Jaunā Gaita nr. 215, decembris 1998
Kārlis Račevskis
PĀRDOMAS PAR REĀLISMU
Kas ir reālisms? Īsa atbilde varētu būt − īstenības patiesa attēlošana, t.i., reālisms ir reprezentācijas veids, kas pretendē uz patiesību. Bet ar to vēl nav atbildēts, jo rodas nākošais jautājums − kas nosaka reprezentācijas patiesību? Te nu lietas kļūst sarežģītākas, un jāsecina, ka reālisms saistās ar trim elementiem. Vispirms ir realitāte pati, ko arī saucam par īstenību, par dzīvi vai par pasauli. Otrkārt, ir novērotājs, kas ir cilvēks pats. Ja runājam par literātūru vai par mākslu, tas ir tēlotājs, mākslinieks vai rakstnieks. Trešais apstāklis, kas nosaka reālisma funkciju, ir veids, kādā realitāte tiek atainota − vai tas būtu rakstveidīgi, gleznieciski, muzikāli vai arī mutiski, vai ar žestiem un kustībām. Tādā veidā top reālisms literatūrā, mākslā, cilvēka apziņā, pat raksturā − mēs taču sakām lūk, tāds un tāds ir reālists.
Bija laiks, kad reālisms tika uzskatīts par kaut ko pilnīgi dabīgu, pašsaprotamu. Reālisma ziedu laiki bija 19. gs. Šī laikmeta raksturojošā noskaņa bija pārliecība, ka cilvēkam ir dotas spējas racionāli un pilnīgi atainot īstenību. Šīs pārliecības cēloņi meklējami jau pirms tam. Daļa atbildības noteikti pienākas Dekartam ( René Descartes, 1596-1650), kuŗš lika reālisma pamatus filozofijā. Vēlāk tos nostiprināja dažādi domātāji 18. gs. Francijā un 19. gs. Vācijā. īpaši jāizceļ Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel, 1770-1831) iespaids. Viņa iecere bija likvidēt jebkādas šaubas par cilvēka spēju pakļaut īstenību savai gribai. Šo pārliecību viņš izteica labi pazīstamā formulējumā kas ir reāls, ir racionāls un, kas ir racionāls, ir reāls.
Tātad īstenību nosaka cilvēka saprāts. Problēma ir tā, ka racionālisms nav pats par sevi saprotams, un ne katram cilvēkam ir dota iespēja noteikt īstenību. Kā to ir pierādījis 20. gs., šāda iespēja ļoti atkarīga nevis no racionālisma paša, bet gan no varas, kas nosaka, kāda veida racionālisms būs valdošais. Ja, piemēram, galvenie noteicēji ir tādi vīri kā Hitlers vai Staļins, tad racionālisma sekas var būt tikai katastrofālas.
Un šimbrīžam, ja raugāmies atpakaļ uz mūsu gandrīz jau pagājušo gadsimtu, varam droši apgalvot, ka saite starp racionālismu un reālismu ir pārtrūkusi. Pieņēmums, ka īstenība, daba vai pasaule būtu strukturētas pēc tiem likumiem, kas valda pār mūsu valodu un loģiku, izrādās maldinoša ilūzija. Dažs labs kritiķis mūsdienās pat izsaka pārsteigumu, ka vientiesīgi optimistiskais viedoklis par racionālisma un reālisma vienlīdzību tik ilgi ir spējis mūsu saprātu apmiglot.
Šādam uzskatam sabrūkot, mums atklājas bezgala sarežģītas, bet arī daudzpusīgākas attiecības starp prātu un īstenību. Esam kļuvuši pazemīgāki īstenības priekšā, jo nepretendējam vairs uz realitātes kontrolēšanu, bet secinām tieši pretējo, proti, ka kontrolēti tiekam mēs paši. Nav runa vairs par cilvēka vai subjekta esamību, bet par veidiem, kādos subjekti un subjektivitāte tiek noformēti. Šim apvērsumam mūsu laikmeta domāšanā tiek piešķirta īpaša nozīme, jo tajā ir saredzama pašas modernitātes bojāeja. Esam iegājuši pēc- jeb postmodernismā, kas pirmām kārtām izvērties par modernisma kritiku. Pretēji tam. ko apzīmējums pēc (jeb post) izsaka, tas nepretendē uz pilnīgu neatkarību no modernisma. Tieši otrādi − postmodernisms atzīst savu iesakņošanos modernismā par neizbēgamu, nenoliedzamu faktu un vienlaicīgi uzdod postmodernismam noskaidrot modernisma bojāeju un tās cēloņus.
Atcerēsimies, ka modernisms balstījās uz iedomu, ka īstenība ir izprotama, atainojama un kontrolējama. Šai ziņā modernisms jau no laika gala bija it kā kāda sena cilvēciska instinkta motivēts − bailes no chaosa noveda pie dziņas kontrolēt īstenību. Kā savā laikā paskaidroja D.H. Lorenss. cilvēks pastāvīgi cenšas noslēpt īstenības chaotisko būtību:
... mēs nespējam dzīvot chaosā, kā to spēj dzīvnieki. Dzīvniekam viss ir chaoss, izņemot tikai nedaudzas kustības un apstākļus, kas nepārtraukti atkārtojas laika un īstenības plūdumā. Un dzīvnieks ir apmierināts, kamēr cilvēks ne. Cilvēkam ir sevi jāietērpj vīzijā, jāuzceļ sev mājoklis no skaidri redzamām, stabīlām struktūrām. Stipri baidīdamies no chaosa, cilvēks atveŗ lietussargu starp sevi un nebeidzamo jucekli. Pēc tam viņš nokrāso lietussarga apakšu. Kad lietussargs tiek nodots tālāk pēcnācējiem tas paliek par jumtu, par velvi, un cilvēkiem sāk beidzot likties, ka kaut kas nav vairs kārtībā.[1]
Šo neapmierinātību, raksta Lorenss, it sevišķi izjūt dzejnieks, konvencijas ienaidnieks, kuŗš tad nu iešķeļ lietussargā plaisu − un, rau, paveŗas skats uz chaosu, logs uz sauli. Bet pēc laika pierodot pie jaunās ainavas un būdams neapmierināts ar chaosa radīto caurvēju, caurmēra cilvēks uzkrāso jaunu attēlu un pārlīmē to pār plaisai. Šāda lietussarga pārplēšana un pārlīmēšana turpinās, kamēr lietussargs kļūst tik biezs, ka vairs nav iespējams to pārplēst. Tas kļūst par absolūtu realitāti, bet nostalģiskas ilgas pēc chaosa nerimstas. Un tā tas turpinās, līdz kādu dienu saceļas liela vētra un saplosa lietussargu lupatās − aizpūzdama labu daļu cilvēces nebūtībā. Palikušie dreb chaosa apņemti − tā D.H. Lorenss.
Šīs apokaliptiskās vīzijas suģestīvo spēku iespējams pilnīgi novērtēt, atceroties, ka sengrieķu valodā vārds apokalypsos nozīmēja atsegšanu vai atklāšanu − plīvura vai aizkara strauju noraušanu. Postmodernismu tātad varētu uzlūkot kā modernitātes apokalipsi, jo šis ir laikmets, kad pretenzijas, ar kuŗām modernitāte mēdza sevi apklāt, pamazām izjūk. Modernitāte, kā paskaidro Gordons Globuss, ir vienmēr paļāvusies uz īstenības reprezentāciju − uz garīgu, nervu radītu reprezentāciju, kas izpilda vidutāja lomu starp mums un pasauli. Šai ziņā. paskaidro Globuss, postmodernisti ir stingri reālisti − pasaule ir mūsu acu priekšā tieši tāda, kādu mēs to iedomājamies, īstenību mēs apjaušam nevis pateicoties kaut kādai tās reprezentācijai − realitāte mums ir visapkārt, mums ar to ir tiešs sakars, nav nekā tāda, kas atrastos starp mums un šo realitāti.[2]
Doma, kas atdala indivīda esamību no pasaules, izrādās, ir jau otrā pakāpē atvasināta. Tā ir kļuvusi pašsaprotama, jo, kā norāda Globuss, esam zaudējuši spēju atskārst, ka pasaule savā acīmredzamā ārišķībā ir smadzeņu panākums. Pasaule, kuŗā mēs esam iemesti, nemitīgi nosēžas it kā no spontāna izvirduma. Tātad nav iespējams atšķirt subjektu no objekta, nedz arī uztverošo apziņu no uztveramās realitātes. Šī subjekta un objekta kopā saplūšana ir arī panākusi attiecīgu izmaiņu mūsu domāšanā, izceļot saites starp subjektu un objektu kā vissvarīgāko elementu mūsdienas kritiskām un teorētiskām pārdomām. Viens no galvenajiem poststrukturālisma un postmodernisma teoriju mērķiem ir bijis parādīt, ka cilvēka uztveres pasaulē nav nekas īsti tā, kā tas varētu likties. Nekas nav dabīgs objektīvs vai pats par sevi saprotams, jo dabīgais, objektīvais un pats par sevi saprotamais nav nekas cits kā cilvēka prāta konstrukcijas, kas apslēpj pašu konstrukcijas procesu.
Filozofi, it sevišķi modernitātes pamatu licēji ir atstājuši uzskatāmus šādus pašapmānīšanas piemērus. Kad Dekarts deklarēja cogito, ergo sum, viņš izteica pārliecību, ka atradis neapšaubāmu pamatpatiesību un tādejādi nostiprinājis rietumu humānisma pamatprincipu − indivīda prāts un būtiskā esamība ir neatšķiramas eksistences sastāvdaļas. Dekarts tādejādi radīja domu, ka esam spējīgi īstenot mūsu nodomus, esam atbildīgi par visu, ko darām un domājam, ka spējam iegūt precīzas zināšanas par pasauli un, pateicoties tām, spējam dominēt, kontrolēt un, vajadzības gadījumā, arī mainīt pasauli. Tā radās pašapzinīgas, pašnoteicošas un pašatbildīgas individualitātes jēdziens − pamatprincips vienai no galvenajām rietumu filozofiskās un polītiskās domas izpausmēm.
Lai radītu apvērsumu šāda veida domāšanā, pēdējā laika kritiskā teorija izmanto subjekta jeb subjektivitātes jēdzienu. Pieturoties indivīdam kā subjektam, šī teorija dara problemātiskas tās attiecības, kas pastāv starp indivīdu un tā vidi, arī starp indivīdu un valodu. Šādā skatījumā subjektam vairs nepiemīt radošas un pašnoteicošas būtnes esamība. Subjekts paliek par valodas konstruktu − t.i., par apziņas un zemapziņas saliedējumu, kas atkarīgs no valodas. Cilvēks vairs nav kā avots, no kuŗa plūst domas un valoda. Domas un valoda strāvo cauri viņu. Cilvēks kā subjekts spēj ieņemt vietu tikai jau pastāvošā domu un valodas jomā.
Cilvēka dabas jēdzienu, kas ir bijis pamats visāda veida humānismiem, šī jaunā teorētiskā pieeja atvieto ar vēsturi, sabiedrību un kultūru ar tiem dažādiem elementiem, kas veido indivīda identitāti, kas pati ir ne tik daudz radoša, kā radīta. Rezultātā gūstam jaunu ieskatu par realitāti, īstenību mēs izprotam kā dimensiju, kas pieejama tikai caur mūsu vides un mūsu pašu fiziskās un garīgās būtnes iespaidos radītu prizmu vai filtru, t.i., mūsu subjektivitāti, kas radusies mūsu piedzīvojumu un pārdzīvojumu akumulācijas procesā. Turklāt katra pieeja realitātei notiek sarežģītu simbolizācijas tīklu ietvaros. Tādēļ runa par realitāti ir uzskatāma par divreiz atšķirtu no tās. Var tikai būt runa par pašu simbolizācijas procesu. Mūsu domāšanas veidi un paradumi ir tik dziļi un pamatīgi mūsos iesēdušies, ka ir kļuvuši par mūsu esamības un subjektivitātes neatņemamu sastāvdaļu. Tāpēc mums ir grūti atdalīt no realitātes to procesu, kas mūsos rada iespaidu, ka objektīvi izprotam realitāti, ka zinām, kas ir īstenība.
Jau minēju, ka daži no šiem paradumiem ir radušies valodas iespaidā, un neapdomāta valodas lietošana mūsos rada noteiktas iedomas par mūsu saskari ar realitāti. Vispirms rodas pārliecība, ka, vārdam kaut ko apzīmējot, tas apstiprina apzīmētās lietas realitāti. Otrkārt, rakstīšana vai runāšana rada iespaidu, ka valodas lietotājs eksistē pirms valodas pašas. Un, treškārt, valodu lietodami, nemanāmi ietērpjam realitāti gramatiskās un loģiskās struktūrās, kas nosaka valodas īstenību − bet ne pasaules. Vēl grūtāk mums ir izprast veidu, kuŗā mēs, būdami dzīvi un jūtīgi organismi, ikbrīdi uztveŗam un spontāni iztulkojam materiālu īstenību. Simbolizēšana ir dziļi cilvēcīga − mēs esam simbolizējoši organismi, iesaistīti katru brīdi procesā, kas mums dod iespēju sakārtot un iztulkot nemitīgo signālu un impulsu straumi. Arī šeit var rasties pārpratumi.
Esejists Ovens Barfīlds, piem., pierāda, ka ierastais domāšanas veids mums liek sajaukt uztveršanu ar to, ko uztveŗam savos redzes, dzirdes vai arī sajūtu lokos: Es neuztveŗu jebkādu lietu ar saviem jūtu orgāniem vien, bet arī ar labu daļu no visas manas cilvēcīgās būtnes. Es varētu teikt, ka dzirdu putnu dziedam. Bet patiesībā viss, ko manas ausis kā dzirdes orgāns spēj uztvert, ir skaņa. Kad es dzirdu putnu dziedam, es dzirdu ne tikai ar savām ausīm, bet ar visu pārējo − mentāliem ieradumiem, atmiņu, iztēli, izjūtu un beidzot arī ar gribu − par tik cik manu uzmanību motivē gribas spēks.[3]
Šo dažādo elementu summa ir arī tā, kas veido subjektivitāti. Šī subjektivitāte tiek iesaistīta jebkuŗā reprezentācijas pasākumā par tik, cik šāds pasākums saistās ar interpretāciju. Realitātes uztvere tādēļ lielā mērā ir neskaidra un neizdibināma. Tā nes sev līdzi motivācijas un ieganstus, kas bieži mums slēpti, kas vadās no atmiņas un kuŗus iespaido nākotnes perspektīvas. Šai ziņā rodas arī apvērsums kādā ļoti parastā domāšanas veidā, kas attiecas uz pretstatu starp personīgo un publisko domu pasauli. Atkal Barfīlds:
Ir pieņemts, ka publiskā pasaule (to sastāda viss tas, kas mums ir kopējs ar pārējiem cilvēkiem) sastāv tikai no tā, ko mēs uztveŗam, bet mūsu privātā pasaule no tā, ko katrs domājam. Patiesībā notiek tieši pretējais. Domu saturs mums ir kopējs ar visiem pārējiem kamēr mūsu uztvere (par tik, cik tā ir neatkarīga no domāšanas pašas) ir mūsu privāta lieta.[4] Ilgi pieņemtais uzskats, ka sistemātiska, loģiska pieeja realitātei rada iespēju šo realitāti pilnīgi aptvert, pārzināt un pat kontrolēt, izrādās visā visumā nepamatots. Šāds domāšanas veids šodien vairs nepārliecina. Tā vietā parādījies kaut kas jauns, pavērušies jauni apvāršņi. Kaut arī subjekts zaudējis pašnoteikšanas spējas, tā identitāte nebūt nav jāsaprot kā cietums vai neizbēgams liktenis. Kaut gan mūsu domāšana un identitāte ir pakļautas valodas, kultūras un sabiedrības iespaidiem, pēdējie ir arī saprotami kā diskursīvas stratēģijas paveidi, kas savukārt izmantojami, lai noteiktu un mainītu šo pašu paveidu izvēršanos un virzienu. Tādā veidā tiek izcelts valodas īpatnējais spēks un daudzpusīgās spējas.
Tiek izcelta arī literātūras dziļākā nozīme, ko apgaismo jaunatklātās saistības starp valodu un cilvēka domāšanu. Valodas izteiksmes un reprezentācijas spējas nav vairs attiecināmas uz racionālu prāta darbību, bet gan uz cilvēka subjektivitātes pilnīgu iesaistīšanos realitātē, t.i., dzīvē. Kas mums dod iespēju izjust un pārdzīvot mākslas darbu, nav vis saprāts, bet gan tas, kas nepadodas racionālisma likumībai − tas, ko mēs dēvējam par instinktu, jūtām, iztēli. Pie šāda slēdziena jau gadsimta sākumā nāca angļu filozofs Alfrēds Norts Vaitheds (Alfred North Whitehead), norādot, ka radošā iztēle sadarbībā ar estētiskām jūtām ir pamatā visiem sekmīgiem mēģinājumiem savienot cilvēciskas zināšanas un realitāti.[5] Par to liecina katrs liels mākslas darbs − vai tas būtu literātūrā, glezniecībā, tēlniecībā vai arī mūzikā.
Izskaidrojums šai sakarībai vienkāršs. Racionālisms izpaužas vārdos. Turpretim simbolizācija, kā radoša cilvēka nodarbība, ietveŗ bezgala plašāku jūtu un izjūtu spektru, nekā to spēj loģika vai saprāts. Katram dzejniekam, piem., ir skaidrs, ka valodas simboliskais potenciāls nav ietveŗams valodas tīri deskriptīvās vai reprezentatīvās robežās. Valodas īpatnais spēks saistās ar tās spējām uztvert to, kas atrodas ārpus šīm robežām, kā to mums savā laikā atgādināja Rolans Bārts: ... lai nu ko sabiedrības varētu domāt vai dekretēt, literārs darbs sniegsies vienmēr pāri un cauri tām, līdzīgi veidolam, ko vairāk vai mazāk neparedzamas vēsturiskas nozīmes nāk pēc kārtas piepildīt.[6]
Kārlis Račevskis, franču literatūras profesors Ohaijo Valsts universitātē (Ohio State University), pēdējā laikā nodevies arī padomju varas gados deportēto baltiešu literatūru pētīšanai. Viņa pēdējā grāmata: Modernitys Pretenses: Making Reality Fit Reason from Candide to Gulag (1998).
[1] D.H. Lawrence. Chaos in Poetry. Selected Literary Criticism (London: Heinemann, 1955), 90. lp.
[2] Gordon Globus. The Postmodern Brain (Amsterdam J. Benjamins, 1995), 127. lp.
[3] Owen Barfield. Saving the Appearances: A Study in Idolatry (New York: Harcourt, Brace and World, 1965) 20. lp.
[4] Owen Barfield. Speakers Meaning (Middletown, Conn.: Wesleyan University Press, 1967), 105. lp.
[5] Murray Code. The Myths of Reason (New Jersey: Humanities Press), 90. lp.
[6] Roland Barthes. Critique et vérité (Paris: Seuil, 1966), 51. lp.