Gulbīšu Jānis

 

TEATRĀLA PIEVAKARE BLAUMAŅA BRAKOS

Nez ko, raugoties no savām aizmūžu kulisēm, domāja Rūdolfs Blaumanis par savos Ērgļu Brakos 1998. gada 10. jūlijā izrādīto muzikālo uzvedumu Laimes reibonī, ko pēc viņa lugas Ļaunais gars veidojuši Andrejs Jansons (mūzika), Arnolds Liniņš (librets un režija) un Arnolds Auziņš (dziesmu teksti)? Vai priecājās kopā ar izrādes atsaucīgo skatītāju pulku, vai kritiski vēlējās braucīt savas kādreizējās pasaulīgās ūsas? Šķiet, atstāstos viņu pazīstot, kā vienu, tā otru, bet, lai nu šā vai tā, arī viņam vajadzētu pievienoties mums dzīvajiem atzinumā, ka šis uzvedums Braku sētā izvērtās par notikumu, kur no viņa paša blaumaniskās „sēklas” uzauga un uzziedēja jauns skatuves „zieds” savā krāsā un smaržā. Arī par ārējo apstākļu labvēlību mūsu drāmas meistars savos aizmūžos bija parūpējies − starp biežajām šī gada jūlija lietus gāzēm šajā pievakarē atspīdēja saules stars. Lietussargi tā arī palika neatvērti un netraucēja vērot spēles gaitu visā Braku sētas platumā. Un bija arī ko vērot un klausīties: uzveduma ansamblis ar ietilpīgu dejotāju un dziedātāju skaitu pārsniedza trijus desmitus. Vienmēr pareizā laikā un vietā liktās ansambļa grupas un kopveidojumi, nomainot dialogus un atsevišķās vokālās partijas, neļāva skatītāju uzmanībai ne viena lieka, nevajadzīga vaļas brīža, paturot to centrētu lugas intrigas virzienā. Tas brīvdabas uzvedumos nav viegli sasniedzams. Šoreiz tas izdevās. Par to aplausi!

Vērienīgi vēlētos paslavēt jau paša uzveduma ideju − „atmest” ar roku jūrām un robežām, apzinoties, ka latviskais kultūras sadarbs spēj taisīt gan „tiltus”, gan arī jaukt visu vareno spraustās „robežas” un īstenot kopējos pasākumos it cildenus, kā šoreiz, skatuves veikumus, ar tiem apciemojot teātŗa mīļotājus daudzos Latvijas novados. Ērgļu Braki bija tikai viens no tiem, bet, manuprāt, tīri simboliski, pirmajā vietā liekams. Arī profesionālisma un amatierisma sakļaušana kopējā pasākumā ne katreiz viegli padodas, bet tādā piedaloties, kā pirmā, tā otrā pārstāvis vai daudz ko iegūt nākotnei. Skatītājam jau nenoslēpt profesionālisma zelta maliņu, bet tā spīdums lāso arī uz pārējiem ansambļa sastāvā. To varēja vērot arī šī uzveduma saspēlēs, kur vienu pusi veidoja daudzu gadu skatuves starmešu caurstrāvotie Mantrauša (Laimonis Siliņš) un Cīruļu saimnieka Jāņa (Juris Pučka) lomu tēlotāji tiem pretī uz tā paša līmeņa tiecās tikt arī viņu mazāk rūdītie partneri. To pašu var teikt par atsevišķu sievu tēliem un to satuvošanos kopējā skatuviskā līnijā. Ja arī kāds no ansambļa vietvietām palika pussolīti nopakaļus, tad kopējais ansambļa sniegums to „nosedza”. Par visu to, citu vidū, liels nopelns jāveltī arī skatuves „pelēkā „ darba darītājiem, pirmā kārtā minot režisori-pedagoģi Ainu Matīsu.

Muzikālais uzveduma ielogojums prasītos atsevišķu erudītu vērtējumu, taču katram skatītājam/klausītājam tāds rodas gribot negribot. Vokālā plāksnē lomu skanējumi raisījās mainīgās kvalitātēs, visumā labā, šim skatuves stilam atbilstošā līmenī. Vairāki solisti un solistes pelnījuši patiesus cildinājumus, bet riskanti tos dot kādai noteiktai personai, jo programmas lapiņās vairākām lomām minēti dublētāji. Kuŗš piedalījies Braku izrādē, tā arī palika tikai minams. Lietas labad būtu bijis vēlams, lai organizētāji, izrādi sākot un skatītājus sveicot, pieteiktu arī izrādes dublēto lomu aktuālos tēlotājus. Nav ko liegties, mana auss sevišķā labpatikā klausījās Cīruļu saimnieka Jāņa un Jāņu matēs vokālā sniegumā, pārējos − lielākā vai mazākā patikā. Andreja Jansona mūzika reizē atbilda lugas iekšējiem nosacījumiem, kā arī, īpatni un patiesi, Braku sētas blaumaniskai gaisotnei, it kā tā tur būtu komponēta. Arī mūzikai, kur tā vēlas skanēt, jāatrod sava ģenuīna vieta. Šoreiz īstāku nevarēja vēlēties. Dziesmu teksti varēja būt kādu rindu īsāki − tāds spriedums bija dzirdāms skatītāju solos un tam var pievienoties.

Viss, kas te lasāms, nav domāts recenzijas uztverē, bet vairāk kā atmiņu skicējums par kādu dāsnu jūlija pievakari Vidzemes augstienes Ērgļu novadā, kur mēs, vietējie, par kādu vasarās Gaiziņa piekājē kļuvis esmu arī es, satikāmies ar spēles priekā un mākā apgarotiem skatuvniekiem no tālās Sanfrancisko pilsētas, mazliet tuvākās Ņujorkas un pavisam tuvās Rīgas. Vai tā nevarētu kļūt par tradiciju (ja tā jau tāda nav) – ikvasaru jūlijā kāda Rūdolfs Blaumaņa luga viņa Brakos?

Kad, izrādei beidzoties, savas skatītāja jūsmas dzīts, devos tencināt savus kādreizējā trimdas teātŗa kollēgas Brigitu un Laimoni Siliņus par sniegto izrādi, iekūlos jaunos pienākumos. Brigitas lūgumu kaut ko uzrakstīt Jaunai Gaitai par aizvadīto izrādi nespēju atteikt (kas gan to viņai spēj?), un tā radās šīs rindas. Cerams, ka tādas būs vēl arī no citas puses. Ņujorkas latviešu koris un Latvijas mākslinieki to pelnījuši, tāpat kā visa uzveduma kopā vijēji un pušķotāji: choreografe Tamāra Ēķe, scenogrāfs Aldis Kļaviņš, koŗmeistare Irēne Račevska, izrādes vadītāja Rita Krodere un jau agrāk pieminētie.

 

 

---

 

Jānis Gulbītis (pseid. Jānis Viesiens), vairāku lugu un dzejkrājuma Māla bezdelīgas autors, bija arī viens no godalgotā Stokholmas Latviešu teātŗa virzītājiem (valdes priekšsēdētājs, režisors, aktieris). Daudz rakstījis par kultūras jautājumiem trimdas presē, visvairāk Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas mēnešrakstā Brīvība un laikrakstā Latvju Vārds (abi Stokholmā), Rietumeiropas latviešu nedēļas laikrakstā Brīvā Latvija (agrāk Latvija). Vairākus gadus Radio Brīvā Eiropa ārštata korrespondents. Dzīvo Upsalā (Uppsala), Zviedrijā.