Jaunā Gaita nr. 213, jūnijs 1998

 

 

SAVA VEIDA CHRONIKA UN BIOGRAFIJA

Vizma Belševica. Bille dzīvo tālāk. Rīgā: Jumava. 1996. 224 lp.

 

Šis bērnu atmiņu tēlojums ir turpinājums pirmajam sējumam, Bille, kas, kā vāka ieraksts vēsta, bija kļuvis par "vispieprasītāko latviešu oriģinālliteratūras darbu." Tas varētu būt tikai vēlreizējs apstiprinājums atzinībai, ko Vizma Belševica ir guvusi ar savu literāro darbu. Bille dzīvo tālāk atsāk stāstījumu ar Padomju okupācijas laikiem, kam pieslēdzās vācu okupācija, ar kuŗu beidzās arī pusaudzes Billes stāsts. Stāstījums ir no Billes viedokļa, reizēm naivs un ierobežots, bet šāda stāstīšanas stratēģija dod zināmas priekšrocības. Caur šo naivitāti lasītājs var atdalīt patiesību no meliem, īsto no iztēlotā, un tā varētu teikt, ka pusaudzes stāstījums kļūst par vēsturnieka hroniku, par dzīvi zem okupācijas varām, kas mainās. Savā laikā slavenais marksistu kritiķis Lukačs definēja romānu kā biogrāfiju un chroniku, definīcija, ko nelaiķis kritiķis droši vien neattiecinātu uz Belševicas tēlojumu. Taču nenoliedzami Belševicas darbs pārsniedz ierastos bērnības tēlojuma ietvarus. Darbība, kā zināms, aptveŗ varbūt pašus traģiskākos gadus latviešu tautas vēsturē, gadsimtā, kuru droši vien varēs apzīmēt par asiņaināko cilvēces vēsturē (pieņemot, ka progress neturpināsies cilvēku izkaušanas paņēmienos, kas protams nav pārāk prātīgs pieņēmums). Bille kā vērotāja daudzos gadījumos paliek neitrāla bez maz spriedelēšanas, kad vecākā paaudze strīdas par jautājumu, kuŗos laikos ir bijušas īstas cilvēktiesības un brīvība. Billes skats nav apmiglots no valdošās propagandas, un viņai nav grūti saredzēt kā padomju tā vāciešu polītikas bezjēdzības un liekulības, kā arī noziegumus, ko valdošā iekārta attaisno patiesības un taisnības vārdā. Zemes atsavināšana, apcietināšanas un aizvešanas it bieži ir patvarīgas personīgās izrēķināšanās sekas. Billes labākās draudzenes tēvs iestājās Sarkanos sargos, un ļaudis sāk no viņa vairīties. Billes tēvs, kam prāts vienmēr nesies uz dēkām, pēc ne pārāk ienesīga darba gan operā gan cirkū, pievienojās šucmaņiem un nonāk frontē, no kurienes viņš atgriežas vainas un kauna sajūtu vajāts, kas viņam liek mēģināt izdarīt pašnāvību. Ne reti sievietes tiek ieviļinātas prostitūcijas slazdos. Arī Bille pati izmēģina ielaspārdevējas lomu ar puķēm, kas gan viņai lāga nepadodas, kā daudzas citas praktiskas lietas, ieskaitot nelegālu gaļas ievešanu Rīgā. Pakalpiņi vienmēr laikā ierodas, lai atgādinātu, ka ir visādi veidi, kā izsisties uz augšu. Morālās normas un vērtības ir pārvērtētas. Labais un ļaunais ir zaudējuši savas asās kontūras dzīves nepieciešamību dēļ. Likumīgais un noziedzīgais ir reizēm paradoksāli samaisīti. Gandrīz kā savā laikā Spartā, noziegums ir sodāms tikai tad, ja atklāts. Pārkāpt likumu ir spēlīte, kas piedod dzīvei spriegumu. Bille prāto par savu mīļāko radinieci: "Mīļotante nezin kāpēc blēdību sauca par zādzību un zādzību par blēdību. Varbūt viens un tas pats bija. Tikai blēdība pret vāciešiem nevarēja būt zādzība." (196. lp.)

Bet nav jau viss izbeidzies bezjēdzībā un morālo vērtību mijkrēšļos. Bille nevar vienaldzīgi redzēt žīdu vajāšanas un redzēt viņus dzītus pazeminātus ielās ar Dāvida zvaigzni. Neatturama ir cilvēka dziņa darīt labu, savā laikā sacīja Brechts. Līdzjūtības pārņemtas, Bille ar māti piezogas pie kaŗa gūstekņiem ar maizes riecieniem, labi zinādamas, ka var tikt nošautas par šādu samarieša pakalpojumu. Bille arī mēģina ievest galu Rīgā savai ģimenei un neizdarīga praktiskās lietās, kā viņa izliekas esam, viņai tomēr palaimējās izbēgt no nepatikšanām.

Līdzjūtība okupācijas laikos var tikt bargi sodīta. Bet nav jau viss arī tad nepieņemams un traģiski nozīmīgs. Billes jaunā brālīša Jēkaupiņa kristības ir aprakstītas kā komiska interlūde, starp daudzām citām, kas piedod tuvu cilvēcību ar tēlotu, neīstu izsmalcinātību. Moljēra augstmanīgais mietpilsonis Monsieur Jourdain, nekad nepazudīs no laužu vidus.

Kad Billei izdodas tikt ārā no Rīgas un pavadīt dažus tīri epifāniskus brīžus Abavas ielejā, tas it kā atjauno viņas spēkus un pārliecības. Stāstījuma beigās, kad vācieši bēg pievākdami, kas vien ir viegli paņemams, un sarkanai armijai tuvojoties, bumbas plīst pār cilvēku galvām, Bille mēģina glābt savu mazo brālīti Jēkaupiņu, to iestumjot patvertnē, kur ir māte. Bille pati, ievainota un noguruma pārmākta netiek drošībā un, šķiet, mirst atdodot savu dzīvību, lai Jākaupiņš būtu drošībā. Bet Bille dzīvo tālāk savu līdzcilvēku atmiņās kā drošsirdīga meitene, kas nāk gandrīz no traģisko varoņu cilts. Viņai vēl ir palicis tik daudz gaišas cilvēcības laikā, kad ir tik grūti būt cilvēkam, kad sirdsapziņas balss tiek noslāpēta saukļos un melos. Billes tēls pieaug, arī pateicoties Belševicas meistarīgai izteiksmei, kas izmanto valodas bagātības, ko tikai īsts dzejnieks māk panākt ar savu nemaldīgo valodas izjūtu.

 

Juris Silenieks

 

Literātūrzinātnieks, franču literātūras profesors, Juris Silenieks, daudz rakstījis gan par franču, gan arī latviešu daiļrakstniecību, piem., starptautiski reputāblajā žurnālā World Literature Today. Dzīvo Pitsburgā (Pittsburgh), ASV.

Vizma Belševica un viņas darbu zviedriskotājs, dzejnieks Juris Kronbergs 1995. gada septembrī, Stokholmā. Foto: Rolfs Ekmanis