JG216 Vizma Belševica. Volfganga kartupeļi.

Vizma Belševica

VOLFGANGA KARTUPEĻI

Vitauta Sīmaņa illustrācijas

Bille klabinās uz skolas talku savās vecajās klikatās un grauž kartupeli. Gardu kartupeli ar gaišu, plānu miziņu, kas liekas it kā zvīņaina, bet nav. Zagtu no krietni paplakušā maisa, kas Volfganga pagultē, jo Volfgangs tagad dzīvo pie viņiem. Ka maiss paplacis nav Billes vaina. Šis kartupelis ir pirmais, ko Bille nozagusi.

Par nelaimi viņš te uzkūlās, tas Volfgangs. Vienu vakaru durvīs parādījās laucinieks nodriskātā un netīrā plikādas kažokā, ausaini galvā un ar maisu uz muguras. Kad noņēma ausaini un novilka plato kažoku, izrādījās Volfgangs − pa vecam šķībeniski plāns, kā durvīs ievērts. Gaišie mateļi gan šķidrāki, blāvi zilās acis ūdeņainākas. Jeb vai viņš druscīt raudāja, pajumti prasīdams?

Mammucis nevaicāja, ko tad Olga? Volfgangs teica pats: „Tā nu dzimtenes meitene mani gaidījusi. Viņai uzradies krievs.”

„Viņš nav krievs, viņš ir vecticībnieks,” Bille sacīja.

Mammucis tūlīt atgādināja, ka Billes kazu neviens tirgū neved. Un lai viņa tur muti.

Kas tad galu galā Billei? Varēja jau turēt muti un klausīties Volfganga bēdu stāstā.

Kad fronte atkāpusies jau uz Latviju, Volfgangs dezertējis, palicis Rūjienā, kur laba saimniece viņu pieturējusi. Bet tad krievi sākuši meklēties arī pēc tiem leģionāriem, kas dezertējuši un slēpjas. Ja atrastu, tad − uz Sibiriju. Labā saimniece nobijusies, ka viņu var paraut līdzi, un Volfgangam ceļš zem kājām.

Tā viņš pārnācis, bet Olga asarās − lai pazūdot, kamēr nav par vēlu. Kur šo meklēšot, ja ne pie sievas? Tūlīt saņemšot ciet! Nebūtu jau sētā kaimiņiene brīdinājusi, ka Olgai uzradies cits. Varētu pat noticēt, ka vīra drošība viņai rūp.

Un Volfgangs domāja, ka pie Gūtmaņiem viņu nemeklēšot. Kad viņi īpaši radojušies? Labi, ja trīs reizes viņš te bijis, un kas viņu arī pazītu tajā lauku veča kažokā? Olgai lai nesakot, ka viņš te piemeties − pats uzdošot, lai viņai ar to krievu mierīga mīlēšanās. Viņš jau arī lūkošot pie pirmās iespējas padoties tālāk. Un par velti viņš neko negribot, parādā nepalikšot.

Mammucis ilgi klusēja, vilkdama pirkstu gar vaskadrānas padzisušo puķu līnijām, tad iebilda:

„Un ja Žanim kāda kaimiņiene jau sētā pavēsta, ka man uzradies bagāts lauku vecis?”

„Bagāts? Kur es bagāts? „ uzbudinājās Volfgangs. „Nerunā tukšu! Tavs Žanis mājās tāpat ne rādīties nedrīkst. Lai nu tikai beķeris bija, bet kādā uniformā staigāja? Ja dzīvs, tad Vācijā palicis, vai kur. Ziņu devis?”

Mammucim atlika vien nopūsties, ka ziņu nav devis un atkal vilkt un vilkt pirkstu pa vaskadrānas puķēm.

Ja nu Volfgangu tomēr sadzīšot rokā un viņus arī aizraušot uz Sibiriju? Kaut gan viņiem nu ejot tā, ka nekādā Sibirijā neietu sliktāk. Un mammucis jau neesot nekāda Olga. Māsa atradusies, ne kauna, ne goda! Un ko nu par nepalikšanu parādā. Ja varot, lai pamaksājot daļu īres − kvīts gan vēl neesot pienākusi, bet nekur jau nepalikšot. Un varbūt malku Volfgangs drusku pagādāšot. Ja ne vairāk, tad kur savā dibenistabā pakurināt. Viņiem pagrabā tik maz palicis, ka ziemu neizvilkšot.

Mammucis paskatījās uz Volfganga maisu un sacīja, ka par to viņa varētu Volfgangam ēst pataisīt, ko viņš, vīrieša cilvēks...

Volfgangs parāva maisu aiz kājām un steidzīgi nomurmulēja, ka viņš pats, ka nevajagot pūlēties. Nē, nē, barot viņu nevajadzēšot! Pats zinot, kā Rīgā ar ēšanu.

„Tā?” mammucis apvilka vēl vienu loku un piesita asu punktu puķes viducī. „Ak tad zini gan? Labi. Vismaz uz nakti jau ārā nedzīšu.”

„Tu man neko neatvedi?” dusmīgi noprasīja Jēkaupiņš.

Volfgangs vilcinādamies izķeksēja no kabatas apmurcītu ābolu.

„Še kukulis! No Rūjienas dārza.”

Jēkaupiņam bija vienalga no kāda dārza. Iecirta zobus, ne paldies pasacīt nepaguvis. Bille norija siekalas un nesacīja, lai viņai dod pusi. Pati saprata.

Volfgangu iekārtoja dibenistabā, paši saspiedās priekšistabā, un tā palika. Mazo galdiņu pie loga viņš nokrāva ar papīriem un augām dienām rakstīja dzejoļus, katrai lapai uzspiezdams ovālu zīmodziņu VOLFGANGS NEZINĀMAIS.

Dzīvs dzejnieks mājās! Billei vai sirds notirpa aiz bijīgas ziņkāres. Ķēms jau viņš bija, bet dzejnieki visi esot tādi jocīgāki. Un jo lielāks dzejnieks, jo trakāk. Jau pirmajā reizē, kad Volfgangs, lauku veča kažokā un ausainē ieslēpies aizgāja kaut kādās darīšanās, Bille iezagās viņa istabā pie dzejoļiem.

Ak, to vilšanos! Dzejoļi bija tādā Atpūtas Jefiņa garā, tikai, kur Jefiņš pa jokam, tur Volfgangs Nezināmais pa nopietnam. No Volfganga Nezināmā nopietnības nāca spurciens. Ko tu neteiksi?

Kā man patīk tavi glāsti,
Vīnes meža stāsti!

Un viņš vēl domā, ka viņa dzejoļus nedrukā tāpēc, ka viņam nav pazīšanās!

Beidzot viņš nosprieda − viņu nedrukājot tāpēc, ka viņš nerakstot par politiku un sadomāja rakstīt par politiku. Dzejolis sākās tā:

Komunismis milzu soļiem
Iet no japāņiem uz poļiem.

To viņš aiznesa uz redakciju. Tur teikuši, ka slikti, tā nevarot. Viņš bijis gatavs labot, prasījis, kā būtu, ja no poļiem uz japāņiem? Šie zvieguši kā zirgi! Nu jā, mājās nākdams viņš pats arī sapratis, ka uz japāņiem nav atskaņas.

Nu smējās Bille un teica: − Čapāņiem!

Jā, kas tie čapāņi tādi esot? Bille domāja, ka čāpotāji. Vai čāpstinātāji. Bet Volfgangs lieku reizi bija sapratis, ka pazīšanās vaina vien ir! Toties mammucis sacīja, lai tikai vazājoties pa redakcijām, saņemšot ciet kā cāli.

Kaut nu būtu saņēmuši! Jo Volfganga Nezināmā dzejoļi gan bija viņa paša darīšana, bet Volfgangs Nezināmais, notrāpījis brīžus, kad neviena nav mājās, cepa kartupeļus ar žāvētu speķi un virtuve pēc tam vēl ilgi un zināmi smaržoja tā, ka no salkuma pakrūte žņaudzās un melns gar acīm, un Jēkaupiņš pat raudāja.

Ar visu mizu viņš taču necep, domāja Bille, būtu mums jel mizas atdevis. Tad mēs varētu cept kotletes no karupeļu mizām, kā mammucis par pirmā pasaules kara laikiem stāstīja. Mammucis mācētu.

Šā rīta murgainā miegā Billei bija rādījusies tā sieva no vilciena, kas viņai, maziņai, deva šokolādi un kad Bille stiepa roķeli ņemt, sieva smējās un rāva šokolādi atpakaļ, līdz kamēr Bille sāka brēkt un mammucis brēkt uz to sievu. Nu atkal bija vilciens, sieva deva Billei šķīvi ar ceptiem kartupeļiem un rāva atpakaļ, deva un rāva atpakaļ, un kartupeļi smaržoja neizturami, un brūna, kraukšķīga speķa šķēle, cauraugusi gardām liesuma strēlītēm vēl čurkstēja, nule kā no pannas, un Billei, kā toreiz kaklā žņaudzās brēciens, bet pabrēkt nevarēja, tikai kunkstēja, līdz pamodās.

Galvai reibstot, viņa izsteberēja virtuvē. Plītī vēl kvēlojās ogles, bet panna tukša un Volfganga kažoka virtuvē vairs nebija. Mammuča un Jēkaupiņa arī. Nu jā, mammucis un Jēkaupiņš jau ar tumsu gāja ieņemt kādu rindu, un Nezināmais iedrīkstējies cept, kamēr Bille guļ.

Bille atspiedās pret stenderi, lai reibonis pāriet. Viņai bieži reiba galva. Tomēr reiboņa beigas viņa nesagaidīja, nē, to vairs nekādi nevarēja izturēt. Billi vilkšus vilka maiss Volfganga pagultē, viņa gāja, nometās ceļos, uzgrābstīja maisu un nozaga kartupeli. Vienu. Vienu pašu. Volfgangs nepamanīs.

Kartupeli viņa iebāza mēteļa kabatā, lai kāds viņu te nepārsteidz ar pilnu muti. Apēdīs pa ceļam. Lēni, lēni pa sīkam krikslīšam, lai pietiek līdz skolai.

Un tā nu viņa tagad klabinās uz skolu un pūlās gan krimst sīkiem krislīšiem, bet salkums par lielu, zobi neklausa labajai gribai, kampj un kampj. Kartupeļa nepietiek ne līdz Vārnu ielas stūrim. Un no svaigā sulīguma pēcgaršas mutē ēst gribas vēl niknāk.

Kartupeli zagdama, Bille iekavējusies, klase jau pie skolas durvīm mīņājas uz iešanu, drebinās un pļāpā − balti elpas mutulīši virmo rīta gaisā.

Talkas nams ir iepretī Ķuzes konfekšfabrikai. Tā par laimi nekādas nepanesamas smaržas nevēdī. Meitenes kāpj pagrabā, kas gandrīz vai līdz augšai piebērts ar kaut kādu pelēku drazu. Draza izrādās par kaltētiem cukurbiešu graizījumiem, putekļainiem, smilšainiem − bet katrai jau tūlīt gabaliņš mutē. Skolotājai arī.

Graizījumi jāvāc papīra maisos un viņas vāc, ka putekļi vien griežas. Pa brīdi viņas jau nokūpējušas pelēkas, tikai acu baltumi spīd un mute kustas.

Bet jocīgi ar tām cukurbietēm! No sākuma mute pieplūst ar saldumu, liekas, nu tikai ēst un ēst, bet gabaliņi tik sakaltuši, ka ne asās malas nevar ātri nokošļāt, un tad saldums kļūst nepatīkami šķērms. Tik ļoti, ka viena no grābējām, putekļu pelēkumā nepazīstama, metas laukā − viņai kļuvis nelabi.

„Meitenes, neaizraujieties, katra dabūs lielu tūtu līdzi. Mājās varēs pamazgāt, pamērcēt un skatīties, kas labs iznāk.”

Prāta vārdi, bet saprasti tikai tad, kad šķērmums kļuvis lielāks par badu un smilšu čirkstēšana zobos jau neizturama.

Doma par lielo tūtu, ko varēs nest līdzi, un kā tad mājnieki priecāsies un brīnīsies, liek strādāt tik nadzīgi, ka pagrabs drīz vien tukšs kā ar biezo ķemmi izķemmēts, un viņas var iet mājās, katra savu tūtu pie krūtīm piespiedusi. Ar kaudzi piebērta, uzmanīgi nesama.

„Kur mēs rīt talkosim?” Bille jautā skolotājai. Ja nu izrādītos Ķuzes pagrabs, pilns konfekšu!

„Vajadzēja iet uz Grīziņkalnu lapas grābt, bet es pateicu kategoriski, ka bērnus uz grābšanu vairs nevedīšu. Lai pa priekšu iet atmīnētāji. Pati zini.”

Kā nu nē. Tieši Bille Grīziņkalnā pie apbiruša krūmeļa uzgrāba plakanu bundžu ar stieplīšu ūsām. Skolotāja lika visām bēgt un Billei neļāva pat grābekli pacelt. Grābeklis palika pie krūma. Tā bundža bija mīna un taisni brīnums, ka neuzsprāga.

„Varbūt sāksim mācīties. Cik nu esam palikušas. Vairāk diezin vai pienāks.”

Jā, no klases bija palikušas kādas divas trešdaļas. Par lielāko daļu nekas nebija zināms. Kurzemē, vai kur. Par Benitu − punktiņu, punktiņu, komatiņu − runāja, ka tas kuģis ar kuru viņa uz Vāciju braukusi, nogremdēts. Lita nomirusi ar ātro diloni. Ērika redzēta piedzērusi blandāmies − tā jums nebūs vairs skolā nācēja. Viņas nav tik žēl kā Benitas. Bet varbūt par Benitu izrunāts? Varbūt viņa bija uz cita kuģa. Kas to var apliecināt?

Prieks par cukurbiešu tūtu šobrīd lielāks. Viņa ieies, noliks tūtu uz galda:” Re, ko es pārnesu!”

Tā neiznāk. Kad Bille starodama ieklūp virtuvē, pie galda sadrūvējies sēž Jēkaupiņš, pie sienas sakniebtām lūpām stāv mammucis, un istabas pusviru durvīs šķībeniski plakans Volfgangs, mateļi gaisā, blāvās acis niknas. Taisna soģa bardzībā pirksts pastiepjas uz Billi: „Ahā! Domāji gan, ka nepieķeršu! Man visi kartupeļi saskaitīti. Pārnācu mājās − divi nozagti!”

Billei sadreb tūta, kaudzes tiesa nobirst uz grīdas. Tagad mammucis kliegs, kāds kauns un negods, kā toreiz par priekšauta kabatā aizmirsto Alīdes sapņu grāmatu.

Bille saraujas un sarkst līdz matu galiem. Bet divi? Bille nozaga tikai vienu. Tātad Jēkaupiņš arī? Vai pat mammucis? Un tad mammucis dobji, sveši ierunājas. Nē, ne uz Billi. Uz Volfgangu.

„Savāc savu kartupeļu maisu un lasies! Nevis rīt, vai kad, bet tūlīt! Uz karstām pēdām. Tie divi kartupeļi tad būs īre, ko tu solīji maksāt un malka, ko tu solīji gādāt!”

„Malka! Kā tad! Es lai tik kurinu un viss siltums jums!” vervelē Volfgangs.

„Pazūdi! Pazūdi, mūdzi!” tā nav balss, tas ir zvēra rēciens, tāds, ka Volfgangs tūlīt iesprūk atpakaļ pie sava maisa.

Mammucis trīc un asaras pa vaigiem. Jēkaupiņš iedīcas. Bille pietupstas un uzlasa cukurbiešu graizījumus.

„Re, ko es pārnesu,” viņa aizkritušā balsī nočukst un liek tūti uz galda.

Esam droši, ka − ne Latvijā, ne diasporā − nav latviešu lasītāja, kurš būtu jāiepazīstina ar rakstnieci Vizmu Belševicu. „Volfganga kartupeļi” ir pirmpublicējums.