Jaunā Gaita nr. 213, jūnijs 1998

CIK ILGI LATVIJAS VALSTS BŪS „MŪSU REPUBLIKA”?

Daudzi mūsu valsts gaišie prāti, augstas valsts amatpersonas, ierēdņi, žurnālisti un viņu intervējamās personas aizvien Latvijas valsti svešādi sauc − „mūsu republika”. Pat likumdevēji raksta likumos, piemēram, likumā „Par Latvijas Republikas teritoriālo iedalījumu” kā padomju laikos – „republikas pilsētas”. Mums trūkst tikai vēl Vissavienības pilsētu. Interesanti, kura Latvijas pilsēta tad nav LR pilsēta?

Vai visi zina, ka ar 4. maija deklarāciju valsts pilns nosaukums ir Latvijas Republika, saīsināti − Latvija. Skaidrs, ka mums nav tiesību valsts nosaukuma otro daļu lietot atsevišķi un vēl ļaunāk − ar mazo burtu. Kā izskatītos, ja mēs, piemēram, nosaukumus Rīgas Balss, Latvijas Vēstnesis, Ministru kabinets, Eiropas Savienība pārfrāzētu un teiktu, ka balsī šodien cildinoši rakstīja par mūsu kabineta darbību republikā, toties vēstnesī to raksturoja kā savienībai nepieņemamu. Jebkuŗš pateiks, ka Eiropas Savienības, kā arī laikrakstu nosaukumos otro daļu rakstīt atsevišķi vai ar mazo burtu ir aplami. Tad kādēļ mēs nievājoši izturamies pret savas neatkarīgas valsts nosaukumu? „Republika” mūsu valsts nosaukumā taču nenozīmē kādas citas okupētājvalsts sastāvdaļu, kā bija savulaik − Padomju Sociālistiskā republika. Tagadējā Latvijas nosaukumā „Republika” nozīmē valsts politisko uzbūvi. Par to nestrīdas.

Diemžēl vēl pastāv „Republikāniskie diagnostikas centri” (bija arī Vissavienības centri) un līdzīgu padomisko nosaukumu atvasinājumu invāzija. Paldies Paula Stradiņa valsts klīniskās slimnīcas vadībai, kas laikus no šīs vārdiskās kroplības atbrīvojās.

Man ir sāpīgi, kauns dzirdēt, cik zemā līmenī ir mūsu valsts pilsoņu valstiskā pašapziņa. Un šī attieksme netiek saistīta ar kabatas tukšumu vai pārpilnību. Trūkst pašlepnuma, tagadējās valsts nosaukuma atšķirības izpratnes no okupācijas laika Latvijas nosaukuma.

I. Rancāns, jurists (Diena, 10. martā, 1998)

 

 

 

Taisnība tiem, kas norāda uz valsts intereses trūkumu izglītības un zinātnes nozarēs. Šīs sfairas konstanti un konsekventi atstumtas no Latvijas valsts kopbudžeta kūkas. Piemēram, 1997. gadā izglītībai un zinātnei tika nogriezta tikai 6.5% bieza šķēle, kas pierāda šo nozaru neaktuālitāti, un otrās šķiras pilsoņa statusu.

Iztulkoti latos, 6.5% nozīmē 39 miljoni no 597 miljoniem. Nav jau varbūt slikti, ja aizsardzībai atvēlēti tikai 0.9% − otrais rādītājs no zemākā gala Eiropā un veselības aizsardzība 3.9%. Taču no šīs statistikas var izdarīt pāris būtiskus secinājumus. Pirmkārt, neatvēlot naudu izglītībai un zinātnei valsts zāģē zaru uz kuŗa pati sēž; tā neiegulda nākotnē, turpinājamībā un jaunatnē bet gan īslaicīgos un šodieniskos projektos, tā iegulda tagadnē vai pagātnē. Otrkārt, valdība neievēro viselementārāko Ādama Smita pieprasījuma un piedāvājuma loģiku. Skaidri redzams ka zinātnieki grib pētīt un studenti grib studēt tātad − pieprasa, bet valsts nedod. Kā loģisks iznākums šai dilemmai ir daudzu mazkvalitātīvu un nekreditētu privāto augstskolu rašanās, kas 1) nespēj nodrošināt izglītību, kas būtu kvalitātes ziņā ekvivalenta valsts augstskolām, 2) nekalpo valsts mērķiem, piem., patriotisma ieaudzināšanai, to specialitāšu attīstīšanai, kas nepieciešamas mūsu kultūras mantojuma turpināšanai. Varbūt tāpēc tik daudzi studenti izvēlas mācību iespējas ārzemēs, kas ideāli nedrīkstētu būt alternatīva, bet vien papildinājums mācībām Latvijā un latviski.

Ziemeļkalifornijas Apskats, 1998, 3.

 

 

LRS

Viena no Latvijas Rakstnieku savienības Ārējo sakaru daļas jaunās vadītājas, Lindas Tomases, iecerēm ir veidot ciešākas saites ar latviešu kultūras cilvēkiem ārzemēs, īpaši cilvēkiem, kuri „tulko, pētī un popularizē latviešu literatūru pasaulē.” Lūdzu dariet sevi zināmu Lindai Tomasei (Latvijas Rakstnieku savienība − Writers’ Union of Latvia, Citadeles ielā 2, Rīgā; LV 1426, Latvijā − Latvia. Tālr. 7322709; telefakss 7320270).