Ruta Čaupova

MĀKSLINIEKU APSTĀKĻI LATVIJĀ

GRŪTĪBAS, KOPDARBA GRIBA, CERĪBAS

Vissvarīgākais māksliniekam ir viņa radošā brīvība. Arī Latvijā tieša varas virskundzība mākslas ceļu noteikšanā it kā vairs neiejaucas. Ikviena paša iniciatīvai pavērtās iespēju spraugas ir atraisījušas atzīstamu rosību un daudzveidību − gan mākslas darbu tapšanā, gan to pasniegumā. Tomēr pāri visam, ko mākslinieki dara, joprojām līdzīgi Dāmokla zobenam sveŗas izdzīvošanas grūtības un nospiedoši smagā nedrošība.

Tik mazā zemē kā Latvija mākslas darbu tirgus nevar būt un nekad nebūs tik plašs, lai nodrošinātu māksliniekiem iztikšanai nepieciešamos ienākumus. Komerciāližēšanās un salonizēšanās, kas parādās, notiek diezgan akli, bet saiknēm ar reālu pasūtījumu, darbu pārdošana reti dod gaidīto atspaidu. Gleznotāji, grafiķi, tēlnieki un citu vizuālo mākslu profesionāļi atšķirībā no rakstniekiem un mūziķiem nevar cerēt, ka līdzekļi, kuŗus viņi saskaņā ar Autortiesību likumu ir tiesīgi saņemt par darbu lietošanu vai reproducēšanu, varētu dot kaut cik manāmus ienākumus. Nav arī sociālo pabalstu. Kopš Latvijā ieviesta jaunā pensiju piešķiršanas kārtība, māksliniekiem, ja viņi nestrādā algotu darbu, pašiem jāmaksā sociālais nodoklis gandrīz pilnā apmērā pat tad, ja ilgstoši nav nekādu ienākumu. Ja to nedara, nesaņem nekādu sociālo palīdzību. Mākslinieki, dažādus maksājumus kārtojot, bieži tiek pielīdzināti uzņēmējiem pat tad, ja viņi nekādā komercdarbībā nav iesaistījušies. Sevišķi grūti klājas pensionāriem, viņi nevar nomaksāt darbnīcu īres, nespēj iegādāties materiālus.

Apstākļi visiem ir grūti, tomēr viena daļa mākslinieku no pirmajiem „Šoka terapijas” triecieniem vismaz daļēji jau attapušies. Daži pratuši sameklēt kādas citas, ārpus mākslas rodamas iespējas − mazajā biznesā, skolotāju darbā vai kur citur. Tomēr daudzi ar apbrīnojamu stoicismu mēģina izturēt nabadzības slogu un turpina nodoties radošajam darbam. Daudzi mākslinieki, māju saimniekiem atgūstot īpašumus, zaudējuši darbnīcas. Smagi dzīves un darba apstākļi ir pat mūsu izcilākajiem meistariem.

Noslāņošanās, kas notiek visā sabiedrībā, notiek arī mākslinieku vidē. Enerģiskākie apgūst menedžmenta metodes un meklē līdzekļus no dažādiem avotiem. Jaunās paaudzes avangardiskās tiecības un dažkārt arī kādus tradicionālās mākslas projektus, kā zināms, atbalsta Sorosa Mūsdienu mākslas centrs. Valsts līdzekļu atvēlējums vizuālās mākslas attīstībai − jaunu darbu radīšanai, izstāžu rīkošanai, katalogu izdošanai, stipendijām − līdz šim diemžēl ir bijis skopi niecīgs. To, ka Latvijā valsts kultūrpolitikas atbalsts jaunradei un profesionālās mākslas pastāvēšanai ir nepietiekams, atzinuši Eiropas Padomes eksperti. Līdz šim vienīgais reālais avots, kur, iesniedzot savus projektus, mākslinieki un mākslinieku organizācijas varēja cerēt uz daļēju finansiālu atbalstu, bija Kultūras ministrijas ikgadējais projektu konkurss. Tam atvēlētie 800.000 lati tika dalīti starp visām kultūras nozarēm. Cerības kaut ko saņemt bieži nepiepildījās. Tā piemēram, 1997. gadā no 315 pieteikumiem kaut kādu atbalstu saņēma tikai 108 projekti. Tas, ka lēmumi par piešķīrumiem tika paziņoti tikai vasaras sākumā, kavēja projektu plānošanu.

Cīnīdamies ar reizēm totālu līdzekļu trūkumu dzīvajām mākslas norisēm, pirms trim gadiem sākām interesēties par citu Eiropas zemju, jo īpaši par Igaunijas pieredzi, kur bija nodibināts un veiksmīgi darbojās iespaidīgs jaunrades procesu atbalstītājs − Valsts Kultūrkapitāla Fonds. Arī mēs Latvijā spriedām par šāda fonda izveidošanu. Šogad beidzot ir pieņemts likums „Par Valsts Kultūrkapitāla Fondu”. Tajā darbosies 7 nozaru padomes, ievēlētie eksperti četrreiz gadā izskatīs iesniegumus un lems par naudas piešķiršanu gan individuālo mākslinieku, gan radošo organizāciju projektiem. Ļoti gribas ticēt, ka jau nākamgad, kad šī fonda sākotnējam resursu apjomam klāt nāks likumā paredzētie 2 miljoni latu, varēsim daudz mērķtiecīgāk plānot un īstenot arī Mākslinieku savienības pasākumu programmas. Ceram, ka piešķīrumi no valsts puses ļaus plašāk nekā līdz šim piesaistīt arī iespējamo sponsoru un ārzemju fondu atbalstu.

Iezīmējot esošos apstākļus un iespējamos resursus, kas varētu veidot mums visiem labvēlīgāku darbošanās pamatu nākotnē, gribu uzsvērt, ka mākslinieki ir veikuši, arī turpmāk daudz ko darīs, dāvājot sabiedrībai un tautai brīvprātīgu sava darba un talantu ieguldījumu. Mākslinieku savienības (LMS) ikdienas rūpēs un darbos šo brīvas gribas devumu ik uz soļa sastopam.

Tā piemēram, LMS prezidenta Egila Rozenberga rosināti, mākslinieki piedalās talkās Zvārtavā, ir pašu spēkiem sakopuši LMS īpašumu − pili un skaisto apkārtni. Pagājušā vasarā Zvārtavā varējām sarīkot pirmo Starptautisko Baltijas un Ziemeļvalstu mākslas simpoziju. Zvārtava ar kluso lauku vidi un tuvo ezeru, ar valdzinošo pils architektūru un mākslinieku radošajam darbam piedāvātajām iespējām − labām krāsnīm keramiķu darbu apdedzināšanai − jau ir guvusi atsaucību gan Latvijā, gan ārzemju mākslinieku aprindās. Tie, kas Zvārtavā viesojušies, grib piedalīties arī turpmākajos simpozijos. Tieši Zvārtavā esam vislabāk sajutuši, ka vēlmi kopīgi darboties var modināt tad, ja ir redzams visiem nepieciešams, vērtīgs rezultāts.

 

Tajā grūtajā laikā, deviņdesmito gadu sākumā, kad sabruka Mākslas Fonds, kas nodrošināja finansējumu LMS darbībām, un arī nekādas valsts dotācijas nesaņēmām, likās, ka nespēsim uzturēt spēkā ikgadējo mākslas izstāžu tradīcijas. Mākslinieku savienība tomēr uzņēmās atbildību gan par Rudens izstāžu rīkošanu, gan par lietišķās mākslas un citu nozaru gadskārtējām izstādēm. Par telpu īri šīm izstādēm, vienojoties ar muzeju vadību, daži mākslinieki ziedo savus darbus. LMS cenšas sagādāt par to viņiem kaut vai simbolisku atlīdzību. Par žūrēšanas principiem gan ir bijuši diezgan nikni un kaismīgi strīdi. Tomēr visi, gan mākslinieki, gan skatītāji atzīst, ka lielās izstādes, kuŗās var redzēt mākslas attīstības kopainu, ir vajadzīgas.

Rosīgi darbojas divas LMS galerijas. Galeriju Mākslinieku namā Daugavmalā prasmīgi vada mākslas zinātniece Inese Baranovska. LMS biedriem par telpu īri nav jāmaksā. Inese Baranovska kā kuratore ir veidojusi arī vairākas veiksmīgas latviešu mākslas izstādes ārzemēs − pagājušā gadā panākumus guva gan izstādes Strasburgā un Dāņu namā Parīzē, ir bijušas izstādes Tallinā, Londonā. Arī prestižā Rīgas galerija Aspazijas bulvārī īsteno ar Mākslinieku savienību saskaņotu izstāžu polītiku.

Viens no LMS atbildīgākajiem pienākumiem ir tai piederošās mākslas darbu kolekcijas glabāšana un aprūpēšana. Tā ir īstena nacionālā bagātība, muzeju krājumiem līdzvērtīga kolekcija ar 16.100 visu nozaŗu mākslas darbiem, kuŗus agrāk iepirka Mākslas Fonds. Neskaitāmas reizes esam mēģinājuši panākt, lai šo vērtību pienācīga glabāšanai un parādīšanai tiktu izveidots Mūsdienu mākslas muzejs, bet atbalstu neesam saņēmuši. Kolekcija ir sakārtota, reizēm darbus var skatīt LMS Galerijas rīkotajās izstādēs, diemžēl tās pārraudzīšanai varam algot tikai vienu darbinieci. Nekāda zinātniska, īsti mūzejiska aprūpe bez lielāku līdzekļu ieguldījuma nav iespējama.

Līdztekus pienākumam gādāt par kolekciju un tām darbībām, kuras LMS veic mākslas izplatības un sadarbības saikņu nodrošināšanā, pats svarīgākais uzdevums protams ir mākslinieku tiesību aizstāvība. Profesionālās organizācijas dotās izziņas un atbalsta vēstules ir nepieciešamas visdažādākajās vietās un situācijās, gan darbnīcu un īpašuma lietas kārtojot, gan muitā, darbus uz ārzemju izstādēm vedot.

Svarīgākos juridisko un ar valsts institūcijām saistītos jautājumus, kas attiecas uz visām radošajām profesijām, mēģinām virzīt un risināt caur Radošo Savienību Padomi, kur kopā sanāk visu deviņu radošo savienību, jaunveidoto mākslinieku organizāciju un arī zinātnieku pārstāvji. Tā ir radošo organizāciju apvienība, kuŗai ar likumu noteikts uzdevums aizstāvēt radošo profesiju pārstāvjus. Tiekoties ar valdības vadītājiem, ministriem, sadarbojoties ar Saeimas komisijām ir izdevies panākt dažus māksliniekiem labvēlīgākus labojumus likumos, piemēram, par darbnīcu privatizāciju un mākslinieku tiesībām uz neapliekamo minimumu maksājot ienākumu nodokli.

Jāsaka, ka Latvijas mainīgajos apstākļos dialoga attiecības ar varas turētājiem ir sarežģīts un lēns process, neko nevar panākt tūlītēji. Tikko esam vajadzības un problēmas izskaidrojuši un kādu vienošanos sasnieguši, nāk jauna valdība, ir citi ministri, kuŗi bieži vien ignorē un atceļ iepriekš pieņemtos lēmumus.

Mākslinieku tiesību jautājumu skatīšanā un svarīgu informāciju un atbalstu dod sadarbība ar starptautiskajām mākslinieku organizācijām. Regulāras ir saiknes ar Eiropas mākslinieku padomi, kas pārstāv 24 valstu visu nozaru radošās profesijas, ar Starptautisko Mākslas asociāciju (UNESCO). Zinot, kādi ir mākslinieku apstākļi citās zemēs, kādas tiesības viņi bauda un aizstāv, varam skaidrāk apzināties, kādi jautājumi jākārto, lai varētu nostiprināt mākslinieku statusu arī Latvijā. Eiropas padome un UNESCO institūcijas ir devušas mums iespēju pēdējo gadu laikā piedalīties daudzās starptautiskās konferencēs un apspriedēs par kultūrpolitiku un mākslinieku tiesībām. Šādās sanāksmēs nodibinātie kontakti nes augļus arī praktiskā sadarbībā.

Mākslinieku savienība šajā sakaru lokā darbojas kā informācijas centrs, saņemam ziņas par simpozijiem, starptautiskām izstādēm, šos ziņojumus regulāri publicējam presē. Piedaloties lielajos starpvalstu projektos, LMS kārto nepieciešamo dokumentāciju, palīdz nosūtīt darbus. Esam centušies uzturēt sadarbību arī ar latviešu mākslinieku apvienībām ASV, Austrālijā, Zviedrijā un citās valstīs. Esam gandarīti, ka vairāki ārzemēs dzīvojošies mākslinieki kļuvuši par LMS biedriem. Gribam cerēt, ka nākotnē, kad mūsu apstākļi uzlabosies, sadarbība būs ciešāka un to būs vieglāk īstenot. Pēdējo gadu laikā radošās organizācijas ir sazarojušās. LMS ar tajā šobrīd esošajiem 1258 biedriem pārstāv vizuālo mākslinieku kopīgas lietas. Lai labāk un elastīgāk varētu darboties savas nozares veicināšanā, vai arī lai apvienotu tos māksliniekus, kuŗi dzīvo Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē un citās tālākās vietās, LMS biedri ir nodibinājuši vairākas jaunas organizācijas, asociācijas, kopas. Tās darbojas patstāvīgi un uztur arī saiknes ar LMS. Jaunradītās mākslinieku apvienības pašas atrod sponsorus, sadarbojas ar pašvaldībām, veido starptautiskos sakarus. Tekstilmākslinieku asociācija, ko vada Aija Baumane, šogad sarīkoja iespaidīgu tekstilmākslas izstādi mūsu Valsts Prezidenta vizītes laikā Romā, izdeva grāmatu par Latvijas tekstilmākslu, rosīgi darbojas Latvijas Tēlnieku centrs, kuŗu tagad vada Ģirts Burvis. Mākslas dienās ievērību guva impozantais koktēlniecības simpozijs Vecrīgā, ar konkursiem un izstādēm tēlnieki mēģina piesaistīt sabiedrības uzmanību skulptūrām kā vides objektiem. Keramiķu radošā asociācija „Logs” rīko starptautiskus simpozijus un ar pašvaldības atbalstu veido aizsākumu Keramikas centram Maskavas ielā, bijušās Kuzņecova porcelāna fabrikas territorijā. Mākslas akadēmijas profesori ir apvienojušies Starptautiskā asociācijā B13, viņi atbalsta studentu ienākšanu mākslā. Mākslinieku organizācijas un kopas darbojas Liepājā, Ventspilī, Talsos, Madonā, Jūrmalā, Cēsīs, Valmierā, Limbažos un citās vietās. Šajā uzskaitījumā neesmu minējusi visus jaunos grupējumus, to veidošanās turpinās. Šos biedrošanās centienus neviens nebīda un neietekmē, noteicoša ir pašu mākslinieku kopdarbošanās griba, viņu brīva izvēle. Ir gan arī tādas nozares, kuŗās līderi, kas spētu kopīgi darāmās lietas virzīt, nav parādījušies. Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, pastāv diezgan krasa atsvešināšanās un pat konfrontācija starp tiem, kuŗi rod apliecinājumu modernās mākslas − instalāciju, akciju, multimediālo līdzekļu un citu alternatīvo meklējumu diapazonā no vienas puses −, un tiem, kas grupējas ap SMMC un tradicionālo mākslas formu aizstāvjiem. Gan vieni, gan otri reizēm kategoriski noniecina pretējā spārna veikumus un darbības. Viedokļu sadursmēs dažkārt kāds nievājošs izteikums vai vērtējums pavēršas arī pret Mākslinieku savienību, gan no vienas, gan no otras puses. Zināma atšķirtība un pat neuzticēšanās starp centriem ap kuŗiem mākslinieki darbojas, dažbrīd parādās attiecību zemstrāvojumos. Tomēr sadarbības pavedieni tā vai citādi savijas. Pagājušajā gadā LMS iestājās 32 jauni biedri. Jebkuŗš mākslinieks, jauns vai vecs, avangardists vai tradicionālists, Latvijā dzīvojošs vai no ārzemēm iebraucis, ja viņam jāmeklē kāds padoms, informācija, vai nepieciešama viņa interešu aizstāvība, lietas valsts iestādēs kārtojot, var nākt un izmantot iespējamo savas profesionālās organizācijas atbalstu. Ir gandarījums, ja izdodas palīdzēt.

Var piebilst, ka visai līdzīgi radošās savienības darbojas arī mūsu kaimiņzemēs Igaunijā un Lietuvā. Tur mākslinieki tomēr saņem krietni dāsnāku valsts pretimnākšanu un atbalstu, kas izpaužas gan subsīdiju piešķīrumos, gan nodokļu atlaidēs, gan nododot radošajām savienībām īpašumā to uzturēšanai nepieciešamās ēkas. Mākslas Fonda sistēma tur nav sagrauta, tā kalpo mākslinieku vajadzībām un dod arī kādus ienākumus. Ir zināms, ka Igaunijas MS saņēmusi prāvu finansējumu savām programmām no Tallinas pilsētas budžeta. Arī visās Skandināvijas valstīs, Anglijā, Īrijā, Vācijā, Austrijā un daudzās citās Eiropas zemēs mākslinieku organizācijas saņem subsīdijas savām darbībām − žurnālu izdošanai, starptautisko sakaru uzturēšanai un citām vajadzībām. Mēs ceram, ka arī Latvijā attieksme pret mākslinieku tiesībām un mākslinieku organizāciju darbībām uzlabosies, paveŗot plašākas iespējas visdažādākiem darbošanās veidiem un projektiem, kā arī tam, lai LMS varētu labāk veikt arodbiedrībai radniecīgu mākslinieku tiesību aizstāvību.

 

Mākslas zinātņu doktore Ruta Čaupova ir Latvijas Mākslinieku savienības viceprezidente un Latvijas Radošo savienību padomes priekšsēdētāja.