Gundars Pļavkalns
INTERESANTA KOLLĀŽA
Laimas Kalniņas romānam Brīnišķīgas puķes (Itaka: Mežābele, 1995. 350 lp.) piemīt apzināta modernisma iezīmes. Uz to nepārprotami norāda autores pieeja vēstījuma formai. Grāmatas titullapā nekas nav teikts par žanru, bet dažā no tālākajām lappusēm autore runā par savu stāstu vai romānu. Iedziļinoties tekstā, kļūst skaidrs, ka šis sacerējums atbilst tam mūsdienu romāna paveidam, ko nereti apzīmē par antiromānu; tas ir visai eksperimentāls gan skatījuma, gan izpausmes ziņā, notikumi nav izkārtoti saskaņā ar stingri mērķtiecīgu struktūru, tēloto raksturu attīstība ir samērā niecīga (tikai stāstītājas un daudzu notikumu dalībnieces veidošanās aplūkota kaut cik pamatīgi). Romāns biežāk vedina uz pavēsu vērošanu nekā uz emotīvu iejušanos. Personāžu izdarības un autores komentāri nereti uzjautrina, reizēm liek padomāt, bet dziļāki ieskatījumi gadās reti. Kopiespaids ir epizodisks un heterogēns, dažviet pasakains, dažviet reālistisks; stāstījumu sarausta daudzi atskati (flashbacks).
Piektajā lappusē, ko ar sacerējuma nosaukumam atbilstošām puķītēm rotājusi autores mazmeita Sofia Stearns, lasāma šāda atrunāšanās: Autore aizrāda, ka romāna personas − tādas, kādas tās šeit parādās − nemīt ne Savienoto Valstu galvaspilsētā Vašingtonā, ne citur kur visā plašajā pasaulē, bet īstenībā darbojas tikai rakstnieces iztēlē. Aizrādīt jau var, bet lasītājam kas iepazinies ar izziņu grāmatas beigās, ka autore Savienotajās Valstīs darbojusies kā architekte, uzmāksies šaubas. Tā vien šķiet ka visai tieši izmantota pieredzes viela. Tas protams, nenozīmē, ka viss notika uz mata tā, kā tas šeit rādīts, ka šis tas nav atmests, apvienots vai pārspīlēts, varbūt arī vienkārši izfantazēts.
Kalniņa acīmredzot gribējusi rakstīt ne tikvien par ļaudīm un notikumiem mūsdienīgā amerikāņu architektu birojā un pilsētā, kuŗā šis birojs vēl samērā nesen atradies, bet arī par citām vietām un lietām. Lai šo daudzveidīgo un pa daļai triviālo vielu kaut cik saturētu kopā un darītu nozīmīgāku, autore ņēmusi palīgā mītoloģiju. Šāda izrīcība nav neparasta un ir pieņemama, ja mītoloģiskas būtnes un norises izgaismo rakstnieka viedokļus, stipri rosina lasītāja iztēli (jaunībā ar patiku lasīju Virzas poēmu Dievi un zemnieki, lai gan pilsētas vide manai psīchei bija tuvāka nekā laucinieku ierašas un centieni). Vai mītoloģijas kā strukturālas sastāvdaļas ieveidošana romānā ir mākslinieciski sekmīga?
Klasiskās teiksmu būtnes parādās arī darbos, kas sacerēti ilgi pēc Romas impērijas sabrukuma. Jaunāku laiku literatūrā atdzīvojas vēl citi (piemēram, skandināvu) mīti. Mazliet ekscentriskais angļu dzejnieks Viljems Bleiks (Blake) itin mērķtiecīgi veidojis jaunu mītoloģiju, gan šo to aizņemdamies no dažādiem tradicionāliem mītiem. Kalniņa diezgan brīvi rīkojas ar bībeliskajiem mītiem par Ādamu, Ievu, Lilitu, Čūsku, Ēdenes dārzu, Kainu, Ābelu; viņas Ieva paskatā visai latviska (jaunās Ievas acis, zilpelēkas un mazliet skumjas zem gaišo, pajukušo matu šķipsnām, villaine rasas piemirkusi un smaga); drusku latviskots arī Ēdenes dārzs, kur tīģerēns saslapušām ķepiņām uzrunā Ievu senās Kursas valodā. Ādama, Ievas, Čūskas raksturīgās iezīmes šai romānā bieži transponētas uz mūsdienu vai samērā nesenas pagātnes ļaudīm un notikumiem; Kains un Ābels pieminēti un apprātoti, bet sacerējuma darbībā parādās retāk. Diemžēl, ir tā, ka šī ņemšanās ar bībeliskajiem mītiem tomēr neko lielu neatklāj. Ja autore tikai pāris vietās būtu kaut ko teikusi par Ādamu un Ievu vai Kainu un Ābelu, tad necilais ieskatījums nekaitētu romāna kopiespaidam, turklāt, autores prātojumi visai trāpīgi un izteiksme diezgan tīkama. Attieksmē uz Kaina un Ābela motīvu ir tikai viens notikums, kas liekas īsti atbilstošs un bez samākslotu, apšaubāmi viedu skaidrojumu palīdzības tūdaļ iespiežas atmiņā, proti, Laimai kādreiz ir stāstīts, ka sabrukušās cara Krievijas pilsoņu kaŗa laikā latviešu patriots Jānis Rugājs nogalinājis sarkano strēlnieku, kas pirms nāves paguvis iesaukties: Čomiņ, nešauj, es no Rīgas!; Laimai allaž licies, ka varbūt nevajadzēja to Rīgas puiku nošaut, jo iespējams, ka arī no viņa būtu iznācis neatkarīgās Latvijas veidotājs... Prātojumus par Kainu un Ābelu varētu interesanti papildināt mēģinājums iedomāties modernā paveida cilvēku (Homo sapiens sapiens) bībeliskā Kaina lomā un piešķirt Neandertāles cilvēkam (Homo sapiens neanderthalensis) Ābela lomu (kā to jau darījis dažs antropologs). Kalniņa tiešām ir mazliet tuvojusies šādam rotaļības un informētas lietišķības apvienojumam:
Un tad ir vēl kas − Kains, vai grieķiski tas būtu Kainos? Bet grieķu valodā kainos nozīmē nesens, jauns. Vai nebūs Bībelē ieviesusies kļūda? Vai tikai nebūs tā, ka Ābels bija vecākais, bet Kains jaunākais brālis? Lūk, vai cilvēce visa, pirms mācījās zemi kopt (no eņģeļa Miķeļa, saka sena teika) nebija nomadu cilts? Vai nebūtu pareizāk sacīt, ka tas ir vecākais brālis, kas bija klejotājs un gans? Un vai tie nav klejotāji, nomadi − stepes cilts, kas posta darbīgā zemkopja lauku un namu? Vai slepkavas zīmi pierē nenes klaidonis, staigātājs, nevis čaklais zemes rūķis? (66. lp.)
Manuprāt, Kaina un Ābela teiksmai nomadu un zemkopju attieksmes līdzinās vairāk nekā jaunais un vecais kromaņoniešu un neandertāliešu iespējamās (bet nepierādītās) sadursmēs, bet autores prātošanai par labu nāktu vairāk detalizēta apdare. Ja Kains patiesībā bija jaunākais, tad viņš bija arī jātnieks, lopkopis, nomads, bet Ābels − pacietīgs zemkopis, kas audzēja arī lopus. Varētu piebilst, ka zemkopji pamazām iznīcināja cilvēku sugas sākotnējo dzīves veidu, kas lielā mērā bija nomadisks; pēc kāda laika daudzās vietās vairs nemanīja mednieku un pārtikas vācēju barus. Te var saskatīt kaut ko no Kaina un Ābela motīva.
Kādēļ nosaukums ir Brīnišķīgas puķes? Autore, cik noprotams, pielīdzina šai sacerējumā veidoto vielu, kas ir pārsvarā nelatviska, svešādām puķēm, ko architektu biroja darbiniece Laima bērnībā nopirkusi eksotisku preču veikalā:
Puķes vēstīja mazā pamācības lapa, uzplauks vienā mirklī, tiklīdz jūs tās iekaisīsit traukā ar ūdeni.
Tā nemeloja − brīnumainā pārvērtība notika mūsu acu priekšā. Mazo, sakaltušo stiebru vairs nebija − vai tos būtu darinājis kāds mums nezināms mākslinieks no viegla balzas koka serdes vai salocīta papīra loksnītēm? Ūdens traukā šūpojās neredzētas un svešas puķes, klājot pāri virsmai savu negaidīto rakstu (113).
Ūdens trauks, kuŗā uzplaukst svešādās puķes tad nu būtu autores zemapziņas plūsma un viņas darinātā mākslas proza. Vairoties no pretencioza iespaida, Kalniņa šo puķainību asociē ar diezgan ērmīgas darba biedres Dotijas brunčiem. Dotija reizēm ir it kā nemotivēti ļaunprātīga:
Dotija šodien ir priecīga.
Viņa teica, saka Dotija un smejas, ka zobi vien spīd. Viņa teica, ka Dr. Veisingers ir cietis auto katastrofā un būs slimnīcā mēnešiem. (9)
Laimu šāda izturēšanās sakaitina. Viņa tad nu sarunājas ar Kādu:
Visaugstākais, es viņam sacīju. Dīvainas, nudien, zied puķes Tavā dārzā. Dažreiz, es turpināju, šķību skatu uz Dotijas brunčiem pametusi, man pat šķiet, ka tās nezāles vien ir.
Tas notika šajā brīdī − divas domas reizē saskārās manā prātā, un no tām uzšķīlās maza, spoža dzirksts.
Es vēl aizvien raudzījos uz austrumiem, dzirdēju Dotijas balsi iesmejoties sakām: Dr. Veisingers, un vienā un tai pašā brīdī man prātā uzplauka divas domas: Kains un Ābels, es domāju un Japāņa brīnišķīgās puķes.
Tas bija tikai īss acumirklis divām atšķirīgām idejām krustojoties manā prātā, un tomēr tas izšķīla dzirksti, kas bija sākums stāstam (15).
Lai gan rīkošanās ar bībeliskajām teiksmām var likties ne sevišķi interesanta, romāns visumā nav gaŗlaicīgs. Būtībā reālistiska (kaut arī reizēm karikatūrai tuva) situāciju veidošana autorei daudz vairāk pa spēkam nekā māksliniecisku ieceŗu īstenošana ar mitoloģijas palīdzību. Galvenie raksturi pietiekami individualizēti, viņu izturēšanās rosina lasītāja ziņkārību, nereti uzjautrina. Tiesa, autores skatījums palaikam ir diezgan virspusīgs, neienirst ļaužu iedabas dzīlēs, šad tad ir vienkārši aizspriedumains, bet to pašu varētu sacīt arī par dažu Anšlava Eglīša sacerējumu, kas tomēr ir spoži īpatnējs un lasītāju nevedina uz saldu dusu. Puslīdz anšlaviski raksturi Kalniņas romānā ir zinātniecības apsēstais Renē un ērmīgā Dotija, varbūt arī divu sieviešu diriģētais Kamerons un mazliet donžuaniski ievirzītais balamute un špicbuks Miķelis. Pa lielākai daļai autores skatījums drīzāk atgādina angļu rakstnieci Virdžiniju Vulfu (Woolf). Personas vērotas diezgan sievišķīgi, taču nelīdzinās saldenas lubu literatūras protagonistiem.
Laiks un tā izraisītās pārvērtības individos, dabā, civilizācijā iezīmīgi parādās gan Vulfas, gan Kalniņas sacerējumos. Īpaši radniecīgs Kalniņas jaunajam daiļdarbam šķiet Vulfas fantastiskais, satiriski piešķiebtais romāns Orlando, kur galvenais tēls piedzimst Elizabetes I laikmetā un, nekļūdams vecs, darbojas līdz divdesmitā gadsimta divdesmitajiem gadiem. Ir vēl citi Vulfas romāna personāži, kas ir šādi īstenībā neiespējami ilgdzīvotāji. Gan Orlando, gan it kā pārdabīgo blakus personu dzīves apstākļi un psīche vairāk vai mazāk pārveidojas, bet šīs pārvērtības ir drīzāk virspusīgas nekā būtiskas. Orlando ir ļoti redzīgs vērotājs, pārējie ilgdzīvotāji ir it kā cilvēka psīches nezūdošas sastāvdaļas vai sabiedrības pārlaicīgi elementi. Kaut kas līdzīgs uzradies arī Kalniņas romānā: Ādams, Ieva, Lilita, Kains, Ābels iemiesojas dažādu laikmetu ļaudīs. Kalniņas romāns − tāpat kā Vulfas Orlando − ir pa daļai reālistisks, pa daļai pasakains un nereti satirisks.
Prominenta iezīme, kas ļoti raksturīga arī Vulfas romāniem, jaunajā sacerējumā ir slieksme vēstījumā iestarpināt liriskas impresijas, piemēram:
Bija miglaina pavasara diena. Ap parkošanas laukumu bija ziedoši krūmi, bet dzelteno ziedu gaisma bija rasainas miglas slēpta, it kā kāds gleznojot būtu piejaucis zeltainajai arī citu, dubļaināku krāsu, lai tā pārāk neizdalītos no pelēcīgās ainas... Ieva bija pavisam laimīga un smaidīja. Varbūt viņai šķita, ka maigā pavasaŗa migla dara viņu neredzamu kā uzsegta burvju villaine, ka viņa nu ir pavisam droša no Čūskas? Varbūt. Bet Ieva nezināja, ka arī pelēcīgajā, miglainajā pavasaŗa dienā viņas stāvs, tērpts sarkanajā lietus mētelī, bija spilgtāks par zeltaino ziedu pilniem krūmu zariem ap parkošanas laukumu, un ka jau nākošā dienā viņu satiks Čūska (52-53).
Visai līdzīga situācija atrodama Vulfas Orlando:
Life and a lover. Then laying her pen aside she went into her bedroom, stood in front of her mirror, and arranged her pearls about her neck ... she changed to a dove grey taffeta; thence to one of peach bloom; thence to a wine colored brocade (..) and lit the silver sconces on either side of the mirror. What woman would not have kindled to see what Orlando saw then burning in the snow − for all about the looking glass were snowy lawns, and she was like a fire, a burning bush, and the candle flames about her head were silver leaves...
Abos citātos jaunas sievietes āriene kvēlo pret vēsāku, necilāku, tomēr savā ziņā pievilcīgu fonu. Tas, ko lasītājs redz ārpasaulē, netieši, bet itin manāmi liecina par dvēseliskām norisēm, kas nav atbilstoši izsakāmas tiešā veidā, lietojot abstraktus jēdzienus. Citātu autores šo to pateikušas tieši arī attieksmē uz domām un jūtām, bet tas, kas šādā veidā raksturots, ir tikai daļa no tā, kas notiek jauno sieviešu psīchē Citiem vārdiem − tas, ko šīs sievietes dara, domā un jūt, būtu izsakāms lietišķīgi un īsi; bet abu citātu autores lūkojušas izmantot ārpasaules ainas, lai intuitīvi uztveŗamā pārdzīvojumā (mūzikas rosinājumiem līdzīgi) izpaustos iekšpasaule. Mākslas proza šeit ļoti pietuvojas liriskai dzejai. Vulfas un Kalniņas prozā dzejošana tomēr pietiekami iekļaujas prozas ritmā un lietišķībā.
Vulfai un zināmā mērā arī Kalniņai piemīt slieksme uz feminismu. Nav gan tā, ka Vulfa un Kalniņa − atšķirībā no dažas mūsdienu anglosakšu kultūrā augušas un varbūt pavisam lesbianiski ievirzītas feministes − būtu uzskatāmas par varen kareivīgām vīriešu nīdējām; viņām raksturīga laba tiesa ambivalences (par Vulfu tas sakāms arī attieksmē uz erotiku). Šķiet, ka jau kopš daudziem gadiem feministes ir lūkojušas apgūt kritizēto vīriešu derīgākās īpašības, tomēr paturot savu it kā pārāko sievietību. Vulfas romānā dižciltīgais protagonists Orlando 30 gadu vecumā un bez jebkādas ārstnieciskas palīdzības pārvēršas sievietē. Pamodies no svešādi ilga miega, viņš sevi pilnīgi kailu vērīgi aplūko gaŗā spogulī un redz neparastu skaistumu, kuŗā vīrieša spēkam pievienojusies sievietes grācija (No human being, since the world began, has ever looked more ravishing. His form combined in one the strength of a man and a womans grace.) Jau agrāk vairākkārt pieminētas viņa skaistās kājas; tās kādā sievietē rada šaubas par šī izskatīgā aristokrāta vīrietību. Patiesībā īsti skaistas vīrieša kājas ir drusku par daudz iezīmīgi muskuļotas un taisnas, kā arī cisku augšpusē pārāk kalsnas (bez sievišķīgā tauku nogulsnējuma zem tā sauktā lielā trochantera), lai atbilstu sievietes daiļkājiņu gludākajai, maigākajai, ne gluži tik taisnajai konformācijai. Taču laikam ir tā, ka pēc dažu sieviešu ieskatiem kaut cik uzkrītošs glītums ir sievietes ķermeņa īpašība un īstiem vīriešiem nepiemīt vai vismaz nav vajadzīgs... Vulfa acīmredzot bijusi pārliecībā, ka arī vīrieša spēks ir laba lieta un ka ideālsieviete ir reizē skaista un stipra; pārvērstā Orlando kailajā augumā šis vēlamo īpašību apvienojums parādās ārkārtīgi skaidri, un romāna autore to apraksta gandrīz ekstātiski jūsmīgā veidā. Vulfas romānos manāma slieksme piedēvēt skaistumu un erotisko pievilcību sievietēm; vīrieši var būt drīzāk iespaidīgi nekā diezcik pievilcīgi. Kalniņas romānā vīrieši ir labākā gadījumā paglīti radījumi; šo diezgan necilo izskatīgumu lielā mērā rada iespaidīgs ķermeņa gaŗums, pie tam šķiet, ka autore pārņēmusi Anšlava Eglīša ierašu vienādot gaŗumu ar staltumu. (Patiesībā staltums − kā to, ja atmiņa neviļ, pareizi ieskatījis Jānis Veselis − vairāk atkarīgs no samēriem. Cik stalts ir uzkūcies, šaurplecains ektomorfs ar plakanu krūšu kurvi un sīku muskulatūru?) Ja staltam vīrietim kaut cik samērīgi vaibsti, zilas acis un gaiši mati, tad jau nekas labāks nav iespējams. Toties sieviete var būt ārkārtīgi skaista, kamēr vīrietim daba labākajā gadījumā piešķiŗ spēku:
Līdzīgi lielai māsai mazā bija ļoti skaista − vijīgiem, gaišiem matiem, kas ielogoja mīlīgos vaibstus. Viņa neatgādināja ne Lariju, ne Kēti, bet likās, ka abas meitenes bija savu skaistumu saņēmušas no laipnās dabas visapkārt, tāpat kā tā dāvāja to puķēm, strautam un slaikajiem mežmalas skābaržiem. Devīgu roku tā bija piešķīrusi meitenēm to, ko tā zinājās viņu vecākus nespējam dot. Varbūt pat, atņemot brāļu kalsnajām, neizskatīgajām sejām, atstājot viņiem tikai stiprās, lielās rokas un platos plecus, kas noderēs dzīvē (208).
Te var samanīt tādu kā ticības apliecinājumu (credo) par to, kādas tās lietas ir: ja daba sadomā piešķirt īstu skaistumu, tad šo dāvanu saņem meitene. Kalniņas Ieva ir normālitātes robežās stipra un enerģiska sieviete. Autore nemēģina viņai piešķirt vīrieša fizisko spēku − šai ziņā Kalniņas ideālsieviete atšķiras no Vulfas reizē stiprā un graciozā Orlando. Toties gara spēju ziņā Ieva ir stiprāka par Ādamu. Mītoloģiskais Ādams Kalniņas skatījumā ir vientiesīgs, neatjautīgs, neaptēsts, bet arī labsirdīgs. Daudzi no tiem, kas šo Homo erectus tēviņam līdzīgo Ādamu pārstāv mūsdienu sadzīvē, protams ir samērā āķīgi, slīpēti, izglītoti, taču var noprast, ka intelliģenta sieviete ir par viņiem gudrāka. Sākotnējā Ieva nav tik vientiesīga kā sākotnējais Ādams. Parādās arī neīstā Ieva − sieviete, kas rūpējas tikai par savām karjeras izredzēm, mīlas dēkām, izskatu, labklājību. Bez tam šķiet, ka − autorei to varbūt neapzinoties − romānā iezadzies arī neīstais Ādams, kas neatbilst Kalniņas priekšstatam par lādzīgo, lācīgo, fiziski itin pamatīgo, bet gara spēju ziņā pasīko Ādamu. Jaunākie antropologu pētījumi liecinot (skat. Ričarda Līkija [Richard Leakey] grāmatu Origins Reconsidered), ka Homo erectus paveida sencilvēki bijuši it prāvi gaŗumā un uzbūvē, bet smadzenes viņiem joprojām palikušas diezgan sīkas, lai gan lielākas nekā pērtiķiem. Kalniņas Ādams tā kā būtu Homo sapiens, bet tā vien liekas, ka viņam vēl piemīt kaut kas no Homo erectus. Ieva (visu lietu māte) ir dabiskas dzīves veicinātāja, turpinātāja. Ādams laikam ir tikai viņas palīgs. Neīstā Ieva un intellektuālais vai māksliniecisku interešu apsēstais Ādama pēctecis laikam ir Ievas nolūkiem pārāk nepiemēroti, svešādi radījumi. Tad nu ģīmetņu vietā parādās karikatūras, īpaši attieksmē uz nepareizajiem vīriešiem.
Piemēram, Alberts Einšteins Kalniņas skatījumā ir mazs, izspūris vīrelis, mazliet izklaidīgs un neuzmanīgs, bet šis jocīgais vīrelis daudz ko nodarīja pasaulei ar savu relativitātes teoriju, un − grūti tam ticēt, vai nē? − viņš nebaidījās ķerties ar to kā sviru pat pie tik smaga akmens bluķa kā mums visiem pazīstamās zemes pievilkšanas spēka teorijas (247). Einšteins pārstāv to vīrieša tipu, kuŗa rosīgās gara dzīves sekas var būt neaprēķināmas, postīgas (ir dažkārt aizrādīts, ka zemnieki baidās no idejām un nereti tās ienīst: prātīgi ļaudis bieži ar nicināšanu un izsmieklu vēršas pret māksliniekiem). Te varētu minēt kaut vai Gogēnu, kas izpostīja savu laulību un ērti pilsonisko dzīves veidu, lai spētu īsti nopietni pievērsties glezniecībai (pirms tam viņš bija svētdienas gleznotājs un draudzējās ar impresionistiem). Varbūt kaut kā zīmīgi, ka arī Gogēns Kalniņas uztverē būtu jocīgs vīrelis (esot bijis 54. lai gan spēcīgs un veselīgs). Gogēnam šādā vai tādā veidā līdzīgu vīreļu apstrādāšanā Kalniņas rīcībā ir plašs darba lauks − nāk prātā ne tikvien Napoleons, bet arī, kā sacīt, Aleksandriņš Lieliņais. Augustiņš Oktaviāniņš, Horācelis. Mikelandželītis. Miltoniņš, Kītsēns, Voltērelis. Kantiņš. Mocartiņš, Bēthoveniņš, Berlioziņš. Šūbertelis. Vāgnerītis, Brāmselis, Balzakiņš. Stendālinš. Rodēniņš, Pikasītis, et al. Mēreni vīriņi bijuši arī Šēkspīriņš, Gētīte, Baironiņš. Mopasāniņš. Bodlēriņš un vēl kādi, kas šobrīd nenāk prātā. Te darīšana ne tikvien ar uzjautrinošiem divu paveidu lieluma pretstatiem, bet arī ar to. kas liekas vai neliekas īsti svarīgs, lietderīgs. Kāda amerikāņu aktrise nesen teikusi (šķiet, tikai puslīdz pa jokam), ka viņai piemērots tāds vīrietis, kas prot salabot ateju...
Ja Kalniņas nosliece uz feminismu būtu modernāka, viņa laikam vairāk uzsvērtu karjeras un vēlmju īstenošanas nozīmi sievietes dzīvē; līdz ar to neīstās Ievas tips, ko romānā pārstāv čechiete Evalīne, būtu viens no īstās, pareizās Ievas variantiem. Iespējams, ka tādā gadījumā īstais Ādams − nemaz jau nerunājot par neīsto Ādamu! − kļūtu par nevēlamu, apkarojamu sāncensi, apspiedēju, izmantotāju, izvarotāju. Nost! Tik galējs feminisma paveids Kalniņas romānā nav manāms. Laima it biedriski sadzīvo ar Miķeli, Kameronu, Renē. Džeralds viņai ir kā brālis. Viceprezidenta kungs alias Tedis viņai ir gandrīz tāds kā čoms. Turpretī nodaļas priekšnieks Rosko Zivs viņai ārkārtīgi riebjas. Dažam lasītājam šis uzmācīgais un kašķīgais amerikānis varbūt liksies drusku mazāk pretīgs nekā Laimai, jo šai glītajā vīrietī manāms neurotisks un nelaimīgs cilvēks, tā sakot, skitu labietis, kas netiek galā ar savu lauleni, sarmātu amazoni... Rosko Zivs grib Laimu paņemt, iegūt, pārvarēt, bet nav nekādu pazīmju, ka viņam padomā būtu izvarošana vai uzmācības rupjākās izpausmes. Laimas uztverē Rosko izturēšanās ir pilnīgi nepiedodama un viņa raksturs vienkārši neciešams. Nodaļas priekšnieka kādreiz skaistā, tagad briesmīgi korpulentā, bet valdonīgā sieva rādīta bez sevišķa pretīguma, vairāk ar humoru. Gadās, ka Laimu aizkaitina arī citi vīrieši. Reiz, kad Laima restorānā ieturas kopā ar Dotiju un diviem žurnālistiem, no kuŗiem viens ir Dotijas vīrs Donalds, Laimu irritē tas, ka viņa un Dotija it kā nedrīkstētu piedalīties abu žurnālistu diezgan interesantajā sarunā. Laima kļūst drusku kašķīga: Un pēkšņi es pārvēršos − es esmu baskājains Austrumeiropas mežonēns un iemetu dzēlīgu teikumu kā ugunī svirkstošu salmu kūli mūsu galda biedru sarunā (79).
Būtiski tā pati situācija attēlota Vulfas romānā Orlando. Par sievieti kļuvušais Orlando met cukura graudu dzejnieka Poupa (Alexander Pope) dzērienā un it kā nejauši laikam apšļaksta viņa apģērbu. Aizvainotais dzejnieks atvadās ar indīgi asprātīgu teicienu, ko sieviete izjūt kā pļauku. Abos gadījumos sievietes kļūst agresīvas tādēļ, ka vīrieši it kā nicīgi izturas pret sievietes gara spējām. Ja sieviete bez liekas gudrošanas parāda garu degunu neīstā Ādama intellektam, tad no Kalniņas viedokļa viss kārtībā. Aplūkojamā romānā bez žēlastības apstrādāts ne tikvien Einšteiniņš. bet arī − un vēl jo vairāk! − Sartrs:
Es baidījos. No Sartra. Tas ir pavisam muļķīgi, vai nē? Kas tur pavisam būtu ko baidīties no kalsena večuka ar lielām ausīm? Varbūt, mani iespaidoja Sartra paša izjūtas? Varbūt, arī viņš, nabadziņš, pārdzīvoja savā laikā ļoti eksistenciālas bailes, kad nolēma, ka pasaule cilvēka dzīvei nekādu jēgu nevar dot? Iedomājieties vien − nabaga Žans Pauls ar lielajām ausīm viens pats milzīgajā pasaulē! Vai tur, tiešām, cilvēks nevar nobīties? Un tas ļaunākais, ja jādzīvo kopā ar tādu Simoni, kas bezjēdzīgi apraksta savu romānu ar kādu amerikāņu rakstnieku, tik atklāti apraksta, ka savā laikā lielu traci sacēla (269-270).
Neīstais Ādams un neīstā Ieva? − Pretēji Kalniņas īstajai Ievai, Simone de Bovuāra nekad nepiedzīvoja dzemdēšanu, pievērsās filozofijai un literatūrai, nebūt neuztraucās par sava ilggadīgā partnera Sartra erotiskajiem sakariem ar citām sievietēm. Var manīt, ka Simone Kalniņas uztverē ir nepareiza (līdzīgi čechietei Evalīnai), tomēr galvenais uzbrukums vērsts pret Žanu Paulu (lielās ausis Kalniņas iztēlē varbūt asociējas ar zaķiem un ēzeļiem). Lai nu ko domātu par Sartra prātniecisko viedumu un polītisko sajēgu, nevar neatzīt, ka Žans Pauls ar lielajām ausīm bija itin talantīgs rakstnieks un jau tādēļ vien nav uzskatāms par galīgu jefiņu. Par eksistenciālām bailēm runāja jau eksistenciālistu ciltstēvs Kjerkegors (Kierkegaard). Heidegers un Sartrs tikai pārņēma un laikam drusku pārveidoja šo priekšstatu. Nav tā, ka vienīgi Sartru piemeklējusi dīvainu baiļu lēkme! Kalniņa acīmredzot lūkojusi Sartru iznīcināt. Arī Orlando netrūkst dzēlīgu komentāru par rakstniekiem un viņu daiļdarbiem, bet Vulfa nepārprotami atzīst satiriski skatītā Poupa spējas un veikumus un pat viņas Nikam Grīnam, kas arī darbojas minētajā romānā un ir bagātīgi apveltīts ar nelabām un smieklīgām rakstura iezīmēm, tomēr piešķirta daža drīzāk apbrīnojama nekā pretīga īpašība (Nika Grīna prototips esot kāds augstu izglītots Elīzabetes I laikmeta pļēgurs un rakstnieks). Kalniņa tikai pazobojas par Sartru, un Einšteins, lūk, ir smieklīgs žīdiņš, kuŗa veikums parādījies jau latvju dainās (senas dziesmas par saules kalnu un jaunā zinātniskā teorija tām tikai atbalss). Gluži tik vienkāršas tās lietas gan nav! Taču šāda pieeja var nākt par labu sievietes pašapziņai.
Attieksmē uz vīriešu un sieviešu gara spējām Laimas skatījumu atspoguļo šāds sarunas fragments:
Džeralds domīgi braucīja sev smakru: Zini ko, varbūt, ka tev tiešām taisnība. Ja man ar sievietēm iznāk nepatikšanas, tad parasti tas nav viņu jūtu dēļ, bet gan tādēļ, ka viņas ir gudrākas un loģiskākas par mani. (74)
Te jāievēro, ka Džeralds ir architekts un nopietns cilvēks ar rosīgu intellektu un − kā autore norāda − enciklopēdiskām zināšanām. Tātad viss kā nākas, vai ne?
Brīnišķīgas puķes ir nozīmīgs pienesums, bet to nevar kvalitātes ziņā pielīdzināt latviešu literatūras izcilākajiem veikumiem. Romānā ir daudz lappušu, kas liecina par dzīvu iztēli, labām novērošanas un veidošanas spējām. Un tomēr kopiespaids ir drusku necils, kaut arī visumā interesants, bieži uzjautrinošs. Mākslas vērtību šai romānā mazina tas, ka apdare dažviet ir manāmi pavirša, it kā uz labu laimi improvizēta. Autore varbūt ir arī drusku par daudz prātīga un nogludināta. Salīdzinot ar Laimu, kas vismaz lielā mērā pārstāv autores dvēseliskās iezīmes, gandrīz visi pārējie architektu biroja darbinieki šķiet vairāk vai mazāk ekscentriski. Šādā nogludinātā psīchē var iesakņoties arī dažs vispār pieņemts (īstenībā tikai populārs) uzskats, kas ir pilnīgi vai daļēji aplams un notrulina vai sašaurina uztveri. Ja citos aspektos uztvere ir neparasti dzīva, īpatnēja, lokana, tad ne sevišķi smaga aizspriedumu vai aplamas izziņas bagāža nespēj īsti nopietni apgrūtināt māksliniecisko veidošanu, bet ir maz ļaužu, kas gribējuši vai spējuši vairīties no konformisma. Lai gan Kalniņas uztvere ir svaigāka, īpatnējāka nekā ļaužu vairumam, viņa, tā sakot, nav ne Anšlavs Eglītis, ne Virdžinija Vulfa (arī šie rakstnieki nebūt nebija brīvi no aizspriedumiem, toties bija dažā ziņā itin šķautnaini!). Šaubos, vai uz Laimu Kalniņu jebkad attiecināts kaut kas līdzīgs kādas sendienu anglietes spriedumam par Baironu: mad, bad and dangerous to know (traks, nelabs un bīstams kā paziņa). Kalniņas raksturs varbūt ir vairāk piemērots ordinārai sadzīvei nekā mākslai.
Vulfai ne tikvien piemita neparasta pasaules uztvere, bet uzradās arī gara slimības (depresijas) posmi, kas viņu manāmi atšķīra no parastas sadzīves; nav brīnums, ka viņas romānos skatījums palaikam ir dēkains psīcholoģiskā ziņā, dziļāk īpatnējs nekā Kalniņas jaunajā, kollāžai līdzīgajā rakstu mākslas darbā. Tomēr, kā jau teicu, Brīnišķīgas puķes ir nozīmīgs pienesums.
IIlustrācijas un grāmatas vāka zīmējums (ko darinājis John F. Zottu) atbilst Kalniņas sacerējumi rotaļīgākajiem un satīriskajiem aspektiem.
Dzejnieks un kritiķis Gundars Pļavkalns, ilggadējs JG līdzstrādnieks, publicējis dzejkrājumus Divas pilsētas (1963), Caurspīdīgās ēnas (1967), Juliāns pie Benedikta (1972). Dzīvo Austrālijā.
