Jaunā Gaita nr. 215, decembris 1998
Benita Veisberga
EL NIŅJO ETĪDE
Ēra ilustrācijas
Ņemts septiņdesmitajos gados Arizonā akadēmiskās kopas Ramave saietā.Vakarā būs lietus, El Niņjo nāk virsū. Es nopirku melnu, resnu plastmasas cauruli un lieku pie jumta notekas ūdens aizvadīšanai no mājas. Četrdesmit pēdu gara, trīs collu plata lokana caurule. Es zinu, ka nebūs izdarīts tā, kā tas patiesībā jādara, ka man vispār ar to nevajadzētu noņemties. Man savā atlikušajā dzīves laikā būtu daudzas būtiskākas lietas vēl padarāmas. Bet tā nu tas ir iegrozījies. Kas ir, tas ir, un kas nav, tas nav. Gleznotājs nevar, negrib, stīvums, slinkums, un pielicēju saukt nevar tāpēc, ka tai vietā pie ārsienas ir pieslieteņu kaudze. Lai kāds tur varētu strādāt, tā vispirms būtu jānovāc, un kur nu to. Tas būtu kaŗagājiens, pa to laiku El Niņjo jau sen būtu klāt. Tāpēc es lieku pati. Nepatīk arī, ka redz, ka te tāda čupa. Caurule ir rievaina, es apņemu vienai no galējām rievām tievu, lokanu stieplīti, atstāju gaŗus galus un piesienu tos darbnīcas paspārnē pie sijas. Nav nemaz tik vienkārši dabūt tā, lai caurules gals ir tieši zem notekas, bet pamazām es to panāku. Caurules nostiprināšanai vietā es izlietoju vienu no kruķiem, kas nu jau kādus divdesmit gadus guļ uzbāzti garāžas griestos, kopā ar citiem tādiem iegareniem krāmiem. Sadrupušiem gumijas polsteriem, no tiem laikiem, kad kāds te bij izmežģījis potīti. Vēl viens krāvums, ko sen jau vajadzēja novākt, un par ko viņš stāv un krīt. Tas būs vajadzīgs, kad būvēs to, tas noderēs, kad taisīs to, labi materiāli, tad būs jāpērk par dārgu naudu. Vai es zinu, cik tagad tāds koks maksā pēdā? Skaidrs, ka es nezinu. Tāda līste. Tāpēc man nevajadzētu jaukties iekšā lietās, par ko man nav jēgas, visiem būtu labāk. Tā jau grūti, un man vēl tīšu prātu jābendē viņa nervi ar mūžīgām ārā sviešanām. Ja man par visu vari jāsviež ārā, lai es sviežu ārā tās drēbes. Jā gan, tas ir tas. kas vispirms jāsviež ārā!
Tas ir tas, kas notiek, kad ar vienu zilbi pieduras tām čupām, kā iršu pūznim. Nekas netiek būvēts, nekas netiek taisīts, tikai tie krāvumi, tikai tās čupas. Gadiem. Es tiešām brīnos. Vai viņā nemaz nemājo latviska prasība pēc skaidrības? Īpaši tagad, šajā dzīves posmā, vecais Bungatiņš... To, kas tur nolikts, tu neņem, viņš piekodina. Tāpēc es tagad ieņemos šo to noķeksēt zemē slepeni. Kamēr viņš kur aizbraucis, vai guļ. Es taču skaidri zinu, ka tik un tā visu pirks par jaunu, ja vajadzēs, viņš nemeklēsies pa veciem krāmiem. Viņš nemaz neatceras, kas tur sabāzts. Vienreiz šo, vienreiz to, un tā tur pamazām drusku tukšojas. Varbūt mēs vēl šajā saulē ieraudzīsim skaidrus, nepiebāztus garāžas griestus. Visiem būs labāk. Par kruķi, pa logu brīžiem paskatīdamies, viņš tomēr neko neteica. To es ņēmu atklāti. To tais būvēs laikam grūtāk ietēloties, lai man šoreiz tiek. Bet varbūt, ka tieši tas viņam būtu noderējis viņa debesbraukšanas dienā.
Pirmsvētras gaisa spiediens iespaidojot gara stāvokli, domu gājienus.
Vienalga, es lieku cauruli. Debess malā saklājušies zemi, tumši mākoņi. Kokos lāgiem iesitas savādas spējas vēja brāzmas. Kaut kas ļoti īpatnējs. Atsevišķs spēcīgs vēja grūdiens, zari noliecas - un atkal norimst. Kā brīdinājums. Kā valdonīgs pieteikums. Gaisā zem pelēkās debess, vēja brāzienam nākot, gandrīz spalga iesvilpšanās. Nopietna, barga. Tomēr skaisti. Kāds nepielūdzams spēks, par to ir Bēthovena mūzikā. Tas ir tas, kam man būtu vajadzējis pievērsties. Ar to man vajadzēja nopūlēties, kā labāk pateikt, ne ar tādu cauruli. Kruķis. Nostiprināšana ar kruķi - es zinu, ka te ir neskaidrība, ceļas jautājums, kas un kā īsti. Dzīve ir pilna dīvainām parādībām. Nu, tas ir tā, patiesībā diezgan vienkārši, man šķiet. Lai viegli piesieto karājošos cauruli El Niņjo neaiznestu pa gaisu, nenopūstu kaut kur šķībi projām no notekas, es to izveru cauri vienam no kruķa aplokiem, kur tā mazliet iesprūst. Un tad es kruķi līmeniskā stāvoklī stingri piespiežu pie zemes. Un uzlieku vēl virsū divus akmeņus. Šo lietu varbūt turēs. Tas nav tā, kā jādara, patiesībā šī doma man visu laiku stāv kaut kur līdzās, kā tāds pārmetums, ka mēs arī nedarām kārtīgi kā citi cilvēki. Bet tad atkal, no otras puses, es apzinos, ka mums te šis un tas ir savādāk, ka tam ir sakars ar kādu sākotnēju, Dieva dotu būtību, kas arī jāņem vērā. Jā, kam pat jāpaliek uzticīgam. Man pēkšņi ienāk prāta, kā Oldzīte šad un tad jautri teica: pie mums nav tā kā pie citiem žīdiem! Varbūt tas bija tāds teiciens toreiz Jelgavā... Paliekams nokārtojums šis nav. bet labāks kā nekas. Un viens krāms no griestiem nost. Caurules otru galu es pa krūmiem aizvelku, kur sākas nogāzes slīpums, lai ūdens tek lejā pa kalnu, nevis krājas dīķī tepat aiz sienas. Šai mājai ir ļoti zemi pamati. Celdami viņi laikam domājuši, ka uzkalnā nevar applūst, bet kad El Niņjo sāk gāzt, tad var gan. Cilvēks domā, Dievs dara. Bet kas tad lai būtu varējis paredzēt, ka nāks tad El Niņjo. Kas viss vēl nenāks. Kādreiz tā peļķe uzceļas trīs centimetrus no grīdas, es nevaru gulēt, kad gāž kā ar spaiņiem, un tas dīķis aiz sienas ceļas un kuŗu katru brīdi var plūst istabā. Gleznotāju tas neuztrauc nemaz. Viņam ir ļoti labs miegs, bet tas nav tas galvenais. Tas galvenais ir tas, ka viņš neļaujas traucēties. Nu, līst. Ko viņš var darīt, ka tāds laiks. Grūti pateikt, vai tas ir zināms sirdsmiers, kas jau patiesībā cilvēkam būtu dārgs, augstākas varas piešķirts, apbalvojums, lai nenotiek tukša, nevajadzīga šķaudīšanās - vai briesmīgs, nejēdzīgs slinkums? Viņš nekustēsies. Viņš kā pieķēdēts turēsies pie savām ērtībām, un tas ir tas. Toreiz pie Krūmiņiem, kad gandrīz sāka degt. Ciemiņi pēc pusdienām izgājuši uz klaja, pļāpā. Gleznotājs, kārtīgu maltīti ieturējis, ērti atlaidies sauļošanās zvilnī. Un pēkšņi mūsu priekšā no nogāzes ceļas dūmi. Vispirms strūkla, tad stabs, tad mazi mutuļi. Saprotams, visi trūkās kājās skatīties, ko nu darīt. Labi zināms, ka uguns sausā zālē skrien pa kalnu augšā, tas ir sekunžu jautājums. Daži jau sagrieza autiņus prombraukšanai, Brunis paķēra no sienas pāris gleznas, iesvieda vāģī. Vismaz kaut ko paglābt no sadegšanas. Gleznotājs palika atlaidies zvilnī. Apmēram tā kā Gēte tai gleznā, viena kāja nolaista gar zviļņa malu zemē, otra taisna. Tā viņš tur atpūtās tai siltajā pēcpusdienas stundā, pēc senču dienasvidus paraduma. Pēc neilga brītiņa dūmu mutuļi kļuva mazāki. Drīz izgaisa. Lejas kaimiņi, laimīgā kārtā, uguni bija laikus pamanījuši un apdzēsuši, viss atkal nomierinājās. Bet cik tur trūka. Ko jūs te ņematies, viņš teica. Lēni piecēlās un aizgāja uzpildīt glāzi. Vai viņam kāds sestais prāts pasaka, ka nedegs, neapplūdis, kāds eņģelis? Daži eņģeļi viņam ir. Pilnīgi nepieciešami. Bet varbūt viņš briesmīgā slinkumā un kūtrumā izrēķina, ka gan jau otrs izdarīs?! Otrs stieps, sies, kāps. Viņš paskatīsies pa logu, kā izdara. Un kad lietus būs pāri, pie gadījuma izmetīs, ka šitāda mīstīkla gan vēl nekur nav redzēta. Nu, ziniet. Varbūt mums tomēr jāšķiŗas. Te ir kas nopietnāks. Ir vajadzīga skaidrība, un tas nav nekāds mēnesis. Katram cilvēkam tā ir vajadzīga, zināma skaidrības deva, lai vispār var padzīvot, viņam pašam tā ir vajadzīga. Viņa mākslinieciskais prāts var neaptvert, ka lietišķības arī tomēr cik necik jātur uz strīpas, labi, to es saprotu. Bet tad lai viņš vismaz uzklausa, ko viņam saka. Ko viņam atgādina, visiem būtu labāk. Viņš iecērtas pretī kā buks. Lai tā čupa stāv! Aizliedz, neievēro dzīves pamata prasību, pamata noteikumu, vecais Bungatiņš toreiz pirms simts gadiem Latvijā uz laukiem to zināja un saprata, bet te ir sitas stūrums, šitā slinkuma lāpīšana, šitā Bābele! Viņš zvilnēs zviļņos, šķirstīs mākslas grāmatas, ar pirmšķirīgi uzasinātiem zīmuļiem izrakstīs uz lapiņām par ķeltu skulptūrām, un es siešu caurules. Kur paliek manas grāmatas, Jelgavas grāmata? Tagad nāk neiedomājami jauni šī laika pārdzīvojumi, kuŗus arī gribas pierakstīt. To man norauj. Aizliek priekšā līstes un finiera gabalus. Kamēr sameklē tādas stieplītes. Tad šķirsies, ko var darīt. Es piesienu cauruli, kā būs, tā būs, nomazgāju rokas un eju savā istabā. Par to ir jādomā mierīgi, ar vēsu prātu. Jāsavācas. Man vispār nepatīk plastmasa. Tās jau ir par daudz, to taisni vajadzētu dzīvē mazināt. Kā tos nabaga mazos bērnus tūliņ sēdina ciešās rindās istabā pogāt plastmasas kastes - tajā laikā, kad viņiem vajadzēja skriet pa āru, iepazīties, nodibināt attiecības ar dzīvām būtnēm, ar īstenību. Tad viņus radina pie mākslīgiem, trūcīgiem veidojumiem, apšaubāmu tipu sarūpētiem elektroniskiem mirkšķiem.
Bet ķēpa jau būtu. Tie tiesas papīri. Tavi paša papīri sauc no visām malām. Man jāatceras paskatīties, kas ir tai kaudzītē pagultes atvilktnē, ko es noliku labi sen atpakaļ. Tā varbūt gul jau tikpat ilgi kā tie kruķi. Interesanti, kā viss sasaistās kopā. Maksās jeņķu advokātiem, kas te visu laiž dēlī. Tie un tie rijīgie veikalnieki, tie ir tie vainīgie, ar savu globalizēšanu. Tā viņi visu pasauli nolaidīs dibenā, Indonēzijā debesskrāpji jau līgojas. Tiem tad maksās naudu, izbārstīs visu svešumā. Varbūt būtu jāpameklē kāds latviešu advokāts. Cik tie ar labāki. Visi baigi samaitājušies. Ha, un tik un tā tu domā un vērsies uz viņiem, uz savējiem. O, cik dziļa, sakņaina lieta tā ir, tautiskā piederība! Viens no pamatakmeņiem. Kaut to vēl laikus apjēgtu tie, kas iedomājušies, ka Staļina Latvijā sadzītiem krieviem jādod tik pavalstniecība, un tad būs Eiropa un laba dzīvošana, tādas muļķības. Šķērsām pretī dabas likumībām, recepte postam. Katram vajag savu māju, tā tas ir nolikts, un ja to neievēro, tad ir slikti. Tā būtu tā grāmata, kas tagad jāraksta. Liks visu malā, ņems priekšā tiesas druku, iedziļināsies tur, piecas minūtes pirms kapā kāpšanas. Dos savas domas tam. Neticamas aplamības ir ieliktas dzīvē. Tolstojs pēdējā brīdī aizskrēja projām no mājam, nomira svešā dzelzceļa pieturā. Tas pieder mūža šķīšanas, putēšanas nodaļai. Tas tagad nāk.
Es eju savā istabā un aizveru durvis.
Bet mana istaba.
Te ir pilns ar visādiem spēkiem. Glābjošiem. Tu ienāc, piever durvis, drusku pieklusti. Viss kas sāk notikt. Griežas uz labo pusi. Mierīgi, noteikti, bez kādiem lūzumiem vai uzsvariem, vienkārši griežas uz labo pusi. Tas ir kā āmen baznīcā. Apgriežas pavisam otrādi. Ziemā tā biezā, drēgnā migla kādreiz uzķeras kalniem, neiet projām vairākas dienas. Pelēks svins, kā vāks, nomācoši. Tu ienāc, un pēc brītiņa kļūst gaišāks. Gaišāks un gaišāks. Ārā tumšs un iekšā gaišs. Labvēlīgi spēki darbojas. Vispirms jau tas, kas redzams pa logiem, koki, zari, lapas, zīles, čiekuri. Zilspārņa zilums pelēkzaļā priedē, mākoņi, debess! Tas kaķis, kas te kādreiz pienāk pie durvīm un paskatās iekšā. Kaut kāds kaimiņu kaķis, ļoti smuks, zaļām acīm, melnu garspalvainu kažoku. Viņš vispirms paskatās taisni te uz šo vietu, kur es sēžu pie galda. It kā dziļā iekšējā pārliecībā, ka te man jābūt, ka tā ir mana vieta, interesanti. Itin bieži viņš noguļas aiz durvīm uz sliekšņa, viņam te patīk. Varbūt mājās viņu par daudz murca bērni. Man jau vairākkārt gribējies par viņu uzrakstīt mazu etīdīti, viņš ir īpatnējs. Bet kur tad visu var, tagad ik uz soļa, kur tikai paskatās, viss liekas zīmīgs un pierakstāms. Koki un zari visos to dažādajos veidos. Zaļi, ziedoši, plaukstoši, tikko saplaukuši, lietū nolīkuši, kaili. Tas viss daļēji it kā ienāk, ieplūst te iekšā. Nekādā ziņā nevar teikt, ka tas ir tikai ārā aiz loga stikla, noteikti nē. Lietus lāses rit lejā pa noplūdušām rūtīm, un aiz caurspīdīgā pelēkuma, aiz lietus sīpām gaisā vīd pakalnu zaļums. Tu pieej pie loga un paskaties vēl. Tas pievelk tavu skatienu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir labvēlīgs, tas dara tev labu. Cilvēks to jūt. Viņam patīk sajust labvēlību, katram tas patīk. Pakalnu zaļums. Bet kas tad tas ir? Kas tas patiesībā ir? Zaļu asnu miljardi. Padomājiet. Viņi visi stāv tur lietū, sveiki un veseli, ar saknītēm stingri katrs savā vietā un bez mazākām šaubām aug uz augšu! Un virs katra, katra ir maza dzīvības spēka aura. Dzīvu mazu staru miljardi, veseli pauguri, veselas nogāzes pārklātas ar tādu vaļīgu, dzīvu starojumu. Vai tad tas lai neietekmē cilvēku, kad viņa skatiens ar to saskaras, vai tas lai nepārnāk viņā? To jau nemaz nevar iedomāties. Tas būtu pretī dabas likumiem. Nesen kādā rakstā par pārtikas līdzekļiem lasīju, ka viens no veselīgākiem ēdieniem ir svaigi dzinumi, dīgstoši asni. Nu lūk. Viņi tikai nepieminēja, ka to uzņemšana nav ierobežota ar ēšanu, ka to var saņemt vēl daudzos citādos veidos. Pakalnu zaļums cauri lietum. Lielā ciprese lokās vētrā. Noliecas, atliecas, tūliņ nāk nākošais brāziens, noliec par jaunu, tā bez mitas. To liec un liec, un tā slienas un slienas atpakaļ. Tu skaties un pēkšņi jūti sevī, cik stingri sastājušies koka audi tai vietā, kur zars atdalās no stumbra, cik zinīgi sakārtotas šķiedras, lai tas pastāvētu. Lai tam būtu spēks turēt savu zaļo taisnību. Un tad kā zibens, kā krītoša zvaigzne - to uz Latviju, to tagad tur, to spēka savilkumu, jāsavelkas spēkam, sevī, savai dzīvībai, ne ko citi saka un grib. savam spēkam, savai dzīvībai, tā kā šie stumbri - to tagad tur! Drusku kā buršanās, jā. Tas pieder pie dzīves. Piederējis kopš laika gala. Vai jel viens saprātīgs cilvēks ņemsies uzstāt, ka tas izslēdzams no īstenības, pats tas vārds jau tūliņ kaut ko saka un rāda, buršana - burvība - burvīgs. Burvīgs un skaists, skaists un labs. Burvis un zintnieks, zintnieks un zinātnieks. To nevar vienkārši svītrot nost. Burvības un brīnumi ir ļoti tuvu īstenības atsegumiem, atklājumiem, vismaz uzplaiksnījumiem, norādījumiem bet, zināms, tas nav jaucams ar pesteļošanu, aiziešanu kaut kādās galējībās.
Nu ja.
Un, protams, gaisma. Visas tās gaismas kustības, pakāpes, gaismas notikumi, kas te parādās. Nebeidzami, vienmēr jauni gaismas veidi. Kad miglas ceļas, kad jūt sauli spiežamies tai cauri. Uz sienas vispirms bāli, izplūduši ēnojumi, tad arvien spilgtāki. Kad jūt saules gaismu un siltumu tuvojamies, zin to nākam palīgā dzīvot. Kā tas atbalsojas cilvēkā. Kaut kas ceļas tam pretī. Notiek savstarpēja tiekšanās, starp gaismu un cilvēka dvēseli, izplatījumā, gaŗām zvaigznēm un planētām. Brīnumaini! Varbūt te kaut kur pieslēdzas jautājums par dvēseles tālākdzīvošanu? Tas tagad nāk prātā. Sārts vakara stars uz gleznas ietvara. Dīvains gaismas taurenis. Tikai brīdi. Pazūd. Bet tas tur bij, pasaulē kaut kas notika. Kas tā bija par zīmi? Kam? Tu gribētu pietuvoties, saprast, jo nekas jau nav par velti. Un kas šos apgaismojumus, pacēlumus, šo dzīvības iespēju sniedz? Sadegšana. Caur un cauri šis likums. Sadeg zvaigzne. Tās gaismas taurenis ir mirstoša, dziestoša putekļa atstars. Ar skaistuma spēku. Te ir tādi brīnumi kā nekur. Gaismas veidi un parādības, patiesībā, ir vēl nozīmīgāki par aiz logiem uztveramo dabu - kaut gan nevar jau likt pa plauktiem un pakāpēm. Bet gaisma ir ārkārtīgi svarīga. Vai tu būsi pietiekami sadedzis.
Un tad trīs pastkartītes, tepat pretī virs galda. Cik daudz var izdarīt pastkartīte! Tā viena ar Brāļu kapu attēlu vasaras zaļumā. Taisni tādā saulainā vasaras dienā Aija mani tur aizveda, kad aizbraucu pēc četrdesmit pieciem gadiem. Es nekad neaizmirsīšu to bridi, kad mēs tur iegājām. Kā tā vieta mūs apņēma, zeme, zāle, koki, augi, debess. Apņemšana, pieņemšana, viegla, viegla, kā gaiss, kā gaisma. Kā bez ierobežojuma, beznoteikumu svētīšana. Man pēkšņi radās nojausma par paradīzi. Līdz šim tas bija tikai vārds. Mēs ar Aiju bijām vienā pamatskolas klasē Jelgavā. Viņas tēvu aizveda tūliņ krievu gada sākumā. Viņš neatgriezās. Kad aizbraucu, viņa mūsu pirmo gājienu bija izdomājusi uz turieni. Viņu piemeklēja liela pārestība, slimība, viņa ir ratiņos. To ir grūti aptvert, jo viņas būtne ir taisni pretstats tam, gaiša, darbīga dzīvība - un tas ir spēkā vēl arvien. Ievērojiet, ka es saku, ka man jāsaka: viņa mani aizveda. No virspuses raugoties, it kā būtu, ka vedu viņu, stumju ratiņus. Nē, viņa veda, viņā vienkārši ir tā spēja, un ratiņi bija mazliet it kā pacēlušies, tā tikko virs zemes, it kā lēna plūsma mūs nesa pāri akmens plāksnēm, gar tiem iekaltajiem vārdiem, gadu skaitļiem, tiem tēliem un bērziem. Tur nebija ne grumbuļa, es nemanīju savus soļus. Vasaras debess pāri. Divi balti Latvijas mākoņi. Viņas māte guļ turpat blakus kapsētā. Jā, arī tā bija kāda aura, kā gan citādi, ievērojot to, kas saistās ar šo vietu. Klusums un miers ar gaismas un dzīvības pulsēšanu katrā stiebrā, katrā nogrieztā, noliktā ziedā. Tas bija viens no lielu dāvanu brīžiem. Tas man te katru dienu ir klāt ar vienkāršu pastkartīti.
Sajukušā pasaulē pēkšņi atrodas paradīze.
Un, zināms, šie gleznojumi. Sienas daļas, kur nav logu, noklātas ar tiem. Ziedi, augļi, vāzes, sejas. Kā tāds tīkls visapkārt, viegls, caurspīdīgs, no krāsām, gaismām, ēnām, stiebru un augumu līnijām, vaibstiem, izteiksmēm. Tāds vaļīgs režģis. Plaukstošs. Ziedi, acu skati un mirkļi kā pumpuru mezgli. Acis pie tā stājas, paliek, tam ir radniecība ar dabas veidiem ārā, sīkdaļām ir sakars ar tālākām dzīlēm. Tagad, laižot skatienu apkārt šai pirmslietus satumsumā, to dzīvums šķiet vēl stiprāk jūtams. Taisni tāpat, kā kādreiz pavasaŗa lietus pelēcībā pastiprināti izjūt dabas dzīvību un plaukšanu! Tas te ir visapkārt. Izstādi viņš ilgi nav rīkojis. Bet vai tā te pašlaik nav pavisam īpaša izstāde, šajā vienreizīgajā apgaismojumā, ar lietus padebešu un tumšzaļu lapotņu ieēnojumiem? Te ir tāda izstāde. Bez kokteiļiem, ar El Niņjo. Pie mums nav tā kā pie citiem žīdiem. Tai Oldzītei bija pilna galva visādu vērtīgu teicienu! To man atņēma, vēl viens no nebeidzamajiem padomju nodarījumiem. Tik un tā, viņa man vēl atsūta pa kādam. Gan būs labi. Es skatos, ka dažus gleznojumus varētu sabīdīt ciešāk kopā, lai ir vieta vēl kādiem, lai nevajadzīgi nerādās plika siena, lai visu pēc iespējas aizņem tas, kas ir dzīvs. Man jāpameklē vēl kādi tai lielumā.
Rīta logā iesitas sauja smalku lietus lāšu. Bet vēl nelīst. Vējš laikam norāvis lielajam lietus mākonim skrandu, atpūtis un nometis te, vēl pirms īstais lietus klāt. Tur augšā pa satumsušiem gaisiem tagad mētā tādas saplosītas lietus druskas? Un vienu, starp priedēm, mežozoliem, gaŗām cipreses zariem, iemet šajā vienā rūtī
Gleznotājs paver durvis. Ko tu tur dari? Tas cālis ir gatavs, nāc, ēd kamēr silts!
Benitas Veisbergas (prec. Antone) pirmā publikācija, tēlojums Ar Oldzīti, iespiests JG5-7 (1956). Kopš tā laika prozas rakstnieces un esejistes darbi bagātinājuši mūsu lappuses daudzkārt. Par romānu Es, tavs maigais jērs (1968) viņa iegūst Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu, par Brīnumaini (1985), kas tapusi kā piemiņa kara sagrautajai, nodegušajai Jelgavai - Kultūras fonda balvu. Dzīvo Orindā, Kalifornijā.
