Jaunā Gaita nr. 214, septembris 1998
Ojārs Spārītis
USMAS BAZNĪCA LATVIJAS KULTŪRĀ
Latvijas valstiskuma izveidošanās sākumā ikviens cilvēks, ikviena institūcija ar milzu entuziasmu tiecās izzināt savas vēstures, kultūras un saimniecības sasniegumus un tos izcelt gan savas zemes mērogā gan Eiropas valstu priekšā. Šāda pieeja vadīja ari Pieminekļu Valdes darbiniekus J. Jaunzemi, P. Ārendu, P. Kundziņu, kad latviešu tautas celtniecības pieminekļu vidū viņi saskatija Usmas baznīcas fenomenu. Tika nolemts šo unikālo būvi pārvest uz Rīgu un to kā izcilu eksponātu uzstādit Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā.
Kurzemes sakrālās kultūras vērtību vidū šis dievnams itkā atšķīrās ar savu ārēji necilo formu un neparasti bagāto un grezno interjeru. Ar ierasto mākslas priekšstatu sistēmu tajā cīnījās vienkāršība un pieticība, kuŗas fonā baroka kokgriezumu un griestos uzgleznotā eņģeļu orķestŗa formu un krāsu bagātība viesa pārsteigumu. Toreiz šis kontrasts suģestēja un raisīja domas par dzimtlaužu kārtā māktās latviešu tautas radošo ģēniju, kuŗš vērīgi smēlās ierosmi savā bagātajā kultūrā, dabā un dzives pieredzē, lai to pārradītu unikālā mākslas kvalitātē.
Šodienas acīm uz pagātni raugoties, daudzas sakarības atklāj pavisam citu nozīmi un agrāk izsacītie spriedumi šķiet papildināmi vai pilnīgi maināmi. Daudzejādā ziņā tā tas ir noticis arī ar Usmas baznīcu. Zināmie un jauniegūtie fakti tagad rindojas savādāk, taču Usmas baznīcas vietu Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā Rīgā un tās māksliniecisko vērtību Latvijas mērogā nekas nespēj mainīt.
Kopš 1643. gada Liel-Rendas muižas ipašnieku fon Brigeneru dzimtai piederošajā Usmā tika regulāri noturēti dievvārdi, kas liek domāt par liturģijai piemērotas telpas vai pat dievnama esamību. Īpašnieku maiņas rezultātā 1687. gadā Renda un ari Usma nonāca fon Firksu īpašumā, bet XVIII gadsimta sākumā par muižas saimniekiem kļuva fon Brigenu dzimta. Tieši pēdējie nosauktie ipašnieki 1704.-1705. gados uzcēla Usmā šo leģendāro dievnamu kā Rendas bazniīcas filiāli.
Kurzemes lielākā ezera krastā no guļbalķiem celtais dievnams kalpoja 230 gadus. 1935. gada 4. augustā tā draudze pēdējoreiz pulcējās kopā atvadu dievkalpojumam un jau nākamajā dienā sākās baznicas demontāža. Šajā darbā palīdzēja Latvijas skautu vadītāji un skauti architekta A. Teivena vadībā, un trijās nedēļās Usmas baznīca jau bija sagatavota pārvešanai uz Etnogrāfisko Brīvdabas muzeju. Izjaukto konstrukciju montāža jaunajā vietā ilga no 27. septembŗa līdz 6. decembŗim, un Kurzemes baznīca tagad jau Rīgā ieguva savu pastāvīgā eksponāta vietu pie pašas muzeja ieejas iepretī Kurzemes sētai. Archibīskaps T. Grinbergs to iesvētīja 1935. gada 13. decembri. Usmas draudzei tās iemīļotās relikvijas "zaudējumu" Latvijas valdība kompensēja patiešām atzīstamā veidā, un jau gadu vēlāk pēc architekta P. Kundziņa projekta ezera krastā stalti pacēlās jaunais dievnams.
Usmas baznīca
Tas, ka XVII un XVIII gadsimtos ar mežiem bagātajā Latvijā mazāk nozīmīgus dievnamus, filiālbaznīocas cēla no koka, ir gluži likumsakarīgs paņēmiens. Arī muižniekam, kuŗš finansēja dievnamu celtniecību, bija izdevīgi to uzbūvēt lētāk. Tādēļ zemnieku klaušu kārtā veiktā būvmateriālu sagāde un apstrāde, tautas celtniecībai raksturīgie namdaru darba paņēmieni ļauj Usmas baznīcu ierindot tajā robežjoslā, kur vienkopus sastopas "kungu" un dzimtļaužu, vācu un latviešu, kristietības un pagāniskā kultūras piederība. Šī situācija ļauj izprast arī Usmas baznīcas celtnieku anonimitāti, jo ārpus cunftu sistēmā iesaistīto namdaru palīdzības tapušas ēkas, vai tās būtu zemnieku dzīvojamās rijas vai dievnami, fiksēja vienīgi ļaužu atmiņa un mutvārdu vēsture. Un tā nu visai reti saglabā vārdus vai precīzus gadskaitļus.
Savukārt ar dievnama interjera uzbūvi un tā mākslinieciskajām kvalitātēm muižnieks demonstrēja savu - luterticīga vācieša attieksmi pret kristīgo tradiciju. Ziedojot "Dievam, kas Dievam pienākas", viņš apliecināja savai kārtai un iespējām atbilstīgu gaumi un ar daiļi izgreznotu baznīcu centās pacelt dzimtas prestižu vietējās muižniecības acīs. Šādi iegūtā rezultātā nav ko meklēt latviešu tautas gara un gaumes izpausmes. To tur vienkārši nav, jo smalkāko darbu veikšanai tika pieaicināti laikmeta mākslinieciskajās niansēs zinoši meistari. Kārtu un nacionālā šķiruma apstākļos, kādi tolaik valdīja Latvijā, šo daiļo mākslu augstākā līmeņa pārvaldītāju vidū latviešu vārdi, diemžēl, nav sastopami.
Kas gan ir bagātā baroka kokgriezumu ansambļa autors? Salīdzinot Usmas baznīcas altāŗa, kanceles un kungu sola kokgriezumus, to mākslinieciskās īpatnības, nepārprotama rokraksta līdzība saista kopējā virknē vairāku Kurzemes dievnamu interjeros rodamos iekārtas priekšmetus. Ar lielāka vai mazāka apjoma veikumu Apriķu, Durbes, Sakas, Vārmes, Kuldīgas Sv. Trīsvienības, Piltenes, Usmas un Liepājas Sv. Annas baznīcu tēlnieciskā un dekoratīvā kokgriezuma rotājumā identificējams viena mākslinieka rokraksts.
Pirms vairākiem gadiem I. Lancmanis identificēja šī tēlnieka rokraksta īpatnības ar Kurzemē ieceļojušā kokgriezēja Joahima Kreicfelda darba paņēmieniem. Vēlākie pētījumi šo pieņēmumu apstiprināja. Minēto baznīcu iekārtas radušās starp 1697. un 1721. gadu, apliecinot kā laika, tā ari stilistiskās izjūtas vienotību. Lībekas krāvēja ģimenē 1673. gada 2. novembrī dzimušais Joahima Kreicfelda un Elsebes jaunākais dēls, arī Joahims, jau XVII gadsimta beigās Kurzemē atrada sev otru dzimteni un sava darbīgā mūža piepildījumu. Sākotnēji viņš bija saistīts ar tā dēvētās Ventspils kokgriezēju skolas loka māksliniekiem, bet ap 1700. gadu jau uzsācis patstāvīgas kokgriezēja gaitas. Tādējādi ar 1705. gadu datētā Usmas baznīcas iekārta ir viņa pirmais lielākais un patstāvigi veiktais darbs.
Jau Usmas baznīcas altāŗa, kungu sola un kanceles kokgriezumos J. Kreicfelds apliecina Eiropas modernajām mākslinieciskajām tendencēm adekvātu un neparasti augstu baroka ornamentu, kā ari skulptūru plastiskā atveidojuma meistarību. Kurzemes hercogistes ciešā iesaiste Eiropas ekonomiskajos un politiskajos procesos, starptautiskā meistaru migrācija, vietējo pasūtītāju finansiālās iespējas un prasības nodrošināja pat šodienas vērtējumā neapstrīdamu pasaules līmeņa kvalitāti, ar kuŗu Latvija var pelnīti lepoties.
Taču ar tēlniecības un dekoratīvā kokgriezuma sniegumu vien baroka laikmeta ansamblis Usmas baznīcā nebūtu pilnīgs, jo šis stils vienota interjera efektu panāca ar dažādu mākslas veidu sintēzi. Sienu cokola daļu klāj meistarīgi uzgleznota sarkana drapērija, kas askētisko zemnieku draudzes dievnamu vērš līdzīgu parādiskam muižas vai pat troņa zāles interjeram. Tiecoties sasniegt "dievišķās gaismas" efektu, anonīmais gleznotājs ir eksperimentējis ar lampu un uz baznīcas gala sienas radījis precīzu altāra ēnas atveidu. Lai panāktu saskaņu ar baroka laikā plaši izplatīto iluzoro telpas paplašinājuma izjūtu, zemos dēļu griestus mākslinieks ir apgleznojis un piepildījis ar dzidru debess zilgmi, dažiem mākoņiem un šajā izplatījumā iesaistītu veselu eņģeļu pulku. Desmit eņģeliem mākslinieks licis veidot saskanīgu orķestri, ikvienam no ansambļa dalībniekiem aizrautīgi spēlējot kādu no XVII un XVIII gadsimtu kapellās raksturīgiem un precīzi atveidotiem instrumentiem. Desmit citi eņģeli piepilda zili pelēko debesu laukumu, un, vēdinot palmas vai olīvu zarus, pauž slavu Dievam. Līdzīgi bija rīkojies arī kāds cits eņģelis baznīcas griestos virs kungu sola, turot rokās lenti ar uzrakstu Heilig ist Gott, taču saskaņā ar 1935. gada kultūrpolitisko orientāciju šāda nianse neiderējās "latviskā gara templī" un, vācu tekstu aizkrāsojot, vēsturiskā patiesība tika nedaudz deformēta.
Pagātnes vulgārizācijai uz "nacionālās tīrības" pusi padomju laiks uzspieda tendenciozo sociālo pretstatu demonstrējumu un falsificēja Usmas baznīcas vēsturi ar Vidzemē atrastu zemnieku publiskas sodīšanas ierīču rekonstrukcijām. Taču neba jau ideoloģiskas manipulācijas spēj noteikt izcilu šedevru pašvērtību. Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs tāpat kā jebkuŗa sistēma ir vēsturē mainīgs kultūras fenomens. Tas reaģē uz sabiedrībā valdošajām noskaņām, politisko un ideoloģisko konjunktūru, taču par savu galveno uzdevumu muzejs vienmēr ir uzskatījis izglītību, apvienojot šajā brinišķīgajā Rīgas pievārtes dabas stūrītī iespēju ikvienam no mums iepazīt aizgājušo paaudžu darba dzīves pamatvērtības un sajust pieskārienus kā latviešu ikdienas tā ari svētku pasaulei.
Šis nelielais ieskats Usmas baznīcas kā kultūrvēsturiska simbola uztveres aspektos, lai ikvienu Latvijas pagātnē ieinteresēto rosina radošai līdzdomāšanai. Ceru, ka ar apgādā Zinātne šogad izdodamo monogrāfiju Usmas baznīca Rigā. Latvijā. Pasaulē varēšu Jūs vēlreiz uzrunāt.
 Usmas baznīcas iekšskats. Foto: Ojārs Spārītis |
Dr. habil. art. Ojārs Spārītis dzimis 1955. gadā Priekulē. 1987. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju. Profesors Latvijas Mākslas akadēmijā. Piedalās starptautiskās konferencēs par Latvijas mākslas vēstures jautājumiem un kultūras pieminekļu aizsardzību. Grāmatas: Manierisms (1997.), Rīgas Doma vitrāžas (1997).
