SPARĪGI STĀSTI

Lidija Dombrovska. Piederības pēdās. Imanta Auziņa priekšvārds. Autores ilustrācijas. Rīgā: izdevniecība Solvita, 1997. 256 lp.

 

Autore, kas savā laikā ir studējusi Dānijas Karaliskajā mākslas akadēmijā, jau ir it labi pazīstama ar esejām, dzejām un īsstāstiem kā dāņu tā latviešu valodās un pašreiz dzīvo Austrālijā, kur viņas vārds parādās kā rakstnieku tā mākslinieku izdevumos. Apskatāmā sējumā ir 27 īsstāsti, kas izliekas ir Dombrovskas iemīļotais žanrs. Viņas uztverē šī žanra svarīgākais nosacījums ir, ka rakstītam jābūt īsam un dinamiskam. Saturs un apdare var dažādi mainīties. Vietām teksts atgādina skatuvisku dialogu, režisora atzīmējumus vai dienasgrāmatas ierakstus, citviet ir tādas kā noveles iezīmes, kas viss, šķiet, norāda, ja tas nebūtu lieki atgādināt, uz rakstnieces temperamentu un atbilst mūsu Zeitgeistam. Kā autore komentē: "Ikkuŗam laikmetam ir savas raksturīgas iezīmes. Mūsdienu patiesība ir tā, ka cilvēkus tirda un tramda negausība. Drudžainas steigas sindroms." (249. lp. ) Šādi izceļas arī teksts. Viss notiek strauji, stāstījumam ilgi nekavējoties pie raksturu ieskicēšanas vai dabas tēlojumiem. Darbības vietas var izmainīties, taču pārsvarā ir skati no šodienas Latvijas, palaikam arī ainas no Austrālijas un Amerikas, un teksts ir piebārstīts ar angļu, reizēm franču, teicieniem, kam autore piedāvā savus tulkojumus, visā visumā izteiksmīgus. Vietām gan neizliekas, ka svešvaloda būtu bijusi vajadzīga, lai piedotu īsstāstam vajadzīgo kulturālo kolorītu, kuŗās iezīmējas "piederības pēdas". Īsdrāmas attīstās, pārceļoties no vienas dzīves vietas otrā, kas var iesaistīt kontinentus un, protams, krasu dzīves ritmu un citu apstākļu maiņas. Īsdrāmas var eksplodēt vai gruzdēt cilvēku starpā, kas gan pajauni, gan pensionēti, tik bieži ir izteikti egocentriski, kas it spilgti atklājas mēģinājumos sadzīvot. Katrā ziņā viss rit strauji un aprauti, bez pārāk vārdīgiem paskaidrojumiem. Stakāto ritmi, lakoniskas piebildes, situāciju pārsviedieni raksturo autores stilu, kas pieprasa uzmanīgu lasīšanu, lai nepazaudētu stāstījuma sakarību. Situācijas var būt paradoksālas un groteskas: tur ir koķeta 80 gadus veca līgava, kas ar savu vēlēšanos tikt fotografētai ir izteikti patētiski komiska; tur sirmgalvji plāno apzagt veikalus, aplaupīt banku, palaižot peles, lai tad apjukumā varētu piesavināties naudu. Tur ir sava veida absurdās komēdijas, fantazija par ceļojumu telpā, cīnīšanās pret fantāziju, un kā autore tik labi raksturo savu uztveri, liekot Burbulītim, vienam no viņas izteiktiem tēliem, paskaidrot: "... kas attiecas uz maniem stāstiem, viss atkarājas no garastāvokļa, no vietējiem un pasaules notikumiem. Stāstos mistērijas jaucas ar reālismu un psiholoģisko ievirzi. Bet stiliem kā tādiem nav lielākā nozīme. Svarīgi stāstījumā sasniegt kāpinājumu" (91). Šis varbūt ir rakstnieces estētikas credo. Viņas īsstāstos it bieži figurē mākslinieki, drusku ekscentriski, kas formulē mākslas sūtību un būtību ar spēcīgu pašapziņu un pārliecību. "Māksla kā laika kavēklis. Tā nav nopietna māksla. Radīt nozīmē lielu garīgu piepūli. Saspriegumu. Māksla nav izklaidēšanās, bet sodība" (93). Māksliniece Dzirkstīte, varbūt autores alter ego, savukārt atzīmē: "Es zīmēju, kad jūtos uzskaņota. Citādi manas skices iznāktu nevarīgas" (91). Pa vidu atrodam arī piezīmes par kritiķu un skatītāju spriedumiem un spriedelēšanu, kā piemēram stāstā Audēja, kur figurē Saulrite, kas ir tautas audēja un visu gatavo pēc savas izjūtas, ko, protams, kritiķi nevar pieņemt. Kad Saulrite izstāda segu ar eņģelīšiem, to vērtē kā "pilnīgi nelaikmetīgu". Pati autore apzīmē dažus savus stāstus ar "sirreālisma iezīmēm". Un nenoliedzami tur ir elementi, kas stāv ārpus reālisma, taču tas vēl nenozīmē sirreālismu, kā mēs saprotam šo virzienu vēsturiskā skatījumā.

Imanta Auziņa priekšvārds ir zolīds, pieminot autores iepriekšējos darbus, bet neko daudz nepasakot. Sējums ir glīts, taču šur tur izliekas, ka būs pietrūkusi nejaukā redaktora roka, lai izlabotu dažas kļūdas, kas ne vienmēr ir tikai ortografiskas. Bet varbūt ir daudz labāk tās atstāt, lai kritiķiem būtu ko piesieties. Jo ko gan citu varētu vēl teikt? Ka sējumā ir daudzas autores ilustrācijas, izteiksmīgas un mistiskas? Ja ir kas cits, lai tas paliek lasītāja ziņā.

 

Juris Silenieks