HAUSMAŅA GRĀMATAS IZRAISĪTAS ATMIŅAS

Viktors Hausmanis. LATVIEŠU AKTIERI TRIMDĀ. Biogrāfijas un apceres. Rīgā: Latvijas Zinātņu akadēmija, 1996. 542 lp.

 

"Šī grāmata ir tapusi kā cieņas apliecinājums mūsu teātrinieku veiktajam darbam latviskuma un latviešu kultūras kopšanā, tas ir mēģinājums apzināt tās mākslas vērtības, kas tapušas ārpus dzimtenes apmēram 50 gadu laikā," raksta Dr. V. Hausmanis grāmatas priekšvārdā. Ir apzināti 260 aktieŗi. Lasītājam, kas nekad nav bijis iejaukts šādu datu vākšanā un apkopšanā, nebūs ne jausmas, kas tas ir par milzīgu uzdevumu. Varbūt, ka vēl viens otrs bija pelnījis ievietošanu un viens otrs ievietotais nē, bet tā no manas puses ir ļoti subjektīva pieeja. Es ar izbrīnu konstatēju, ka no uzskaitītajiem aktieŗiem pazīstu gandrīz pusi. Visus aktieŗus, kas minēti grāmatā, varētu skaidrības labad iedalīt 6 grupās:

1) pirmā ranga zvaigznes, ka Jānis Šāberts, Kārlis Veics, Kārlis Lagzdiņš, Osvalds Uršteins, Ņina Melbārde, Alma Mača, Lilija Štengele, Jānis Lejiņš, Augusts Mitrēvics, rež. Jānis Zariņš, Reinis Birzgalis, Jānis Ģermānis u.c.

2) Jau trīsdesmitajos gados pazīstami vārdi, kas Latvijā vēl nebija sasnieguši savu zenītu, kā Vilis Štāls, Kārlis Ģērmanis, Irma Graudiņa u.c.

3) Profesionāli aktieŗi, kas dažādu iemeslu dēļ nebija tikuši pie lielākām lomām vai spēlējuši "lielajos" teātŗos. Ne vienmēr vainīgs bija spilgta talanta trūkums. No ierindas aktieŗa līdz zvaigznei bija tikai viens solis, kā tas bija, piemēram, ar Ņinu Melbārdi. Bija jābūt pareizā vietā, pareizā laikā, arī laime nenāca par ļaunu. Arī no šis grupas daudziem sevi bija izdevība parādīt tikai trimdā. Šeit kā piemērs varētu būt Elza Siliņa-Pūce u.c. Pie šis grupas es pieskaitu arī aktieŗus ar profesionālu izglītību, kas no aktiera darba aizgājuši, kā A. Torgani u.c.

4) Amatieŗi, kas aktiera iemaņas ieguvuši teātŗu kursos, spēlējot kopā ar profesionāliem, un gadu skrejā spējuši pa reizei pacelties līdz profesionālam līmenim, piem., Lija Veikina, G. Klauss, Juris Freijs u.c.

5) Amatieŗi-pašdarbnieki.

6) Trimdā izglītotie profesionālie aktieŗi un režisori, kas darbojas uz svešzemju skatuvēm, kā I. Kants, Laila Robina, E. Ķipste, Baņuta Rubesa, Gunars Vērenieks, A. Blekte u.c. Šeit būtu jāierindo arī Laimonis Siliņš un Brigita Siliņa.

Man nav iespējams savāktos materiālus izvērtēt. Es varu tikai pastāstīt pa anekdotiskam notikumam, un tas arī ir viss. Arī šai ziņā mani ierobežo atvēlētā telpa.

Visvecākais aktieris Hausmaņa grāmatā ir Žanis Dulpiņš, dz. 1888.gadā, Liepājas un Jelgavas teātŗa aktieris, kuŗa ceļš nobeidzās Austrālijā. Kad es ar Žani iepazinos, viņam jau bija pāri astoņdesmit, bet vēl spēlēja Adelaides latviešu teātrī. Kopā ar sava dēla ģimeni un meitu viņš varēja sastādīt 6 cilvēku ansambli ar kuŗu nebūtu jākaunās nevienam amatieŗu teātrim. Ja nu esam sākuši runāt par Adelaides latviešu teātri, tad man jāpiēmin Henrijs Gelsens, kuŗa bērēs es dabūju tā izsmieties kā nekad. Henrijs pēc izcelsmes bija Baltijas vācietis - repatriants. Ja nemaldos, viņš bija dienējis kā virsnieks kādā vācu tanku vienībā, bet par savām kaŗa gaitām ar mani nekad netika runājis, lai gan par citām lietām viņam bija jocīgu stāstu bez gala. Tūlīt pēc kaŗa viņš pievienojās Lībekas DP varietē teātrim, un kopā ar vēl vienu Baltijas vācieti viņi uzstājās kā kuplejisti un komēdianti ar pašsacerētiem asprātīgiem, trāpīgiem skečiem vācu valodā (piem., DP Deutsch) par bēgļu jeb "dievputniņu" (D.P. jeb Displaced Persons) dzīvi.

Schoen war die Zeit wann uns Paketen gab, Es ist vorbei und das ist unser Grab, Schoen war die Zeit aber jetzt is es Schluss, Nie satt zu sein ist mein Genuss.

Skaists bij tas laiks, kad paciņas deva! Tas tagad cauri, tas mūsu kaps. Skaists bij tas laiks, bet beigas nu tam, Mans prieks - būt vienmēr izsalkušam! (I.G.)

Nezin kāpēc, viņi abi uzdevās par ungāriem, pat uzstājoties latviešu nometnēs, kas lika vienam otram pasmīnēt. Tā īsti par latvieti Henrijs kļuva tikai Adelaidē, kaut arī savu vācisko izcelsmi neslēpa.

1986.gadā Adelaides latviešu Kultūras dienu ietvaros vietējais teātris uzveda Brigaderes lugu Princese Gundega un Karalis Brusubārda un Māris Ubāns mūzikli Homo Novus, kuŗā piedalījās aktieri no Amerikas, Kanadas, Austrālijas, ieskaitot Apelu pāri, L. Veikinu, U. Nīci un mani. Mēs no Sidnejas Latviešu Teātŗa (SLT) bijām uzaicināti uzvest Kultūras dienās arī humoristiski-satīrisku uzvedumu Kaleidoskops. Es šim gadījumam biju uzrakstījis skeču, kur Gundega grib pamest Kultūras dienu lugu un iet spēlēt pie Ubāna un rezultātā saiet ar tēvu-karali ragos.

Gundega:

Kad tumsa gaismu nakti nomainīja,

Man Māris Ubāns sapnī parādījās

Un teica: "Gundega, Gundega, es tevi saucu,

No pašas Losas pie tevis braucu!"

Un vaigs tam mirdzēja tik bāli.

"Nāc spēlēt pie manis mūzikāli!"

Es teicu: "Māri, Māri, ko tu mani kūdī?

Dzirdēs kungs karalis, un tad būs s...!"

Mazliet tālāk, Karalis:

Es teikšu to, ko vakar neizšķīru:

Nu pietiek man to Kultūrdienu dzīru!

Ja Homo Novus neiedo tu špūri,

Tad sāksi sajust ķēnišķīgo dūri.

Saiva: Skat, cik skuķis stumjams, grūžams...

Gundega: Es Mārim uzticīga mūžam!

Es spēlēju skečā karali, un tā nu bija sagadījies, ka Brigaderes lugā karali spēlēja Henrijs. Es nebūt netiku Gelsenu apzināti kariķējis, bet Henrijs bija teicis: "Tas d---a Siliņš mani ir paķēris!" Mēs vairs nepaspējām šo lietu ar Henriju pārrunāt, jo divas dienas vēlāk viņš ņēma un nomira. Bēres. Kapličas priekštelpā kā pirmo es satieku Hermīni Valteri. Bez kādiem ievadiem Hermīne saka: "Viņš neizturēja tavu performanci" Tas bija tik negaidīti un nevietā, ka es sāku smiet un nevarēju vairs apstāties. Mans beidzamais jautrais mirklis kopā ar Henriju.

Spilgts raksturs bija Viliberts (Vilis) Štāls. Es viņu uzskatu par savu galveno skolotāju drāmas pamatos, un mēs palikām draudzīgi pat tad, kad viņš sāka plēsties ar Sidnejas latviešu biedrību un citiem teātŗa ļaudīm, ieskaitot manu tēvu, kas bija pedantisks un pilnīgs pretstats Vilim naudas lietās. Abi bija draugi vēl no Latvijas laikiem. Es Štālu laikam pirmo reiz redzēju Rīgā, Ķīnas vāzē. Mērbekas teātrī viņš spēlēja komiskus raksturus. Viņš vienmēr ar patiku atcerējās no Vācijas Almas Mačas vārdus: "Štāl, kā tu esi audzis!" Viņš bija liels daiļā dzīmuma cienītājs, un pie glāzītes mīlēja ar savām uzvarām iepazīstināt arī mūs. Lielisks piedzīvojumu, anekdošu stāstītājs. Vilis bija mākslinieks caur un cauri, bet nevarīgs praktiskā laukā. Viņš bija tas, kas pieprasīja, lai organizācijas aktieŗiem par uzstāšanos ārpus parastā teātŗa darba maksā. "Vai latviešu kurpnieks jums par brīvu labo kurpes?" bija viņa arguments. Un maksāja arī. (Gan tikai līdz Viļa aizbraukšanai). Viļa sapnis bija nodibināt profesioņālu teātri, kur aktieŗiem maksātu algu. To mēģināja jaundibinātais Austrālijas latviešu teātris, uz kuŗu pārgāja arī Štāls. Protams, ka tur nekas neiznāca, jo skatītāju bāze bija par mazu.

Bostonā man iznāca iepazīties ir ar Jāni Lejiņu, ir ar Reini Birzgali. Lejiņš bija pirmais profesionālais režisors, kas iestudēja kādu manu lugu, bet kad es viņu satiku Bostonā 1972. gadā viņš no teātŗa darba bija praktiski aizgājis un nodarbojās ar gleznošanu. Viņš bija vecs, ļoti patīkams kungs, bez mazākās iedomības. Man ir stāstīts, ka Lejiņa aiziešanai no teātŗa par iemeslu bijusi nesaprašanās ar Birzgali. Kāpēc - es nezinu. Birzgalim līdzi gāja reputācija par ilgu ļauna prāta turēšanu. Ja viņš sev vai Dailes teātrim saskatījis apvainojumu, īstu vai iedomātu, tad nekādas žēlastības nav bijis. Tā arī Elza Pūce bija kritusi nežēlastībā un vispār Birzgaļa atmiņu grāmatā nav pieminēta. Man personīgās attiecības ar Birzgali ir vienmēr bijušas loti labas. Latvijā es viņu kā aktieri neatceros redzējis. Es viņu pazinu kā tautas dziesmu illustrātoru Atpūtā. Viņš un tautas dziesma bija nešķirams lielums. Viņa zīmētais medus bija daudz garšīgāks par īsto. Kā es to zinu? Es to varēju sagaršot, skatoties vien. Pirmoreiz ar viņu iepazinos 1970to gadu sākumā. SLT bija nobeidzis turneju pa ASV un Kanadu, un es Jāņus sagaidīju latviešu ciematā Piesaulē. Es biju pie Birzgaļiem neapdomīgi izmuldējies, ka māku pļaut, un otrā rītā Reinis ar divām izkaptīm bija klāt. Bija saplīsis zāles pļāvējs, un laukums, uz kuŗa pulcēsies Jāņu bērni, bija jānovicina ar rokām. Trīs stundās nopļāvām arī. Pa pļaušanas laiku viņš mani pamatīgi iztaujāja, kādu treniņu drāmā es esmu saņēmis, par SLT un, kad bijām beiguši pļaut, tā starp citu izmeta: "Tas krievs tev bija labs!" (Es tiku spēlējis Ziemeļamerikas kaleidoskopā krievu profesoru, kas mēģina audzināt Daugavā voblas). Ticiet man, ja kaut kas nāca no Reiņa Birzgaļa, tad tas bija vairāk kā Triju Zvaigžņu ordenis! Es uz skatuves viņu redzēju tikai vienreiz, kad viņš jau bija pārcietis triekas lēkmi. Savā laikā viņš mani aicināja rakstīt feļetonus un dot viņam ilustrēt, bet kaut kā nesanāca. Birzgalis vienmēr bijis bezkompromisa pretkomūnists. "Es atgriezīšos Latvijā pa priekšdurvīm", viņš mēdza teikt. Liktenis bija lēmis citādi. Apstājās sirds.

Jānis Lejiņš beidzamos dzīves gadus uzturējās pie savas vecākās meitas Vašingtonā un atbrauca tikai vasarā uz Piesauli, kur viņam bija vasaras mājiņa. Tur viņš bija arī vasaru pirms savas nāves. Vēl nopeldējāmies kopā Piesaules ezerā. Viņš bija ļoti, ļoti vārgs. Es biju Nacionālajā teātri, kad no skatuves publiski paziņoja par viņa aiziešanu. Pasaule bija kļuvusi par vienu džentlmeni nabagāka.

Šķirstot grāmatu, acis apstājas pie rakstnieka Ģirta Salnāja. 1948. gads. Es biju iebraucis no angļu zonas Vircburgā uz sava drauga iesvētībām, un tur vienu dienu satikos ar Salnāju. Viņš jau ilgāku laiku bija pazudis prom no mājas un turpināja sekmīgi izvairīties no sievas, kas viņu mekiēja pa Vircburgas nometni jau vairākas dienas. Ģirts meklēja sev kompāniju un tādu atrada manā un mana drauga personā. Tas, ka mums vēl bija slapjš aiz ausim, Ģirtam nespēlēja nekādu lomu - viņam vajadzēja tikai audiences. Viņš arī nopirka par Knuta Lesiņa honorāra naudu vairākas pudeles vermuta. Un tad tie piedzīvojumu stāsti. "Ieeju tēva birojā (Salnājs sen. bija sūtnis), pieķeŗu vienai sekretārei, pieķeŗu otrai - visas rūc. Es prasu tēvam, kas tiem sieviešiem noticis? Šis atmet ar roku: "Eh, menstruācija..." Mēs šķirāmies tikai tad, kad naudas vairs nebija ne mums, ne Knutam Lesinam.

Es skatos uz sava radugabala Raimonda Kalniņa (vēlēkais Nacionālās Operas skatuves meistars) iesvētību bildi, ņemtu pie Gaujas pieturas punkta. Tur starp 20 cilvēkiem redzama operdziedoņu Žubišu. ģimene, vēlākais Operas dekorātors Kārlis Miezītis, Elza Siliņa (kas vēl nebija paguvusi appūčoties) un Lagzdiņu pāris - Ņina Melbārde un Kārlis Lagzdiņš. Man ir stāstīts, ka Lagzdiņi bijuši arī manu vecāku kāzās, bet es to nevaru ne noliegt, ne apstiprināt. Viņi dzīvoja kādas vasaras mana onkula mājās Mēnesdēlos. Vēlāk viņiem pašiem bija maza vasaras mājele Garezerā pie jūŗas. Bija tāds teiciens: Laverim (Laveri) sprogainais (Sproģi) kaķis (Kaķī) apēda Mēnesdēlam skābo (Skābi) karašu (Karašas). Skabi, Karašas, Mēnesdēli un Kaķi bija mūsmāju (Spāres) tiešie kaimiņi. Karašās trisdesmitajos gados dzīvoja pa vasaru un vēlāk pilnu laiku

Nacionālā teātŗa aktieŗi Konrāds Kvēps un Anniņa Kvēpa. Lagzdiņi jau toreiz bija pirmā lieluma zvaigznes, bet patikamākus cilvēkus būs grūti atrast. Toreiz jaunākā meita Andra vēl nebija ieradusies pasaulē. Ieviņa gan. Ieviņa runāja stiprā malēniešu izloksnē, ko bija piesavinājusies no Ņinas mātes. Man ir sacīts, ka Lagzdiņš nekad nesot deklamējis. Šodien Kārlis Lagzdiņš ir jau sen kā miris un Ņinai pāri astoņdesmit. Esmu ar viņu pāris reizes runājis pa telefonu. Elza Pūce man saka: "Varētu jau Ņinai šad tad piezvanīt, bet viņa mil gaŗi runāt. Jādomā par telefona rēkinu." Arī E. Pūces šodien vairs nav.

Es savu un E. Pūces sarunu pierakstīju kādus gadus atpakal. "Kas izšķīra pievērsties teātrim?" man pārprasa Elza. "Tas jau viss bija no bērna kājas. Eidis (Mārtiņš Eduards Siliņš) rīkoja izrādes, pa reizēm ar Kvēpa līdzdalību. Reiz viesojās Jūlija Skaidrīte kā Raudupiete. Kvēps iestudēja un pats spēlēja līdz. Mēģinājumi notika Karašās. Šie ar taksi atbrauca. Man ar iedeva lomiņu. Tur ir tāds skats bērēs, kur puisietis un divi meiteņi plosās. Puisis ķeŗ, un mums jāaizslēpjas aiz Raudupietes. Mēģinājumu šai ainai bija maz, bet izrādē mēs spēlējam ne pa jokam. Ļoti naturāli. Pēc cēliena beigām Jūlija Skaidrīte man pameta ar pirkstu un nolasija pirmo lekciju teātŗa mākslā. Viņa gandriz tika apgāzta! Tā nevar!!" Elza atceras, ka jājusi uz mēģinājumiem rudeni uz patālo Ādažu muižu. Bez sedliem. Tēvs apjozis zirgam segu. Starp citu, Elzas dzīmšanas gads ir 1910.g. Viņa savu isto vecumu slēpa, dzīmšanas dienas nesvinēja.

Man šķiet, ka es lielo primadonnu Lilliju Štengeli nekad neesmu redzējis uz skatuves. Vismaz neatceros. Toties esmu par viņu dzirdējis daudz stāstu. Es došu vārdu atkal E. Pūcei. Elza aizgājusi uz Zeltmata studiju, kas toreiz bijusi Dailes pagrabā, apciemot Zīlīti (Mildu Zīlavu). Augšā bijusi bufete ar diviem galdiem, viens no tiem aktieŗiem. Pie galda sēdējis arī Smiļģis, krietnās burās. lenākusi Štengele, arī pilnās zēģelēs, un teikusi: "Es būšu tava Dulcineja." Pudele ir bijusi Lilijas krusts. Elzas draudzene Mudīte dzīvojusi pie Štengeles īrētā istabā. Reiz Mudīte atsaukusi Elzu pie sevis. Nu būšot ko redzēt - Štengelei viesības. Caur stikla durvīm, kam bijis priekšā aizkars, varējušas redzēt Štengeles dzīvokli. Viesi vīreši vien - Lilijas brālis, Amtmanis-Briedītis, Smilģis u.c. Lilija, tikko pārbraukusi no Parizes, modelējusi jaunās kleitas, tad pārgājusi uz intimākām drēbēm. Visbeidzot modelēšot galveno apgērbu. Iznākusi no guļamistabas plika. Sajūsma.

- "Kas Milda Zīlava bija par skaistu sievieti", es saku Elzai. "Tu viņu vairs nepazītu", Elza atbild, "šodien viņa ir veca, salīkusi lauku večiņa". Un atkal paliek tik skumji. "Viņa bija loti tīkama, bet vienmēr viena un tā pati. Kad mēs par to runājām, viņa teica: "Visas manas lomas ir vienveidīgas ar savu pozitīvismu u.t.t." Bija luga - tulkojums, kuŗā viņai bija neliela loma - istabas meita - ko Zīlīte bija izveidojusi par ļoti interesantu, komisku raksturu. Es teicu: "Zīlīt, tagad tu man beigās apliecināji, ka esi laba aktrise." " Nākamam stāstam nav nekāda sakara ar teātri, bet es nevaru atturēties, to nepastāstijis. Zīlava bija precējusies ar komponistu, diriģentu Kārli Lietiņu. Viņš bijis prof. Jāzepa Vītola skolnieks. Tā nu reiz iznācis, ka Lietiņš nav parādijies kādu nedēlu vai vairāk konservātorijā, un saticies tualetē pie siles ar pašu profesoru. Vītols teicis: "Jā, Lietiņa kungs, kur arī cilvēki kādreiz nesastopas."

Es Kārli Veicu nekad personīgi nesatiku, mūsu saskarsme bija caur citiem cilvēkiem. E. Pūcei bija plāns, kā dabūt Veicu atpakaļ pie teātŗa: man viņai un Veicam bija jāuzraksta luga. Es par šo lietu nebiju jūsmīgs, un viss palika pārrunu plāksnē. (Vēl viena pasūtijuma luga, kas palika pārrunu plāksnē, bija domāta Ansim Tipānam. Draugi arī viņu gribēja atgriezt pie teātŗa. Ansis tūlīt pēc tam saslima.) Cik atceros, tad Veics tika aicināts iestudēt vienu no manām lugām (vairs neatceros, kuŗu), bet viņš izvēlējies kādu citu. Lugas izvēle visus bija pārsteigusi, bet galu galā viņš netika iestudējis ne vienu, ne otru. Veics ir bijis liels īpatnis. E. Pūcei ir bijusi studijas biedrene Šēfere, velna pilna. Veics tai laikā pasniedzis grimēšanu (ticis uzskatīts par grimēšanas lielmeistaru. Otrs tāds bijis R. Birzgalis, bet viņš Latvijā ar paidagoģiju nav nodarbojies). Šēfere uzrakstījusi Veicam mīlestības vēstuli, ko vispirms nolasījusi kursa biedriem priekšā. Saturs bijis tāds, ka viņa viņu ļoti mīl, bet, ka viņai šai dzīvē nav ne mazāko cerību, ka ar Veicu kas sanāks, bet cer, ka viņu iekaŗos aizmūža dzīvē. Atstājusi vēstuli studijā uz galda. Veics to izlasijis, un viņa sejā neesot pakustējies ne vaibsts.

Ar Pēteri Ozolu, kas savā laikā bija Dailes teātŗa direktors, es tikos Milvokos, SLT turnejas laikā. Mūsu tikšanās nokavējās, jo mūs Mineapolē aizturēja un nocēla no lidmašinas FBI (Federal Bureau of Investigation - Valsts izmeklēšanas birojs) uz aizdomu pamata, ka mēs vedam sev lidzi bumbu. I. Sveiļa un mans namatēvs bija P. Ozols. Man likās savādi, ka viss viesistabas galds bija noklāts ar grāmatām par Ed. Smiļģi. Jau pirmajās minūtēs atklājās, ka Smiļģis ar Ozolu ir asinsnaidnieki. Nākamās 3-4 studas Pēteris staigāja pa istabu ar paceltu galvu un pievērtām acim, un no viņa mutes nāca nepārtraukta vārdu plūsma, kas Smilģis ir bijis par draņķi. Uz mums viņš paskatijās tikai tad, kad bija jāparāda kāda bilde, Smiļģa pēcnāves maska u.t.t. (Pēc Ozola domām, Smiļģis izskatijās pēc sifilisa slimnieka). Es pēc stundas atvainojos, ka man vakarā izrāde un ka gribu nogulēties. Kad pamodos, es dzirdēju atkal tikai Ozola balsi. Imants sēdēja ierāvies dīvānā, saules brilles uz acīm un snauda. Jāsaka, ja cilvēks tā var nīst, tad tas ir ko vērts.

Es beigšu ar anekdotisku, bet patiesu notikumu Strādnieku teātrī. Pieci cilvēki sēž ap galdu, starp tiem aktrise Salduma. Pirmais gongs. Zālē nodziest gaisma. Pēc otrā gonga ies vaļā priekškars. Uzreiz Salduma prasa: "Kāds mans pirmais teksts?" Neviens neatbild. Pēc laiciņa kāda cita balss: "Kas šovakar iet pa lugu?" Tā bijusi Grota luga.

Ko lai vēl saka par šiem 260 svešumā izkaisītiem mūžiem? Pateicoties Viktoram Hausmanim, kaut kas paliks arī pēc mums, kad mēs visi būsim sastājušies Radītāja priekšā, tāpat kā es, tāpat kā tu, tāpat kā visi citi.

 

Uldis Siliņš

 

Daļa no Sidnejā, Austrālijā, mītošā drāmaturga Ulda Siliņa lugām un skečiem sakopoti krājumos Konservēts latviskums (1969), Letiņi nezudīs (1977), Kade pārnāksi, bālēliņ (1984).