SVECE ZEM PŪRA

Kelīna Klāna. Slota no tīreļa mirtēm. Romāns. Rīgā: "Karogs", 1997. 480 lp.

 

Līdz šim nepazītās rakstnieces darbs ar neparasto nosaukumu pirmo ievērību guvis žurnāla Karogs un R. Gerkena trešajā romānu konkursā kā viens no 12 labākajiem. Kas ir Kelīna Klāna? Minēto segvārdu autore izvēlējusies tādēļ, ka raksta par dzīvi Lubānas klānos, par iespējamu sasaisti ar Pāvilu Klānu (Paulu Kovaļevski) neiedomājoties vai varbūt par trimdā (Kopenhāgenā) jau 1979. gadā mirušā rakstnieka esamību tobrīd pat nezinot. Priekšvārds "Kelīna" radies piekabinot pārāk populārā Elīnas vārda priekšā lieku burtu, lai tas būtu atšķirīgs un arī lai iznāktu vienādi iniciāļi, tāpat kā no tā paša Latvijas stūŗa nākušajai rakstniecei Ilzei Indrānei. Indrāne Kelīnu Klānu dēvē par savu dvīņu māsu un par romānu izteikusies ļoti atzinīgi, kaut arī pati Klāna kādā intervijā atzīstas, ka centusies no stila līdzības izvairīties.

K. Klāna izglītojusies Lubānas vidusskolā un Rēzeknes pedagoģiskajā skolā, un 9 gadus strādājusi par skolotāju Stalīdzānu skoliņā. Pēc tās slēgšanas uzņēmusies ciema padomes priekšsēdētājas posteni, kuŗu pildījusi 13 gadus. (Šajā sakarā zīmīgas romāna rindas: "Pagastveči ir tikai komūnistu režīma rīdāmie un peŗamie suņi, kam jāgādā rijamais Ļeņingrādai.") Neilgi darbojusies arī kā sovhoza partijas pirmorganizācijas sekretāre. Tagad pensionējusies. Atskaitot vienu atvaļinājumu Jaltā, visu mūžu nodzīvojusi Lubānas līdzenumā un, kā pati saka, nekur citur nevēlētos dzīvot.

Savu rakstnieces talanta sveci zem pūra K. Klāna turējusi vairākus gadu desmitus, kaut gan rakstnieks Jānis Gavars (madonietis) mudinājis uz rakstu darbiem. Sešdesmito gadu beigās Madonas rajona avīzē Stars parādījušās dažas "dzejiskas miniatūras", kā autore pati tās apzīmē. K. Klāna piedalījusies arī 1979. gada jauno autoru seminārā Rīgā, bet tā laika latviešu literātūras korifeji iesniegtajos darbos saskatījuši daudz labojama, un autore jutusies aizvainota savā dedzīgumā. Tādēļ prieks par ievērību minētajā konkursā jo lielāks, un grāmatas pēcvārdā autore izsaka cerību, ka paspēs vēl kādreiz atnākt pie lasītājiem.

Arī romāna virsraksts prasās pēc paskaidrojuma. Tīreļa vai purva mirte ir kārkls ar sīkām lapām, saukts arī par blusu kārklu vai skripšļiem. Ar skripšļu zaru slotu pirms maizes cepšanas izrauš ogles un pelnus no krāsns. Slota savu pienākumu pildot pati sadeg. Romānā iekļauto plašo lauku ļaužu personāžu var metaforiski salīdzināt ar slotā sasietu skripšļu bunti. Autore uzskata, ka raupjie zemes urķi ar "zaļajām" asinīm, tas ir, arāji, sējēji un pļāvēji ir zemes sāls, kuru sūrais, pašaizliedzīgais darbs ir palīdzējis un palīdzēs Latvijai izdzīvot.

Romāna darbība notiek lielākoties padomju okupācijas gados, atmiņu pavedieniem iesniedzoties arī tālākā pagātnē. Beidzamās nodaļas jau vēsta par atgūtās neatkarības gadiem, kas lauku cilvēkiem nebūt neatnes vieglākas dienas, bet gan gluži otrādi. Pēc lielā saviļņojuma braucot uz piedalīšanos Baltijas ceļā, kas visai aizkustinoši attēlots 12. nodaļā, seko vilšanās, jo "noslēpumainā brīnumvistiņa - brīvā tirgus saimniecība" zelta oliņas dēj tikai apsviedīgu šeftētāju makos, bet lielai daļai klānmaliešu pēc kopsaimniecības likvidēšanas trūkst kapitāla, lai uzsāktu saimniekot un iztikt uz savu roku. Atceroties piedalīšanos barikāžu sardzē Rīgā, Skalguntiņu Robim uzmācas šaubas "vai bija maz vērts laužu pūliem no savām lauku nomalēm triekties pasaulīgos gaisa gabalus uz Rīgu, drebināties no saltuma, bezmiega, satraukuma un neziņas baismām, ja visa galā iemantotā dzīves kārtība, kuŗā cilvēks ar strādīgām rokām un godīgu lāpstu vairs nekā nevar izrakt. Kārtība, kuŗā tikai ar cūkas šņukuru var iespēt kaut ko izkašāt..."

Romānā aprakstīta lauku ļaužu dzīve Klānmales kopsaimniecībā jeb "padomjmuižā", kur "pasaules trokšņi ienāk . Pieklusināti, atmaidzināti". Okupanti šajā apkārtnē nav apmetušies, jo dzīves apstākļi klānos ir pārāk bargi. Tādēļ arī klānmalieši var brīvi sarunāties latviski. Jāpielāgojas tikai "viņu" nosacītajai kārtībai un likumiem, ko izmanīgi latviešu goda vīri vietējo vadītāju posteņos prot izdarīt tā, lai strādātu produktīvi un lai dzīves apstākļus pēc iespējas atvieglotu.

Romāna izšķērdīgi plašais materiāls veiksmīgi sakārtots 17 nodaļās, kam katrai savs fokuss - kāds notikums (cūku bēres, Jāņu svinēšana, kolhoza sapulce) vai arī kādas personas vai ģimenes liktenis (Vējslotu Lība, Kamena, Čībistānu Binde, Brendu ģimene), ap nodaļas asi apvijot daudzas atkāpes un atzarojumus. Raibajam personu un notikumu jūklim autore lasītāju tomēr izvada cauri visai izmanīgi, neļaujot apmulst vai apmaldīties fabulas sakarībās.

No kuplā personu skaita visreljefāk izceļas vecā Vējslotu Lība un viņas mazmeita Kamena. Tiem, kas Kamenā it kā saskata pašu autori, rakstniece kādā intervijā paskaidro: "Kamena - tā neesmu es, caur viņu tikai iespējams parādīt". Daudz un dažādo notikumu un likteņu aprakstiem vērpjas cauri Kamenas un Rendija Zilgmāja mīlestības stāsta pavediens. Personu raksturojumos autore dažkārt izlīdzas ar it kā vāgneriskiem leitmotīviem, kas atkārtojas atkal un atkal - Kamena pati ir "mākoņmeitiņa", viņas draudzenei Čiritai vienmēr vaigos ir apaļi smieklu dobuļi vai arī sabirst asaras kā caurspīdīgas bumbiņas, kopsaimniecības vadītājs Jānis Vizbulis allaž tērpies zaļās drānās ar zaļu eglīti pie cepures, Zilgmāju Rendijam acis ir zilas un aukstas kā ledus aplīši, slotu sējējs Joskiņš vienmēr runā "rīmēs", utt. Tāpat daudzkārt atkārtojas arī katram raksturīgie izteicieni. Dialogi visumā atstāj samākslotu iespaidu. Piemēram "seksčempione" Santa nesaka vienkārši, ka gaida bērnu no Rendija, bet: "Man zem jostas vietas kautkas čupojas un briest par mīlu pieminēšanu no mana likumīgā zēņuka." Gandrīz katrs savā runā bagātīgi iepin tautasdziesmu vai ziņģu tekstus. Tāpat autore visam personāžam liek mutē novada izloksni, sakāmvārdus, parunas un sulīgi krāsainus izteicienus, bet vecākās paaudzes pārstāvjiem dažādas dzīves gudrības un prātulas. Romānu apdzīvo gandrīz tikai pozitīvi tēli - latviski sīksti, strādīgi, godīgi, izpalīdzīgi, utt., kas varbūt gan vairāk atbilst autores vēlmju domāšanai nekā īstenībai. Lasītāju var aizkustināt vecāko ļaužu rūpe, lai pēc viņu nāves viss paliktu labā kārtībā (Lība uzliek Vējslotu ēkām jaunus šīfeŗa jumtus) un lai bērēs visi būt labi paēduši. Jaunāko paaudzi pārstāv tikai nedaudzas personas, bet autorei lieliski padevies atdarināt arī šo jauniešu nevīžīgo žargonu.

Neskatoties uz dažām minētajām iebildēm, Kelīnas Klānas romāns visā visumā ir saistoša lasāmviela. No necilajiem skripšļiem sietā slota padevusies koša un kupla. Uz šo darbu var arī pilnībā attiecināt nodeldēto bet trāpīgi patieso apzīmējumu - spilgta laikmeta liecība.

 

Biruta Sūrmane