Jaunā Gaita nr. 214, septembris 1998

Skaidrīte Rubene

„Izglītība jūs darīs brīvus”

EIROPAS KOPKULTŪRAS BAZE UN MĒS

Sigismunda Vidberga ilustrācijas

 

Doma par nepieciešamību apgūt Eiropas kopkultūras bazi, t.i., grieķu literātūru un kultūru, nav tik eksotiska, kā varētu likties. Piemēram, par līdzīgu tematu referēja klasiskās literātūrzinātnes doktors Jānis Krēsliņš juniors, 1997. gada 18. novembŗa svinībās Stokholmā. Interese par grieķu kultūru, šķiet, atdzimst arī Ziemeļamerikas kontinenta zināmās aprindās. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados ASV par grieķu literātūras mācīšanu kolledžās cīnījās Kolumbijas universitātes izcilie klasicisti Moses Hadas un Gilberts Haiets (Highet). 1996. gada beigās amerikāņu lasītājos interesi izsaukusi kritiķa Dāvida Denbija (Denby) grāmata Great Books par Vakareiropas kultūras nozīmīgākajiem rakstniekiem, kuŗā, cita vidū, Denbijs iztirzā arī grieķu autoru nozīmi Vakareiropas kultūras apgūšanā.

Par ieiešanu Eiropā tiek runāts daudz, taču galvenokārt no ekonomiskā un polītiskā viedokļa. Vēlos pievērsties šim tematam no kultūras apgūšanas viedokļa. Ar „ieiešanu Eiropā” esmu sastapusies pati. Pirmo reizi, kad 1944. gada rudenī, nonākot Austrijā, vairākus mēnešus mācījos kādā Sv. Peltenes meiteņu ģimnāzijā, vēlāk, studējot Freiburgas Universitātē. Šis temats mani turpināja nodarbināt arī Savienotajās Valstīs. Taču tiešu pagrūdienu temata apcerēšanai laikam deva kāds nesens incidents latviešu sabiedrībā.

1997. gada 2. augustā, Sanfrancisko pilsētā viesojās Latvijas prezidents Guntis Ulmanis, kuŗš tur bija ieradies, lai saņemtu CEELI balvu par likumības attīstīšanu un ievešanu Latvijā. Prezidents savu visai gaŗo runu lasīja angļu valodā, cīnoties gan ar atsevišķu vārdu izrunu, gan valodas ritmiem. Nespēdams atšifrēt vārda lawyers izrunu, viņš savus ielūdzējus un balvas pasniedzējus neuzrunāja kā „godātos advokātus” (lawyers), bet kā „godātos meļus” (liers) (lai gan šo grupu būtu bijis pareizāk (un retoriski krāšņāk) uzrunāt kā „godātos likumu kopējus un taisnības aizstāvjus”). Prezidents noteikti bija centies, bet man šķiet, ja valstsvīram ir problēmas ar svešvalodu, tad jālieto tulks.

Tā radās doma šo rakstu sacerēt kā tādu rokas grāmatu („Turi pie rokas, iemet aci”) tiem latviešiem, kas tuvākajā nākotnē mēģinās ieiet Eiropā. Taču šis „īsais kurss” nav domāts tikai diplomātiem vai specifiski Latvijas latviešiem, bet drīzāk ikvienam no mums, kad mēģinām kādā cittautietī radīt interesi par mūsu valsti un tautu.

Sākumā iztirzāšu, kas, Eiropā ieejot, latvietim būtu jāņem līdz no paša kultūras, un kā to pasniegt. Tad mēģināšu precizēt to Eiropas kopkultūras daļu, kas būtu jāapgūst un ko jebkuŗas Eiropas nācijas izglītotie pārstāvji no Eiropas latvieša sagaidīs.

Še gribu pasvītrot, ka katras svešvalodas nevainojama pārvaldīšana ir cieņas parādīšana šo valodu runājošās tautas kultūrai. Tikai nevainojamā līmenī runājot kādu svešvalodu ir iespējams pārspriest polītiskas problēmas, vai ko nozīmīgu pateikt par savas tautas kultūru. Tādā līmenī vienu vai vairākas svešvalodas nāksies apgūt arī Eiropā ieejošam latvietim.

Vienlaikus jāapzinās, ka jebkuŗā gadījumā uzklausītāju ieinteresētības laiks būs īss. Tādēļ informācijai jābūt saturīgai, precīzai, „svaigai” un īsai.

 

Par literātūru un tautasdziesmām

To, ko mēs par savu kultūru stāstām, vajadzētu pasniegt kopsakarībās, Latvijā notiekošo saistot ar notikumiem Eiropā. Ja runājam par temām latviešu literātūrā, tās būtu jāsalīdzina ar temām pārējās Eiropas literātūrā. Runājot par kādu latviešu literātūrai raksturīgu temu vai tēlu, jāparāda to tālāk veidošanās dažādos periodos.

Sāksim ar literātūru, kaut ar tām pašām tautasdziesmām, ko Sanfrancisko intervijā presei pieminēja arī Prezidents Guntis Ulmanis − tautasdziesmu latviešu tautai esot vesels miljons, vairākas katram latvietim, un tās tad mēs dziedot, dziedot un dziedot. Ir taisnība, ka mūsu tautasdziesmas ir mūsu kultūras nozīmīgākais mantojums. Ir taisnība, ka tajās atspoguļojas viss cilvēka mūžs, mūsu senču attieksme pret sabiedrību (ētika), un dievībām (reliģija). Taču lielā skaita pieminēšana vien cittautiešiem neko nedod. Privātās sarunās, manuprāt, iespaidīgāk varētu būt, ja katrs, kādā brīvā brīdī, izvēlamies pāris tautasdziesmas par mums tuvu tematu: mūsu tēvu zemes skaistumu, sadzīves ētiku darbu, mīlestību, nostāju pret kaŗu. Tad tās pārtulkojam un izdomājam sadzīves kontekstu ko šīs dziesmas apraksta. Un tad − „turam pie rokas.” Ja mūs uzaicina kādu no mūsu tautasdziesmām noskaitīt − to vispirms izdarām latviešu valodā, lai cittautietis dabūtu baudīt latviešu valodas skaņu. Pēc tam dodam angļu tulkojumu ar paskaidrojumu.

Ja vien iespējams, būtu jāizvēlas kāds piemērs, kas latviešu tautasdziesmām raksturīgā veidā kādu notikumu cilvēka dzīvē attēlo ar dabas simbolu palīdzību. Piemēram, kā tajā, ar kuŗu Māra Zālīte iesāk savu Lāčplēsi: „Saulīte raudāja / Ābeļu dārzā. / Ābelei nokrita / Zeltābolītis. / Neraudi, saulīte, / Dievs dara citu / Drīz zelta, drīz vara, / Drīz sudrabiņa.” Šeit, protams, nav runa par ābolu ražas izredzēm − „ābolītis nokritis par agru,” bet par izcila varoņa apraudāšanu. Dziesmu vedēja ābeļu dārzā − t.i. citu māšu vidū, mierina sērojošo māti vai arī visu cilti. Taču tūlīt būtu jāpiemin, ka mūsdienās tautas audzināšanai tautasdziesmām vairs nav tās nozīmes, kāda tām bija gandrīz līdz 19. gadsimta beigām un pat pirmās neatkarības laikos. Īpaši pēdējos gados tautasdziesmas ir kļuvušas par koŗu dziesmām, kas Dziesmu svētkos un koncertos latviešus joprojām dziļi aizkustina, bet, rodoties sarežģījumiem privātā dzīvē, mūsdienu latvietis mierinājumu un padomu meklēs citur.

No otras puses, būtu jāuzsver, ka, sākot ar Pirmo Atmodas laikmetu, (19. gadsimta otrā pusē) tautasdziesmas ir atstājušas dziļu iespaidu uz latviešu literātūru, galvenokārt dzeju. Īpaši ļoti krāšņo simbolisko dzeju, kas padomju varas laikā Latvijā attīstās sākot ar vēlajiem sešdesmitajiem gadiem (Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Māra Zālīte, u.c.) Teikto jāmēģina ilustrēt ar viegli tulkojamiem piemēriem, kā latviešu tik iecienīto tautas dziesmiņu par bēdu pārvarēšanu: „Liku bēdu zem akmeņa / Pāri gāju dziedādama.” − Māra Zālīte kādā savā astoņdesmitajos gados uzrakstītā dzejolītī to vairs nespēj, jo „kuŗu akmeni paceļu, tur − jau aizņemts.” Cits piemērs par ieviņu, ko dzimtas tēvs iestādījis plāniņa vidū un kam izauguši deviņi zari (mīļotai sievai piedzimuši deviņi bērni). Imants Ziedonis kādā savā dzejolī atsaucas, ka arī viņš gribētu tādu stādīt, bet nav vairs „plāniņa”, kur tādu stādīt...

Tāpat būtu jāpiemin, ka tautasdziesmas spēlēja ļoti nozīmīgu lomu astoņdesmito gadu folkloras kustībā, kad tautasdziesmu atkal iepazīšana un dziedāšana veicināja tautas saliedēšanos un neatkarības atgūšanu.

 

Par Lāčplēsi un trim brāļiem

Tautas radīta nacionāleposa mums nav, bet Andreja Pumpura pašos smagākajos pārkrievošanās gados sarakstītais Lāčplēsis par tādu ir kļuvis. Un katru reizi, kad tautai ir „grūti laiki” vai cerības uz labākiem, tas latviešu literātūrā uznirst par jaunu. Tā Pumpura Lāčplēsis, stiprinieks, kam izdodas apvienot latviešu ciltis, tikai desmit gadus vēlāk Raiņa Ugunī un naktī uznirst jau kā modernais cilvēks, kuŗu intelektuālā ragana Spīdola var kārdināt ar personīgas pilnveidošanās iespēju − atraisoties no tautas. Taču Raiņa Lāčplēsis šo kārdinājumu atraida, jo viņa vienīgais mērķis ir Latvija, tas ir, viņa tautas nākotne. Savukārt Māras Zālītes 1988. gadā sarakstītais Lāčplēsis ir kļuvis par izteikti traģisku tēlu. Tauta viņu uzskata par vadoni, jo viņš savu zemi un tautu (Laimdotu) mīl, savu tautu dzird, ar to kopā cieš, bet to aizstāvēt vairs nespēj, jo „Melnais Bruņinieks” − spēki, kas apdraud tautu − ir kļuvis par sensena, nepārvarama ļaunuma iemiesojumu, ar kuŗu cīnoties Lāčplēsis iet bojā.

Īpatnēja tema, kas vijas cauri latviešu literātūrai, ir tema par trim brāļiem, no kuŗiem divi ir „gudri”, sekmīgi materiālisti, bet trešais jūtīgs, mazliet nevarīgs, ideālists. Raiņa Zelta zirgā (neiespējamības) stikla kalnā viņš tomēr uzjāj un princesi − brīvību tautai − nones. Zālītes lugā Pilna Māras istabiņa (1984) bojā iet gan gudrais (izdzīvotājs un sadzīvotājs) vecākais brālis, gan postā aizlaisto zemi sakopt gribētājs „Antiņš”. Vidējais brālis aizbēg uz ārzemēm... Tautu varbūt izglābs māsa − pildot „Māras šūpulīšus” un atjaunojot tautas dzīvo spēku.

Triju brāļu temu vēl pesimistiskākā toņkārtā atjauno Pēteris Pētersons savā lugā Neviena paša vārda (1996), kur abi vecākie brāļi kopā ar Spīdolu pievienojas „mafijas klubam,” uz kuŗu tiem beigās seko arī Antiņš.

 

Par drāmu un mūziku

Vajadzētu uzsvērt, ka, īpaši grūtos laikos, piem., pirms I Pasaules kaŗa un okupāciju piecdesmit gados tautas kopā turēšanai latviešu teātŗiem ir bijusi milzīga nozīme. Raiņa Uguns un nakts un vēlāk Zelta zirgs noteikti stiprināja domu par neatkarības iegūšanu. Savukārt, sākot ar vēlajiem astoņdesmitajiem gadiem, ar Juŗa Helda Mušām, Māras Zālītes Lāčplēsi, Uģa Segliņa Gabalu gabalu, Raimonda Staprāna Četrām dienām jūnijā un nupat pieminēto Pētera Pētersona Neviena paša vārda varam izsekot tautas izjūtām par polītiskajām pārmaiņām Latvijā. Latviešiem ir bijis un joprojām ir saistošs „polītiskais teātris”.

Ko teikt par mūsdienu latviešu prozu? − Tajā dominē atmiņu literātūra − „likteņstāsti”. Gan par četrdesmitajos gados izsūtīto pārdzīvojumiem Sibirijā, gan par latviešiem padomju varas apstākļos. No pirmajiem joprojām spēcīgākais ir Melānijas Vanagas Veļupes krastā (1990). Autore būtu arī jāmin kā vienreizējs ētiska spēka, drosmes un garīgas enerģijas paraugs, kuŗa nozīme mūsu kultūrā ar katru sarakstīto grāmatu turpina augt. No otras grupas varētu minēt Veras Volkovas Pļauku un Ilzes Indrānes romānu Putnu stunda.

 

Par vēsturi, ētiku, reliģiju

Mums jāapzinās, ka laiks nepārtraukti iet uz priekšu, līdz ar ko mainās arī perspektīva uz pārdzīvoto. Jāapzinās, ka tā latviešu literātūra un vēsture, ko mēs apgūstam savas iekšējās nepieciešamības dēļ, ir citā līmenī nekā tas, ko mēģinām pasniegt cittautiešiem.

Iepazīstināšanu ar Latvijas vēsturi, manuprāt, būtu jāsāk ar Latvijas patvarīgo ievilkšanu „Eiropas kopienā” jau 13. gadsimtā, ko tik spilgti savā chronikā apraksta mūks Indriķis. Lasītājs šausminās uzzinot, kā notika šī piegriešana kristīgai ticībai. Pāvesta piekrišanu krusta kaŗam ieguvis, Rīgas bīskaps Vācijā savervēja kaŗot gribētājus un kuģos aizveda uz Baltiju. Kristietības vārdā tie tur kāva, dedzināja un laupīja, bet dzīvus palikušos ar zobenu nokristīja. Rudenī kaŗotāji ar salaupīto mantu (un viņiem piedotiem grēkiem) devās atpakaļ uz Ziemeļvāciju, arī bīskaps, lai savervētu jaunu krusta kaŗotāju bandu nākamās vasaras akcijai. Indriķa chronikas lasītājam grūti aptvert, kā pēc pirmajiem divdesmit pieciem gadiem Vidzemē un Igaunijā kādi no iedzīvotājiem vēl vispār bija palikuši dzīvi. Indriķa hronika literātūrzinātnieka Ābrama Feldhūna tulkojumā ir augstas kvalitātes darbs, ko mēs ar lepnumu varam rādīt cittautiešiem. 1993. gadā to uzdāvināja pāvestam, viņa Latvijas vizītes laikā.

Izklāstot septiņus dzimtbūšanas gadu simteņus un to ietekmi uz latviešu zemnieku nonākšanu galīgā nabadzībā un ētiskā pagrimumā, vislabāk atsaukties uz Garlība Merķela 18. gadsimta beigās sarakstīto grāmatu Latvieši, velkot paralēles ar līdzīgu ētisku degradāciju, ko latviešos radījuši padomju varas gadi.

Jāmin neatkarības iegūšana I Pasaules kaŗa laikā un milzīgais dzīvā spēka zaudējums. Jāuzsveŗ uzplaukums pirmajos divdesmit neatkarības gados, sasniedzot Eiropas valstu labklājības līmeni.

Taču pāri visam jāspēj pārliecinoši izskaidrot, ko Latvijai nodarīja Eiropas lielvalstu, vēlāk Sabiedroto līgumi, kas Latviju vispirms iedalīja Padomju Savienības „interešu sfērā” un vēlāk atstāja Maskavas pilnīgā varā.

Jāspēj paskaidrot, ko Padomju Savienība latviešu tautai nodarīja ar izvešanām uz Sibiriju. Pirmkārt, 1941. gada 14. jūnija deportācijas, kuŗām par upuri krita gan valdības un aizsardzības spēku, gan inteliģences pašas virsotnes − 15 000 cilvēku, pēc citas aplēses − 10 000, kas gandrīz visi gāja bojā.

Otrkārt, jāmin vairāk nekā 100 000 latviešu bēgļu, kas, Padomju armijai atkal tuvojoties Latvijai un no līdzīga likteņa baidīdamies, bēga uz Rietumiem un izklīda pa visām pasaules malām, tādejādi ejot zudumā latviešu tautai.

Tad − par 1949. gada martu, kad padomju varas pārstāvji atkal izveda uz Sibiriju 43 000 latviešu −tikpat daudz cik no Lietuvas un Igaunijas kopā. Par to, kā izvesto vietā no Padomju Savienības tika iepludināts gandrīz miljons slāvvalodīgo, lielumlielajā vairumā krievu, ko padomju vara padarīja par sabiedrības priviliģēto šķiru, tai piešķirot priekšrocības gan darba, gan dzīvokļu ziņā.

Ko masveidīgās izvešanas un 100 000 plus ļaužu došanās trimdā nodarīja latviešu pamattautai? Līdz ar inteliģenci un radošajiem māksliniekiem tautai zudumā gāja arī sabiedrību organizēt un vadīt spējīgā daļa, kuŗai padomju vara neatļāva izveidoties no jauna. Tas vismaz pa daļai izskaidro, kādēļ pašreizējā Latvijas valdība sastāv no tik daudziem ierēdņu līmeņa cilvēkiem.[1]

Sarunās par vācu okupācijas periodu noteikti uznirs Latvijas ebreju iznīcināšana. Lai arī sava taisnība ir Andrieva Ezergaiļa kritiķiem, viņa grāmata ir vienīgais plašākais avots, no kuŗa varam uzzināt, kas šajā iznīcināšanas akcijā notika. Cik latviešu tajā piedalījās tieši, cik netieši, cik ebreju tika iznīcināti. Profesors Ezergailis min 65 000, kam būtu vēl jāpieskaita ap 10 000 no Vācijas nometnēm ievesto.

Kāpēc mums tas būtu jāzina? − Ja arī uz mūsu pašu rokām asiņu nav, tad vainas apziņa, ka tas notika mūsu zemē, taču ir. Kur rast atrisinājumu? Nogalinātos pie dzīvības atgriezt nevar. Manuprāt, kā līdzjūtības un cieņas pierādījumu ebreju tautai mums vajadzētu iepazīties ar šīs tautas likteni, kas cauri trīs tūkstoš gadu vajāšanām ir saglabājusi savu identitāti. Vajadzētu iepazīties ar ebreju tautas intelektuālajiem sasniegumiem − cik daudzi izcili zinātnieki, izgudrotāji, augstskolas mācību spēki no šīs tautas ir radušies. Arī cilvēki, kas pie bagātības tikuši, to dāsni dāvājuši dažādiem humanitāriem mērķiem − kā to pašlaik Latvijā un citās Eiropas valstīs dara Ungārijā dzimušais ebrejs Georgs Soross.[2]

Kāda šobrīd Latvijā ir situācija attiecībā uz ētiku un reliģiju? Statistiski to izteikt nevar, taču tāda mazliet nedroša atgriešanās pie reliģijas un ētikas meklēšana notiek. Intelektuāļi ētiskas izturēšanās modeļus meklē literātūrā. Piemēram, dzīvu interesi Latvijā izraisīja Ābrama Feldhūna tulkotās, 1996. gadā izdotās Senekas Vēstules Lucīlijam par ētiku, tāpat nesen publicētie Platona dialogi, kas saistās ar Sokrāta notiesāšanu.

Daļa tautas, pievienojoties draudzēm, atbildes meklē reliģijā. Tomēr visumā šķiet, ka tuvākajos gados tautas lielākā daļa par īpaši cītīgiem baznīcā gājējiem nekļūs, bet katrs turpinās veidot savu personisko ētikas kodu, kur noteicošais elements būs paša sirdsapziņa.

Ir ļoti iespējams, krietnai daļai latviešu, varbūt pat lielākai, „ieiešana Eiropā” nenotiks Parīzē, Romā vai Londonā, bet − turpat Rīgā, mēģinot kādu tūristu no „Lielās Eiropas” iepazīstināt ar paša dzimtenes jaukumiem, vēsturi, kultūru.

Tādēļ katram Latvijas latvietim būtu jāpazīst vismaz Rīgas galvenie muzeji. Es sāktu ar Raiņa Literātūras un Mākslas muzeju. Ar saviem rakstnieku portretiem un grāmatu klāstiem, tas ir latviešu garīgā mantojuma atklāsme. Mūsu rakstnieki ir cilvēki, kas ir radījuši latviešu kultūru. Pēc tam viesi varētu vest uz Valsts Vēstures muzeju, īpaši uz nodaļu ar senlietām no Āraišu ezera. Tad uz Doma baznīcu, kas ar saviem eksponātiem ir arī latviešu vēstures nozīmīga daļa. No turienes uz Rīgas Pilsētas muzeju un Dauderiem, kas parāda pirmās Latvijas neatkarības centienus un sasniegumus. Pēc tam uz Brīvdabas muzeju, kas parāda Latviju tādu, kāda tā bija līdz 1940. gadam. Atkarībā no viesa interesēm var vai nu sākt, vai arī beigt ar Mākslas muzeju. Katrā ziņā muzeju rindā jāiekļauj Okupācijas muzejs, lai viesim izskaidrotu, kādēļ Latvijā un īpaši Rīgā latviski labi ja runā katrs trešais cilvēks, un ir rajoni, kur latviešu valodu vispār nedzird.

Jāapgūst, kas notiek mūzikas laukā: ko izrāda operā, ko spēlē koncertos, ko dzied koŗi. Kuŗi no latviešu māksliniekiem ieguvuši panākumus ārzemēs.

Vismaz dažos teikumos jābūt spējīgam pateikt, kādēļ mīlam savu zemi, savu valodu un kultūru.

Ja nupat teiktais liekas pārāk primitīvs, mēģināsim atcerēties, ko sarunās ar cittautiešiem esam stāstījuši par Latviju. Ja ar sacīto neesam pilnīgi apmierināti, tad varbūt savu Latvijas propagandēšanas repertuāru derētu uzlabot. Mēs visi esam savas dzimtenes sūtņi. Viss, ar ko mēs savu dzimteni varam padarīt pievilcīgāku, nāks tai par labu.

 

Atskats nesenā pagātnē

Vispirms gribas izsaukties: cik laimīgi ir tie, kas ar Olimpa dieviem un Trojas kaŗa varoņiem iepazinušies jau uz tēvu un vectētiņu ceļiem sēdot, vai no kāda klasisko kultūru mīloša ģimnāzijas skolotāja! Man tas nebija lemts, tādēļ mans ceļš uz grieķu kultūru un literātūru izvērtās visai gaŗš un līkumots, un, studijas iesākot, es pat neapzinājos, ka pa tādu ceļu vajadzēs iet. Kad samērā nesen, sāku apjēgt šīs literātūras galvenās tēmas, kas joprojām ir tik nozīmīgas mūsdienu cilvēka dzīvē, manī radās pārliecība, ka visu to var apgūt daudz vienkāršākā veidā, nekā tas bija lemts man. Dažās rindkopās mēģināšu pastāstīt pati par savu „ceļu uz Troju”, par savu „ieiešanu Eiropā”.

Manu bieži traģikomisko piedzīvojumu labākai izpratnei steidzos paskaidrot, ka es pamatskolā un vidusskolā noturējos kā teicamniece. Arī augstskolas līmenī man piecnieku netrūka. Taču jau vidusskolā apjēdzu, ka atzīmju vērtība ir relatīva. Par savu pirmo skolu − Dārtas pamatskolu meitenēm, Jelgavā, varu teikt tikai to labāko. Skolotājas savus priekšmetus zināja un prata tos mācīt. Arī par pirmo klasi vidusskolā pirmajā krievu gadā nevaru sūdzēties. Uzradās vairāki lieliski skolotāji no Rīgas. Latviešu valodu mācīja vēlāk izcilā baltu filoloģe Anna Bergmane. Taču vācu laikā mācību līmenis sāka strauji kristies. Labie skolotāji, izņemot Bergmani, pazuda. Matemātikā klase nobalsoja, ka krievu gadā iemācītais jāmācās no jauna. Vācu valodas skolotājs (izbijis seržants) turējās pie militāru apmācību principa: „Was einer kann, müssen alle können!” Kā spēj šaut viens, tā jāspēj visiem! Tā nu pēc trim gadiem mēs „šāvām” tikai ar darbības vārdu formām. Latīņu valodā trijos gados mēs knapi izlasījām Cēzara Gallu kaŗu − Gallia est omnis divisa... trīs pirmās nodaļas. Kas Cēzars pats, kas tie Galli, kas Romas impērija − tā arī nekad neuzzinājām. Angļu valodā katru gadu mainījās skolotāja un kurss vienmēr bija jāsāk no jauna. Radās sajūta − daļēji arī mājas apstākļu dēļ, ka vidusskola ir tikai tāds farss, kam ar reālo dzīvi nav nekāda sakara.

 

Pirmā ieiešana Eiropā

Iejaucās arī kaŗš. 1944. gada jūlijā Zemgalē pēkšņi iebruka krievi. Jelgava nodega. Mēs ar vecākiem devāmies uz Rīgu. Oktobŗa sākumā ar vienu no pēdējiem vilcieniem izbraucām uz Vāciju. Nokļuvām Sv. Peltenē, Austrijā. Tēvu nozīmēja darbā dārzniecībā, bet mani ielika kādā mūķeņu vadītā meiteņu skolā. Un tur notika mana pirmā „ieiešana Eiropā”.

Vienā ziņā Rīgas vācu valodas skolotāja metode bija izrādījusies pareiza: lai arī mans vārdu krājums bija mazs, tas, ko spēju pateikt, bija pateikts gramatiski pareizi. Bet par mācībām pašām...

Trigonometrijā manas klases biedrenes pa vienādojumiem lēkā kā cirkus akrobātes. Vēsturē nodarbojas ar grieķu kaŗa vadoņu izcilības izvērtēšanu kaŗā pret persiešiem. Šeit jāpiebilst, ka tas ir jau ceturtais kaŗa gads − patriotisms un varonība cīņā pret ienaidnieku jāapgūst arī vidusskolas meitenēm! Angļu valodā rakstām klases domrakstu par Šekspīra Jūliju Cēzaru. Taču par visšausminošākiem pārdzīvojumiem izvēršas domraksti vācu literātūras klasē. Ar pirmo − „par savas dzimtās puses jaukumiem” − tieku galā tīri labi. Rakstu par Zemgali, par Lielupes svētīgo ietekmi uz zemes auglību, liekot upei ietecēt jūrā ar: Der ewige Bauer steigt die Himmelsleiter hinauf (Mūžīgais zemnieks pa redeļu trepēm uzkāpj debesīs). Nākošais domraksts: par visas dzīvas radības savstarpējo atkarību dabā. Man „daba” līdz šim bijusi − tēva dārzniecība. Un tur sakarība ļoti vienkārša: ko iesēsi, apliesi un mēslosi, no tā arī ražu ievāksi. Bet kad domrakstus atdod atpakaļ, izrādās, ka temata pareizais risinājums bijis savādāks − lielie zvēri ēd mazākos, un tie vēl mazākos, kas tad rada to kārtību, kuŗā dzīvojam arī mēs. Visam punktu uzliek trešais temats „Izglītība jūs darīs brivus!” Man apkārt klases biedrenes raksta, ka spalvas švirkst vien, bet es sēdu un stīvi skatos burtnīcas lapā. Man „izglītība” līdz šim bijusi tas, ko klasē uzdod un ko tur arī atskaita. Stundas beigās atdodu skolotājai baltu lapu.

No šī, man tik šausminoši pirmā mēģinājuma „ieiet Eiropā” un tā skaidri paredzamā fiasko gada beigās mani izglābj amerikāņu bumbvedēji, kas ļoti nedievbijīgi pār mūsu Sv. Pelteni nobeŗ savas „Lieldienu olas” pašā Lieldienu rītā. Visu dienu un sekojošo nakti pilsēta deg. Krievi vairs tikai 20 kilometru no pilsētas. Kaut kā ietiekam vienā no vilcieniem un dodamies rietumu virzienā. Pēc mēneša nonākam Dienvidvācijā. Kaŗš beidzas. Nākošā pavasarī bēgļu nometnē pabeidzu Ēbenveileras Latviešu ģimnāziju. Skolotāji mudina turpināt izglītību, un vairums klases biedru to arī dara.

 

Otrā ieiešana

Tā sākās 1947. gada rudenī, iestājoties Freiburgas Universitātē. Pa plašajām granīta kāpnēm kāpjot, virs universitātes ieejas durvīm ieraugu to pašu jau Sv. Peltenē sastapto „spārnoto solījumu”: „Izglītība jūs darīs brīvus!” Taču šoreiz neļaujos iebaidīties, jo zinu, ka tam, ko ceru te atrast, ar brīvību nekāda sakara nav.

Freiburgas universitātē raksta autore studēja no 1946. līdz 1949. gadam.

Studēt nāku, pirmkārt, lai saprastu, kādēļ pasaulē ir tik daudz ciešanu. Tajā vasarā − starp citu − bija iedegusies un sadegusi mana pirmā mīlestība. Ja samācīšos, tā domāju, un kļūšu gudra, tad vairs nesāpēs. Otrkārt, nāku, lai iemācītos franču valodu. Ēbenveileras ģimnāzijā man visvairāk bija iepatikusies franču valodas pasniedzēja, Raudsepa jaunkundze. Runājot franciski, viņa kļuva ārkārtīgi šarmanta. Cerēju ka no franču valodas apgūšanas kaut kāds intelektuāli kosmētisks labums tiks arī man. Bet treškārt un galvenokārt, cerēju iemācīties runāt. Blakus visai primitīvām gramatikas zināšanām no latīņu valodas stundām vidusskolā tomēr bija atmiņā iespiedies, ka labākais runātājs Romā bijis Cicerons, kuŗš tad nu tiek pievienots manam franču projektam.

Un tā kā es tik karsti to vēlos, liktenis man ceļu uz to arī parāda. Romāņu studiju sekretariātu meklējot, iemaldos klasiķu koridorā. Un tur, pie kādām durvīm apstājoties, uz ziņojuma dēlīša izlasu, ka tāds un tāds profesors rudens semestrī lasīs par – Ciceronu! Pirmā lekcija, ko Freiburgas Universitātē noklausos ir par Ciceronu, un tā daudzos veidos iespaidoja visu manu dzīvi.

Ar naīvu zemnieces viltīgumu, biju cerējusi „iemācīties runāt” no Cicerona. Bet Profesors Kārlis Bichners (Büchner) kursu iesāk, stāstīdams par Ciceronu kā cilvēku. No necilas ģimenes cēlies, tikai ar izglītības iegūšanu, viņš pacēlies līdz pašiem augstākajiem romiešu sabiedrības slāņiem. Kļuvis par labāko runātāju Romā. Izkopis rakstīšanas stilu, kas vairākus gadu simteņus kļuvis par paraugu Eiropas rakstniekiem. Pēc saviem ētikas principiem arī dzīvojis un par saviem polītiskajiem ideāliem (ticējis demokrātiskai valsts iekārtai) arī samaksājis ar dzīvību. Profesors bija pārvērtis Ciceronu par paraugu, kas māca, ka ikviens no mums ar izglītības iegūšanu var kļūt par pilnvērtīgu cilvēku; kuŗš atradīs savu vietu sabiedrībā un arī spēs izpildīt savu pilsoņa pienākumu pret sabiedrību, kuŗā dzīvos. Franču valodas vietā par galveno priekšmetu piesaku latīņu valodu.

Freiburgas Universitātē savā ziņā atkārtojas tas pats, ko jau biju piedzīvojusi Sv. Peltenē, proti, mani kursa biedri, sākot studēt latīņu valodu, tajā jau spēja sarunāties, uz semināra svētkiem pat sacerēt asprātīgas satīras par profesoriem. Taču tā paša profesora Bichnera dēļ, es pie latīņu valodas Freiburgā turējos visus trīs gadus, jo tādu skolotāju kā viņu līdz tam nebija gadījies sastapt. Arī vēlāk tādu vairs nesastapu. Bichners par romiešu autoriem runāja it kā tie būtu dzīvi. Par Romu − it kā tur dzīvojis būtu pats. Pirmajā lekcijā teica, ka laiks, kuŗā mēs dzīvojot (tikai pusotra gada pēc postošā II Pasaules kaŗa), neko neatšķiŗoties no Cicerona laikiem (1. gadsimtā pirms Kristus) pēc asiņainajiem pilsoņu kaŗiem. Profesors uzsvēra, ka vienīgais, pie kā tādos laikos varot turēties, esot garīgās vērtības. Par to izteikti liecināja arī paša profesora izturēšanās pret studentiem, kuŗus viņš izglītoja ne tikai lekcijās, universitātes auditorijā, arī savās mājās, noturot tur nelielām grupām seminārus. Šie vakari kļuva par paraugstundām, kā izglītotam, civilizētam cilvēkam sabiedrībā būtu jāizturas. Mācīja, ka visu attiecību pamatā jābūt godbijībai (reverentia) pret cilvēku kā tādu. Vadot pārrunas, mācīja respektēt pārējo runātāju domas. Pēckaŗa grūtajos gados ar ko pacienāt viesus profesoram, protams, nebija, bet tēju viņa kundze pasniedza Bavārijas porcelāna tasēs ar tādu šarmu un cieņu, it kā mēs jau būtu tie, par kuŗiem viņi centās mūs izaudzināt. Uz kafijas galda vienmēr atradās jaunākās grāmatas par klasisko literātūru, filozofiju, mākslu. Tie, kas spēja, salasījās ap klavieŗēm un muzicēja. Uz brīdi mēs patiesi jutāmies it kā būtu nonākuši tādā laimības − civīlizācijas salā, kuŗa lika aizmirst to, kas mūs gaidīja ārpusē − kaŗa sagrautā pilsēta un mūsu pašu nezināmā nākotne.

Trešajā gadā par galveno priekšmetu pieteicu franču valodu, kaut arī gribēju turpināt latīņu valodas studijas, bet tad vajadzēja arī apgūt grieķu valodu. Sākt mācīties vēl vienu svešvalodu man nebija pa spēkam. No franču valodas studijām, cita vidū, apguvu tekstu analizēšanas māku.

Par archetipiem literātūrā

Taču par spilgtāko „Eiropas pārdzīvojumu” izvērtās ģermānista Valtera Rēma (Walter Rehm) kurss par Eiropas cilvēka četriem archetipiem literātūrā:

1) Sensuālists-baudītājs Don Žuāns (Don Juan), kuŗš no spāņu literātūras pārceļo uz Franciju un uznirst pie Moljēra (Moliere), bet 18. gadsimta vidū kā profesionāls samaitātājs parādās Šoderlo de Laklo (Choderlos de Laclos) Bīstamajos sakaros (Les Liasons dangereuses) un, mazliet vēlāk, Marķīza de Sāda (Donatien de Sade) sacerējumos. Taču savu vispavedināšāko inkarnāciju tas iegūst Mocarta Don Džovanni (Don Giovanni) mūzikā.

2) Naīvais ideālists − Servantesa Dons Kihots, kuŗš 18. gadsimta vidū pārvēršas Voltēra Kandidā. Līdzīgi naīvo tipi mazliet vēlāk parādās arī angļu un vācu literātūrā, tā saucamajos sevis pilnveidošanas romānos (Bildungsromanen).

3) Šaubītājs Hamlets, kuŗš varbūt netieši piedzemdē 19. gadsimta romantisma tēlus,
piem., Ģētes (Johann Wolfgang von Goethe) Verteru (Werther), bet pēc II Pasaules kaŗa tīri šaušalīgā veidā kā galējais nihilists parādās Samuela Beketa lugās.

4) Intelektuālis Fausts, kuŗš dzīves jēgu meklē zināšanu apgūšanā. Pēc II Pasaules kaŗa Ģētes Fausts pārdzimst Tomasa Manna (Thomas Mann) Faustā, šoreiz mūziķī, kuŗš ar nolūku inficējas ar sifilisu, jo lielu mākslu varot radīt tikai no ciešanām un „sevi
iznīcinot”. Ģētes Fausts iedvesmo arī Mihaila Bulgakova romānu Meistars un Margarita (1940) ko meistarīgi latviskojis Ojārs Vācietis, un vēl veselu rindu „mazāku Faustu”. Marģera Zariņa Doktora Fausta pavārgrāmata, šķiet, ir Bulgakova Fausta pārcēlums Latvijā, II Pasaules kaŗa laikā.

Klausoties profesora Rēma kursu, sapratu, ko nozīmē būt „eiropietim” − cilvēkam, kuŗš vēlas pretendēt uz šo apzīmējumu, būs jāapgūst ne tikai viena, bet vairākas svešvalodas un tajās sacerētās literātūras. Tāpat, vismaz lielos vilcienos, jāsaprot, kā šīs literātūras iespaidojušas viena otru un kā visas kopā veidojušās tālāk.

Sabiedrotie Vāciju kā valsti bija sagrāvuši, bet kā Eiropas kultūras tālāknesēju viņi to iznīcināt nebija spējuši. Iespējams, ka ar savas temas plašumu zinātnieks mēģināja to demonstrēt. Arī to, ka Eiropas kultūras dārgumi pieder katram, kas tos apgūst, kļūdami par personīgu īpašumu, ko nekāda polītiskā vara nespēj atņemt.

Trešā ieiešana Eiropā

1949. gada rudenī mēs izceļojām uz Savienotajām Valstīm. 1950. gada rudenī es turpināju studijas Viskonsīnas Universitātē, Medisonā (Madison), kur 1951. gada vasarā ieguvu maģistra grādu (Master of Arts) franču literātūrā.

Mana trešā „ieiešana Eiropā” sākās ar studiju turpināšanu Kolumbijas Universitātē (Columbia University), Ņujorkā. Gan studējot latīņu valodu, gan pārejot uz franču valodu un literātūru, atkārtoti uzdūros nepieciešamībai apgūt grieķu literātūru, kam nekad nebija atlicis laika. Vasarā pirms semestra sākšanās radās izdevība noklausīties profesora Moses Hadās kursu par grieķu drāmaturģiju. Izlasījām 24 lugas, kas patiesi lieliski noderēja nākošā ziemā − kursā par 20. gadsimta franču drāmu, kuŗas izcilākie pārstāvji − Kokto (Jean Cocteau), Žirodū (Jean Giraudoux), Sartrs (Jean Paul Sartre) un Anuijs (Jean Anouilh) − burtiski pārraksta grieķu drāmatiķu darbus, sacerētus piecus gadsimtus pirms mūsu ēras.

1954. gada rudenī noliku priekšpārbaudījumus doktora grādam. Kad mans profesors padomdevējs vaicāja, par ko es gribot rakstīt savu disertāciju, atbildēju − par Eiropas cilvēka tēlu Valerija Larbo (Valéry-Nicolas Larbaud) darbos. Diemžēl, izrādījās, ka tas jau izdarīts. − Par ko rakstītu šodien? − Atbilde nav tālu jāmeklē − par Eiropas latvieša tēlu.

Studijas pārtraucu. Dažus gadus vēlāk Berklijā, (Berkeley), Kalifornijas Universitātes (University of California) bibliotēkā strādājot, ieguvu gradu bibliotēku zinībās un turpat bibliotēkā nostrādāju 29 gadus. Taču, tikko man vispārējā situācija nostabilizējās, atkal uznira vainas apziņa par nekad neapgūto klasisko literātūru. Rezultātā nedēļas nogaļu kursi universitātē, mēnesi gaŗš grieķu civīlizācija kurss Grieķijā, grieķu autoru lasīšana angļu tulkojumos un pēdējos trīs gadus − latviešu valodā. Radās cieša pārliecība, ka ikvienam izglītotam cilvēkam jāapgūst klasiskā, īpaši grieķu literātūra. Un tā ir apgūstama! Turklāt daudz vienkāršākā veidā, nekā pie tās biju tikusi es. Minimāla apjoma grieķu literātūras kurss manā ieskatā varētu sastāvēt no desmit autoriem un apmēram divdesmit darbiem, ko pat pilnu slodzi strādājošs cilvēks līdztekus darbam, varētu izlasīt gada laikā. Mana atlase būtu apmēram šāda: Homēra Iliāda un Odiseja, Eshila Orestija (Agamemnons, Elektra un Erīnijas), Sofokla Edips un Edips Kolonnā, Eiripīda Alkestīda, Medeja un Bakchantes, Arīstofāna Vardes (arī Mākoņi un Putni), ar Sokrāta prāvu saistītie Platona dialogi, Līsija Tiesas runas, Longa Dafnīds un Hloja, Ksenofona Anabāze, Lajos Mešterhazi Prometeja mīkla, Mērijas Renoltes (Renault) The Nature of Alexander.

Taču, pirms šos darbus sāk lasīt, silti iesaku no kāda samērā vienkārša avota iemācīties grieķu dievu vārdus, darbības laukus un savstarpējo radniecību, bez kā klasiskās grieķu literātūras darbus lasīt un saprast nav iespējams.

Homērs, Eshils, Sofokls, Eiripīds

Lasīt noteikti jāsāk ar Iliādu, jo ar šo darbu sākas Eiropas kultūra. Iliādu lasot, mēs pēkšņi apzināmies, ka tur atainotos cilvēkus pazīstam, ka viņi ir tādi kā mēs, un mēs − pēc gandrīz trīs tūkstoš gadiem − tādi kā viņi.

Iliādas stāsta sākumā gracioza pasaciņa par zelta ābolu, ar uzrakstu „tai skaistākajai”, ko Tetīdas kāzās Olimpa dzīru zālē iesviež strīdus dieviete. Šis ābols izsauc pirmo skaistuma konkursu Vakareiropas vēsturē. Visas trīs ābola kārotājas − Hēra, Atēna un Afrodīte − mēģina tiesnesi − ganu Parīdu, piekukuļot. Parīdam Afrodītes piedāvātais bonuss − pasaules skaistākā sieviete − liekas tas pievilcīgākais, un viņš zelta ābolu iedod Afrodītei. Bet, kas sācies kā „dievu rotaļas”, mirstīgajiem īsā laikā pārvēršas traģēdijā − desmit gadu ilgā grieķu brāļu kaŗā. Troju iekaŗo un izposta, bet bojā aiziet arī Mikēnu (Mycenae) kultūra, civilizācija Grieķijā pašā.

Iliāda ir meistardarbs, par kuŗu pārāka Vakareiropas literātūrā nav, un tā milzīgo garīgo spēku pratuši novērtēt jau grieķi paši. Kopš Iliādas un Odisejas sacerēšanas (apmēram 850 gadu pirms Kristus) profesionālie dziedoņi tās turpina dziedāt vadoņu dzīrēs, kā arī lietot jauniešu mācīšanai tikumos.

Apmēram trīs gadsimtus vēlāk Homēra tēli iedvesmo pašus izcilākos grieķu drāmu rakstniekus: Eshilu, Sofoklu, Eiripīdu un Arīstofānu. Iliāda piedzemdē romiešu dzejnieka Vergīlija Eneīdu un Senekas traģēdijas, piemēram, Mēdeja, Faira, Tiests, Trojietes, Oktāvija.[3] Tie uznirst pie Šekspīra piem., Troilus un Kresida (Troilus and Cressida), 17. gadsimta franču klasiķu Korneja (Pierre Corneille) un Rasīna (Jean Racine) darbos, piem., austrieša Gluka (Gluck) operā Ifiģenija Aulidā (Iphigenie en Aulide), Vakareiropas operu libretos, Ģētes Fausta otrajā daļā, 20. gadsimta franču drāmatiķu darbos. Iedvesmo Žana Žirodū profetisko 1939. gadā sarakstīto pretkaŗa lugu Trojas kaŗš nenotiks (La guerre de Troie) kuŗā abas puses − grieķi un trojieši − izmisīgi pūlas, lai kaŗu novērstu. Bet miers laupītu dzejniekam iespēju kļūt slavenam, t.i., apdziedat kritušos varoņus. Nolūkā izprovocēt kaŗu trojiešu dzejnieks nodur grieķu sūtni, kuŗš nāk, lai Helēnu vestu atpakaļ pie grieķiem, bet − Trojas kaŗš tomēr nenotiek...

Grieķu literātūras pārmantošanās, protams, ietveŗ neskaitāmus citus rakstniekus un darbus. Vispilnīgāk un saistošāk par to var lasīt Kolumbijas Universitātes ilggadējā latīnista Gilberta Haieta (Highet) literātūrkritikas meistardarbā The Classical Tradition (Klasiskās literātūras pārmantošanās. 1939), ko vēl turpina pārspiest mūsdienās, un kas ietveŗ vairāk nekā 500 lappušu teksta un 250 lappuses ar zemteksta piezīmēm.

Taču 5. gadsimtā grieķiem teātris nebija tikai vieta izpriecām. Literātūrzinātnieks Verners Jēgers (Jaeger) savā lieldarbā Paideia, kas reizē nozīmē izglītību un kultūru, norāda uz grieķu primāro pārliecību − civilizāciju var virzīt uz priekšu tikai ar izglītību. Tā visas grieķu literātūras pamatā ir bijusi cenšanās sabiedrību izglītot. 5. gadsimta teātris būtībā kalpoja kā tautas augstskola, kuŗas līmeni mēs varam tikai apbrīnot. Lugu sižetus visi jau pazina − no Homēra un no teikām. Skatītāju visvairāk interesēja, kā autors šos sižetus pasniegs, un tas viņos attīstīja gan spējas lugas izvērtēt kā literātūru, gan veicināja runas mākslas izkopšanu.

Savukārt, izglītība nenozīmēja pašmērķi, bet tikai līdzekli civilizētas, uz likumiem balstītas sabiedrības radīšanā. Šo likumības ievešanu grieķi sāk ar paša augstākā „pārvaldes orgāna”, tas ir, Olimpa izveidošanu. Zevs savu tēvu, tirānu Kronu, nogalina, lai pasaulē ievestu taisnīgāku kārtību. Praktiskas dabas konfliktus palīdz izšķirt viņa meita, gudrības dieviete Atēna. Arī pārējo dievu darbības lauki skaidri noteikti, tā kā vajadzības gadījumā cilvēki zina, pie kā griezties.

No šāda cilvēku un dievu attiecību sakārtotības viedokļa skatoties, var teikt, ka visus konfliktus Homēra eposos rada vai nu dievu, vai arī cilvēku likumu pārkāpšana.

Dievu un cilvēku likumu konflikti dominē arī 5. gadsimta grieķu drāmatiķu darbus. Tā Eshila Orestijas pirmajā daļā (Agamemnons) tiek risināta asins atriebības problēma. Grieķu armiju virspavēlnieku Agamemnonu, no Trojas kaŗa atgriežoties, nodur viņa sieva Klitemnestra − it kā atriebjot viņu meitas Ifigēnijas ziedošanu. Atriebjot tēvu, Klitemnestru nogalina viņu dēls Orests. Par mātes nogalināšanu Orestu sāk vajāt atriebības dievietes Erīnijas, no kuŗām (formālā prāvā) Orestu izglābj un asins atriebības ķēdi pārtrauc saprāta dieviete Atēna.

Arī Sofokla pati slavenākā traģēdija Edips risina likuma pārkāpšanas tematu. Tikai šajā gadījumā likums ticis pārkāpts pārkāpējam Edipam to neapzinoties. Tomēr Edips, ja arī cilvēku tiesa viņu attaisnotu, lai likumiem pakļautos, sevi soda pats − izdur sev acis un dodas trimdā. Mūža beigās dievi Edipu par viņa ētisko stāju un pacietīgi nestajām ciešanām apžēlo.

Eiripīdu vairs neinteresē, kas nodarīts, bet vienīgi motīvi, kas likuma pārkāpšanu izraisījuši. Piemēram, traģēdijā Mēdeja − kādēļ Mēdeja nogalina savus bērnus?

Komēdiju rakstnieks Aristofans savās Vardēs atgriežas pie publikas izglītošanas temata.

5. gadsimta beigās viens pēc otra nomirst abi vēl palikušie ievērojamākie grieķu traģēdiju rakstnieki, Sofokls un Eiripīds. Kas tad dod pagrūdienu Aristofāna komēdijas sižetam. Teātŗa dievs Dioniss nospriež, ka ar šo divu aiziešanu virszemē vairs nav palicis neviens drāmatiķis, kas ar savām lugām spētu pilsoņiem mācīt tikumus, tādēļ dodas uz pazemi, lai no turienes atvestu virszemē vismaz Eiripīdu. Bet, kad Dioniss nonāk pazemē, izrādās, ka tur liels satraukums. Visi gatavojas tiesas sēdei, kuŗā izšķirs, kuŗam no trāģiķiem, Eshilam vai Eiripīdam, ir tiesības dzīrēs sēdēt pie pazemes valdnieka Aīda labās rokas. Par tiesnesi ieceļ Dionīsu. Eshilam un Eiripidam savu lugu padomus uz svariem sverot, Dioniss nospriež, ka tie tikumi, ko māca Eshils, Atēnām izaudzinās vērtīgākus pilsoņu nekā Eiripīda, un tā uz virszemi sev līdzi aizved Eshilu.

Sokrāts, Līsijs, Longs

Nonākot pie Sokrāta, kļūst skaidrs, ka arī „Sokrāta lieta” būtībā ir par jaunatnes audzināšanu. Kā zinām, Sokrātu apsūdzēja par „jaunu dievu ievešanu un jaunatnes samaitāšanu.” Savā aizstāvēšanās runā viņš apgalvoja, ka visu mūžu savus pilsoņa pienākumus pret savu pilsētu (Atēnām) ir godam pildījis. Bet ja tiesa likumīgā procesā viņu atzīšot par vainīgu, tad, likumus godājot, spriedumam paklausoties. Ar nelielu balsu vairākumu Sokrātu notiesāja uz nāvi. Vai Sokrāts bija vainīgs? Tie, kas Sokrātu pazina, vērtēja viņu ļoti augsti tieši patiesības mīlestības dēļ. Taču Sokrāta metode, ar kuŗu tas centās uzzināt patiesību, proti, visu jau zināmo apšaubot, pie tradicionālo tikumu (tādu kā patriotisms) iemācīšanas jaunatnei, protams, neveda. Bet jaunatnes mācīšana valstij derīgos tikumos bija pilsoņa pienākums, kamēr citu vērtību mācīšana − likumu pārkāpšana. Situācija, protams, bija daudz sarežģītāka, bet no šī viedokļa Sokrāts Atēnu likumus bija pārkāpis un sodu pelnījis.

Atzīšos, ka mani, īpaši kā sievieti, Sokrāta patiesības meklēšanas metode īsti nesajūsmina. Mūsdienās pie atziņām nonāk vienkāršāk − caur ciešanām un ar paša veselā saprāta pielietošanu. Taču iepriekšējā rindkopā ap „Sokrāta tēlu” cīnoties, pēkšņi acu priekšā − nu jau trešo reizi manā mūžā − parādījās mans vajātājs: spārnotais teiciens Izglītība jūs darīs brīvus! Tas lika Sokrāta metodi ieraudzīt citā gaismā. Sokrāts taču tikai mudina jau apgūto pārvērtēt, meklēt jaunas atziņas. Tāpat nesola atbrīvošanu no pienākumiem pret līdzcilvēkiem un sabiedrību! Tikai mudina „izglītoties tālāk”...

Kamēr esam pie tiesām un prāvām, pāris vārdu par Līsiju. Ar demokrātisko principu nostiprināšanos, īpaši Atēnu pārvaldīšanā (tā ap 5. gadsimta vidu pirms mūsu ēras) brīvajiem pilsoņiem sapulcēs un prāvās runāt iznāca bieži. Taču ne visiem ar runāšanu veicās. Savukārt tie, kam veicās, kļuva par runas mākslas skolotājiem. Izveidojās pat īpaša runas mākslas skolotāju grupa, kas specializējās tiesas runu sacerēšanā. No šiem pats slavenākais bija Līsijs, kuŗa tiesas runas kļuva par paraugu gan romiešu, gan vēlāko gadu simteņu „lawyeriem” un „lieriem” − kā advokātiem, t.i., taisnības aizstāvjiem, tā veikliem „meļiem”. Līsiju studiju laikā Grieķijā cītīgi studējis arī mans Cicerons...

Mazai atelpai no pilsoņu pienākumiem un prāvām pieminēsim Longa Dafnīdu un Hloju − maigi ironisku pasaciņu par diviem mīlētājiem, kas ne tikai dabūjas un apprecas, bet kuŗiem labvēlīgs liktenis − vienam otru mīlot − ļauj visu mūžu nodzīvot kopā. Gēte šo darbu ieteic katram izlasīt vismaz reizi gadā.

Aleksandra nozīme ir citā plāksnē. No vienas puses (4. gadsimta otrā pusē), viņš ir pēdējais „lielais grieķis”. Grib iekaŗot visu pasauli, lai tajā ievestu grieķu civīlizāciju. Nostājā pret dzīvi pārstāv grieķu fatālismu. Tic − kamēr turēsies pie likteņa noliktā uzdevuma („iekaŗot pasauli”) −viņam nekas ļauns nenotiks. Aleksandrs, varbūt noindēts, mira 33 gadu vecumā, ar saviem iekaŗojumiem milzīgi paplašinājis grieķiem tolaik pazīstamās pasaules robežas. Pēc nāves viņa radītā „internacionālā nākotnes valsts” sabruka, bet atmiņā saglabājās Aleksandrs − cilvēks, kas savā dzīvē bija mēģinājis iet līdz savu spēju pašām tālākajām robežām.