SVEŠĀ KRASTĀ IZMESTA

Marta Landmane. Vate ausīs. Rīgā: Solvita, 1997. 119 lp.

 

Mulsina dzejoļu grāmatas prozaiskais nosaukums Vate ausīs (Red. Imants Auziņš, māksl. Inda Kauliņa), bet viss kļūst skaidrs pēc grāmatas izlasīšanas. Dzejniece pieder pie paaudzes, kuŗas garīgie pamati sakņojas trīsdesmito gadu Latvijā, bet mūžs bijis jāvada svešumā. Anglijā viņa iebraukusi 1947. gada pavasarī no bēgļu nometnes Vācijā. Dzīve te ritējusi it kā divās plūsmās, jo cilvēka iekšējā un ārējā pasaule bijusi pakļauta atšķirīgām mērauklām un prasībām. Lai nosargātu savu iekšējo pasauli, neļautu pretrunu un konfliktu situācijai sevi sagraut, jāliek vate ausīs.

Dzejoļus lasot, mēs katrs pats varam vērtēt, vai dzejniece tiešām dzīvojusi ar vati ausīs, jeb vai nosaukumam ironiska pieskaņa, jo literārā tēla dzīves uztvere citāda nekā apkārtējo cilvēku. Labs piemērs liroepiskais dzejolis "Mūsu vieninieks", kas ar "vati ausīs" ir "nelaimē laimīgs" un beigās iet

"pa kamanu ceļu,
pa pureņu pļavu,
pa gaŗās pupas lakstiem
taisni uz debesīm
satikt māti savu,
kuŗa toreiz, kad viņš
jozās uz kaŗu,
viņa pierei pārmeta krustu
un, kāvu atblāzmā,
drebošās rokas salikusi,
Dievam lūdza klusi,
lai pasaules lielceļos dēls nepazustu" (38.lp).

Viņa nelūdz par dēla dzīvību, bet lai viņš nepazustu pasaules lielceļos.

Martas Landmanes pirmais dzejoļu krājums Pretstati iznāca 1985.gadā (Selga Press, Anglijā). Tematiski daļa dzejoļu tajā, īpaši nodaļā "Logs jumtā", saistīti ar pārdzīvojumiem, ko izraisa dzīve svešā vidē. Zīmīgs ir nosaukums "Logs jumtā". Jaunajā krājumā viņa turpina to pašu motīvu ar nosaukumu "Pāri mūsu mājas jumtam". Kur gan lai tveŗas, Anglijas rūpniecības pilsētā iesprostotas dzejnieces skats, ja ne tālumā un plašumā, kas paveŗas virs jumtiem? Neskatoties uz daļēji līdzīgo tematiku, izteiksme otrā krājumā kļuvusi skaudrāka, domas dziļākas, pārdzīvojums spēcīgāks. Dzejolī, kas uzrakstīts, atceroties ierašanos Anglijā 1947. gada pavasari, šādas rindas:

"Svešā paisuma
svešā krastā
izmesta -
pamesta.
Nedzīvošu, ja neelpošu.
Svešu gaisu,
svešu dvašu
dziļi plaušās ievilkt jāmācās.
Kā glumam zutim peldēt,
kā acīgai žagatai
žadzināt, jāmācās" (199).

Vate ausīs ir galvenokārt par šo dzīvošanu, elpojot svešo gaisu, svešo dvašu, bet tur nav dzejoļu par dzīvošanu kā glumam zutim vai acīgai žagatai. Dzejnieces garīgās pasaules pamatos ir viņas latviskā izcelsmes, tā liek meklēt izpratni un samierināšanos, ne glumu pielāgošanos. To zīmīgi pauž dzejolis "Blakus iela" (48). Sākumā pilnīga antipātija pret blakus ielas nēģerieti:

"... bakurētaina seja,
pieplacis deguns,
delna plata un tumša
kā raberbera lapa
... Man kaimiņiene nepatīk,
baidos labdienu padot..."

Bet tad

"Kādu rītu,
pagalmā žaujot veļu,
dzirdu - viņa dzied! ... Spirituāls?
Tautas dziesma?
Vergu nopūtas sīvas?
Ganu gaviles brīvas?"

un viņas abas ar kaimiņieni kautrīgi sasmaidās.

Krājuma ievaddzejolī dzejniece jautā:

"Kungs, kāpēc Tu ienīsti mani?
Kurp vadi?
Kurp liec man iet?"

Turpmākais ir it kā atbildes meklēšana, piemēram, tikko minētais dzejolis par blakus ielas nēģerieti, kas liek domāt par pieņemto mērauklu pārvērtēšanu.

Dzidra Purmale ir aktīva dažādu trimdas latviešu izglītības pasākumu organizētāja un apcerētāja presē, paidagoģe Anglijas skolās. Latvijas literāte Skaidrīte Lasmane, latviešu folkloras mantojumu analizējot, saka: "izdzīvot tauta kā etniski savdabīgs veselums varēja tikai garīgi bagātu dzīvi dzīvojot", ko dod ētiskās vērtības (Liepu laipa, 8). Izejas punkts tādai dzīvei ir saskaņa un saderība ar sevi un pasauli, savējās un svešās pasaules apzināšana (Jolanta Mackova Mūžīgie jautājumi, 142). Landmane dalās ar mums pārdzīvojumos, ko izraisa dzīvošana šajās divās pasaules - savējā un svešā, un rosina meklēt atbildes kaut kādai sintēzei.

Krājumā dzejoli sakārtoti tematiski desmit nodaļās. Pirmās divas veltītas trimdas sāpei. Nākošās piecas aptveŗ plašu indivīda pārdzīvojumu skalu, t.s. intīmo dzeju. Nodaļa "Krustmāte atlidoja no Latvijas" runā par trimdas aktualitātēm un plaisu, ko radījuši 50 atšķirtības gadi. Priekšpēdējā nodaļa "Septiņas nenosūtītas vēstules" veido emocionālu atskatu uz trimdas gadiem starp 1947. un 1989. gadu. Nobeigumā apliecinājums "Vēl gribu dzīvot".

Krājuma pirmās nodaļas nosaukums - jautājums Kurp vadi? Dzejolī ar tādu pašu nosaukumu vārdam 'vadi' ir divas nozīmes: darbības vārda 'vadīt' vienskaitļa otrā persona un lietvārda 'vads' daudzskaitļa nominatīvs. Dzejolī tas izraisa rindu asociāciju. Pirmkārt,

"saulē vizoši vadi,
uz kuŗiem vasaras vējš
svētdienas rītā,
kad saime
uz dievnamu posās,
bērniem un bezdelīgām
kā uz smalkām stīgām
spēlēja Dieva dziesmas" (13).

Šīs dzejoļa rindas liek domāt par dzīves ziņu, kas bija neatņemama Latvijas lauku sētas daļa. Turpretim 'vadi' svešumā saistās nevien ar darbu fabrikā, bet pārnestā nozīmē draud ar iznīcību:

"viltīgi vadi
tur mani ciet!
Kā glodenes glumas
ap pirkstiem tie tinas,
pa kājām pinas" (14).

Bet jādzīvo:

"Kad diena ievaino,
citi nezinās, jo apslēptais es
un samaksātais smaids
kā vairogs pasargās".

Nodaļā "Pāri mūsu mājas jumtam" dzejnieks "klimst pa pasaules ceļiem", viņa prece - valoda nevienam nav vajadzīga. Dzejniecei rūp valoda, sāp trimdā dzimušo liktenis. Kāds jaunietis

"Esot aizklīdis pa neceļiem,
Patiesībā - aizgāja bez lielceļa..
Tautiski audzināts,
nivelēts, analizēts,
sīkdaļās sadalīts,
pa roku galam
kopā sametināts,
tāds viņš aizgāja,
lai mājās nepārnāktu..."

Sāp par meiteni, kas

"Mātes glāsta nepazīst,
tēva stāstu
par Jāņu nakts
ugunskuru neatceras".

Viņai

"Zili zaļi sasukāti mati,
spraužamadatām izrotāts deguns,
tērpusies juceklīgās drānās".

Dzejniece jautā:

"Cik daudziem mūsu nevietā uzpūstiem sārtiem
viņai bijis jālec pāri" (43-46).

Un tie nav vienīgie dzejoļi, kuŗos Landmane vēršas pret paštaisno trimdinieku.

Par Landmanes tematikas dažādību liecina nākošās piecas nodaļas. Nodaļā "Sāp" dzejniece runā par prātu, jūtām, zemapziņas mezgliem, kas prasās pēc risinājuma. Oriģināls ir dzejolis par "Naidu":

"Spīvs naids
nepieklauvējis
atgrūda durvis
un neslaucītām
kājām ienāca
mājā"

un noveda pie "slīkšanas bezcerības akā" (59).

Nodaļā "Tikai māte" atainots jaunas sievas un mātes "tālu palu savirmots" nemiers (77-78). Pavasaŗa jausmu pārņemtā, viņā cīnās prāts ar neprātu, pienākuma apziņa ar vēlmi doties projām.

Nodaļa "Tava gludā delna" ar sirsnību, skumjām un smeldzi stāsta par attiecībām starp māti un meitu, par meitas aiziešanu pasaulē:

"Pārnāc mājās un noslauki,
vēl tikai reizi noslauki
brīnumputna spārngalus,
jūŗas zilos un trīsošos,
tāpat kā toreiz, kad augi" (91).

Plaša ir nodala "Pa kuŗu laiku"? Tajā attēloti cilvēka pārdzīvojumi uz gada laiku fona un smalki iezīmēta divu cilvēku tuvība.

Nodala "Fotografēsi muguras" ir par šķiršanos no tuva cilvēka, par pēdējiem brīžiem, kad vēl ir

"Silts pieskāriens,
elpa, smaids." (157),

un tad

"Es palieku šajā krastā,
Kas sagaida Tevi
Kas?"(159).

Pāris desmit lappusēs dzejniece lielā vienkāršībā un skaidrībā atrod vārdus tās neizbēgamās dzīves daļas pārdzīvojumiem, pie kuŗiem mēs ne labprāt kavējamies.

Nodaļā "Krustmāte atlidoja no Latvijas" sakopoti dzejoļi ar aktuālo tematiku par tur un te, par tikšanos, atmiņām un atšķirībām. Priekšpēdējā nodaļā "Septiņas nenosūtītas vēstules" ir tāda kā emocionāla atskaite par 42 Anglijā nodzīvotiem gadiem, un kāpēc beidzot, kad varētu atgriezties, māc šaubas, jo mūžs nodzīvots. Izskan rūgtā atziņa:

"Netirdi sevi un mani -
nesauc mājās -
es esmu mājās" (205).

Zīmīgs ir krājuma pēdējo dzejoļu virsraksts: "Vēl gribu dzīvot". Varbūt tomēr zem

"lapām
rītdienas sauli
paslēptu atrodu?" (212).

Nobeidzot apceri par tematiku jājautā, vai šī sava veida trimdinieces dienasgrāmata devusi atbildi uz jautājumu Kurp vadi? Pat pēc svešumā pavadītā pusgadsimta nav zudis tuvums ar savējo, bet robeža starp savējo un svešo zaudējusi nozīmi. Iegūta atziņa, ka Dieva pasaules krāšņumam un dzīvības mistikai nav robežu, tās stāv pāri dalījumam savā un svešā. Landmanes dzejas izteiksme ir tieša, lakoniska un gleznaina. Viss krājums rakstīts brīvā dzejā, īsām, aprautām, ritmiskām rindkopām. Viņa lieto reālus priekšstatus un redzes gleznas, kas izraisa veselu asociāciju virkni. Piemēram:

"Zīdpapīra magones,
kreppapīra mežrozes,
ozollapu vainags piedomāts" (56).

Pat tālāk nelasot, zinām, ka runa par trimdas Jāņu svinību tukšumu.

Kā citētie dzejoļu fragmenti rāda, Landmane virtuozi izmanto aliterāciju un asonanses; svaigi epiteti, salīdzinājumi un metaforas birst kā no pilnības raga. Vate ausīs, svešumā dzīvojot tapusi, ir nevien izcils pierādījums dzejnieces talantam, bet arī latviešu valodas skaistumam un bagātībai.

Grāmatas apdare un iekārtojums ir glīti, bet traucē illustratīvais ietērps, īpaši vāks un dzejnieces portrets. Korrektora nepamanīts palicis kāds pusducis drukas kļūdu. Grāmata arī piemērs nesakārtotai pareizrakstībai. Paturēts Anglijas Selga Press salikums, bet Endzelīna pareizrakstība nomainīta ar tagad Latvijā lietoto.

 

Dzidra Purmale