Jaunā Gaita nr. 214, septembris 1998

 

 

Rolands Kaņeps.  Thanatos (Nāve), eļļa. 46 x 92 cm

Voldemārs Avens

ROLANDS KAŅEPS KF BALVAS LAUREĀTS GLEZNIECĪBĀ

Kultūras Fonda balva glezniecībā 1997. gadā piešķirta Ņujorkas māksliniekam Rolandam Kaņepam. Viņš ir Ņujorkas Daugavas Vanagu tēlotājmākslas nodaļas vecākais, kā arī rosīgs biedrs un izstāžu noformētājs Ņujorkas Latviešu Mākslinieku grupā un Amerikas Latviešu Mākslinieku apvienībā. Parasti šo biedrību grupu izstādēs varam priecāties arī par Rolanda paša gleznu klāstu.

Roland Kaņeps dzimis 1925. gadā, Rīgā. Glezniecību mācījies F. Matisona, J. Strazdiņa un prof. F. Tilberga studijās. Četrdesmito gadu beigās izstādījies Austrijā un Vācijā. Bijis Austrijas Mākslinieku apvienības biedrs. Nonākot Amerikā, pirmā gleznu izstāde notiek leģendārajā franču mākslas centra (French Art Center) galerijā kopā ar trim citiem jauniem latviešu gleznotājiem: Sigurdu Vīdzirksti, Jāni Annusu, Tālivaldi Stubi. Šo galeriju bija nodibinājis no Parīzes-Stokholmas atbraukušais gleznotājs Reinholds Kalniņš. Pirms Elles ķēķa bohēmas uzplaukuma, Kalniņa solongalerija piecdesmitajos gados bija iemīļota pulcēšanās vieta māksliniekiem un mākslu mīļotājiem. Tur tika dzerts Kalniņa servētais karstvīns, debatēts par mākslu, nodibināta mākslas draugu biedrība „Zilais zirneklis”.

Cik atceros, Rolanda Kaņepa izstādītās gleznas bija ar krāšņu, siltu krāsas ziedu, paraupju faktūru, latvisku tematiku un tās visiem gāja pie sirds. Visā savā gleznotāja karjerā Kaņeps nekad nav sarīkojis patstāvīgu solo izstādi, vienmēr aizbildinoties, ka nav pietiekoši daudz darbu, ka tie nav vēl nobeigti. Kaņeps nav ātrgleznotājs. Viņam patīk studēt vecmeistarus, viņu technikas, figurālās kompozicijas, gan apmeklējot muzejus un galerijas, gan iegādājoties vērtīgas mākslas grāmatas un gleznu mapes. Drīz pēc pirmās uzstāšanās Kaņeps pilnīgi mainīja savu stilu un kļuva zvērināts figurālists ar paša izkoptu vecmeistarīgu techniku un tikai sev raksturīgu figūru un formu stilizāciju. Sākumā bija it kā manāma kubisma ietekme, bet drīz šī līdzība izzūd un mēs skatām Kaņepu tādu, kāds viņš mums ir šodien: drusku ēverģēlīgs figurālists, bieži tema ir nevainīgi erotiska, gleznu apdare un kompozicija nevainojama. Krāsu zieds liriski maigs, bet netrūkst arī krāšņāki krāsu iegleznojumi. Cilvēku figūrām locekļi gotiski pagarināti, bet ne statiski stīvi. Gandrīz visās gleznu uzbūvēs ir nepārtraukta kustība. Kaņepam svarīgs kompozicijas elements ir gaisma, kas gleznas padara vieglas un ēteriskas. Ļoti svarīga māksliniekam ir gleznas tematika. Tā parasti nākusi no seniem mītiem vai bībeliskiem stāstiem, vai pat no redzētiem renesanses vecmeistaru darbiem.

Kaņepu gleznu izprašanai un baudīšanai ļoti noder paša meistara paskaidrojumi un informācija par to, kas attiecīgā gleznā mēģināts attēlot. Ja pats Maestro ir zālē, skatītājam nebūs grūti šo informāciju iegūt. Meistars to labprāt ar šķelmīgu smaidu pasniegs kā uz paplātes.

Rolands Kaņeps ir ne tikai izcils gleznotājs, bet arī izsmalcināts senlietu pazinējs un krājējs. Tie, kam rodas izdevība uzkāpt piecus stāvus, lai ielūkotos meistara valstībā, atradīs pasauli, kas līdzinās smalkam senlietu antikvariātam. Katrs sprīdis tur aizņemts ar kādu Rolanda atrastu dārgumu un ir šausmīgi jāuzmanās lai ko neapgāž, vai vēl ļaunāk, nesaplēš. Paša gleznotāja darbi vietas trūkuma dēļ ir taisnā grēdā pakārti pie griestiem. Meistars nesen pārcietis sirds operāciju un tādēļ darbošanās esot jāpiebremzē.

Katrā ziņā, Rolands Kaņeps ar savu glezniecību ir viens no izcilākajiem trimdas mākslinieku saimē, un jācer, ka to kādreiz novērtēs un attiecīgi atzīmēs arī Latvijas muzeji.
 

Mākslinieki izstādes atklāšanā. No kreisās: Aigars Kildišs, Ilmārs Rumpēters, Rolands Kaņeps, Voldemārs Avens.