VAI LĪDZĪBĀS LIELUMS?

Eduards Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība 1850-1916. Zinātne. 1996.

 

Kad pēc pusotra gada stāvēšanas Leas Dāvidovas - Medenes augstgriestu darbnīcā portrets bija gatavs, tēlniece man sacīja: "Un nu sauciet savu māti šurp, lai viņa novērtē un bilst - ir viņas dēls, vai ne!" Ja tolaik būtu iznākusi Eduarda Kļaviņa monografija par latviešu portretu, māksliniecei nāktos saukt arī grāmatas autoru uz darbnīcu, lai viņš novērtē, kādas analoģijas meklējamas un kādas - atrodamas. Es jau pats, tikko mals bija uzlikts veidošanai, izbijies teicu, ka galvai ir līdzība ar Meldera divdesmito gadu sākumā veidoto Pāvila Rozīša portretu. Uz manu izbīli tēlniece ironiski atsaucās: "Es nu ar Melderi varētu arī lūkot sacensties, bet jums ar Rozīti nesekmēsies vis!" Šāda reminiscence mani vajā, lasot Kļaviņa pamatīgo pētījumu par latviešu portretu un meklējot latviešu mākslas darbu saistību ar pasaules diždarbiem, proti, arī es pats bez autora mudinājuma lūkoju pēc analoģijām. Man, saprotams, nedz tā sekmējas, nedz manu acu priekšā stāv tik daudz mākslas darbu, lai es ikreiz līdzības sameklētu. Man liekas, analoģiju (varbūt asociāciju) atrašana vainago katru radošu pūlēšanos gleznu novērtēt. Kļaviņa grāmatu es atzīstu par augstākajā mērā radoša darba paraugu, lai gan vietumis pārmērīgs zinātniskums izteiksmē nobiedē un rodas bažas - vai grāmatai nav drusciņa klāt tāds kā administrātora tonis.

Vilhelma Purvīša skolniece Marga Lielkraste savulaik presē rakstīja, ka ainavu glezniecības tradīcijas Latvijas Mākslas akadēmijā ir zudušas. Ceru, ar portretu glezniecību tā nav, jebšu pēdējos gados labu portretu rādīts (radīts?) maz. Kad nu acu priekšā stāv Kļaviņa izcilais pētījums, man šķiet, katrs jauns censonis jūt sevi iesku sacensties ar aizgājušu laiku meistariem. Tagad jau nu gan apriors ir secinājums, ka laiks aizgājis ar visu mākslu, pasauli atstādams tukšā, lai to ar viedīgiem mākslas darbiem piepildītu pēcpadomju teicamnieki, Eiropas Savienības mērauklu izpratēji un internacionālo mākslas strāvojumu subtīli izjutēji.

Pirmo reizi grāmatu lasot, drusciņa sūrojos, ka visam atrasts kāds aizmetnis citur, ka suverēnitāte mākslā mums bijusi šķietama, kā šķietama ir valstiskā suverēnitāte pašlaik. Eduards Kļaviņš nevienam nekā nediktē, nav arī pavēlniecisks; asociācijas meklējis un līdzības atradis. Autors smalkjūtīgi ved mūs mākslas labirintos, tikai mādams ar roku uz vienu pusi, kur stāv latviešu māksla, un norādīdams uz otru - kur varētu būt saknes, jo bez saknēm jau nav pat tādi novatori kā impresionisti.

Romis Bēms monografijā Apceres par Latvijas mākslu simt gados (Zinātne, 1984) vācisku un latvisku mākslas ģenēzi palaikam aizplīvuro. Kļaviņa grāmatā šķīrums ir skaidrs. Jāni Valteru pie latviešiem gan grūti pieskaitīt, pat ja viņš nebūtu aizbraucis uz Vāciju. Tāpat Paulu Valdenu es par latviešu zinātnieku neturu. Atšķirībā - Pauls Šprenks ar visu aizceļošanu uz Vāciju ir vairāk latvietis nekā Valters un Valdens kopā. Bet vai Valters, vācietis būdams, būtu substantivizējis adjektīvu koerperhaft? Līdzīgi ar jēdzienu "taustāms". Rozentāla "Bēma portretu" likt līdzās Vrubela "Mākslinieka dēla portretam" es bītos, māņticīgs nebūdams. Un, ja ar tādu varu kā Eduards Kļaviņš būtu - nekādā gadījumā nepakļautos Zinātņu akadēmijas valodas "speciālistu" uztieptajiem savrupinājumiem to fakultātivajā formā; vietām kommati likti tā, itin kā ar tiem rīkotos nevis nopietns zinātnieks, bet patētiska aktrise. Taču pēdējā teikšana jau aizvien paliek korrektores (proti, Blinkenas) varā.

Maza aizķeršanās pāris vietās monogrāfijā ne mazākajā mērā nekavēja mani gluži vai ar sajūsmu lasīt pa otram lāgam Eduards Kļaviņa vērtīgos apcerējumus par mūsu meistariem, kas uztur dzīvu tautas pašlepnumu, kad to visādi padomdevēji no Austrumiem un Rietumiem tiecas mazināt, reizēm pavisam satriekt. Kļaviņa grāmatu es nebīstos dēvēt par pēdējo gadu spilgtāko intelektuālu paveikumu. Gandrīz par visiem monografijā iztirzātajiem māksliniekiem savulaik ir bijušas grāmatas, daža labāka, daža padomju spaidos tapusi, gluži šķība; Kļaviņš jaudājis tikt pāri visiem padomju un pēcpadomju žņaugiem, galvenais - spējis uz mākslas parādībām, uz māksliniekiem vērties pats savām acīm, ar savu stingru pārliecību, kas nebazējas ne marksisma klasiķu, ne jaunmodernisma atziņās. Autors ir cildināmi imūns pret visām šālaika ākstībām, raksta visai sarežģīti, bet nenorobežojas no lasītāja, kā vairums mākslas vērtētāju (sevišķi teātŗa kritikā) tagad mēdz. Pēc Kristapa Eliasa lieliskajām grāmatām par holandiešu vecmeistariem, par Domjē Kļaviņa grāmata tāpat lasāma ar spēcīgu emocionālu dalību, jo uzrakstīta atjautīgā formā, labā valodā, spriegā izteiksmē. Sevišķi apcerējumos par portretiem, kas gleznoti šā gadsimta sākumā, autoram sekmējies pasacīt visu būtisko, turklāt pārliecinot par teikto, neradot ne mazāko šķitumu, ka vērtējums radies, tīkojot uzkalpoties vai tīkojot izpatikt tiem, kam vara. Tik suverēni pat - Reichs Raņickis - nejaudā vērtēt literāras parādības (Raņicka suverēnitātei palaikam ir drusciņ arrogants raksturs). Kā par Aleksandru Romānu sacījis Kļaviņš, ka "formālie efekti izaug tieši no novērotas jutekliskas reālitātes un nezaudē sakarus ar to", tā vedas sacīt par monografijas autoru, īpaši uzsveŗot zinātnieks iejūtīgo vēršanos iztirzājamos darbos un savaldīgo mākslas pasaules analīzi.

 

Jānis Liepiņš