JG215 Žanis Šmits. Saimniekojot Hermaņa Enzeliņa laukos

Žanis Šmits

SAIMNIEKOJOT HERMAŅA ENZELIŅA LAUKOS

Viena vasara pēc neatkarības atjaunošanas

1993. gada vasarā, pēc vairāk nekā 50 gadiem atkal arām, sējām un pļāvām Latvijas laukos. Izklausās jau diezgan romantiski, bet patiesībā tik rožainas tās lietas nebija.

Sava tēva saimniecību Valmieras apriņķa Kauguru pagastā mana sieva Olita kopā ar māsām un brāli pieprasīja atpakaļ 1991. gadā. 1992. gada jūlijā apriņķa denacionalizācijas komisija atdeva atpakaļ 1941. gada janvārī nacionalizētās saimniecības ēkas. Nākošā gājienā pagasta zemes ierīcības komisija atdeva lietošanā 55 ha, t.i., pusi saimniecības zemes.

Jau sākumā zemi pieprasot, zināju, ka vectēvs (Hermanis Enzeliņš − Red.) 1925. gadā, norakstot dēlam, t.i. Olitas tēvam saimniecību − mežus un daļu pļavu bija paturējis uz sava vārda, bet dēlam atdevis tikai aramzemi − 55 ha. Lai gan pieprasījumā bija minēti visi 105 ha, tomēr pagasta zemes papīros tos dalīja. Lai dabūtu arī vectēva daļu mums vajadzēja pierādīt, ka 1867. gadā dzimušais vectēvs ir tiešām miris un uz mežu platībām viņš nepretendēs. Vectēvs nomira Vācijā, bet ar draugu palīdzību vectēva miršanas apliecību caur mūsu advokātu nosūtījām pagasta valdei. Ar to tad arī pagastā viss bija kārtībā. Varējām saņemt lietošanā visu saimniecības zemi.

Zemes papīrus pagasta valdē kārtojot, dzirdējām interesantas lietas: zemes ierīcības komisijas priekšsēdis mums paskaidroja, ka tikai kā ārzemnieki mēs esot dabūjuši visu zemi atpakaļ. Vietējie zemes pieprasītāji − mantinieki, sevišķi lielākās saimniecībās, to tik ātri nedabon. Kā ārzemju cilvēkiem, lai mēs rietumos neceltu pagastam neslavu, mums izgādāja šādu pretimnākšanu, ko sajutām arī citās instancēs, piem., apriņķa elektrības pārvaldē. Turpretim telefona abonentu pārvaldē, pieprasot telefonu, no pašas augstākās priekšniecības saņēmām absolūtu nē.

Par zemes saņemšanu lietošanā mūsu tuvākais kaimiņš, neskatoties ka bijis represēts, bija dabūjis tikai 25 ha. Pārējā zeme vēl esot vajadzīga bijušajam kolchozam, tagad SIA (Sabiedrība ar ierobežotu atbildību).

Aplinkus dabūjām dzirdēt, ka arī par mūsu saimniecību SIA priekšnieks bija uztraucies un negribējis lāga nemaz ticēt, ka zaudējis mūsu ganības un sienu.

Saimniecības ēkas sastāv no dzīvojamās mājas (celta 1935. gadā), lielās lopu kūts, klēts, zirgu staļļa, ratnīcas un 1872. g. celtās guļbaļķu klētiņas, kas vēl turas. Vēl saimniecībā skaitās divas pussagruvušās guļbaļķu būves, kuŗas jau pirms kaŗa neesot vairs lietotas. Tad vēl kolhoza laikā celtā vistu kūts, ko tagad izmanto saimniecībā dzīvojošie īrnieki par savu lopu kūti.

Pateicoties tam, ka saimniecība atrodas tik tuvu pilsētai un visu laiku to apsaimniekojis kolchozs, ēkas uzturētas diezgan ciešami. Kūts jumts gan vienā pusē bija daļēji izgāzies, jo no caurumainā jumta kādreiz jau agrāk spāru gali un vaiņags bija nopuvuši. Lai gan jumtu kolchozs pirms kādiem 5 gadiem bija apmainījis, tomēr nopuvušās spāres nebija labotas.

Klēti un sakņu pagrabu kolchozam nevajadzēja, un šī ēka bija pārbūvēta par kopmītnēm strādniekiem. Tur tagad mīt četras ģimenes. Arī dzīvojamo māju kolchozs bija piemērojis vairāku ģimeņu mītnēm: istabas sadalītas un iemūrētas apsildīšanas krāsnis katram dzīvoklim, jo centrālā ūdens apsildīšana drīz vien pēc kaŗa beigusi kalpot. Kad saimniecību pārņēmām, dzīvojamā mājā dzīvoja piecas ģimenes. Īrniekus no dzīvokļa, kā zināms, nevar izlikt līdz septītajam gadam pēc īpašuma pārņemšanas. Likums paredz divus izņēmumus: 1) ja dzīvoklim vajadzīgs kapitāla remonts, 2) ja īrnieks atsakās maksāt īri un to nav darījis trīs mēnešus no vietas. Protams, var arī īrniekus izvietot ierādot viņiem citu līdzvērtīgu dzīvokli.

Jau 1992. gada vasarā, līdz ko dabūjām mājas atpakaļ, brīdinājām dzīvojamās mājas iemītniekus, ka šeit palikšana nebūs, lai jau savlaicīgi meklē dzīves vietu citur. Pagājušā pavasarī, kad atgriezāmies uz palikšanu, nekas tomēr nebija mainījies. Viena vecāka dāma, kas apdzīvoja trīsistabu klēts kopmītņu dzīvokli pat nebija tur pierakstīta. Tai gan tūlīt piedraudējām ar policiju, un, pēc nedēļas viņa bija ārā. Tā mums radās trīsistabu dzīvoklis, uz kuŗu pēc remonta pierunājām pārcelties daudzbērnu ģimeni no dzīvojamās mājas otrā stāva divām istabiņām.

Trim vieniniekiem no pirmā stāva piedāvājām financiālu palīdzību − trīs mēnešu pensijas (Ls 45.−) apmērā, ja trīs mēnešu laikā tie aiziet. Piedāvājumam tomēr nebija piekrišanas.

1993. gada vasarā īrnieku lieta sāka kārtoties mums labvēlīgi − varbūt tādēļ, ka iedzīvotāji redzēja, ka esam nopietni nākuši uz palikšanu. Līdz rudenim dzīvojamā mājā mums atbrīvojās viss otrais stāvs. Divas ģimenes pārcēlās uz klēts kopmītņu telpām, un viena vecāka kundze nopirka sev vienistabas dzīvokli pilsētā (pie mums viņa apdzīvoja 3 istabas).

Paši bijām iekārtojušies trīs brīvās istabiņās otrā stāvā, kur pirms septiņiem gadiem bija dzīvojusi kāda krievu ģimene. Telpas bija bezgala netīras un noplukušas, bet kaut kur mums bija jāpaliek. Pirms tam bijām apmetušies pilsētā pie paziņām, bet sapratām, ka visu vasaru tā nevarēsim dzīvot. Minētās telpas iztīrījām, cik varējām pielabojām − vismaz tā, lai bezdelīgas neskrien istabām cauri no viena loga uz otru − un daļēji izkrāsojām. Vienu otru atlupušu tapeti dažā vietā ar līmlenti atlīmējām. Negribējām neko pārmērīgi labot, jo plānojām visu mājas iekšpusi kopīgi pārbūvēt. Rudenī mūsu istabiņās bija diezgan pavēss, beigās pat auksts, jo apkurināma bija tikai viena istaba ar provizoriski iemūrētu krāsni, kas nepavisam negribēja vilkt. Kad to kurinājām, istabas bija pilnas ar dūmiem kā kādreiz tēva mājās rijā, kad linus žāvējām.

Tagad dažus vārdus par darbiem. Jau 1992. gadā bijām nopirkuši 40 zirgspēku traktoru, kultivātoru, arklu, zāles pļāvēju un vienass piekabi traktoram. Traktoru brālis bija pircis Iecavā, un to pa ziemu atstājām Ozolainē pie māsas, kuŗai tur ir maza zemīte. Pārējās lietas pirkām turpat Valmierā un ziemu atstājām kūtī.

Iepriekšējā rudenī bijām sarunājuši vietējo agroķīmijas organizāciju, lai sašķīvo un uzaŗ apm. 16 ha no ganību zālājiem. Agroķīmijas darbinieki par vēlu bija sākuši darbu − ātri uznācis sals un tikai šķīvošanu vien bija paveikuši. Pie aršanas zeme jau bija sasalusi.

1993. gada pavasaris bija neparasti silts un agrs. Kad aprīļa beigās braucām uz Valmieru, biju pārsteigts, redzot, ka daudzās saimniecībās lauki pa lielākai daļai jau apsēti un viena daļa sējumu jau sadīguši.

Kad ieradāmies Valmierā pie paziņām, tur jau mūs gaidīja ziņa no pagasta valdes, lai nekavējoties tur ierodoties reģistrēt saimniecību, kaut arī bijām domājuši, ka ar zemes atpakaļ saņemšanu viss kārtībā. Zemi piereģistrējot mums piešķīra par brīvu divas tonnas sēklu, kas bija jāizņem līdz 1. maijam. Zemes reģistrēšana notika 30. aprīlī, piektdienā, un vēl bija jābrauc uz pilsētu pie notāra, jāsameklē maisi un transports sēklas pārvešanai no Burtniekiem. Tikai pirmdien. 3 maijā iznāca aizbraukt uz sēklu sadales punktu, bet tur mūs gandrīz negribēja vairs redzēt, jo sēklu noliktavas pārzinei bijis rīkojums pēc 1. maija sēklas par brīvu vairs neizsniegt. Ar lielu runāšanu un skaidrošanos beidzot dabūjām 1 tonnu miežu un 1 tonnu auzu. Arī uz Burtniekiem braucot, vērojām apsētos tīrumus, un redzējām jau arī stādot kartupeļus.

Tajā pašā nedēļā pārvedām iepriekšējā gadā nopirkto traktoru. Viens no mūsu īrniekiem kopmītņu dzīvokļos bija pieredzējis traktorists, un viņu bijām sarunājuši darbam mūsu saimniecībā. Pēc zemes sakultivēšanas, mākslīgos mēslus un arī labību iesējām ar kaimiņu mākslīgo mēslu sējmašīnu, jo labības sējmašīnas arī viņam nebija. Ar to pašu mašīnu iesējām arī vēl 300 kg vasaras kviešu un iestrādājām ar kultivātoru. Kopā apsējām apm. 12 ha. Pārējo sašķīvoto zemi atstājām vēlākai kultivēšanai. Pēc sējas nākošā nedēļas nogalē rīkojām akmeņu talku. 12 lasītāju akmeņus lasīja 2 dienas no apsētajiem tīrumiem. Akmeņi šeit lasīti jau kopš tēvu, tēvu laikiem. (Pēc saimniecības īpašuma papīriem varēja redzēt, ka saimniecība no muižas iepirkta 1864. gadā.) Ar akmeņu lasīšanu bija ko noņemties arī vēlāk. Vienalga, lai cik labi tīrumus vienreiz nolasījām, braucot ar kultivātoru otrreiz pāri, akmeņu bija atkal kā biezs. Protams, akmeņainu zemi strādājot, arkli un ecēšas dilst un lūzt.

Pēc sējas pieņēmām vēl otru strādnieku un nu ņēmāmies tīrīt nost daudzās atkritumu kaudzes, ko māju iemītnieki pa gadiem bija sakrājuši. Ko varējām dedzināt, sadedzinājām. Pārējo vedām uz apm. 8 km attālo pilsētas atkritumu bedri. Kūts aizmugurē zem vienas kaudzes atradām arī pazudušo cementa vircas bedri.

Ar sauso laiku zāle auga labi un solīja labu siena ražu. Bija jāsāk domāt par siena darbiem. Pļaujmašīna mums jau bija, bet nebija siena ārdītājs − vālotājs. Nebija arī siena prese. Tajās dienās mums tuvākā vieta, kur lauksaimniecības mašīnas varēja dabūt, bija Robežnieki, pie Lielvārdes. Kopā ar mūsu traktoristu un kaimiņu, kuŗš nupat kā bija beidzis Smiltenes lauksaimniecības technikumu, ieguvis agronoma grādu, aizbraucām uz Robežniekiem mašīnas apskatīt.

Mūsu vasarāju sējumi, izklaidē sēti un ar kultivātoru iestrādāti, prasīt prasījās pēc lietus, bet tā nebija. Ja kaut kur tuvumā būtu bijis dabūjams veltnis, ar ko vaļējos sējumus pierullēt, arī būtu bijis labāk, bet tāda nekur nebija. Sējumos sadīga nezāles − visvairāk balandes un gušņas. Tikai pēc tam sāka parādīties pirmie auzu un miežu asni. Sevišķi auzu lauka vienā daļā nezāles pilnīgi pārņēma auzas. To daļu dabūju nopļaut puslaikā, lai nezāļu sēklas neienāktos.

Robežniekos nopirkām krievu siena presi, siena ārdītāju-vālotāju un sējmašīnu, kas derēja visam − labībai, mākslīgiem mēsliem un zālājiem. Ar Krievijā un citās bijušajās „vecās republikās” ražotām mašīnām nav tā kā esam paraduši Kanādā − pārved mājās un tūliņ brauc uz lauka. Krievijas technikai obligāti visi gultņi jāpārsmērē un visas skrūves jāpārvelk. Vaļēju skrūvju dēļ mums gandrīz iznāca nelaime, kad no Jēkabpils vedām mājās jauno Baltkrievijas traktoru. Pusceļā traktorists pamanīja, ka pakaļējie riteņi ļodzas, jo riteņiem visas skrūves bija kļuvušas vaļīgas.

Vēl viens pamatnoteikums − katrā saimniecībā vajadzīgs elektriskais aparāts metināšanai un prātīgs metinātājs. Paviršību mašīnu izbūvē smagi piedzīvojām paši ar mūsu zāles pļāvēju. Jau iepriekšējā gadā no vietējās lauksaimniecības mašīnu pārstāvniecības bijām nopirkuši jaunu siena pļāvēju. Kad siens jau bija gandrīz nogatavojies pļaušanai, nolēmām mašīnu izmēģināt. Piemontējot pļāvēju traktoram un mēģinot darbināt, atradām, ka mašīna galīgi kropla − galvenā dzinēja ass iemontēta šķībi pret izkapts dzinēju, bez tam arī dzinēja rats (Kanadā teiktu pulley) izborēts nepareizi un, stipri griežot, metas. Skaidrs, ka ar tādu daiktu pļaut nevarēsim. Laimīgi, ka saimniecība ir tik tuvu Valmierai un arī lauktechnikas darbnīcai. Vedām pļāvēju atpakaļ, lai salabo. Iznāk viens priekšnieks pēc otra. Apskata mašīnu. Dodamies visi uz darbnīcu, kur mašīna montēta un rādām meistariem, jau vecākiem, pieredzējušiem vīriem. Tie apskata un smaida − „tādu mums atsūtīja, tādu mēs samontējām, mēs jau neizmēģinājām”. Priekšniekiem tomēr neērti pret mani, no ārzemēm iebraukušu. Sāk kopā ar meistariem gudrot, ko varētu darīt. Jaunu mašīnu šogad vairs neesot. Beigās meistari nolemj, ka jāgriež esošā ass ārā, gultne jāpārmetina un dzinējrats jāpārborē. Atstājām mašīnu darbnīcā, kamēr siens paliek gaidot veselu nedēļu. Meistari savu lietu ir pratuši − mašīna tagad darbojās pienācīgi. Par mašīnas labošanu nekas nebija jāmaksā, bet meistariem tomēr bija kaut kas jāiesmērē, kas vēlāk atmaksājās ar uzviju, kā pats pieredzēju. Vēlāk, kad radās kāda vajadzība pēc mašīnistiem, pie darbnīcu priekšniekiem nemaz negājām; gājām tieši pie meistariem. Dažkārt viņi atstāja firmas darbu, bet paņēma mūsējo, un jau pēc pāris stundām darbs bija gatavs. Samaksa bija vai nu ar šķidro smērvielu, vai pāris latiem. Tāpēc mašīnā vienmēr bija jātur rezerves − sak, ko var zināt!

Par sienu mēs daudz neraizējāmies, jo saimniecībā vismaz pirmā gadā lopus neturējām. Kopā nopļāvām apm. 16 ha. 6 ha bijām iznomājuši īrniekiem (trim no viņiem bija govs un cūka). Lietu, ko vajadzēja maijā, dabūjām jūnija beigās, jūlijā. Nopļauto sienu apžāvējām un nākošā dienā domājām vālot un presēt, bet naktī uzlija, un bija atkal jāgaida, jāārda un jāvālo par jaunu. Dažās saimniecībās, kur bija pietiekami darba roku un čaču koki jeb zārdi, sienu apžāvēja un guboja. Tā vismaz varēja sienu atstāt laukā, kamēr laiks nomierinās. Mēs paļāvāmies uz presi. Ar laiku jau dabūjām sienu mājās, sakrāvām stirpās. Kūtsaugšā, kur sienu normāli glabātu, netikām, jo uzbraucamais tilts bij iebrucis jau vairākus gadus.

Siena stirpas gan no virsas pārklājām ar plastmasas plēvi, bet sānus no lietus gāzēm nevarējām pasargāt. Tā zaudējām apm. 1/4 daļu no siena Apmēram 30 tonnas siena tomēr pārdevām − caurmērā par Ls 17,5 tonnā.

Nākošais darbs bija zemes uzaršana ziemājiem. Vispirms velēna bija jāsašķīvo. Tas uzgrieza augšā svaigus akmeņus, kurus gan tūliņ nolasījām. Ar siena laika sākšanos biju piesaistījis vēl trešo strādnieku un akmeņu lasīšanai vēl divus dienas strādniekus.

Bet slapjais laiks pieturējās. Kādu nedēļu lauki bija tik slapji, ka ar traktoru nemaz nevarējām braukt virsū. Tad gan iedomājos, cik labi būtu trīs, četri labi zirgi.

Ziemāju laukiem gribējām dabūt kūtsmēslus. Tuvākā vieta bija apm. 4 km attālā bijušā kolchoza lopu kūtis. Braucām pie priekšnieka aprunāties. Priekšnieks saņēma mūs diezgan laipni, bet, padzirdot mūsu vajadzību, viņa izturēšanās sagriezās pilnīgi par 180° − ko gan mēs iedomājoties, saimniecība kūtsmēslus vispār nepārdod un, ja arī pārdotu, tad tikai ne mums, kas viņam atņēmuši labu ganību saimniecību. Tā mūsu ziemāju lauki palika bez kūtsmēsliem.

Kamēr paši strādājām laukos, divi namdari laboja kūts jumtu, kas vienā pusē draudēja pilnīgi izgāzties. Namdari bija amata pratēji, un šodien jumts ir oriģinālā stāvoklī. Tie paši meistari pārbūvēja arī uzbraucamo tiltu.

Materiālus pārbūvēm dabūjām no pašu meža.

Daļa nāca no iepriekšējās ziemas izcirtuma lielajam gāzes vadam cauri mūsu laukiem un mežam. Vai mēs visus nocirstos kokus dabūjām, tas ir atkal cits jautājums?

Pirms kaŗa pēc saimniecības zemes plāna mežs aizņēmis 26 ha. Pēc kaŗa virsmežniecība izcirtusi 6 ha kailcirsmā un kādi 4 ha meža izcirsti augstsprieguma elektrības līnijām Ziemeļvidzemes tīklam. Bet starplaikā kokus selektīvi cirtuši arī citi nezināmi cirtēji. Mežu neviens nav kopis un tīrījis gadiem. Kritušo vēja lauzto koku bija bez gala. Tie derēja malkai. Bet cilvēki gribējuši ko labāku un cirtuši no kājas. Lai iegūtu skaidrību, ko mēs paši no sava meža drīkstam cirst un ko ne, uzaicinājām vietējo mežsargu. Mežsargam bij daudz ko brīnīties, redzot daudzos pēdējā gadā cirstos celmus, atstātos zarus un galotnes. Vienā vietā uzgājām apmēram 10 sterus x 1m garu sagatavotu malkas grēdu promvešanai. Turpat blakus vēl gulēja 6 m garš egles resgals, apmēram 50 cm diametrā. Mežsargs brīnījās − nevienam ciršanas atļaujas neesot izdevis. Saimniecības vajadzībām mežsargs izdeva ciršanas zīmi 50m3 vēja gāztiem un sausajiem kokiem, no kuriem ieguvām labu būvmateriālu kūts remontiem. Vajadzēja tikai izvest no meža un sazāģēt. Zāģēšana maksāja līdz Ls 4 par m3, aizvešana ap Ls 1,75 par m3.

Sakarā ar vēso un lietaino vasaru mūsu vēlie sējumi gatavojās lēnām. Pienāca septembris. Mūsu kaimiņi jau pļāva (kombainēja) miežus un vasaras kviešus. Mums vēl bija jāgaida. 13. septembrī kaimiņš ar savu kombaini nopļāva miežus. Tukšajā kūtī, kur bija laba cementa grīda, sabērām miežus plānā kārtā uz grīdas, lai vēl pažūst. Mieži bija auguši labi, lielām smagām vārpām − „Zelmas” šķirne. Netikām miežus svēruši, bet, spriežot pēc tilpuma, varēja būt ap 10 tonnu. Kaimiņi, kuŗiem nav telpas, kur labību uzglabāt, pēc kulšanas labību tūlīt vētīja un pēc tam kaltēja, jo pārdot var tikai kaltētu labību ar 14-15 procentiem mitruma. Mūsu miežiem pēc izvētīšanas un nezāļu atšķiršanas mitrums bija 17 procenti. Pārdot nevarējām. Vēlāk daļu pārdevām privātam pircējam par 3,5 santīmiem kilogramā.

Vasara gaŗām un rudens klāt. Puse vasarāju nokulti, bet puse vēl laukā. Arī ziemāji vēl jāsēj, bet slapjā laika dēļ zeme vēl nav gatava.

Pavasarī, kad biļetes braukšanai uz Latviju pasūtījām, bijām domājuši septembŗa beigās jau braukt atpakaļ uz Kanadu. Skatos, ka nepaspēsim visu padarīt. Jābrauc uz Rīgu, lai biļetes pagarinātu vēl uz pāris mēnešiem. Pēdējā septembŗa nedēļā laiks pieturas sauss. Nopļaujam kviešus un auzas − graudi vēl tomēr pamīksti. Izbeŗam plānā, apmēram sešu collu kārtā. Pļāvumu tūlīt jāvētī, lai nesāk karst. Nedēļas nogalē, 3. oktobrī, apsējām ziemājus − ziemas kviešus un rudzus. Laiks stipri vēss − visiem mugurā pusjakas. Nākošā dienā kļūst siltāks. Nolīst. Kaut nu tāds pieturētos uz pāris nedēļām un ļautu ziemājiem sadīgt! Pēc divām nedēļām tomēr uzkrīt pirmais sniegs un nākošā dienā piesalst − 5° C. Nākošā dienā jau atkal siltāks un tāds pieturas līdz pat novembŗa sākumam. Ziemāji dabon sadīgt, bet tikai 1½-2 collu gan asniņi. Novembrī jau piesalst nopietnāk. Kad novembŗa beigās dodamies atpakaļ uz Kanadu, Gauja jau aizsalusi un vīri uz ledus bļitko.

Tā pagāja mūsu pirmā vasara, saimniekojot Latvijas laukos. Domāju, ka visumā padarījām diezgan daudz. Ne jau ko sevišķu − ārpus kārtas, izņemot kūts būvdarbus, dzīvojamās mājas meliorāciju un ūdens ievilkšanu dzīvojamā mājā. Būvmeistari strādāja patstāvīgi − gan ar mūsu materiāliem un daudzkārt arī ar saimniecības darba rīkiem, bet gumijas stiepēji viņi nebija.

Ar dzīvojamās mājas meliorāciju jāsaprot pagraba nosusināšana. Jau iepriekšējā gadā no īrniekiem dzirdēju, ka lietus laikā pagrabs pieplūst ar ūdeni. Šajā pavasarī, sausā laika dēļ pagrabs turējās sauss − līdz kamēr sāka līt. Ataicinājām meliorācijas speciālistus. Nezinājām, vai mājas celšanas laikā 1935. gadā pamatiem apkārt liktas drenas, kaut gan saimniecības lauki jau pirms kaŗa visi bijuši drenēti. Drenāžas vīri nolēma, ka liks jaunas drenas apkārt visai mājai.. Par divu nedēļu darbu diviem vīriem, techniķim un traktorracējam viņi mums norēķināja kopā ar materiālu 150 metru garai drenāžai tikai Ls 130,−, kas Kanādas naudā iznāk $320,− Vēl par valsts līdzekļiem dabūjām vienas pļavas nosusināšanu ar vaļēju grāvi, kas arī bija gandrīz nedēļas darbs ar divām mašīnām − racēju un līdzinātāju.

Caurmērā saimniecībā strādāja traktorists un vēl divi strādnieki. Arī pats visu laiku biju uz kājām. Sākumā meklējām saimniecības vadītāju − priekšstrādnieku. Nelaimējās. Atsaucās pāris vecāki pāri, kuri bija domājuši, ka darbs būs tikai mājas pieskatīšana. Vēl daži citi bija, tā sakot laimes meklētāji. Nebija arī vēl dzīvokļa ģimenes cilvēkam. Priekšstrādnieka mājiņu pirmskaŗa saimniecībā pagasts 1973. gadā bija pārdevis kādam labam cilvēkam − šodien to sauc par labticīgu pircēju, un likums ir viņa pusē. Viņam pat pagasts piešķīris 1 ha zemes pie mājas lietošanā.

Diezgan sāpīga problēma mums bija ar dzīvojamās mājas īrniekiem. Vasaras sākumā mums bija 5 īrnieki. Trīs no tiem līdz rudenim varējām izvietot klēts kopmītnes dzīvokļos. Bet divi vieninieki, kuŗi kopā apdzīvoja 5 istabas un verandu pirmajā stāvā ir nedomāja kustēties. Vienīgi mums par labu nāca tas, ka viņi pat atteicās slēgt īres līgumus un nemaksāja īri, kaut arī tā bija smieklīgi zema − tikai 2,5 santīmi par kvadrātmetru. Pēc pastāvošiem likumiem, ja četrus mēnešus nav maksājis un brīdinājumus nav ievērojis, tad var griezties pie tiesas. Protams, paiet vēl mēnesis vai vairāk pēc tiesas sprieduma, kamēr tiesu izpildītājs ar policijas palīdzību izdara galīgo izkārtojumu.

Pirms atgriešanās Kanadā, salīgām kontraktoru iekšējiem pārbūves darbiem.

Uz rudens pusi, kad jau biju lietas un vietas iepazinis, tad bija vieglāk. Bija jāzin kur lietas dabūt − kur stiklu, kur naglas, kur cementu, kur granti mūrēšanai. Ja uz darbnīcas durvīm bija rakstīts „Traktora daļas”, tas tomēr nenozīmēja ka tur dabonams viss priekš traktora. Un neviens nevarēja pateikt, kur citur varētu dabūt vajadzīgo daļu. Bija gadījums, kad par man zināmu krājumā esošu materiālu noliktavā vēstīja, ka tāda materiāla viņiem neesot. Kūts jumta labošanai vajadzēja gaŗus dzelzs stieņus. Tos biju redzējis noliktavas pagalmā veselām kaudzēm dažādos resnumos, bet noliktavas darbiniece kategoriski apgalvoja, ka tādu nav. Viņa pat izskatīja inventūras sarakstu, kuŗā tādus stieņus neatrada, turklāt piemetinot, ka priekšniece esot atvaļinājumā un bez priekšnieces ziņas viņa man tik un tā neko nevarot pārdot. To dzirdot man aptecējās dūša: „Nu, ja bez priekšnieces jūs nekā nevariet pārdot, tad jau taisiet to bodi ciet un ejiet mājās”, es viņai teicu. Atpakaļceļā iegriezos pie saviem draugiem remontdarbnīcā, kur tika labota pļaujmašīna. Izstāstīju savas bēdas, pacienādams draugus ar cigaretēm. Noskaidrojām, ka pa minētās noliktavas priekšnieces prombūtni man vajadzīgos stieņus var dabūt caur 4. noliktavu, kur atradu divas dāmas un divus kungus, dzerot kafiju un skatoties televīzijā ziepju operu Maria. Jā, stieņus varētu gan dabūt, bet kamēr 3. noliktavas priekšniece prom, neviens cits visā kompleksā nezina stieņu cenu. Pēc gaŗas diņģēšanās un telefona sarunām ar augstākām instancēm, vienojāmies, ka stieņus varu saņemt jau šodien, bet rēķinu nokārtot pēc priekšnieces atgriešanās. Kad nākošā nedēļā aizbraucu nokārtot rēķinu, visi bija pagalam uztraukušies. Izrādās, 3. noliktavas priekšniece, uzzinājusi, ka no noliktavas kaut kas izdots bez viņas ziņas un vēl bez samaksas, visus kārtīgi izlamājusi krieviski − savā mātes valodā.

Uz rudens pusi jau veikali kļuva pilnāki ar būvmateriāliem un citām saimniecībai nepieciešamām lietām. Ko nevarējām dabūt Valmierā, varēja dabūt Cēsīs. Rūjienā vai Smiltenē. Vajadzēja tikai zināt, ko kur var dabūt. Kad būs dabūts pieprasītais telefons − kabelis nu jau ielikts līdz pat mājai − pirms atpakaļbraukšanas uz Latviju varēsim noskaidrot lietas pa drāti, tādejādi ietaupot laiku.