Juris Silenieks

LAIVINIEKS UN VIESIS NO KOSMISKAS TELPAS − MAESTRO JANSONA PIRMĀ SEZONA PITSBURGĀ

 

Mariss Jansons diriģē.

Franču enfant terrible, Artūrs Rembo (Rimbaud), ģēnijs un noziedznieks, ir slavens ar savu dzejas krājumu Une saison en enfer (Sezona ellē). Maestro Jansons būs nobeidzis savu pirmo sezonu kā Pitsburgas simfonijas direktors un galvenais diriģents, šķiet ne tuvu ellei, taču līdz debesīm arī vēl patālu. Kā gandrīz visur citur naudas problēmas žņaudz delikātās klasiskās mākslas, kamēr populārie tautas mākslinieki, ieskaitot sportistus, treneru žņaudzējus basketbolistus un demolētājus hokejistus (mūsu Irbe, Ozoliņš un Skudra gan nav viņu starpā), dzīvo cepures kuldami. Ka jāiet ir pie tautas un it sevišķi pie jaunākiem gada gājumiem, to Maestro Jansons, pieņemdams Pitsburgas simfoniskā piedāvājumu, labāk apzinājās kā viņa kolēgas un priekšteči, kas uzskatīja naudas vākšanas akcijas kā tīrās mākslas gremdēšanu naudas zaņķī, un tāpēc atturējās rokas smērēt. Tā vismaz viņi teicās. Taču tagad varbūt vairāk nekā jebkad cēlo mākslu piekopēju starpā ir cīkstīšanās ap varu, slavu un zelta podiem, kā to tik izteiksmīgi apraksta angļu kritiķis Lebrechts savā grāmatā Who Killed Classical Music? (Kas galēja klasisko mūziku?), jautājums, uz kuŗu atbild grāmatas apakšvirsraksts: diriģenti, aģenti, korporāciju polītika. Lebrechts nesaudzē nevienu pasaulslaveno vārdu, gandrīz ikvienam pierakstot kādu lielāku vai mazāku intrigu dzīšanu, lai izspiestos kalngalā. Aiz lielā ģēnija it bieži slēpjas mazs nelietis un iedomīgs nejēga. Lebrechta acīs, daudzi diriģenti ierodas kā „viesi no kosmiskās telpas, zemes prasību neskarti, nepiegriežot vērību, kā veidot jaunu orķestri.” Izņēmums ir Mariss Jansons, par kuŗu gan autors daudz nerunā, tik apzīmē mūsu maestro kā vienu no tiem nedaudziem, kas nav pazaudējis ideālus, kas pazīst savus orķestrantus un nebaidās būt kopā ar viņiem. (Pitsburgā runāja, ka Lorins Māzels, Jansona priekštecis, esot atteicies kāpt liftā, ja tur priekšā gadījies būt kāds no viņa „padotiem” ar aizbildināšanos − kam piekrīt arī daži kritiķi − ka draudzīga tuvība diedzē nevērību pret priekšniecību un disciplīnas trūkumu.) Mariss Jansons ir jau pierādījis, ka būt draudzīgiem ar saviem orķestrantiem nenoved pie disciplīnas zaudēšanas. Un nokāpt no pedestāla, lai redzētu, kā tirgus laukumā varētu tikt pie finansiāla atbalsta, vēl nenozīmē degradēt mākslu.

Protams, visiem lielajiem dižgabaliem jau nav tā speciālā talanta, kas ir vajadzīgs, lai piedabūtu apdomīgos sniegties pagultē pēc naudas poda. Maestro Jansonam jau bija laba pieredze ar viņa laikā atdzimušo Oslo filharmonijas orķestri, kas bija samērā neievērots un nabadzīgs pirms Jansons pārņēma vadību. Sākumā ar nesavtīgu nodošanos un pārliecību, maestro un orķestranti bija sagrabinājuši naudu, lai uzsāktu ieskaņojumus, kas ir devuši diriģentam un orķestrim redzamību un iespējas tikt pie kontraktiem un aicinājumiem viesoties. Pitsburgā Jansonam nebija jāsāk no paša sākuma, jo orķestris ir it labi atzīts kultūras pasaulē, taču naudas problēmas var apsēst pašus ievērojamākos un bagātākos orķestrus, it sevišķi mūsu dienās, kad koncertgājēju sirmgalvju paaudze samazinās un tai pievienojas maz pārnācēju no roka kultūras. (Ir jau gan dzirdēts, ka ir vispusīgo, kas nedomā, ka viņiem būtu jāupurē viena veida mūzika, lai nodotos otrai − bet tādu ir maz.) Un tā viens no pirmajiem Maestro Jansona pienākumiem, plānojot 1998./1999. gada sezonu, bija samazināt izdevumus, kas ir gandrīz tikpat grūts darbiņš kā dabūt kāpostu galvu, kazu un vilku pāri upei, ja laiva ir tikai viena un pārceļamo starpā draud izcelties kanibālisms ar nesaderošu pasažieru sapārošanu. Laiviniekam Jansonam nav viegli izdarīt pa prātam mūziķiem, skatītājiem un simfonijas administrācijai. Simfonijas administrācija, kaut arī Pitsburgas orķestris vēl turas tīri labi finansiāli, noraizējusies, ka koncertgājēju skaits sarūk, jūtas spiesta ķerties pie drastiskiem paņēmieniem. Tā ceturtdienas koncertiem, kuŗus savā laikā uzsāka Jansona priekštecis no 70. gadiem, Andrē Previns, lai visiem būt iespēja ietikt koncerta zālē, bija jāpazūd, jo mūziķiem it bieži kļūst neērti spēlēt zālē, kur mūzikas taisītāju skaits var pārsniegt mūzikas mīļotāju skaitu, ja programma nebija padevusies pietiekami pievilcīga ar visu pēckoncerta dancošanu un attiecīgām piedevām. Sezona būs jāsaīsina pa divām koncertu programmām, un vienu otru spožo „zvaigzni” kuŗu varbūt varētu angažēt, vajadzēs aizvietot ar topošām zvaigznēm. Bet tā jau visi impresāriji, aģenti un administratori darbojas, un laivinieka liktenis nav viegls. Laiviniekam vienmēr jāizdomā kāds jauns triks, kā apmierināt pasažierus.

Savā pirmajā sezonā Pitsburgā Jansons bija ievedis jauninājumu programmā ar t.s. „muzikālo noslēpumu” (musical mystery), gabalu, kam būtu kāda sakarība ar programmā paziņotiem gabaliem vai komponistiem. Tas, protams, nozīmēja, ka diriģentam būtu noslēpums jāatklāj. Ir jau diriģenti, kam „Maulwerk” strādā labi, kam patīk runāt, bet citiem tas izliekas pazemojoši. Maestro Jansons sevi pierādīja kā izcilu „konferansjē” ar anekdotēm par komponistiem un spēlējamiem gabaliem, par ko Pitsburgas publika vareni uzjautrinājās. Rosīni, piemēram, esot pieteicies stāvēt savas statujas vietā, ja viņam dotu statujai savākto naudu. Mākslai jau nav jābūt nopietnai. Un konferansjē Jansons, ar uzsvērti neuzsvērtu stāstījumu, drusku a la Viktors Borge, izsauc smieklu šaltis, kas uzmodina pat piektdienas vakara nogurušos veikalniekus, ārstus un advokātus, parasti atturīgus, pārākumā sirmgalvjus, kuŗus sievas ir atvilkušas uz koncertu, jo to pieprasa viņu profesijas. Jansona pielūdzēji, administrācijas atbalstīti un mudināti, ir noorganizējuši „Marisa draugu biedrību”, kuŗas draudzība visspilgtāk izpaužas naudas vākšanā simfonijai. Šāda draugu biedrība Jansonam ir Oslo, no kurienes laiku pa laikam paši uzticīgākie ierodas Pitsburgā, lai redzētu kādi draugi viņam ir šeit. Ir arī citi iedzīvināšanas un pārcelšanas veidi.

Maestro Jansons ir uzsācis radio programmu, ko Pitsburgas klasiskās mūzikas stacija raida divreiz nedēļā. Arī tur maestro māk atplaukt, un no sākumā pamācošā toņa laivinieks ved kāpostgalvu kopā ar kazu un vilku, un visi pārdzīvo pārcelšanos. Ar savu neuzpūtību, saviem jokiem, kas ir, protams, tikai piedevas viņa muzikālam priekšnesumam, Maestro Jansons ir iekaŗojis pitsburgiešu sirdis. Ar orķestri viņam ir patiesi sirsnīgas attiecības, kā to var redzēt viņam diriģējot, vadot mēģinājumus, kā arī intervijās ar mūziķiem, kad, piemēram, Maija Amoliņa no Latvijas TV ieradās Pitsburgā, lai vāktu materiālus filmai par mūsu ievērojamāko mūziķi. Viņa diriģētie koncerti ir pa lielākai daļai izpārdoti, kurpretim viesdiriģentiem pa lielākai daļai tāda laime nesmaida. Bet maestro pieiet savai misijai visai apdomīgi. Orķestŗa sastāvā nav pārmaiņu, tāpat arī programmu sastādīšanā nav radikālu pagriezienu, taču šis tas ir iezīmīgi jansonisks. Šosezonu ir divi krievu mūzikas festivāli, kuŗos gan maestro pats nepiedalās. Tos vadīs Temirkanovs, kas ir Jansona priekšnieks Sanktpēterburgā, kur Jansons patur viesdiriģenta posteni, un jauns līdz šim vēl Pitsburgā nemanīts Dimitrijs Kitajenko. Bet ir kaut kas no Latvijas. Divi mūziķi, kuŗiem ir saskare ar Latviju, uzstājas: vijolnieks Gidons Krēmers, kas ir nodibinājis savu baltiešu jauno mūziķu orķestri, un čellists Miša Maiskī. Jansonu uz Pitsburgu pavada arī viņa skolnieks Dārziņš, kas mācās pie viņa diriģēšanu Sanktpēterburgas konservatorijā. Pitsburgas vietējie komponisti, sveicot jauno maestro, bija aicināti komponēt piecus īsus gabaliņus, kas kopā salikti sastāda „Mozaīku.” Karnegī Melona Universitātes profesors Leonardo Balada savai kompozicijai par pamattēmu bija izvēlējies mūsu tautas dziesmu „Saulīt vēlu vakarā.” Citādi gan maestro savu tautību neskandina, taču vietējie zina, ka Jansons nāk no slavenas latviešu mūziķu ģimenes, ko viņš piemin ar lepnumu. Laivinieks katrā ziņā ir pārcēlis savus pārceļamos veikli un ar pārliecību. Vēl jau gan gabaliņš ir braucams, bet iesākums ir vairāk nekā apmierinošs, un pasažieriem nav bailes doties tālāk.

Taču nevajadzētu aizmirst, ka blakus saviem laivinieka pienākumiem Maestro Jansons ir mūzikas direktors un galvenais diriģents savam orķestrim, zināmā ziņā „tas kosmiskais viesis,” kā Lebrechts to teica attiecībā uz dažām slavenībām, kuŗām nevajadzētu būt šīs zemes problēmu skārtām. Tas jau ir muzikālā direktora raison d’etre. Mariss Jansons ir sevi pierādījis kā mūziķi, kam daudz līdzinieku nevarēs atrast tuvākā apkārtnē. Maestro iesaistās mūzikā ar tādu iekšēju pārliecību un enerģiju, ka klausītājs kļūst par skatītāju, kas piedalās muzicēšanā. Ik žests ir iezīmīgs un tik izteiksmīgs, ka katra nots tiek izteikta zināmā ārējā ietērpā ar pārliecību un nepieciešamību. Šo sezonu Jansons iesāka ar Mālera 5. simfoniju, kas viņa interpretācijā kļuva nedzirdēti pārliecinājošs apliecinājums komponista ģenialitātes plašumam. Taču varbūt sezonas „nagla” bija Šostakoviča 5. simfonija, ko maestro diriģēja bez partitūras, un ikviens klausītājs varēja izjust, cik „intīmi” diriģents ir iepazinies ar šo kompoziciju, kas, radīta komponista grūtākos dzīves brīžos, kļuva par apliecinājumu Šostakoviča ticībai cilvēcībai. Šo sezonu Maestro Jansons gribējis daļēji veltīt Haidenam, kuŗu viņš uzskata kā drusku piemirstu ģēniju. Jansona interpretācija ir raksturīga ar iedziļināšanos un izsmalcinājumu. Bet tā jau varētu apzīmēt visu Jansona darbu, ieskaitot amerikāņu mūziku, kuŗu gan viņš sakās nepazīstam, taču viņa Bernsteina devums bija speciāli iejūtīgs. Bet te varbūt ir darīšana ar to dievu svaidīto pieskārienu, kas visu pārvērš zeltā.

Literātūrzinātnieks, franču literātūras profesors, Juris Silenieks, daudz rakstījis gan par franču, gan arī latviešu daiļrakstniecību, piem., starptautiski reputāblajā žurnālā World Literature Today. Dzīvo Pitsburgā (Pittsburgh), ASV.