viņš reibst aiz laimes. Nelaime tā, ka nakts darbs par burtlici iztērē viņa spēkus un bojā veselību. Dažādas svešuma grūtības nāk vēl klāt un kopā ar tām vispārēja nedrošība, bet trimdinieka žēlabās Tebe neielaižas. Zaudējuma sajūta tomēr paliek. Tā nogrimst ar atslēgām līcī.
Stāvoklis pamazām kļūst kritisks. Pārgurums Tebi nomāc un vēršas depresijā, veselība brūk, zūd dzirde. Attālināšanās no cilvēkiem pastiprina aizdomību. Rodas vajāšanas sajūta, arī halucinācijas. Neiecietība pret tautiešu trūkumiem pieaug, līdz ar to strīdīga runāšana vietā un nevietā.
Savai valstij audzināts ir attīstības stāsts un aina par Latviju divdesmit gados. Jauni trimdā ir šaurākas un reizē psīcholoģiski dziļākas ievirzes darbs. Tā ir vispirms grāmata par Tebes gājienu strupceļā, rakstīta kā autobiogrāfisks stāsts. Egocentrisms tādā stāstā ir dabīgs. Dzintars Sodums to apvieno ar atklātību, kas nesaudzē ne Tebi, ne citus. Starpība gan tāda, ka par Tebi rodas diezgan pilnīgs, ar lielu pašsapratni veidots priekšstats, kamēr par citiem teiktais bieži paliek fragmentārs, ar asumiem, kas atbilst Tebes ērcīgajai uztverei.
Ja mēģina iedomāties vēl kādu, kas rakstījis līdzīgā atklātībā, tad nāk prātā Visvaldis Lāms un viņa daļēji autobiogrāfiskais romāns Abadona miers. Tas gan ir radīts aumaļaināk un lielā rūgtumā.
Dzintars Sodums Zviedrijā dzejoja, pārtulkoja Ulisu un vēl vairākas prozas grāmatas, sarakstīja romānu Taisām tiltu par plašu jūru. Par šiem darbiem stāsts par Tebi nesaka neko, atskaitot mazu mājienu par poēmu Mārtiņš Auns.
Rakstnieki nemēdz par saviem darbiem daudz runāt ne paši savā, ne savu otro es vārdā. Ir tomēr tādi, kas autobiogrāfiskos darbos to darījuši, kā zviedru Strindbergs. Dzintars Sodums izvēlas klusēt. Mazliet dīvainas konsekvences dēļ viņa grāmata klusē arī par to, ko rakstījuši citi Zviedrijas latvieši. Andrejs Eglītis, Veronika Strēlerte, Fricis Forstmanis, Olga Taube, Andrejs Irbe ir pieminēti, bet ne kā dzejnieki.
Piecdesmito gadu beigās Tebe un Skaidra runā, ka varētu pārcelties uz Ameriku un tur jaunā vidē sākt no jauna. Dažus gadus vēlāk viņi tā izdara. Piecdesmito gadu beigas ir arī laiks, kad bezdarbnieku Tebi depresija noved tuvu pašnāvībai. Iecerētas attīstības vietā nācis garīgs sastrēgums, jo nav iespējas studēt un trūkst jaudas rakstīt. Kopsakarības atziņu brīži pagaist dezintegrācijā. Apkārtne sadrumstalojas, domas tāpat, reizēm slīgstot apātijā. Šis grūtais laiks, kuŗā Skaidra paliek Tebes balsts, ir attēlots lietišķi, paturot stāstītāja skaidru skatu arī ragainās ainās.
Zviedrija Tebi netur pie sevis, un Amerika nav nekāds īpašs vilinājums. Izceļošana nerada atbrīvojuma sajūtu. Ceļinieks ņem gan līdzi kādu gaišu domu, kas bija svarīga jau stāstā par Labiaudzinātu. Tā ir doma, ka cilvēkam jādzīvo mainoties.
Literatūrkritiķi Mārtiņu Lasmani JG lasītāji pazīst kā vienu no mūsu rakstu krājuma līdzredaktoriem.
