Man vajadzētu tik lielu šķēru

                                      lai izgrieztu no apvāršņa –

Lauku un svēteli,

zemi, kur no debesīm

nokritis zvaigznāja Sietiņš,

zem dadžiem paslēptos pakšus ko veidoja

                                      vecvectēva cirvis –

krustapakšu Krustānus, kur krustcelēs

krucifiks, braucējs ar zirgu te piestāj

                                      – nē, tā nav vakardiena –

un Dievu pašu valodā lūdz –

*

                                      ezeru ar astoņām salām

                                      pārvest pāri jūŗai

Viņa saka, ka cimdiem nebijis jautrāku toņu,

toties babiņa adīja buŗamvārdus

brūnā un baložu krāsā

dūraiņos, kur atminami

paslēpto deviņu ezeru vārdi

viņa prasa, un atceŗas visus aizgājējus –

tēvabrāli, kas izsūtīts, bet pārnāca,

viņa cirstajos stropos

vēl aizvien bišubalss –

lielo audēju, tēvmāsīcu –

tumšajos laikos

tā meta velkus no šujamdiegiem,

bet audus no dažām pūrvietām,

kuŗās iesēti lini

*

   un uzlikt

   Tev vēlreiz uz sirds

Ir gandrīz nakts,

mēs Gaigalavas vecos kapos,

te raupja salijusi smilts un tēvmāmiņu krusti:

daudz audēju un bitenieku,

ar svārpstu, cirvi pagalvī.

Tās manas stiprās ceļa zīmes

senā labestības kartē,

kas apklāts, nezināms

ir tagad atdarīts.

(1998)

Arvien, kad miega esam nonākuši deviņkrāsu

sapnī,

kur skaņas piesitiens krīt lejup,

aizputekšņo skropstas,

un neļauj nogrimt domu akmenim,

mēs jūtam,

beidzot klāt ir brīdis

kad izdzēsīs kā sveci visas sāpes

un atdos lielo parādu, to zemi –

Mēs lidojam kā aplaimotie,

līdz skaņas pieaug dīvā spārnu švīkā

jo esam tēli, kuŗus triepis Šagals –

Mēs tuvojamies apļa cilpā brīdim

kad augstā bēgļu vezumā,

kas zvārojas

tāpat kā zeme mums zem kājām,

bet zemes vairāk nav –

Kad atskatoties, vēlreiz zvērējām:

mēs atgriezīsimies,

kā teicām toreiz

vēl –

*

arvien ir tā

kā deviņkrāsu sapnī

kā tēli, kurus triepis Šagals,

arvien vēl putnu spārnu švīkā

mēs, ieburti

uz palikšanu –

* * *

mirkļos nevar piederēt

ja mums doti tikai mirkļi.

Katrs vētras putns

ir burvju mākslinieks:

viņa spārnu gali

velk švīkas ezera virsmā –

Tas ir asējums nemieram.

Pēc mierīgas dienas

seko nemiers.

Arī tā ir mūsu

kolektīvā atmiņa.

Vispirms nāk putns,

vispirms pieskaŗas viņa spārns,

un tikai tad mēs dzirdam

kā aug negaiss.

Visubeidzot

kāda dziedējoša zaļošana:

mirklis – burvju aplis, loks,

bet bultas vietā

sena tautasdziesma.

Dzejniece, grafiķe un LaRA's Lapa redaktore Maija Meirāne Šlesere kārto materiālus nelaikā

aizgājušās dzejnieces Valdas Dreimanes piemiņas grāmatai, kā arī dzejoļus savas Dūmistabas

(1987) turpinājumam (nosaukums gan būšot cits). Dzīvo Bostonā.

Tās māsas,

kas roku rokā aizgāja

pa ceļu

cerēdamas,

ka rītdienai

būs pilnas saujas un

varēs saulē dejot,

nepamanīja

to vājāko, to nevarīgāko

māsu,

kas palika krustcelēs viena.

Un tumsa

viņu izvaroja. Bez žēlastības.

Tēvi pagrieza muguras

un sabāza rokas

kabatās, viņu neapraudot.

Tikai māte,

akmenī cirsta,

bezpalīdzīgi noraudzījās

kā baltā tautas tērpā

viņas Abrene dubļos brien.

Glabājot sevī dzērves deju

es gribu sevi pasargāt

no stundām

kas tek man pāri

kā stikla smiltis

ieberžot sīkas rievas sejā

bet Tu to nemani

man garām ejot –

Tu domā, ka sapņoju –

bet īstenībā

dejoju

pie aizauguša dīķa

kuŗa malas slidenas

kā nakts stundas.

Varbūt ar dzērvi

celšos tam pāri

un varbūt Tu neredzēsi,

ka dīķī

pašas pēdējās

pazūd manas rokas – smilšu pilnas.

Un Tu vēl vienmēr

Domāsi, ka sapņoju.

PIE MĀTES

Ar šīm rokām

Tu stādīji kliņģerītes

Rēzeknes dobēs.

Tagad –

Tavi smalkie pirksti

vāji un trausli

kā kliņģerīšu kāti

guļ manā saujā

tik padevīgi,

zinot,

ka viss ir padarīts.

Ar izbālējušām acīm

(Par daudz ilgi

šai saulē būts)

Tu raugies manī

Un zini –

es esmu arī Tu –

viss, viss jau ir apskatīts.

Kad Tevi aicinās,

Tu iesi

neatskatoties un

zilā

debess dobē

būs

jauns mēness iestādīts.

Jelgavā dzimusī Lolita Gulbe ir četru dzejgrāmatu autore: Jāiztur

(1981), Varbūt – esmu mežā (1985), Gredzena acs (1990) un Gājputns

(1996). Pirmās trīs publicētas Toronto, bet pēdējā Rīgā. Par Gājputnu

saņemts PBLA atzinības raksts. Dzīvo Toronto.

Miglaina

mijkrēslī,

jūra

mikla, mitra.

Rasaina migla,

miglas rasa uz vaigiem.

Tik grūti atvadīties no jūras

no Jūras mātes,

no mūžīgiem brīžiem.

Cik kaila kaijas brēkšana,

cik kaili stilbi,

cik kaila dvēsele,

cik kaila dzīvība –

ardievu.

* * *

Es te vēlos būt jūrmalā, vienatnē,

kur retais cilvēks iet garām

un ik pa pāris dienām

bērni rotaļājas bēguma smilšu salās.

Reiz redzēju kādu saules dievinātāju

tur aiz akmeņiem, aiz birztalas,

bet tas bija tikai vienu reizi.

Naktī auroja auksti vēji,

ielīdu gultā zem segas

un pārsviedu sev pāri dūnu guļammaisu,

aizmigu, domādama es tomēr neesmu viena

jūrai blakus.

Jo,

sapņi –

nē – murgi! mani apciemo,

negaidīti viesi viesojas,

neaicināti ciemiņi ciemojas.

Ko tu esi atnācis no Ņuorlīnsas ar savu narkotiku un adatām?

un ko tu – māņticīgais, neuzticamais cilvēks – es negribu,

pie tevis pieskarties, pa taviem sapņiem dzīvot!

Un viesmīlis pieglaužas ar atspirdzinājumiem un kokteiļiem –

Bez šaubām es, klaiņoju pa ielām, kam nav sākuma ne gala,

Un kāds, kas reiz mani mīlēja, pat ņēma mani par savu sievu,

man atkal atļauj viņu mīlēt, bet sen jau esmu aizmirsusi viņa vārdu!

Kad pamodos,

tik palikušas jūŗas zāles,

paisuma pēdas,

salas, akmeņi,

gliemežvāki,

miglains rīts.

Tu esi jūŗa, es tikai cilvēks,

kas gul nakts šalkās un viļņos

un gaida, kad atkal būšu

viena.

Mana vieta,

mans laiks,

mans darbs,

mana pasaule –

vienatne.

Bet tādas vietas nav –

kur viss notiek un nekas nenotiek,

kur viss atsākās no jauna,

kur viss, kas ir bijis, vēl ir,

kur viss ir atskalots un tīrs,

kur viss pazudis ir atrasts,

kur vēl ir atmiņas un vīns,

kur vēl esi viens un pats –

bez vientulības masas,

bez bezgalības kausa,

bez naksnīgas nakts,

bez kautras,

bez kaismes,

bez brēkoņas,

bez truluma,

bez dulluma.

Viens.

ASV dzimušās angļu literatūras profesores Ineses Račevskas dzejoļi, kuŗos parasti atspoguļojas cilvēcisko attieksmju

savstarpējie konflikti, nav sveši JG (arī Labieša) lasītājiem. Ineses dzejoļi angļu valodā sakopoti krājumā Black Dust (1987).

Dzīvo Ņujorkas pavalstī.