Jaunā Gaita nr. 215, decembris 1998
 Folkloras zinātņu doktors Guntis Šmidchens Arizonas Valsts universitātē, 1998. gada pavasarī. Foto: Rolfs Ekmanis |
INTERVIJA AR GUNTI ŠMIDCHENU
Rolfs Ekmanis: Skandināvu Zinātņu apvienības (Society for the Advancement of Scandinavian Study) konferencē Arizonas Valsts universitātē aprīļa beigās un maija sākumā Tava ļoti saistošā referāta nosaukums bija Baltiešu Dziesmotā revolūcija pēc 1991. gada. Kādēļ izvēlējies šādu tematu?
Guntis Šmidchens: Igauņu izcelsmes angliete Klēra Tomsone jau 1990. gada vasarā igauņu dziesmusvētkos skumji rakstīja, ka Dziesmotā revolūcija beigusies, ka viņas naivo cerību redzēt neatkarības kustības augstāko vilni šajos svētkos bijis jāatvieto ar atziņu, ka Baltijā pamazām atgriezusies normalitāte. Līdzīgus vārdus dzirdēju arī 1997. gada vasarā Baltijā no pašiem baltiešiem, proti: tā laika dziesmoto, eiforisko vienotību šodien atvietojusi šķelšanās, korupcija un brīvā tirgus barbariskā nevienlīdzība. Man pašam tomēr liekas, kaut arī dažādi apstākļi ir mainījušies, dziedāšanas tradicija Baltijā nav apsīkusi.
Pirms 1991. gada, pētīdams Dziesmotās revolūcijas vēsturi, mazāk uzmanības pievērsu lielajiem simttūkstoš dalībnieku mītiņiem, bet vairāk atsevišķiem dziedātājiem, kas bija šīs masu kustības centrā. 1997. gada vasarā atgriezos pie tiem pašiem dziedātājiem un atklāju − bez kāda pārsteiguma − ka tie paši dziedātāji vēl joprojām dzied, ka Dziesmotā revolūcija gājusi dziļumā, bet ne zudībā.
Angliski iznāk laba semantiska spēle ar vārdu revolution, kas nozīmē gan revolūciju, gan arī pagriezienu, griešanos, rotāciju. Baltieši arvien atgriežas pie savām dziesmām kā pie pašatklāsmes avota. Tā tas noticis jau turpat pusotru gadsimtu dziesmu svētkos, tā tas turpinās jau trešo gadu desmitu folkloras kustībā. Tā tas bija gan 1988. gada Baltikā, gan 1990. gada dziesmu svētkos, gan arī 1997. gada vasaras Baltikas festivālā Rīgā.
Ar šādu domu un vārdu spēli gribēju mazliet oponēt Dziesmotās revolūcijas apraudātajiem.
R.E.: Arī savā augsti novērtētajā doktora disertācijā Baltijas mūzika: Folkloras kustība Lietuvā, Latvijā un Igaunijā 1968.-1991. g. (A Baltic Music: The Folklore Movement in Lithuania, Latvia and Estonia, 1968-1991), ko 1996. gadā aizstāvēji Indiānas Universitātē (Indiana University), kas ir arī mana Alma mater, Tu pievērsies folkloras kustībām toreiz Maskavas impērijā iekļautajās Baltijas republikās. Cik nozīmīgas bija šīs kustības ceļā uz neatkarības atjaunošanu?
G.Š.: Meklēdams Dziesmotās revolūcijas tīrās labestīgās un nevardarbīgās tautas mīlestības un pašlepnuma saknes, lasīju Vizmas Belševicas 1986. gadā sarakstīto dzejoli Baltais pavediens par tumšajiem TEV NEBŪS laikiem, kad Jāņos pie riepu ugunskuriem sīvo kaunu slīcināja sīvā glāzēs,
Bet tumšos laukos Skandinieki iet (..)
Un dainas taka zvaigžņu rasā paliek.
Pa melniem laukiem − sīciņš pavediens.Šodien, kaut pagājuši tikai desmit gadu, grūti atšifrēt, par ko latvieši domāja agrīnajos atmodas gados. Man pašam liekas, ka paši pirmie Dziesmotās revolūcijas asniņi dīga folkloras kustībā jau 1985. gadā. Tā laika presē tika aprakstīti (un arī asi nosodīti) dažādi neoficiāli Krišjāņa Barona piemiņas sarīkojumi, kuŗus vadīja folkloras kopas.
Jāpiemin arī 1988. gada Baltika, kur pirmoreiz padomju okupācijas laikos pa Rīgas ielām oficiālā gājienā triju Baltijas valstu karogus nesa tieši folkloras ansambļu vadītāji.[*] Šie pirmie publikas priekšā spertie soļi − atklāti savas tautas un valsts apliecinājumi un padomju pašcenzūras lūzuma punkti − man šķiet vissvarīgākie Baltijas tautu nesenajā vēsturē. Folkloras kustība neradās pēkšņi. Tā auga, kļuva neatkarīga no padomju kultūras prasībām un gāja plašumā jau septiņdesmitajos gados.
 Skandinieki. Kreisā pusē Dainis un Helmi Stalti, 1986. gadā. |
R.E.: Kā tu iedalīji savu opus magnum?
G.Š.: Ievadā iztirzāju dažādas folklorisma definīcijas, par kuŗām tika plaši spriests starptautiskā folkloristikā septiņdesmitajos gados.
Nākošajā nodaļā aprakstīju Baltijas nacionālās dziedāšanas tradicijas un tautas dzejas atjaunošanas centienus no vācu romantisma filozofa Johanna Gotfrīda Herdera laikiem līdz mūsdienām. Herders ar savu plaši pazīstamo 1778.-1779. g. izdoto tautasdziesmu krājumu nostiprināja divas domas, kam vēlākajā tautas atmodas laikmetā bija spēcīga atbalss: 1) tautasdziesmas ir vērtība, kas jāsaudzē un jākopj, ne tikvien pašas tautas, bet arī visas cilvēces labad, 2) tautasdziesmas ir arī ierocis, ar kuŗu tauta var cīnīties par savām tiesībām. Šie vadmotīvi vispirms atbalsojās kā vācbaltu, tā arī latviešu, leišu un igauņu folkloras pētnieku rakstos, pēcāk tautiskās literatūras pirmsākumos − it īpaši nacionālos eposos − un arī pagājušajā gadsimtā dibinātajās dziesmusvētku tradicijas.
Tālāk sīkāk izsekoju jaunāko laiku folkloras kustības rašanās un augšanas ceļiem padomju laikos. Folkloras kustība izauga pretstatā valsts diktētajai padomju kultūrai. Tā pretojās arī padomju laiku dziesmusvētku tradicijai, kam pēdējos gados arvien vairāk tika uzspiesta valsts polītika.
Pēc tam aprakstīju un salīdzināju trīs vadošo folkloras ansambļu vēsturi un šo ansambļu vadītāju biogrāfijas. Centos etnogrāfiski aprakstīt ne tikvien to, ko un kā šīs kopas dziedājušas uz skatuves, bet arī to, kā risinājās un risinās kopu dzīve iknedēļas mēģinājumos. Nācu pie samērā vienkāršā slēdziena, ka kopas atkarīgas no to vadītājiem un ka jāpētī arī pārdzīvojumi un atklāsmes, kas šos vadītājus jeb, lietojot kāda zviedru folklorista terminoloģiju, aktīvos tradiciju turpinātājus, novedusi tautasdziesmu ceļos.
R.E.: Kuŗām folkloras grupām Latvijā Tu piedēvētu vissvarīgāko lomu lielo lūzumu laikā astoņdesmitajos un deviņdesmito gadu pašā sākumā?
G.Š: Skandiniekiem. Nevienas citas līdzīgas kopas Latvijā nav bijis.
R.E.: Un Lietuvā? Igaunijā?
G.Š: Lietuvā bija vismaz trīs svarīgi ansambļi: Sadauja, kas dzima sešdesmito gadu beigās ar vadītāju Emiliju Zaukaiti-Kuzavinieni, kuŗa bija atgriezusies no Sibirijas izsūtījuma. Sadauja ieguva līdzīgu simbolisku nozīmi Skandiniekiem Latvijā. Tā bija kopa, kas nepakļāvās valsts prasībām. Citu kopu dibināja Povils Mataitis. Tā kļuva par pirmo un vienīgo Baltijas profesionālo folkloras ansambli septiņdesmito gadu sākumā. Tā kā šis ansamblis ieguva oficiālu atzīšanu Lietuvas PSR Kultūras ministrijā, drīkstēja rasties un turpināt darbību arī citi līdzīgi ansambļi. Trešais manās domās visnozīmīgākais folkloras ansamblis bija Viļņas Universitātes studentu kopa Ratilio. Caur šo skolu gāja daudzi simti lietuviešu jauniešu, kas etnogrāfisko dziedāšanu iznēsāja pa visu Lietuvu. Astoņdesmito gadu vidū Lietuvā bija ap tūkstoš folkloras un etnogrāfisko ansambļu.
Igaunijas brīvdabas mūzejā sešdesmito gadu beigās dibināja tautas deju kopu Leigarid, kuŗas vadītāja Kristjana Toropa mērķis bija pētīt un atjaunot etnogrāfiskās dejas. Apmēram tajā pašā laikā radās līdzīgs, uz zinātniskiem etnogrāfiskiem pamatiem veidotais tautasdziesmu un instrumentālās mūzikas ansamblis Leegajus. Igaunijas padomju kultūras ministrija centās abas kopas apslāpēt, jo tās nepakļāvās oficiālajām prasībām padomju folkloras priekšnesumu sagatavošanā. Tomēr akadēmisko folkloristu un etnografu (pat dažu kompartijas biedru) aizsardzībā šīs kopas pastāvēja un izturēja smagākos uzbrukumus.
Latvijā folkloras kustībai nebija nozīmīga atbalsta ne no kultūras ministrijas, ne arī no Zinātņu Akadēmijas folkloristiem. Kultūras ministrijas Tautas mākslas centrs iesaistījās kustībā tikai astoņdesmito gadu sākumā, pēc tam, kad kustība jau bija pāris gadus situsi augstus viļņus neoficiālajā folkloras festivālā Brīvdabas mūzeja gadatirgū. Arī profesionālie folkloristi, kaut paveikuši lielu darbu, saglabādami un veicinādami etnografisko dziesmu ansambļus uz laukiem, nespēja šos ansambļus ievest vadošā lomā latviešu kultūrā. To īstenoja Skandinieki un ansambļi, kas uzdīga viņu baltajā pavedienā.
R.E.: Vai latviešu folkloras kustības savā ievirzē atšķiŗas no abu brāļu tautu līdzīgām kustībām? Un cik ciešas ir saites starp mūsu folkloras kustībām un latvisko dievturību?
G.Š: Skandinieku vadītāji Dainis un Helmi Stalti saka: Mēs dievus turam, bet neesam dievturi. Varbūt divdesmitajos un trīsdesmitajos gados dibinātās dievturu kustības mazliet dogmatizējušies principi ir par šauru, lai aptvertu visas tās bagātības un senos avotus, kas atrodami Latvijas baltiskajā un somugriskajā folklorā. To saku, nevis kā dievturības kritiķis, bet gan cenzdamies izprast, kāpēc dievturi un folkloras kustība Latvijā nav viens un tas pats, kaut gan abi šad tad saplūst kopā.
R.E.: Droši vien Tu esi nodibinājis sakarus ar baltiešu folkloras zinātniekiem. Kuŗus Tu uzskatītu par izcilākajiem?
G.Š: Man visciešākās zinātniskās saites izveidojušās ar igauņu folkloristiem. Viņi kaut kā vislabāk spējuši apvienot savas senās somugru kultūras pētīšanu ar tās pārveidojumiem mūsdienu folklorā. Varbūt tas tāpēc, ka viņi ilgi sadarbojušies ar somiem, kas šādā veidā modernizējuši savu folkloristiku. Latvijas folkloristu vidū, ar dažiem izņēmumiem, padomju laikos Zinātņu Akadēmijā iesētais naids pret folkloras kustības vadītājiem neļauj šo visinteresantāko mūsdienu pagriezienu latviešu tautasdziesmu tradicijā pētīt ar nepieciešamo atkāpi.
Bet nebūtu godīgi spriest, kas ir un kas nav labs, tikai vadoties pēc tā, vai viņus interesē tie paši jautājumi, kas saista mani. Klasiskās folkloras žanrus un Latvju dainu sējumus jebkuŗš no viņiem pārzina labāk par mani, un ne vienu reizi vien esmu lūdzis no viņiem padomus. Cenšamies arī atrast tiltus, pa kuŗiem varam viens pie otra tikt. Pirms četriem gadiem ataicinājām uz Amerikas Folkloras apvienības konferenci Baltijas folkloristus. Izveidojās divas burvīgas sesijas − viena par vācu filozofa Herdera ietekmi mūsdienu Baltijas nacionālajās kultūrās un otra − par mūsdienu teikām (angliski urban legends jeb contemporary legends). No Latvijas ar Sorosa fonda atbalstu toreiz atbrauca Dace Bula un mans vārda brālis Guntis Pakalns.
Sadarbība reizēm uzplaukst, reizēm noplok. Piemēram, 1997. gada vasarā satikāmies atkal ar apmēram piecpadsmit no visas Baltijas atbraukušiem folkloristiem Luža Bērziņa piemiņas muzejā Dubultos, lai pārrunātu gan mūsdienu tautasdziesmu pētīšanu, gan arī folkloristikas teorijas un metodes, kuŗas Baltijas folkloristi apguvuši ārzemju ceļojumos. Interesantas sarunas turpinās ar Agitu Misāni, kas pētī latviešu nacionālās kultūras rašanos un attīstību. Sadarbojamies arī šajā pusē. Kopā ar Indiānas Universitātes folkloristi Intu Karpenteri rudenī uz mūsu abām universitātēm un konferenci aicinājām (ar Sorosa Fonda pabalstu) igaunieti Mari Koivu (Mare Koiva), šī gada vasarā Inta ar Dainu Juriku apmeklēja Smitsona (Smithsonian) institūta festivālu Vašingtonas pilsētā, kur viņas vēroja un dokumentēja tikšanos starp amerikāņiem un Baltijas tautasdziesmu dziedātājiem, kā arī to kāds veidosies Latvijas tēls folkloras priekšnesumos? Arī es apmeklēju šo festivālu, un oktobrī folkloristu konferencē Portlandē piedalīšos pārrunās par šiem jautājumiem.
R.E.: Varbūt pastāsti par savu iemīlēšanos mūsu tautisko vērtību pūrā, arī lietuvju, lībiešu, igauņu. No folkloras žanriem Tev vismīļākās, protams, ir dainas.
G.Š: Latviešu dainas man Laima ielika šūpulī. Latviešu skolu skolotāji man atklāja dainu iekšējo pasauli pamazām. Metriku, dzejisko izteiksmi un simboliku tā patiesi iemīlēju Dr. Lalitas Muižnieces lekcijās Rietummičiganas Universitātē. Tad mūsu pusē parādījās pirmās Skandinieku kasetes.
Igauņu regiversu (regivärss) jeb senā metra dziesmas pirmo reizi dzirdēju Čikāgā nejauši izcēlis no sava svaiņa skaņu plašu krājuma ansambļa Leegajus ierakstu. Varu patiesi teikt, ka tajā mirklī nolēmu iemācīties igauņu valodu un uzzināt, par ko viņi īsti dzied. Lietuviešu dainas arī dzirdēju pirmo reizi Čikagā, Viļņas Universitātes ansambļa Ratilio koncertā. Grūti izskaidrot to, kas notiek manī, kad dzirdu vai dziedu lietuviešu dziesmas. Man vēl diezgan daudz kas būtu jāapgūst no folkloras zinātniekiem Baltijas valstīs.
R.E.: Tu esi dzimis trimdā, esi apprecējis Kanadā dzimušu latviešu meiteni − Zintu. Pa nedēļas nogalēm un vasarām droši vien apmeklēji latviešu skolas − no bērnudārza līdz vidusskolai? Biji students Rietummičiganas Universitātes Latviešu studiju centrā. Kas Tev visspilgtāk palicis atmiņā no tiem laikiem? Un kas Tevī visvairāk iededzināja šo latvietības sveci?
G.Š: Mani skolotāji − Ernests Aistars, Eduards Avots, Austra Legzdiņa, Mirdza Paudrupe, Gundega Michele, Lalita Muižniece un daudzi citi. kas ar mīlestību mani ieveda latviešu kultūras pasaulē.
R.E.: Izņemot Tevi, es šimbrīžam nevaru iedomāties nevienu latvieti, kas pārvalda arī lietuviešu un igauņu valodas. Kā un kur Tu tās apguvi?
G.Š: 1997. gada vasarā Igaunijā pilnīgi nejauši autobusā satiku igauņu muzikologu Martu Humalu, kas tekoši runāja latviski un arī lietuviski. Indiānas Universitātē lietuviski un igauniski mācās vēsturniece Māra Lazda un etnomūzikoloģe Ilze Akerberga. Tātad tā nav nemaz tik reta lieta. Es igauniski mācījos Indiānas Universitātē, bet lietuviski − Ilinojas Universitātē Čikāgā.
R.E.: Savā pašreizējā darba vietā Vašingtonas Universitātē (University of Washington), Sietlā, Tu esi pielicis roku Baltiešu studiju programmas (Baltic Studies Program) izveidošanā. Pastāsti par šo unikālo pasākumu.
G.Š: Tā man ir sirdslieta. Ilgajos padomju gados Baltijas tautas tika izdzēstas no caurmēra amerikāņa apziņas − tā to 1995. gada vasarā Vašingtonas Universitātē aprakstīja toreizējais Igaunijas vēstnieks ASV, tagad Igaunijas ārlietu ministrs, Toomas Ilves, un šis bija ilgi gaidīts solis uz normalitāti, kad baltu valodas kļūtu līdzīgas citām ASV universitātēs pasniegtajām valodām, it īpaši skandināvu. Neviens nejautā, kāpēc universitātēs pasniedz dāņu, somu, norvēģu, zviedru un pat sāmu un islandiešu valodas. Līdzīgām Amerikā jākļūst arī latviešu, lietuviešu un igauņu valodām.
Bet pirmie soļi ir visgrūtākie. Kamēr par Baltiju lekcijas nelasīja neviens, vai tikpat kā neviens, universitāšu vadītājiem bija (un vēl joprojām ir) viegli par šīm valodām nedomāt un taupīt līdzekļus svarīgākām lietām. Tāpēc bija jāgādā, lai noteikti izdotos šis pirmais lielais mēģinājums ievest Baltiju plašā starptautisko zinātņu programmā. Pie piecdesmit valodām, kuŗas pasniedz Vašingtonas Universitātē, nu paliekami nākušas klāt vēl trīs: igauņu, latviešu un lietuviešu.
Starp programmas dibinātājiem nebija neviena baltu izcelsmes profesora vai administratora, un varbūt tieši tāpēc viņi spēja ar tik dziļu degsmi nodoties šim pasākumam laikā, kad trimdinieku vairums vērsa savu darbību uz Baltijas valstu atjaunošanu. Tika gudrots, kuŗā no trim valodām sākt lekcijas, jo nepietika līdzekļu trim pasniedzējiem. Te nu es piedāvāju visas trīs uzreiz, un tā varējām sākt ar blīkšķi. Kopš 1994. gada baltu valodas mācījušies ap septiņdesmit studentu. Un tagad jau spējam paplesties un pieņemt lietuviešu un igauņu valodu pasniedzējus-asistentus. Lasām lekcijas arī angļu valodā par Baltijas vēsturi un kultūrām. Dažādu specialitāšu profesori Skandināvijas studiju nodaļā pamazām iekļauj Baltiju savās lekcijās − politoloģijā, literatūrzinātnē un vēsturē.
Bez naudas nekas nav iespējams. Ja nu sākotnēji izšķiroša bija universitātes nauda, ar kuŗu programmu dibināja, tad arvien svarīgāki kļuvuši ziedojumi universitātes Baltijas studiju pastāvīgam fondam. Universitāte ik gadus bija ar mieru izdot no sava budžeta arvien lielākas summas Baltijas programmai, bet nespēja nodrošināt paliekamus finanču pamatus. To darīja vietējā sabiedrība − gan lietuvieši, gan latvieši, gan igauņi un arī citu tautību amerikāņi, ziedodami naudu jaunajam fondam. 1998. gada pavasarī nāca lielais lēmums lielu daļu no Latviešu Studiju Centra pārdošanā iegūtās summas ceturtdaļ-miljona dolāru − ziedot Vašingtonas Universitātei. Ar šo ziedojumu fonds pieaudzis līdz 400.000 dolāriem. Pelnītos procentus lietos vienīgi Baltijas Studiju programmas paliekamam atbalstam. Arī universitāte, sākot ar 1998. gada rudeni, paaugstinās savā budžetā paredzēto financiālo atbalstu programmai. Ceram sakrāt vēl apmēram divreiz tik lielu summu, lai programma spētu turpināties tikpat plaši un pat plašāk arī tad, ja no citiem avotiem atbalsts nenāktu.
R.E.: Kopš Tavas pirmās reizes Latvijā, cik ilgu laiku pavisam kopā Tu tur esi pavadījis?
G.Š: Pirmoreiz 1980. gadā Latvijā pavadīju divas nedēļas kā tūrists kopā ar mammu un vecmammu. Braucām arī cauri Pēterburgai un Tallinnai. 1990. gada vasarā nedēļu pavadīju Tallinnā, igauņu dziesmusvētku laikā un vēl divas nedēļas Latvijā, arī dziesmusvētkos. Toreiz biju sācis doktora disertācijas pētījumus, satiku un pirmo reizi intervēju Staltus un citus folkloras kustības vadītājus. Lietuvas robeža padomju blokādes laikā bija amerikāņiem slēgta, bet kopā ar Ilmāru Mežu pusotru dienu apciemoju arī Viļņu. No 1991. gada jūnija līdz 1992. gada jūlijam mēs ar Zintu dzīvojām Baltijā. Tad pagāja pieci gadi, kamēr atkal varēju turp doties − 1997. gada vasarā.
R.E.:. Cik lielā mērā Tu jūtu sevi Latvijai piederīgu? Kā Tu izjūti sevī Latviju? Kā Tavā personībā latviskais sadzīvo ar amerikānisko, ja pēdējais vispār kaut ko nozīmē?
G.Š.: Pēc universitātes izglītības esmu amerikānis. Tur neko citādi nevar teikt. Starp maniem profesoriem un padomdevējiem bija gan parasti amerikāņi, gan arī bēgļi no Krievijas, Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un, it īpaši jāmin ungāriete Linda Dega (Degh). Tādas universitātes ir tikai Savienotajās Valstīs, arī Kanādā. Atšķirības jūtu visvairāk sarunās ar saviem kollēgām, folkloristiem Latvijā.
R.E.: Kas no notikumiem Latvijā Tevi pašreiz satrauc visvairāk?
G.Š: Tas, ka Daiņa un Helmi Staltu mājai Brīvzemnieka ielā, Rīgā, pēkšņi uzradušies īpašnieki, kas viņus drīz izliks no dzīvokļa. Nezinu, kā viņiem palīdzēt?
Interviju 1998. gada jūlijā sagatavoja Rolfs Ekmanis.
[*]Dažas dienas pirms 1988. gada 14. jūnija sēru mītiņa, ko organizēja Vides aizsardzības klubs, arī Helsinki-86 grupas Rīgas nodaļā, tika izgatavoti un tautā izplatīti vairāki tūkstoši mazu piespraužamu sarkanbaltsarkanu karodziņu, kā arī pagatavots viens lielu izmēru karogs. Tas tika pacelts 14. jūnijā pie Rīgas pilsētas izpildkomitejas un nests lielas neoficiālas tautas demonstrācijas priekšgalā pa Rīgas ielām no Brīvības pieminekļa līdz pat Mātes tēlam Brāļu kapos. Karogu ar piespraustām sēru lentām nesa toreiz Latvijas Valsts universitātes students Konstantīns Pupurs (Red.)
