Juris Silenieks

VIVE LA DIFFÉRENCE

 

 

Nora Ikstena Dienas 31. marta numurā ir nodeklarējusi: „Varu tikai brīnīties par trimdas latviešiem, kas šo ilgo gadu laikā nav neko darījuši latviešu literatūras popularizēšanā.” Šāds kategorisks apgalvojums tiešām izsauc izbrīnu, maigi izsakoties (vāciešiem ir teiciens: nicht ärgern, nur wundern − ne skaisties, tik brīnīties), jo godātā dzejniece jau nav gluži bez kontakta ar trimdas kultūru un rakstniecību. Jājautā, vai tā ir nezināšana, ieskaitot negribēšanu zināt, vai tīrā vēlēšanās noliegt to, kas nesaskan ar pārliecībām un nosliecēm, kam jau nav tieša sakarība ar faktiem. Savā laikā Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre) savā esejā par antisemītismu, analizējot aizspriedumus, konstatēja, ka antisemīts par tādu kļūst, izvēloties zināmus faktus, kas atbilst viņa aizspriedumiem un atsakās novērtēt to, kas traucē. Kā lasu Review of Contemporary Fiction (Mūsdienu daiļliteratūras apskats) numura ievadā, kas veltīts mūsdienu latviešu prozai, Noras Ikstenas rediģēts, viņa ir labu laiku pavadījusi Savienotajās Valstīs, un, jāpieņem, ne jau Floridas jūrmalā. RCF nepavisam nepiemin trimdas rakstniecību − ne Ikstenas ievadā (kas gan nav pārāk gaisotnīgs), ne ar izvēlētiem darbiem.

Nenoliedzami, daudz kas no rakstītā ārpus Latvijas šodien un vakardien nebūtu pieminēšanas vērts, un to apmēram tādās pašās proporcijās varētu atrast arī Latvijā, tāpat kā ikvienā literatūrā. Par gaumēm nevarot strīdēties, tā Voltērs teica, bet „ļaunprātīga” faktu noliegšana, kā piemēram tas kategoriskais nekas, nepieļauj klusēšanu. Gatis Līdums savā rakstā „Latvijas un ārzemju latviešu atšķirības” (Literatūra. Māksla. Mēs. 29.04.98) visai loģiski norāda, ka piecdesmit gadi, kopš dzīvojam šķirti, ir pietiekami ilgs laiks, lai mums izveidots katram sava priekšstats par kultūru un Weltanschauung. Par gaumēm nevar strīdēties, bet nezināšanu nevar pasniegt kā ekspertīzi. Varbūt ir arī citi iemesli, kāpēc „Daugav’s abas malas” nevis „mūžam nesadalās”, bet attālinās.

Vecos labos padomju laikos, kad vērtības bija visai skaidras, kā to Partija nosacīja, mūsu rakstniecībai nebija jāsadalās. Pie patiesiem literatūras cienītājiem, kas bija labs tur, par tādu tas tika atrasts šeit, un šejienieši atrada cienību Latvijā, par cik nu tas bija atļauts. Es neieskaitu rakstniecībā tos darinājumus, kas nāca no „urrāpatriotiem” trimdā vai zvērinātiem Padomju Latvijas nomenklatūrniekiem, kuŗiem rakstīšana bija ideoloģijas sludināšana. Ir jau protams rakstu darbi, kas ir vienlaicīgi propaganda un „mūzu iedvesmoti”. Saprātīgākie piedeva Ojāram Vācietim viņa Staļina slavināšanu, tāpat kā Moljēram piedod viņa pārlieku pielabināšanos Ludviķim XIV, kas jau nu gluži Staļins nebija, taču tik daudz slavināšanas gan varbūt nebija pelnījis. Šodien ir jau paaugusies jauna paaudze neatkarīgajā Latvijā, un šai paaudzei, kā visur citur pasaulē, ir īsa atmiņa, un tai ir diezgan daudz augstprātības un pašapzinības attiecībā uz pagātni. Tai blakus (vai varbūt pretī?) nestājas trimdā izaugusī jaunākā rakstītāja paaudze, jo tādas tikpat kā nav. Un, ja tādas nav, nav arī trimdas literatūras. Vismaz tā varētu saprast, kāpēc Ikstenas rediģētajā izdevumā ir tikai Latvijas rakstnieki.

Taču paliek vēl jautājums, vai tiešām trimdinieki neko nav darījuši mūsu literatūras labad, un tas galvenokārt nozīmētu t.s. anglofonu zemēs (Savienotajās Valstīs, Anglijā, Austrālijā u.c.), kur ir lielais vairums trimdinieku. Derdzās tas kategoriskais neko. Valija Ruņģe savā pētniecības darbā par tulkojumiem norāda uz visai gaŗu sarakstu par tulkotiem darbiem. Tie nav kļuvuši bestselleri un viņu autori nav tikuši intervēti televīzijā (radio jau neskaitās, jo tur pārāk bieži −protams ne vienmēr − uzstājās dažāda veida bļauri un citi pasaules lāpītāji un glābēji). Tie nav apelējuši pie populārās kultūras. Taču nopietns lasītājs pacilā izdevumus, kur latviešu rakstniecība ir vienmēr figurējusi. Nav mans nodoms te uzskaitīt visu, kas publicēts svešvalodās par Latvijas rakstniecību. Minēšu dažus.

World Literature Today (WLT − Mūsdienu pasaules literatūra) kas līdz 1978. gadam saucās Books Abroad (Grāmatas ārzemēs), kur ilggadējais redaktors līdz viņa aiziešanai pensijā bija Ivars Ivasks, kas kopā ar savu dzīves biedri Astridi gādāja, lai Baltijas nodaļā vienmēr būtu pārstāvēta latviešu literatūra. Kopš tā laika ik numurā ir vairākas īsrecenzijas (tāds ir žurnāla pieņemtais formāts) par latviešu literatūru. Divreiz jau ir bijuši numuri, speciāli veltīti vai nu Baltijas, vai Austrumeiropas literatūrām. Un 1998. gada pavasara numurs atkal bija veltīts Baltijas literatūrām. Šī raksta autors ir publicējis WLT ap 100 recenziju. Citu recenzentu vidū jāmin Alfrēds Straumanis, Valters Nollendorfs, Jautrīte un Gunars Saliņi, Rolfs Ekmanis, Ojārs Krātiņš un daudzi, daudzi citi. Aina Kraujiete nesen piedalījās kā redaktore izdevumam Shifting Borders, kur latviešu dzeja ir izcili pārstāvēta. Šī raksta autors sagatavoja šķirkli par Latvijas dzeju The Princeton Encyclopedia of Poetry and Poetics (Dzejas un Poētikas Prinstonas enciklopēdija). Ināras Cedriņas redakcijā Aijovas Universitāte (University of lowa) izdeva antoloģiju Contemporary Latvian Poetry (Mūsdienu latviešu dzeja). Iespaidīgajā Encyclopedia of World Literature in the 20th Century (20. gadsimta pasaules literatūras enciklopēdija) atrodami Ekmaņa, Andrupa, Ivaskas raksti par latviešu autoriem. Arvīds Zidonis, Vaira Vīķe-Freiberga, Rolfs Ekmanis, Juris Silenieks ir publicējuši rakstus The Modern Encyclopedia of Russian and Soviet Literature (Including Non-Russian and Emigré Literatures) (Krievu un padomju literatūras − ieskaitot nekrievu un emigrantu literatūras − modernā enciklopēdija). Rolfs Ekmaņa Latvian Literature under the Soviets (Latviešu literatūra padomju varas laikā) ir atrodama daudzās mājās un bibliotēkās. Nupat iznāca Intas Ezergailes Eleven Latvian Women Writers (Vienpadsmit latviešu rakstnieces), izcili akadēmisks darbs, kuŗš ir guvis ievērību ar savu feministu ievirzi. Edīte Zuzena-Metuzāle publicēja Lettische Lirik (Latviešu līrika). Pašreiz gatavo šķirkļus par 24 latviešu rakstniekiem vispasaules Dictionary of Literary Biography (Literāro biogrāfiju vārdnīca).

Latviešu akadēmiķi kopā ar cittautiešiem ir uzstājušies ar referātiem par latviešu literatūru ne tik vien konferencēs, ko organizēja Association for the Advancement of Baltic Studies (Baltijas studiju veicināšanas apvienība), bet arī Amerikas lielākajā valodu organizācijā, Modern Language Association, kas notur gadskārtējas, kā arī reģionālas konferences. Uzskaite varētu turpināties, pieminot citas akadēmiskas organizācijas, bet vai tas liktu Ikstenai mainīt viņas neko? Droši vien nē, jo bez „ģenerāciju plaisas,” lietojot vecu veco teicienu, un Weltanschauung atšķirībām vēl varbūt paliek tā gruzdētāja neuzticība no tiem laikiem, kad vairums trimdinieku visai augstprātīgi nepieļāva, ka zem padomju varas Latvijā var kas vērtīgs rasties. Atriebība jau ir salda. Pirms gadiem mēs teicām, ka nav divas latviešu literatūras, jo mūs šķiŗ tikai ideoloģijas. Franči saka: Vive la différence! gan varbūt citā kontekstā, bet sauklis var noderēt gandrīz visās vietās un lietās. Katrā ziņā franči arī saka la situation est sans espoir, mais n’est pas sérieuse. (Situācija ir bezcerīga, bet nav nopietna.) To varbūt varētu arī teikt par Ikstenas neko.

 

Prof. Juris Silenieks ir viens no JG redaktoriem (skat. JG 213:52).