ATGRIEŠANĀS PIE VESELUMA

Astrīde Ivaska....jo rudens ir mans atgriešanās laiks. Rīga: Autores izdevums. 1997. 60 eksemplāros.

 

Šis hors commerce izdevums, 37 lappušu garš, ir atgriešanās pagātnē, kā arī skats tālumā. Kā dzejniece pēcvārdā apraksta 1988.gada braucienu no Ainažiem uz Rīgu, pārbraucot robežu, viņu pārņēmusi "pēkšņi šī sajūta, ka esam nonākuši galā." "Šai bridi dzīves abas puses - tas tur un tas šeit, svešums un dzimtene ... šis puses sāk tuvoties viena otrai. Nav vairs puses, ir tikai veselums." Atgriešanās ceļš ved uz veselumu. Mazais dzejoļu sakārtojums pats par sevi ir arī sava veida atgriešanās, kad déja vu, iepriekš publicētais, un vēl neredzētais saplūst bez manāmiem pārrāvumiem "veselumā." Ivaskas dzeja jau nav izlasāma un noliekama plauktā kā nokārtota, apstrādāta, klasificēta un iegrāmatota, putekļu vākšanai. Atgriežoties pie Ivaskas dzejas nozīmē vēl vienmēr ko jaunu, neatskārstu atklāt un to ieraudzīt neiepazītos kontekstos. Vāka priekšpusē ir Anitas Rožkalnes foto, kas rāda dzejnieci kāda klaja, koši zaļa, bet neizgaismota lauka piekalnē raugoties tālumā, kā šķiet. Šī ir izteikta Īrijas ainava, dzejnieces mītnes zeme, kā tagad saka, un varbūt tur redzam arī zināmu atspulgu no "iekšējās" ainavas. Dzejnieces seju pāršķeļ spēcīga ēna, ko met balta paaugsta cepure, atstājot acis paslēptas zem cepures platajām malām. Ap muti veidojās padrūms miers, varbūt rezignācija. Cik jaušams, dzejnieces skats klīst tālumā, šķietami neievērojot tiešo apkārtni. Aiz zaļā pakalna parādās pagaiši izplūduši mākoņi uz zilā debesu fona. Miers, rezignācija, atstatums, ieslēgšanās sevī, kur varbūt atrodams vienīgais veselums.

Ar klātpienākušajām, vēl nepublicētām rindām dzejnieces izteiksme jau nav daudz mainījusies. Taču varbūt ir vairāk manāma ieslēgšanās sevi, vērsta visizteiksmīgāk uz pagājušo. Daudz, kas ir izlicies lieks un nesvarīgs, proziski ģeķīgs, ir pamests. Pa laikam, šķiet, uzmācās jautājums, vai maz vajadzētu rakstīt. Taču ir arī daudz, kas būtu atkārtojams vai sakāms no jauna. Tur ir Ivara Ivaska dzejas atdzejojumi un tulkojumi no igauņu valodas, starp kuŗiem visiezīmīgākā ir Ivara daudz ievērotā "Veranda". Tur ir tēva mājām Lestenē veltīts dzejoļu cikls, kuŗā dzejniece atsauc atmiņā dārzu, it sevišķi apglāstot un garšojot ābolus, staigājot pa parku un nokāpjot pagrabā, kas viņai prombraucot, atstājis baismīgu rēgu. Ir arī skati no Skotijas un Kaskāžu kalniem, lielāko tiesu rudens ielogos, un no Vidzemes, kas atgādina, ka neatrast "nekur tik mīkstu miglu". Tās visas ir rudens ainavas, jo "rudens ir mans gada laiks," dzejniece piemetina.

Rudens ainas parādās dažādās noskaņās šajā dzeju sakārtojumā, kas visā visumā seko gada laiku izmaiņām, iesākot ar "vasaru pašā apakšā", kad

 "šajā rudens saules stundā
tavi vārdi san".

Kolorīts izmainās "oktobŗa pilnatnes dārzā", kad

"klīstu dzedrajā bezsaules gaismā,
stāju pie bumbieres bālgā stumbra".

Rudens ir arī palicis atmiņā kā aiziešanas laiks, kad dzimtene bija jāatstāj.

"Kad rietēs mēness,
klāsies tāls ceļš mums zem kājām".

Kaskāžu kalnos

"rauduves šogad aizlaidās agri, būs barga ziema,
un tu nekad vairs nebūsi tik viegls un tik dzidrs kā tagad, kad es tevī raugos".

Rudenim aizejot, "kad kalnu dzidrajās dzīlēs" ir sakritis sniegs,

"ir laiks ziemas gaidībās ... un cilvēkam ir laiks
sevī dziļāk ievilkties".

Ivaskas dzeja ir personīga, intīma, bet

"nevienam nav tiesību taujāt,
un nevienam tiesību sekot,
kad savu raktuvju dzīlēs es nokāpju meklēt tevi.
Kad tumsā nokāpju viena, tālāk un dziļāk ik nakti. ...".

It bieži dzejniece uzrunā kādu "tu", kas paliek neizgaismots, neidentificēts, it kā ēnā paslēpts.

"vienmēr pret vakaru tu atnāc,
noslauki pasauli no mana sliekšņa un paliec gaidot aiz loga.
Zinu, mūs šķir tikai plāns stikls, bet dzīvoju tālāk kā vienmēr,
neierādot nevienam, cik tuvu esmu
dzīvei, aizai un tev".

Vai šis stikls, kam ir it kā mitoloģiska iezīme, šķir dzīvos no tiem, kas neatrodās dzīvo vidū, paliek neatbildētais jautājums, jo mēs jau nespējam pārcelties pāri mūsu ierobežotam skatam. Kā viscaur šajā izlasē un Ivaskas dzejā vispār, kontrasti nav izlīdzināmi vai pretstatāmi: dzīvei blakus atveŗas aiza, atgriešanās un aiziešana ir jāpieņem kā savstarpēji papildinoši nosacījumi cilvēka liktenībai. "Tu" un "es" tuvojās un attālinās, cilvēka gribai nespējot iejaukties, lai tos virzītu pēc mūsu gribas. "Tu", šķiet, ir bez iegrāmatotas identitātes vai iezīmīgām kontūrām. Tā parādīšanās ir mainīga: reizēm it kā dzejnieces Doppelgänger, palaikam sastādot trijotni "mana ēna, mana mūza un es". Dzeju atlase nobeidzās:

"Kalni radīti no krēslas un gaismas,
kalni caurspīdīgi,
un tu ieej
kalnu dzidrajās dzīlēs."

Attālināšanās no dzīves ved uz gaismu, uz dzīves izpratni un vienlaicīgi tās noliegšanu kā cilvēka vienīgo realitāti.

Ivaskas dzeja nepadodās kategoriskiem deklarējumiem. Te katram lasītājam jāatrod savs nozīmīgums. Taču par vienu lasītāji varētu vienoties: Ivaskas dzeja ir bagāta. Blakus viņas pašas dziļai domai, kur neizbēgami iezīmējās personīgie pārdzīvojumi, atrodam arī atbalsis no citiem dzejniekiem, tautas dziesmu motīviem, dažādu kolorītu un iejūtu dabas ainas gan no Latvijas, gan Amerikas vai Eiropas. Viss ir izteikts vienkārši un taču tik izteiksmīgi un pilnīgi.

 

Juris Silenieks