JG216 Franks Gordons. Zalmans Levinbergs

Franks Gordons

BRŪNKREKLIS NO TALSIEM ZEM BALTZILĀ KAROGA

Zalmans Levinbergs dzimis Talsos 1909. gada 22. aprīlī, miris Telavivā 1983. gada 17. februāri. Viņš mīlēja savu dzimto mazpilsētu, labi runāja latviski, dienēja Latvijas armijā un veltīja savu mūžu žīdu nacionālajai kustībai un baltzilajam karogam. Arī tas ir likteņstāsts.

Viņa piemiņai veltītajā, Izraēlā izdotajā rakstu krājumā ievietots pirmskara Talsu skats:

Viņa tēvs bija Talsu rabīns, kuŗš labi orientējās jūdu svētajos rakstos. Zalmans mācījās Talsu žīdu pamatskolā, tad Rīgas reliģiskajā mācību iestādē „Tora ve-derech erec”, taču pusaudzim drīz vien apnika turienes dogmatiskais gars, un viņš pretēji tēva gribai pārcēlās uz Rīgas ivrita ģimnāziju.

Tur viņa dzīvē notika lūzums: viņš pieslējās žīdu radikālo nacionālistu jaunatnes kustībai „Betar”, kuŗu 1923. gadā bija nodibinājis izcilais „kareivīgā” cionisma pamatlicējs Vladimirs (Ze’evs) Zabotinskis un kuŗas globālais centrs līdz 1930. gadam atradās Rīgā, Jumāras ielā 4.

Kad Zalmans tika uzņemts Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, viņš jau bija „Betar” Latvijas valdes priekšnieks. „Betar” locekļi nēsāja brūnus kreklus − zemes krāsā, kas simbolizēja tieksmi apmesties senajā tēvijā starp Karmeļa kalnu un Jordānas upi, taču viņu idejiskie pretinieki − cionistiskās strādnieku kustības aktīvisti − saukāja šos brūnkrekļus par žīdu fašistiem.

Jāņem vērā toreizējie apstākļi, kad Musolīni režīms Itālijā vēl nebija antisemītisks un netālu no Romas Čivitavekijas (Civitavecchia) ostā, „Betar” aktīvisti no Polijas, Rumānijas, Lietuvas un Latvijas varēja apgūt jūrnieka iemaņas.

„Betar” locekļiem pats svarīgākais bija nacionālā stāja, iznesība, lepnums par savu tautu un tās senlaiku varoņiem, gatavība būt kareivim un karotājam, ar zobenu izcīnīt savu valsti senču zemē, izskaust bezspēcības sajūtu un drebelību, kas bija raksturīga daudziem „galuta” (trimdas) žīdiem.

Zalmans Levinbergs 1934. gadā tika iesaukts Latvijas armijā un kļuva par artilēristu. Zemāk attēlā viņš redzams − stāv otrais no labās − savu pulka biedru vidū. Ir zināms, ka dienests Latvijas armijā viņam patika un kaŗavīra prasme viņam lieti noderēja II Pasaules kaŗa gados.

Nākošā attēlā Zalmans redzams − pirmajā rindā otrais no labās − kopā ar citiem Rīgas žīdu brūnkrekļiem, kas meklēja ceļus un neceļus, lai nokļūtu Palestīnā. Nav brīnums, ka autoritārā 15. maija režīma gados „Betar” varēja netraucēti darboties un vervēt piekritējus, kamēr sociālistiskā cionistu jaunatne („Necach”, vēlāk „Olim”) nonāca tādā kā puspagrīdes situācijā.

1939. gada pavasarī Zalmans Levinbergs beidzot īstenoja savu sapni: britu mandāta administrācija piešķīra viņam kāroto „sertifikātu”, un viņš varēja izceļot uz Palestīnu.

Palestīnā Zalmans tūdaļ iestājās turienes radikāli nacionālistiskajā militārajā apvienībā ICL („Irgun cva’ī le’umī”), kuŗas kaujinieki gatavojās bruņotai cīņai gan pret arābu nacionālistiem, kas gribēja „triekt žīdus jūrā”, gan pret britu pārvaldi, kas liedza žīdiem proklamēt savu Izraēlas valsti.

Izceļoties II. Pasaules kaŗam, Palestīnas žīdi pieteicās kā brīvprātīgie, lai britu armijas sastāvā cīnītos pret Hitlera Vāciju. Taču Čerčila valdība tikai 1944. gadā piekrita īpašas žīdu brigādes (Jewish Brigāde Group) izveidošanai, un tikai 1945. gada martā tās kaŗavīri tika nosūtīti uz Itālijas fronti, kur viņi piedalījās pēdējās kaujās pret vērmachtu.

Nākošā attēlā mēs redzam talsinieku Zalmanu Levinbergu žīdu brigādes formas tērpā.

Raja Rozenkovica, kas Rīgā bija „Betar” aktīviste un draudzējās ar Zalmanu, nepaguva izceļot, jo 1940. gada jūnijā Latviju okupēja padomju kaŗaspēks. Vērmachtam iebrūkot, viņa evakuējās uz Vidusāziju. 1945. gada pavasarī Raja atgriezās Rīgā, bet vairs nevarēja legāli atstāt zemi, kur Rumbulas bedrēs trūdēja viņas piederīgo pīšļi. Izrauties no padomju varas skavām viņai izdevās, pateicoties leģendārajam rīdziniekam Šmuelam Jofe no cionistisko sociālistu jaunatnes apvienības „Necach”, kas slepeni pārveda pāri robežai dažus simtus Baltijas žīdu un palīdzēja viņiem caur Poliju, Čechoslovakiju, Austriju un Itāliju nokļūt uz kuģiem un, pārvarot britu blokādi, izcelties senču zemes krastā. Pats Šmuels Jofe tika ievilināts čekas slazdā, notiesāts un gāja bojā Sibirijas Gulagā. Raja Palestīnā salaulājās ar jaunības draugu un domu biedru Zalmanu Levinbergu, kuŗš, kaŗam beidzoties atradās Austrijā un palīdzēja žīdu „dīpīšiem” (Displaced Persons) caur Itāliju nelegāli sasniegt to pašu ilgoto krastu.

Pēckaŗa gados Zalmans darbojās radikālo nacionālistu kustībā, kuŗas priekšgalā atradās Menachems Begins. Vēlāk viņš ilgus gadus darbojās kā administrators Telavivas tā laika lielākās avīzes Ma’ariv redakcijā, kuŗas šefs bija Arjē Disenčiks − rīdzinieks ar to pašu „Betar” rūdījumu.

Zalmans Levinbergs visu mūžu palika uzticīgs tiem ideāliem, ko sludināja dedzīgais žīdu nacionālists Žabotinskis, un neturēja ļaunu prātu uz latviešiem, kuŗu vidū viņš uzauga un kuŗu armijā viņš bija dienējis.

Par Franku Gordonu skat. JG 214:46.