Gunta Plostniece

RĪGAS SKANĪGO JŪLIJDIENU PIEZĪMES

Izvilkumi no Guntas Plostnieces gaŗāka raksta, ko visā pilnībā nebija iespējams ievietot mūsu lappusēs. − Red.

 

 

Rasmas Lielmanes, Paula Berkolda, Ērika Mandāta, Pētera Plakida un Artura Ozoliņa koncertā 7. jūlijā, tūlīt pēc XXII Dziesmu svētkiem, vislielāko atzinību guva pēdējais. JG lasītājiem labi pazīstamais pianists var droši teikt, iekarojis visu latviešu sirdis. Brāzmaini aplausi sagaidīja mākslinieku, uzejot uz skatuves, un vēl brāzmaināki, noejot. Klausoties Pēteŗa Vaska Fantāzijā ar nosaukumu Izdegušās ainavas, kļūst skaidrs, kādēļ šī komponista darbus spēlē mūzikas festivālos un koncertzālēs visā pasaulē. Arī pats komponists varēja būt sajūsmināts par viņa darba monumentālo atskaņojumu. Izdegušās ainavas likās kā rakstītas tieši Arturam Ozoliņam.

No 8. līdz 17. jūlijam Domā risinājās bavārieša Makša Rēgera (Max Reger, 1873-1916) 125. dzimšanas dienas atcerei veltītais Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls Rīgas Doms. Atklāšanas un noslēguma koncertos piedalījās Latvijas ērģelnieki Larisa Bulova, Tālivaldis Deksnis, Lotārs Dzeriņš, Roberts Hansons, Aivars Kalējs, Vita Kalnciema, Lilita Ozola, Atis Stepiņš un Solvita Vanaga. Starp citu tika atskaņoti arī latviešu komponistu Ā. Ābeles, A. Kalēja, J. Karlsona, E. Šenfelda, P. Vaska un M. Zariņa darbi.

Uz Jauniešu koŗu koncertu Mūzika cauri gadsimtiem Nacionālajā operā 1. jūlijā gāju dalītām jūtām, jo zināju, ka šī koncerta iniciators ir Raimonds Pauls. Varam klausīties Paula mūzikas skaistajās melodijas, aizrauties ar viņa patriotiskajām dziesmām svētku kopkorim, kas saviļņo un savā vienkāršībā skaŗ katru klausītāju. Bet, kad no šādām sentimentālām dziesmām mēģina veidot kaut kādu „modernu” rokmūzikas skatuvisku priekšnesumu, tas ne vienmēr izdodas, kā varēja pirms pāris gadiem pārliecināties Ņujorkas Madison Square Garden lielajā zālē. Bet programmas pirmā daļa patīkami pārsteidza, pat sajūsmināja ar vienkāršo gregoriešu dziedājumu Ingredientes Domino cauri renesances, baroka, klasiskās un romantiskās mūzikas periodiem līdz pat Jāņa Kalniņa Cel mani dziesma. Katrs darbs bija sniegts tam periodam piemērotā inscenējumā. Tik pievilcīgu klasiskās mūzikas sniegumu nenākas bieži baudīt.

Otrajā daļā uz skatuves uznāca bars jauniešu, visi ģērbušies septiņdesmito gadu ielas drēbēs, un mēģināja dziedāt, kratoties un goroties, kā kādā sliktā naktsklubā. Grūti saprast, kā tie paši muzikālie vadītāji un choreografi pēc tik burvīgas uzstāšanās pirmajā daļā varēja sniegt kaut ko tik banālu un neinteresantu, un kā šāda programma nonāca uz operas skatuves?

Dziesmu svētku noslēguma programmā bija iekļauti tikai latviešu autori. Tradicionālajām vecmeistaru dziesmām blakus stājās jaunāku autoru darbi − Juŗa Karlsona, Artura Maskata, Pēteŗa Plakida, Selgas Mences un Pēteŗa Vaska dziesmas. Tas ir apsveicami, tomēr stingri jāšaubās, vai, piem., tāda dziesma kā Pēteŗa Vaska Ar laiku puķes vīst − ar aleatoriskiem paņēmieniem − iederas masu koŗa dziedājumā. Pats Vasks intervijā izvairījās no konkrētiem ieteikumiem jaunam koŗu repertuāram, tikai – „Nezinu, kādu [dziesmu] jādzied, bet zinu, kas nav jādzied.” Programmā diemžēl nebija iekļauta neviena pati dziesma, ko būtu komponējis kāds no latviešu trimdinieku ievērojamākajiem komponistiem. Vienīgi Richards Skulte − gan tikai ar vienkāršu jaukta koŗa dziesmu. Tad vēl dejotāji dejoja un koŗi dziedāja līdzi Valentīna Bērzkalna un Mārtiņa Aldiņa tautasdziesmu apdarei. Šie nav darbi, kas pietiekoši cienīgi pārstāv mūsu trimdas komponistu iespējamo devumu Dziesmu svētku repertuāram.

Pārdomas izraisa komponista Zigmāra Liepiņa dotā TV intervija, kur, cita vidū, brīnišķīgo simfonisko koncertu Nacionālajā operā viņš noraksturoja kā „kapu svētkus”.

 

---

 

Mūzikoloģe, pianiste, dziedātāja, diriģente Gunta Plostniece, arī mācībspēks Setlmenta Mūzikas skolā Filadelfijā, piedalījusies daudzos koncertos un TV raidījumos, visvairāk ASV vidienes pavalstīs.