\CAURI MELNAJIEM LAIKIEM

Alberts Bels. Melnā zīme. Rīga: Preses Nams. 1996. 168. lpp.

 

Romāna vāka iekšpusē ir ieraksts: "Latvietis savā zemē, ejot cauri melnajiem laikiem - tāda ir romāna galvenā tēma". Un romāns ir veltīts "zināmiem un nezināmajiem Upuriem". Starp zināmiem minēti tulkotāja Maija Silmale, dzejnieks Klāvs Elsbergs, kinorežisors Juris Podnieks u.c. Šie vēstījumi diezgan skaidri norāda uz romāna ievirzi, bet ne jau pilnīgi. Alberts Bels pēdējā laikā piegriezies vēsturiskiem sižetiem, piemēram, savā grāmatā Saulē mērktie, kas atskatās uz leģionāru gaitām. Bet šie vēsturē "mērktie" romānā nav chronikas vai biografijas par mūsu tautas likteņgaitām. Tur vienmēr ir kāda "pārvēsturiska" dimensija, kāds filozofiski universāls, pat metafizisks apsvērums par cilvēka dzīvi. Tā arī šajā darbā ir tāda kā science fiction piedeva un atzinumi par polītoloģiju. Romāns iesākas ar ainu operāciju zālē, kur ķirurgs ir atvāzis Jāņa Laktiņa krievu huligānu pārsisto galvas kausu, lai tādi konstatētu, kas būtu darāms. Viņš, protams, arī ieskatās Jāņa atmiņu kambaŗos un zemapziņas procesos, no kuŗiem veidosies romāna sižets. Romāna galvenais temporālais ielogs ir Brežņeva valdīšanas laiks. Pieredzēti, bet ne aizmirsti, ir Staļina briesmu darbi, sekojis Chruščeva "atkusnis" un zināma pašapmierināta pieticība. Jānis Laktiņš, lauku zēns, ir kaŗā pazaudējis tēvu, redzējis mātes sīvo cīniņu, lai uzturētu minimālu eksistenci viņu Silenieku (kāds skaists vārds!) mājās, varām mainoties. Darbībai pa vidu atrodam ieskicējumus dažādiem portretiem. Pirmais izgaismo kolhoza "Staļina Ceļš" priekšsēdētāju Zorinu, iebraucēju no Krievijas, kas kādreiz ir bijis Zariņš, bet tāpat kā savā laikā latvieši vāciskoja savus vārdus, tā viņš tagad, lai netiktu pieskaitīts pie nožēlojamiem "aborigēniem," ir pārkrievojis savu uzvārdu. Neizglītots un varmācīgs "budzisma iznīdējs," Zorins labi iemieso Staļina režīmu. Ar nodokļu piedzīšanu lauku īpašnieki ir spiesti pāriet kolhozos. Tauta gaida palīdzību no ārpuses, no amerikāņiem (O, sancta simplicitas!), no Apvienotām Nācijām un daudz solītājiem Rietumu pasaules demokratijas aizstāvjiem.

Jānis, apdāvināts un cītīgs, lolo cerības kļūt par kinorežisoru, taču netiek pieņemts savas naivās pārliecības dēļ, ka var paust atklāti savus uzskatus. Latvijā ieplūst daudz krievu, sākas pārkrievošanās, latviešiem vienīgais patvērums ir meklējams ārpus ikdienas nomāktības: valodā, mākslā, dziesmā, ko visiespaidīgāk dod Dziesmu svētki. Jānis uzsāk rakstīšanu, kaut arī viņam ir bieži grūtības uzrakstīt to, ko vēlas izdevēji. Arī "bez ielūkošanās aiz zemapziņas dzelzs aizkara" (kas vienmēr vilinājusi autoru), Jāņa darbi tiek ievēroti. Tos ievēro arī Gremels, čekists no Maskavas, kas strādā neatkarīgi ārpus birokratijām, kāda piemēram ir VDK, ar kuŗu viņam būtu jāsadarbojas. Gremela portrets ir līdzīgs Zorina portretam, tikai pacelts augstākā "filozofiskā" līmenī. Viņš formulē principus, kā disciplinēt tautu, un izstrādā paņēmienus, kā apspiest un likvidēt stūrgalvīgos. Gremels zina, ka Jānis ir skaļi deklarējis, ka Padomju Savienība būtu lieliska valsts, ja nebūtu Partijas un komūnistu.

Jānim ir, protams, savas mīlestības dēkas. Viņa laulība ar ātri izraudzīto Zentu Skrauzbergu no Dubliņģes beidzas ar ātru šķiršanos. Viņa nākošā mīlestība ir Nora, šķirtene, kuŗas vīrs viņu pametis, lai pelnītu naudu aiz polārā loka. Emocionāli Jāņa dzīve ir visai intensīva un bagāta. Viņš bieži apgrozās strādnieku dzertuvēs un intelektuālu kafejnīcās, kur sastop daždažādus tipus, disidentus māksliniekus (mākslinieks ir tas, kas protestē - tā teica franču "absurdistu" rakstnieks Jonesku, gan citā kontekstā), alkoholiķus, zvērinātus slaistus un citu profesiju pārstāvjus, kā visvecāko, tā jaunlaiku padomju. Gandrīz visi iezīmējas ar kādiem iedragājumiem psīchē. Bads un bezpajumte viņiem nedraud, taču bezcerīgi, ciniski, Rietumu pasaules pievilti, viņiem pietrūkst ideālu un mērķu. Sapņu viņiem gan netrūkst, un viens no tādiem ir par Rīgu bez krieviem, kas to ir pametuši. Bet visā visumā, "šinī pasaulē tikai trakie var izdzīvot, nejūkot prātā". Disidents Pēteris nobeidz savu sapni ar prātojumu: "Komūnistiem nekas nav izdevies, izņemot vienu. Komūnisti perfekti un brutāli prot iznīcināt cilvēkus, izdeldēt mazās tautas, pakļaut kaimiņvalstis. Nav šaubu, komūnistu karjēras augstākajā punktā pasaule tiks uzspridzināta. Jo komūnistu caurlaide ir melnā zīme," (157.lp) Stāstījums nobeidzas ar atkārtotu skatu operāciju zālē, kur Jānis mirst.

Romānā ir sapakots daudz kas, ieskaitot varbūt arī autora grēksūdzi par savu piedalīšanos, kaut īslaicīgu un rezervētu, šis ideoloģijas apstiprināšanā, kas laikam izbeidzās ar Partijas biedru kartes publisku atpakaļ atdošanu. Melnā zīme tik tiešām ir melna, bez jebkāda cita gaišāka iekrāsojuma. Lasītājam, it sevišķi ārpasaules, tā tomēr būs izteiksmīga, jo paveŗas skats uz neseno vēsturi, kuŗas izvērtēšanu un izjušanu nevarētu atstāt tikai vēsturnieku rokās. Par to daudz runā un raksta Dienvidamerikas romānu autori, kas grib attēlot, ko nozīmēja dzīvot, ne tik daudz kas notika pagātnē, kad ieradās iekaŗotāji un kolonizātori, un dažādas kultūras sadūrās. Iebraucēji uzvarēja, bet zaudēja savu kultūrālo tīrību un pārākumu. Latvijā, protams, ir citas pamatiezīmes, citas norises, taču Alberta Bela romāns par neseno pagātni liek domāt par tagadni. Domāšana esot laba zināmos apstākļos.

 

Juris Silenieks