JG215 DAŽOS VĀRDOS

Igaunijas prezidenta pilī Kadriorgā atrodas priekškaŗa valsts prezidentu krūšutēli un arī leģendārā diplomāta, trimdinieka Ernsta Jāksona (Jaakson). Neviena cita. Šogad, 14. septembrī viņš apglabāts Ņujorkā, sabijis diplomātiskajā dienestā 79 gadus (kopš 1919. gada) − sākumā kā Igaunijas sūtņa tulks Rīgā, tad (pirms un pēc krievu okupācijas) Igaunijas konsuls ASV, vēlāk Igaunijas sūtnis gan Vašingtonā, gan Apvienoto Nāciju Organizācijā. Kad pirms vairākiem gadiem Jāksons publicē savus memuārus, daļa lasītāju ir vīlušies, jo viņš tur nepriegriež gandrīz nekādu vērību savai personībai, koncentrējoties vai vienīgi uz sevis piedzīvotajām drāmatiskajām vēsturiskajām norisēm, kam sakars ar Baltijas valstīm. Vienmēr diži un pašaizliedzīgi nostādīdams savas valsts un tautas intereses pāri savām personiskajām interesēm, Vašingtonas diplomātiskā korpusa acīs viņš kļūst par simbolu, par „Mr. Estonia”, par „Igaunijas sirdsapziņu”. Baltiešu diplomātiem, strādājot kopīgi neatkarības atgūšanas laikā, prezidenti, ārlietu un premjerministri vienmēr un visvairāk uzklausa tieši šo plašām zināšanām apveltīto cilvēku, kuŗa izsmalcinātā gara kultūra ir savienota ar personību, kas izstaro īstu humanitāti. Viņš nostājas blakus tiem cilvēkiem kuŗus mēs saucam par „cilvēces rotu”.

(re)

1998. g. 26. jūlijā pagāja 135 gadi kopš komponista Jāzepa Vītola dzimšanas dienas. Diezin vai cienījamais komponists savā dzīves laikā piedzīvoja tādu gandarījumu, kāds tam būtu bijis, piedaloties 1998. gada dziesmu svētku noslēguma koncertā Rīgā. Tajā neatskanēja mūsu tautas himna, bet svētku pacilājums kulminējās Vītola (Ausekļa) „Gaismas pilī”, pie kuŗas pirmajām taktīm pārtrūka tērgāšana un desu ēšana, bet klausītāji piecēlās un dziesmu noklausījās stāvot bijīgā, aizkustinājuma pilnā klusumā.

(bs)

Benjamiņa Jēgera piecsējumu Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfijā aplūkots laikaposms no 1940. gada 17. jūnija, kad sarkanarmija iebrūk Latvijā, līdz 1991. gada 21. augustam, kad Latvijas republikas Augstākā Padome nolemj noteikt, ka Latvija ir atkal neatkarīga, demokrātiska republika. Tagad šim monumentālajam darbam pievienojas Rīgā publicētais bibliogrāfiskais rādītājs Latviešu grāmata ārzemēs 1920-1940 ar trim nodaļām: pirmajā − latviešu grāmatas Padomju Savienībā, otrajā − citās valstīs, bet trešajā ievietoti seši palīgrādītāji.

Arī šogad Raiņa Literatūras un mākslas muzeja paspārnē notiek piemiņas pasākums, veltīts Austrai Skujiņai (1909-1932), bet apgāds „Daugava” laiž klajā viņas līdz šim nepublicētu dzejoļu un prozas grāmatu Es neprotu glāstīt...

Matīsam Kaudzītem (1848-1926) atklāts piemiņas akmens, kas ņemts no nodegušās Vecpiebalgas baznīcas, zem ozola, kuŗu rakstnieks pats stādīja pirms 74 gadiem.

Pēc vairāk nekā 53 trimdā aizvadītiem gadiem no Stokholmas Latvijā atgriežas mūsu tautas traģiskā likteņa apdzejotājs Andrejs Eglītis (dz. 1912), kam ar premjera Guntara Krasta atbalstu piešķirts dzīvoklis Rīgā, Tērbatas ielā.

(re)

„Bet krietno vīru krietnie darbi nav aizmirsti, tie viņu pēcnācējiem ir labs mantojums, liela bagātība vēlākām audzēm.” Šie Zīraka gudrības grāmatas vārdi labi attiecināmi arī uz rakstu krājumu Viņš necīnījās pasaulīgi, ko archibīskapa Arnolda Lūša (1908-1993) piemiņai izdevis LELBA’s apgāds 1997. gadā, prāvesta Artūra Liepkalna redakcijā. A. Lūša personību un viņa „krietnos darbus” savos atmiņu rakstos sirsnīgi un iejūtīgi atceras gan viņa ģimenes locekļi un tuvinieki, gan līdzstrādnieki baznīcas un mazpulka darbā, gan daudzi citi ar kuŗiem krustojušās dzīves gaitas. Iekļauti arī paraugi no Lūša literārās darbības, ieskaitot dzeju, atmiņu tēlojumus, domu graudus, sprediķus un gana rakstus, kā arī darbu bibliogrāfija, rokraksta paraugi un dažu zīmīgu dokumentu kopijas. Mūsu redzamais garīdznieks bija arī dedzīgs patriots ar īpaši lielu rūpi par latviešu valodas kopšanu un saglabāšanu, jo. ‘Tauta, kuŗa ir pazaudējusi savu valodu, ir padota iznīcībai!”

(bs)

Latvijas apciemojumā pētot grāmatnīcu skatlogus Rīgā un citās pilsētās acīs duras lielais tulkotās daiļliteratūras grāmatu skaits, kur pārsvarā diemžēl ir mazvērtīgas lubu literatūras paraugi un daudz tā saukto „trilleru”. Angļu valodas pratējs noprot, ka „trilleris” ir pārnesums no šausmu romāna apzīmējuma „thriller”, kas lasītājam sola uzdzīt šermuļus pār kauliem. Jau sen ir gribējies iebilst pret šāda apzīmējuma piemērotību, jo „trilleris” patiesībā ir mūzikas termins, citiem vārdiem − melismu veids, melodisks izrotājums, ko veido diatoniskās un chromatiskās skaņurindas divu blakusskaņu ātra, nepārtraukta mija. (Mūzikas leksikons. Rīga, 1990.) Līdzīgi to definē arī Latviešu literārās valodas vārdnīca. Katram, kas pamatskolā iepazinies ar elementārām mūzikas teorijas zināšanām, jēdziens „trilleris” liek domāt par kaut ko vieglu, gaisīgu, rotaļīgu. Vai augstāk minētajiem tirpulīgajiem baismu romāniem nevajadzētu izgudrot piemērotāku žanra apzīmējumu?

(bs)

Šogad paiet 130 gadu kopš Rīgas Latviešu biedrības namā notika pirmā latviešu teātŗa izrāde, kaut arī luga bija tulkojums no dāņu valodas, proti: A.J. Stendera lokalizētā joku spēle Žūpu Bērtulis (pēc dāņu rakstnieka L. Holberga komēdijas Kalna Jepe). Dīvaini, ka vēl šobaltdien uz Rīgas skatuvēm izrāda vairāk tulkotas lugas (dažkārt pat apšaubāmas kvalitātes) nekā oriģināllugas.

(bs)

Somi pirms jau apm. pusotra gadsimta mudina folkloristus ķerties pie līvu kultūras vēstures apkopošanas, un ar viņu palīdzību tiek uzsākta līvu avīzes un pirmās grāmatas izdošana. Krietns skaits somu, arī igauņu, šogad piedalās savu somugru brāļu līvu svētkos Mazirbē 1. augustā. Viņu vidū ir arī Somijas prezidents Marti Ahtisari. Par to, ka Latvija ir ne tikai ezeru, bet arī pilskalnu zeme, varēja pārliecināties septembŗa pirmajā pusē Aizkrauklē, kur notika pilskalniem veltītas Eiropas kultūras mantojuma dienas.

(re)

Latvijas Nacionālais teātris ielīgo vasaru ar Skroderdienām Silmačos. Tā tas jau daudzus gadus bijis, un publika sagaida, ka tā jābūt, pati nākdama straumēm kā senāk jāņubērni un teātŗa namu piepildīdama. Gluži tāpat ir arī 1998. gada jūnija siltā vakarā. Iestudējumam jau kādi pieci gadi uz pleciem − tā būs panākumu pazīme. Tiktāl viss labi, bet nu nākas vilties, jo nesagatavotu skatītāju spēcīgi pārsteidz izrādes pārliekais vecmodīgums un butaforiskais ietērps. Lai nesaka, ka tas ir tautiskā garā. Pret tādām valodām der Nacionālā teātŗa kādreizējā direktora Jāņa Grīna vārdi, viegli pārformulēti: „Latviskais nav butaforisks, un butaforiskais nav latvisks.” Ka tautisko garu var uz skatuves izteikt citā daudz saturīgākā veidā, to Edmunds Freibergs bez tam pats nesen rādījis savā Zaļās zemes inscenējumā.

Kopumā var Nacionālajam teātrim novēlēt kādu laiku no Skroderdienām atturēties un tad − varbūt uz Rīgas svētkiem 2001. gadā − atgriezties pie tām svaigā tvērienā, ar jaunu skatuves ietērpu un ar jaunu mūziku. Rūdolfs Blaumanis un visu paaudžu skatītāji to ir pelnījuši.

P.S. Patīkami ievērot, ka programmā anonimi ievietotais, itin pamatīgais satura atstāstījums angļu valodā ir īsti angliski rakstīts, bet kāpēc nosaukumu Skroderdienas Silmačos lai būtu jāraksturo kā „a rather awkward title”? No latviešu viedokļa taču nē.

(ml)

Jau sesto gadu Siguldā notiek opersvētki, kuŗus gandrīz vai vienpatīgi rīko Siguldas ārsts Dainis Kalns. Šogad Verdi pilnskanīgais Trubadūrs Galvenajā lomā ķīniešu tenors Dengs, kurš esot uzstājies arī Metropolitēna operā. Leonoru iejūtīgi dziedāja Inese Galante, bet grāfu di Lūnu − Maikls Dīns, kas pērn apbūra klātesošos dziedot Rigoleto. Di Lūna sardzes priekšnieks − jaunais bass Krišjānis Norvelis. Stellāri dziedātāji, lieliskais Nacionālās operas koris un orķestris! Diemžēl Denga balsij nebija plūduma dziedot pirmo āriju aiz skatuves, bet trubadūra Manriko spožākajā ārijā, kur, zobenu rokā, viņš dodas glābt savu sagūstīto māti Azučēnu (Krievijas meco Olga Terjusnova, kas gan izskatījās vairāk pēc raganas), Denga augstie toņi „nolūza”. Pret lieliski dziedošo Inesi Galanti viņš izklausījās gaužām vārgs. Vēlāk sakarā ar Denga „balss lūzumu” uzvirmoja nepatīkams skandāls. Ķīniešu viestenors norādīja, ka tas noticis izrādē izmantoto dūmu dēļ.

Atklāšanas koncerta „nagla” neapšaubāmi bija talantīgais mecosoprāns − Mūzikas akadēmijas studente Elīna Garanča, kam var droši pareģot pasaules klasi. Jauna, izskatīga, samtainu balsi. Gala koncertā visus apbūra Inga Kalna ar spožo balsi, redzamo dziedāšanas prieku un nepārspējamo šarmu.

(ls)

1996. gadā neliela izdevniecība (Falcon Press) ASV Montanas štatā laiž klajā Jāņa (John) Puķītes sarakstīto rokasgrāmatu govju vērotājiem jeb ķīķerētājiem − A Field Guide to Cows: How to ldentify and Appreciate America’s 52 Breeds ($11,95), ko šogad ievērojami lielākā metienā pārpublicē starptautiski pazīstamais apgāds Penguin Books. Bagātīgajā illustrativā materiālā var atrast arī vienu „retu” mūsu govi − Latvijas zilo. Cīniņā par govslopu emancipāciju autors vārdo lasītāju nevērtēt govis tikai atkarībā no iespējas gūt praktisku labumu vai peļņu, bet pievērst uzmanību arī viņu pievilcībai un skaistumam. Daudzas, lūk, esot pat brīnumdaiļas. Ar Minesotas Universitāti (University of Minnesota) saistītais bioķīmiķis cer sagaidīt to dienu, kad uz viena līmeņa ar putnu mīļotājiem jeb ķīķerētājiem (bird watchers) nostāsies arī govju ķīķerētāji, kuŗiem jau tagad viņš dod padomu, kā ģērbties, ko ņemt līdzi utt, utjpr. govju ķīķerēšanas sesijās vai sirojumos. Bez ragalopu suminātajiem īpašības vārdiem, grāmatā var atrast ņugu ņugām informācijas, bez kuŗas grūti iztikt, piem.: globālais govju šķirņu skaits ir 920, Mikelandželo vienā savā šedevrā atainojis Čianīno sugas daiļnieci, diennaktī govs caurmērā noguļas un atkal pieceļas 14 reizes, bet gadā saražo 10 tonnas ekskrementu, 1930. gadā govs pirmoreiz tika slaukta lidojošā lidmašīnā, bet ASV bumbvedējs, no kura 1945. gadā tika nomesta atombumba virs Hirošimas, bija nosaukts pilota Paula Tibbeta mātei piederošas govs vārdā − Enola Gej (Gay). Līdz šim pārdoti vairāk nekā 50 000 govju ķīķerētāju rokasgrāmatas eksemplāru, un ne jau niecīgu „praktisku labumu” ieguvušais autors, kā mēdz teikt amerikāņi, čāpo uz banku ar smaidu uz lūpām. Puķīte visnotaļ vāc materiālus nākošajai rokasgrāmatai − šoreiz varbūtējiem cūku ķīķerētājiem (pig watchers).

(re)