Vitauts Jaunarājs
PŪT, VĒJIŅI! UN KĀRLIS GUSTAVS JUNGS
Niklāva Strunkes apvāks Raiņa Rakstu 1. Sējumam (Stokholmā: Jānis Abučs, 1952).
Līdzīgi jebkuŗam labi veidotam mākslas darbam, latviešu tautasdziesmas, latviešu dainas dzīvojušas un turpina dzīvot cilvēku dvēselēs tāpēc, ka tās joprojām mūs zīmīgos veidos aizskaŗ un aizkustina. Jebkuŗš mākslas darbs ir sava vēsturiskā laikmeta liecinieks, konkrētu pasaules apstākļu ietekmēts, bet ilgstošā, paliekošā māksla ir tā, kuŗa sava laikmeta šaurajai specifikai pārceļas pāri, ietverdama cilvēku dvēseles, sirds un prāta sfairas, kuŗu galvenie jautājumi gadsimteņiem cauri palikuši būtībā nemainīgi.
Latviešu tautasdziesmas, kaut citos mazāk vai vairāk senos laikos un citos apstākļos sacerētas, šodienas latvieti saista nevis tikai ar savu šauro vēsturisko nozīmi, kā savā laikā iesaldēts muzeja eksponāts, bet taisni tādēļ, ka viņās mīt kaut kas tāds, kas joprojām jūtas dzīvs, šodienas latvietim nozīmīgs. Kaut kas šais tautas sacerējumos saistīja pagātnes cilvēku, bet, vēl nozīmīgāk priekš mums, 20. gs. latviešiem, kaut kas tajos uzrunā arī šodienas cilvēku, atbalso viņa rūpes un cerības, sniedz viņam derīgus novērojumus, vērtīgus ieskatus un pielietojamus norādījumus.
Tautasdziesmas apraksta un atspoguļo zināmu laiku un vietu, zināmu sabiedrisku iekārtu, ekonomiju, dabu; tās parāda ārējās pasaules īstenības. Tālāk tās izklāsta zināmas ētiskas nostājas, filozofiju, aistētiku; tās atspoguļo cilvēka attieksmi pret pasauli. Tautasdziesmas apraksta indivīda mijiedarbību pašam ar savu dvēseli, ar savu augšanas un veidošanās procesu, ar savu psīchi; tās atspoguļo cilvēka saistības ar sevi pašu. Šo pēdējo jomu apzīmēšu kā tautasdziesmu psīcholoģiju.[*]
Taisni tautasdziesmu psīcholoģija, manuprāt šodienas latvietim var daudz ko iemācīt par viņa dzīvi šodien un rīt, nevis tikai par senčiem pagātnē. Tautasdziesmas var palīdzēt viņam saprast sevi, savus gara un dvēseles augšanas procesus, kas cilvēcē gadu simteņu gaitā būtībā nemainās, kā arī sava es mijiedarbību ar ārējo pasauli.
Apskatīšu labi pazīstamajā tautadziesmā Pūt, vējiņi! parādītos psīcholoģiskos ieskatus, pielietojot vairākus šveiciešu psīchologa Junga (Carl Gustav Jung, 1875-1961) paustos principus un teorijas, kas man šķiet ļoti vērtīgas tautas gara mantu dziļākai izpratnei un novērtēšanai.
Vispirms atkārtosim dziesmas vārdus:[**]
1 Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Kurzemē!2 Kurzemniece man solīja
Sav meitiņu malējiņ.3 Solīt sola, bet nedeva,
Teic man lielu dzērājiņ.4 Teic man lielu dzērājiņu,
Kumeliņa skrējējiņ.5 Kuŗu krogu es izdzēru,
Kam noskrēju kumeliņ?6 Pats par savu naudu dzēru,
Pats skrēj savu kumeliņ.7 Pats paņēmu līgaviņu,
Tēvam, mātei nezinot.Šī latviešos ļoti iemīļotā tautasdziesma, tāpat kā visas dainas, izveidota no vārdiem, no vārdu savirknējumiem. Vārdi ir šī sacerējuma būvakmeņi. No kā sastāv vārdu spēja cilvēkus aizkustināt un aizraut?
Visvienkāršākajā līmenī vārds ir gan izrunāta, gan rakstīta zīme. Skaņu vai burtu sakopojums norāda uz specifisku, noteiktu parādību. Piemēram vārds vējš nosauc dabas parādību, kad gaiss kustas straujāk nekā parasti. Tas varētu norādīt uz to kustību, kuŗa šobrīd noris ārpus mana loga, vai arī uz to, kas rotaļāsies ārpus lasītāja loga kaut kad nākotnē, vai arī uz brāzmām, kuŗas pirms 500 gadiem drāzās pāri Baltijas jūrai. Vārds vējš var arī apzīmēt vispārinātu jēdzienu visu − gaisa kustību kopīgs raksturojums.
Citā līmenī vārds darbojas kā simbols, kas norāda uz kaut ko lielāku, parasti kaut ko abstraktu. Šādā pārnestā nozīmē vējš var norādīt uz kustību vai maiņām vispār. Simbols nereti ir specifiska cilvēka vai laika izgudrojums, kas atbalsojas vairāk intelektuālā plāksnē nekā emocionālā. Kā simbols vārds izraisa priekšstatu, kas sniedzas pāri konkrētajai parādībai.
Trešais nozīmes slānis ir archetipiskais. Šeit vārds norāda uz kaut ko vēl plašāku, vēl dziļāku.
Jungs uzskatīja, ka ikkatrā cilvēkā iemājo neredzama, netaustāma īstenība, kuŗu viņš nosauca par psīchi. Vārdnīcā lasām, ka psīche ir cilvēka gara jeb psīcholoģijas veidojums un dzinējspēks, un ka vārds cēlies no sengrieķu vārda psychein: kas nozīmē elpot, uzpūst un tātad iedzīvināt. Psīchei ir vairākas sastāvdaļas. Viena galvenā ir apziņa, racionālās domāšanas un prāta sēdeklis. Apziņa veidojas divdaļīga − pastāv gan personiskās apziņas sfaira, kas satur indivīda paša piedzīvoto racionālo vēsturi, gan kopīgā apziņa, kas veidota ģimenē, tautā utt. un ko katrs ģimenes vai tautas loceklis apzinās. Šī ir samērā maza psīches daļa, kas kā skaidrības saliņa peld bezgala plašajos un dziļajos ūdeņos, kuŗus Jungs nosauca par zemapziņu. Zemapziņa, psīches otrā galvenā daļa, arī sastāv no diviem līmeņiem. Katram indivīdam ir sava personiskā zemapziņa, kur atrodas savā dzīvē piedzīvotais un aizmirstais, nospiestais, atstumtais. Pastāv arī kopīgā zemapziņa, kuŗa katrā cilvēka psīchē satur visas cilvēces jūtu, domu un piedzīvojumu pēdas, kas iemiesotas pamatformās jeb pirmveidnēs, kuŗas Jungs nosauca par archetipiem.[***] Archetipi ir būtībā visos cilvēkos, visos laikos tie paši. Kad iedarbināti, tie cilvēkā izraisa spēcīgas vispārcilvēciskas jūtas pretstatā apziņas jēdzienu rāmajai skaidrībai.
Kā archetips, vārds vējš norāda uz pārcilvēciskām parādībām, kas būtiskā veidā saistās ar cilvēka iekšējo pasauli. Piemēram vējš, kuŗu latvieši sauc par Ziemeli, saistās ar aukstumu, ar bardzību, ar grūtu dzīvi, ar nāvi, nevis tikai ar meteoroloģisku parādību.
Archetipu nozīme un to ietekme mainās ar indivīda vai ar cilvēku nogrupējumu apstākļu maiņām. Vēja archetips var izraisīt vienā laikmetā pozitīvas sajūtas, citā laikmetā negatīvas. Tas tādēļ, ka archetipi ir daudzpusīgi, viņi sevī satur tēla pilnību. Vēja archetips satur gan tēla labvēlīgos aspektus gan ļaundabīgos, gan tumšos, gan gaišos. Archetipu valoda ir tēli un jūtas. Šo valodu var apgūt ar prātu un kaut cik izprast, bet no prāta varas tā ir neatkarīga. Prāts ar to var iepazīties un saprasties, bet viņš to nespēj ne radīt, nedz arī iznīcināt.
Dzīvā psīcholoģija atrodas simbolos. Vēl koncentrētāk tā mīt archetipos. Tātad vārds var sevī saturēt nozīmi vairākos līmeņos. Tāpat vārdu sakopojums tautasdziesma var sevī saturēt nozīmi vairākos līmeņos un vairākos veidos. Aplūkosim Pūt, vējiņi! no vairākiem redzes punktiem, iedziļinoties arvien vairāk šīs dziesmas psīcholoģija.
Jauneklis, iespējams vidzemnieks, brauc pa jūru. Varam pieņemt − ar buru laivu. Viņš lūdz, lai vējš pūš labvēlīgi un palīdzētu viņam nokļūt Kurzemē. Tur viņš cer sev dabūt līgavu, kuŗu kāda kurzemniece viņam solījusi. Bet kad viņš tur nonācis, tad izrādās, ka solītāja viņam savu meitu tomēr nedos. Kā viņš konstatē, meitas māte neapmierināta ar viņa dzeršanu un kumeļu skriešanu. Jauneklis nenoliedz ne savu dzeršanu, ne kumeļu skriešanu. Viņš aizstāvas, aizrādīdams, ka pats par savu naudu dzerot, pats savu kumeliņu skrienot. Variantā, kur seši panti vien, jāsecina, ka viņš līgavu nedabū. Ceļojums tātad bijis nesekmīgs. Variantos kur parādās septītais pants, izklausās tā, it kā viņš līgavu dabū. Vai tā ir kuzemnieces apsolīta, nav skaidrs, taču ceļojuma iznākums ir laimīgs.
Tas būtu šis dziesmas sižets, tās stāsts. Tagad ielūkosimies dziesmas vārdos mazliet dziļāk.
Ja skatāmies caur vēstures lēcu, varam saprast, ka te aprakstīta kāda sena latviešu jaunekļa brauciens pāri jūrai, lai meklētu līgavu. Dziesma tapusi viena konkrēta tautudēla pieredzes rezultātā − šī ir viena jūrnieka (vai varbūt dažu jūrnieku) dziesma, viņa mīlestības meklēšanas dziesma. Konkrētos apstākļos tapusi, dziesma apraksta specifiskus notikumus.
Plašākā vēsturiskā skatījumā redzam, ka šī ir dziesma par precībās braukšanu. Te atspoguļojas senas latviešu precību ierašas. Jaunekļi jo bieži gāja ārpus dzimtā novada, lai meklētu līgavu. Taču meitas vecāki noteica, ar ko meita precēsies.
Vēsturiski un sabiedriski varam noprast, ka dzeršana ir bijusi ne viena vien latviešu vīrieša dzīves satāvdaļa. Dzeršana, spriežot pēc meitas mātes pārmetumiem, sabiedrībā izraisījusi samērā negatīvas reakcijas.
Aplūkosim šo stāstu, pievēršot uzmanību tēlu un notikumu detaļām cerībā, ka dziesmas psīcholoģiskie vaibsti kļūs skaidrāki.
Mūsu jūras braucējs ir jauneklis − tātad nepiedzīvojis, nenorūdīts. Ieceru pilns, optimists. Naīvs. Viņš cer iegūt kaut ko nepazīstamu. Viņam vajadzīga palīdzība savā braucienā un viņš lūdz, lai vējš − lielāka vara, dabas spēks − viņam palīdz. Šī vara spēj būt labvēlīga un izpalīdzīga, bet vienlaikus ļauna un iznīcinoša..
Laiva ir pārvietošanās līdzeklis, kas jaunekli pārnes pāri ūdeņiem, kuŗos viņš nespēj dzīvot. Cilvēks, radīts dzīvošanai uz zemes, nevar kā zivs jūrai pats pārpeldēt. Tikai īslaicīga jūras pārbraukšana, nevis tur palikšana. Slikti būvēta laiva nogrimst jūras dzelmē. Nav garantijas, ka arī labi būvēta laiva vētrā nenogrims, bet stipra laiva principā spēj tikt pāri jūras briesmām.
Burātājs dodas uz Kurzemi. Nevis turpat, kaut kur Vidzemē, kur varētu nokļūt ar kājām vai ar zirgu no zemes ceļiem, bet uz Kurzemi. Viņš cer sasniegt tālu, bagātu zemi un tur sev iegūt laimi. Kāda šīs zemes māte ir solījusi jauneklim savu meitu. Nevis kuŗu katru meitu, bet malējiņu, tātad čaklu, strādīgu, jādomā, tikumīgu jaunavu, zelteni. Pēc šādas meitas ir vērts dzīties jūrai pāri. Jauneklis meitasmātes solījumam notic. Vai viņš būtu naīvs, lētticīgs? Varbūt godīgs? Bet vai līgavainim pašam nederētu savai iecerētai uzprasīt, ko īsti viņa vēlas?
Galu galā meitas māte jaunekli noraida, savu meitu viņam nedod! Tas tādēļ, jauneklis mums vēsta, ka viņš esot dzērājs un kumeļu skrējējs.
Dzērājs ir cilvēks, kas patērē pārāk daudz alkohola. Kāpēc jauneklis vispār dzeŗ? Lai kaut ko iegūtu? Prieku? Pacilātības sajūtu? Varas sajūtu? Drosmi? Lai aizmirstu bēdas? Lai notrulinātu jūtas? Atrastu mīlestību? Aizmirstu sevi pašu? Katrā ziņā, to ko viņš alus kausā meklē, viņš tur neatradīs. Bet, meklējot alus kausā, viņš nemeklēs tur, kur vajadzētu meklēt to, ko viņš iekāro.
Viņš arī ir kumeļa skrējējs. Kumeļš ir pārvietošanās līdzeklis. Kumeļu pārāk noskriet varētu nozīmēt ar šo dzīvnieku, šo bagātību, saudzīgi un ar cieņu neapieties. Varbūt, ka jauneklis kumeļu pavisam nodzen. Ja tā, kā tad viņš apiesies ar sievu, ar saimniecību?
Varbūt, ka māti nodarbina šādas vai līdzīgas domas. Līdz ar to viņa varētu mierīgi secināt, ka burātājs nav pietiekoši nosvērts, lai gādātu par viņas meitu. Viņa taču ir atbildīga par savas meitas nākotni. Bet varbūt, ka māte ir viltniece, kas jaunekli jau no paša sākuma grasījušies piemuļķot?
Jauneklis meitas mātes pārmetumus nenoliedz. Jā, viņš dzeŗot, bet viņa uztverē tas nav nekas slikts, jo viņa dzeršana nav nevienam citam kaitējusi. Nevienam citam par viņa dzeršanu nav jāmaksā. Tātad, lūk, viņš ir atbildīgs par sevi. Viņa uztverē, iespējams, dzeršana saistās nevis ar bezatbildību, bet ar kaislību, ar to, ka viņa sirds alkst pēc kaut kā plaša. Jā, viņš dzeŗ, varbūt pat pārāk daudz, bet nekad nav nonācis tādā galējībā, ka būtu izdzēris veselu krogu. Viņu moka dvēseliskas slāpes. Nevis kaut kāds pieticīgs mietpilsonis, šis jaunais vīrietis, bet gan cilvēks ar vērienu!
Tiesa, viņš skrējis kumeļu, bet kāda tur vaina? Arī šī parādība varētu norādīt uz to, ka jauneklis ir dzīvespriecīgs, kaismīgs radījums. Virs zemes viņš grib joņot līdzi vējiem! Līdz nāvei viņš nevienu kustoni nav nodzinis, un noskriets kumeļš taču atkopjas. Labāk tā, nekā dzīvot pieticīgā, garlaicīgā mietpilsonībā! Galu galā šī viņa intensīvā pieeja dzīvei nevienam nedara pāri.
Tomēr, vai nobriedis vīrietis apietos tik nevērīgi, tik neapdomīgi ar tādiem resursiem kā nauda un kumeļš? Kas notiek, ja nodzeŗ pēdējo naudu? Un kas, ja kumeļš galīgi nodzīts? Vai naudu nevarētu prātīgāk izdot − gan praktiskos nolūkos, gan arī cēlu sapņu īstenošanai? Kārtīgi apkopts kumeļš var nevien aizvest uz baznīcu, bet arī izglābt dzīvību, vizināt līgavu.
Jauneklis, jādomā, meitas māti nepārliecina. Krogu izdzērājs, kumeliņa skrējējiņš mātes gribai nespēj turēties pretī. Viņš nav pietiekoši stiprs un patstāvīgs vīrietis, bet tikai traks zellis. (Arī tais variantos, kuŗos viņš solās līgavu ņemt atļauju neprasot, nav skaidrs, vai tas tā arī notiek, vai tā ir tikai tukša dižošanās).
Šī dziesma parāda zināmu cilvēku raksturu mijiedarbību. Nenobriedis, nerūdīts, dzīvespriecīgs jauneklis nonāk konfliktā ar iecerētās sievasmāti, kas ir praktiska un rūdīta. Jauneklis savu nepanāk. Iecerētā mātesmeita vispār paliek mēma.
Šī ir gan neizdevusies precību dziesma, gan arī jūrnieka dziesma. Kā ceļotāja dziesma Pūt, vējiņi! pievēršas kustībai no vienas vietas uz citu. Ceļot nozīmē pāriet jeb pārvietoties no pazīstamas vietas uz citu, nepazīstamu, vai katrā ziņā mazāk pazīstamu. Ceļošanas jēdziens sevī satur augšanas, pārtapšanas domu.
Vēl dziļākā psīcholoģiskā līmenī, i ceļošana, i precības apraksta psīches iekšējos procesus. Junga izpratnē cilvēka dzīves psīcholoģiskais mērķis ir pilnveidošanās. Šo procesu viņš nosauca par indivīduāciju, t.i. dzīvošanu saskaņa ar to, kas ik katra cilvēka dvēselei lemts būt jau no piedzimšanas. Katrai dvēselei ir savas tieksmes, vajadzības, dāvanas, impulsi, bet Junga uztverē cilvēks parasti pirmo mūža daļu pavada, nodarbodamies ar sabiedrības uzspiestām lomām, kam varētu trūkt jebkāda sakara ar indivīda paša dvēseles tieksmēm un vajadzībām. Pusmūžu sasniedzis, savus sabiedriskos pienākumus vai nu izpildījis, vai zem viņiem sagumis, cilvēks nereti nododas sava īstā es atklāšanas procesam. Jungiskajā skatījumā šis process ir ceļojums. Un sava es pilnveidošana ir laulības. Citiem vārdiem, Jungs uzskata, ka indivīduācija sastāv no procesa, kuŗā cilvēks arvien dziļāk ienirst tumšajos zemapziņas ūdeņos un sadraudzējas ar šai dzelmē peldošajiem archetipiem, kuŗus viņš izceļ un nogādā uz apziņas apgaismoto cietzemi.
Junga uztverē cilvēka psīches attīstība savā ziņā sastāv no dialektiskiem procesiem, kur divu pretstatu saspīlējums noved pie kaut kā jauna, pie pretstatu sintezēs. Pēc Junga domām ikkatrā cilvēkā viena no pamatpolaritātēm sastāv no konflikta starp vīrietisko un sievietisko. Vīriešos parasti tiek attīstītas tādas īpašības, kuŗas nosauktas un uzskatītas par vīrietiskām, bet sievietēs attīstītas sievietiskās. Junga skatījumā, katra indivīda psīchē šiem abiem diviem strāvojumiem jāattīstās un jāsanāk kopā. Jaunos cilvēkos (tāpat kā vecos) pretējās dzimtes enerģijas parasti nav attīstītas, tāpēc, līdzsvaru meklējot, cilvēks šīs īpašības cenšas sev piesavināt no cita, konkrēta, pretēja dzimuma cilvēka laulības ceļā.
Nobriedušāks cilvēks aptveŗ, ka svarīgāk ir šīs pretējās dzimtes īpašības attīstīt sevī pašā, t.i., vīrietim izveidot saskarsmi ar sava paša sievietiskumu, sievietei ar pašas vīrietiskumu. Laulības kā archetips norāda uz šo iekšējā psīches līmenī sievietiskā kopā sanākšanu ar vīrietisko. Laulības ir pilnveidošanas procesa archetips, indivīduācijas pirmveidne.
Dziesmā Pūt, vējiņi! jaunais, nenobriedušais vīrietiskais elements ceļo meklēt sievietisko, lai ar to salaulātos un lai pats šādā veidā varētu pilnveidoties. Viņš ceļo prom no mājām, no pazīstamas dzīves un drošības. Viņš riskē būrāt pāri jūrai, kuŗā viņš varētu noslīkt. Bet viņš vēlas tikt uz svešām malām, lai tur iegūtu kaut ko dārgu, kas viņu varētu pārvērst un pilnveidot.
Šis ceļojums, šis apvienošanās process nav ņemams ar vieglu roku.
Kā kopīgās zemapziņas tēls, jūra norāda uz šīs psīches daļas bīstamību, tās satricinošo plašumu un dziļumu. Kad atstājam pazīstamo apziņas salu, kur bērnības un jaunības gadus esam bezbēdīgi dzīvojuši, un ienirstam bīstamos, dziļos, neracionālos zemapziņas ūdeņos, tur cilvēka saprāts, viņa apziņa var viegli noslīkt. Tikai iznirstot cauri kopīgai zemapziņai, rodas īstas, lielas dvēseles vērtības. Lai jūrai veiksmīgi tiktu pāri, ir nepieciešama zināma pieredze, saprāts un spēks, kā arī skaidrs mērķis.
Vēju var saprast kā psīches vai dvēseles archetipu, kas, ja ar viņu pareizi apietas, palīdz mums augt. Dvēsele, tāpat kā vējš, pastāv taisni kustībā − atcerēsimies, ka vārda psīche grieķiskā sakne nozīmē uzpūst un dievietes Psīches tēls saistīts ar dvēseli. Ar vēja iedvesmīgo, dvēseli iedzīvinošo spēku var tikt pāri vai cauri zemapziņai, tajā nenoslīkstot. Bet dvēsele kā brāzmains vējš var arī kļūt bīstama. Savā neiedomājamā jūtu spēkā tā var cilvēku arī nogremdēt.
Laiva savukārt ir apziņas archetips, satvars, kuŗu gan indivīds, gan cilvēce uzbūvējuši, lai izveidotu apziņas es racionālo, prātīgo cilvēku. Bet šis es zemapziņas ūdeņos ir tikpat sīks kā laiva jūrā. Šī laiva, lai cik stipra būdama, var tikai iemācīties sadzīvot un saprasties ar jūru, ko tā nekad nespēs pārvarēt. Tāpat zemapziņu arī nekad nepārvarēs apziņa. Puisis − dziesmas vīrietiskais elements − ir ticis pāri, resp. cauri zemapziņai uz otru, resp. citu pusi. Šeit viņš satiek māti − spēcīgu sievietiskuma archetipu. Nevis paša māti, bet praktisko meitas māti, rūdīto, gādīgo sievietiskumu. Kā visiem archetipiem, arī mātes tēlam ir visdažādākās variācijas: stiprā māte, vāja māte, tumša, gaiša, mīļā, niknā utjpr. Nenobriedušais puisis šeit tiekas ar spēcīgām mātes enerģijām, kas aizsargā meiteniskos strāvojumus. Lai ar stiprajiem mātes archetipa strāvojumiem tiktu galā, vīrietiskajiem strāvojumiem jābūt tikpat spēcīgiem.
Šai gadījumā puisis (vīrietiskais elements) nav ne tuvu tik spēcīgs kā sievietiskais. Māte norāda uz viņa vainām − viņa vīrietiskais ir pārāk virspusīgs, nepieaudzis. Viņa izstarojumi neskatās īstenībai acīs, apskurbuši tie lido pa gaisu. Jauneklis ir kā vēja pistole, gaisa grābslis. Ar dvēselisko viņš apietas bērnišķīgi. Savu spēku, kuŗu redzam kumeļa archetipā, viņš noskrien, jo neprot to pareizi apzināti un lietderīgi iegrožot un vadīt.
Dzeršana bieži norāda uz alkām pēc kaislības. Piedzerties nozīmē padoties kaislībām, kļūt viņu vergam. Puisis, izdzerot krogus, apskurbst un kļūst šo spēku upuris, nevis to kungs. Viņš ar kaislībām neprot apieties skaidri un apzināti. Viņš apjēdz savus spēkus, savu kaislību, savu straujumu. Bet lepošanās ar savu neatbildīgo izrīcību attiecībā uz šīm enerģijām, liecina par puiša nobrieduma trūkumu. Iekams puisis nenobriedīs, mātes enerģijas viņam neļaus tikt pie meitas, pie jaunās sievietes iedvesmojošajiem strāvojumiem. Puisim (vīrietiskajam) jānobriest, lai tas varētu svešai mātei meitu nevis lūgties, bet pats meitenisko ņemt un nozīmīgā veidā atspēkot mātes noliedzošo nostāju. Septītais pants norāda uz šo apņemšanos. Bet to īstenot, protams, ir daudz grūtāk nekā par to dižoties.
Atcerēsimies, ka visi šie archetipi atrodas katra indivīda psīchē. Aplūkojamā dziesmā vīrietiskais − kaut cik apzinātais, bet nenobriedušais − cenšas atrast sievietisko un ar savu pretmetu apvienoties, iegūt līdzsvaru. Dvēseles mērķis, pēc Junga domām, ir gan vīrietisko, gan sievietisko padarīt apzinātus. Šīs tautasdziesmas vīrietiskais joprojām uztveŗ, ka viņa ceļojuma mērķis ir viegli sasniedzams, ka viņš pavisam viegli iegūs sievu, t.i., savu pilnveidību. Bet sievietiskais apliecina, ka šādu pretstatu saplūšana nav viegli īstenojama. Vīrietiskajam jānobriest, lai viņš ar sievietisko varētu apvienoties, apprecēties. Atziņai jānovērtē zemapziņas milzīgais spēks, jāprot pietiekoši nosvērti un cienīgi ar viņu apieties.
Katrā no mums iemājo nenobriedušais jauneklis, stingrā svešā māte un skaistā malējiņa. Vīriešos jauneklis parasti būs stiprs veidols un ceļojuma mērķis − iegūt sievietisko, kas atrodas otrpus zemapziņas jūrai. Sievietēm tas bieži vien būs otrādi, proti, tā, ka malējiņa mīt apziņas zemē un vīrietiskais atrodas otrpus zemapziņas ūdeņiem.
Jungs uzskatīja, ka arī tautām ir savas psīches ar sev raksturīgām kopīgām apzinām un kopīgām zemapziņām. Ja raugāmies uz latviešiem kā kopienu, tad redzam, ka dainās mūsu kopīgā apziņa atspoguļojas izteikti sievietiska, matriarchāla. Tautas kopīgā zemapziņa līdz ar to satur neapzinātus vīrietiskuma elementus. Šādā līmenī Pūt, vējiņi! atspoguļo zināmu tautas psīches stāvokli un šī stāvokļa tieksmes. Dziesma varētu norādīt uz apstākli, ka tautas dvēselē vīrietiskais ir pārāk nenobriedis. Nenorūdītais vīrietiskais tiecas apvienoties ar sievietisko, bet tautas psīchē spēcīgais sievietiskais pieprasa tikpat spēcīgu vīrietisko, iekams tam tiks piešķirtas atdzīvinošas meitiskās enerģijas. Lai tautas dvēselē notiktu pilnveidošanās precības, vīrietiskajam jānobriest. Iespējams, ka dziesma Pūt, vējiņi! pēckaŗa Latvijā bijusi tik populāra tādēļ, ka tur izsacītas tautas ilgas pēc līdzsvara, pēc spēcīgākiem vīrietiskā strāvojumiem. Šai skatījumā nobriedušais un vienlaikus sparīgais vīrietiskais, saplūdis kopā ar spēcīgo un dzīves pilno sievietisko, izveidos jaunu, līdzsvarotu, pilnīgāku un spēcīgāku latviešu tautas psīches stāvokli, tautas dvēseles stāvokli.
Iedziļinoties šīs tautasdziesmas archetipiskajā struktūrā, atrodam pārlaicīgas gudrības. Tā stāsta par psīches pilnveidošanās procesu. Tā parāda zināmu šī procesa variantu, kur šī pilnveidošanās nenotiek, izskaidrodama arī, kāpēc šis process konkrētajā gadījumā palika bez sekmēm. Bet no tā varam tālāk secināt, kam vajadzētu notikt, lai pilnveidošanās izdotos. Tā kā archetipi ir universāli jeb visu aptveroši, to mijiedarbības cilvēces laika tecējumā būtībā nemainās. Tas, kādā veidā šie procesi latvietī risinājās pirms gadu simtiem, attiecas arī uz mūsdienu cilvēku. Šodienas tautas psīches norises neatšķiŗas no līdzīgām norisēm tālā pagātnē. Archetipi ir pārlaicīgi. Tautasdziesmās paustās dvēseles gudrības, kuŗas mūsu senči novēroja un saprata ir arī pielietojamas šodien.
Vēres
Random House Unabridged Dictionary: Ed. S.B. Flexner. New York: Random House, 1987.
Lai atskan dziesmas. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1955. Jāzeps Vītols. 200 latviešu tautasdziesmas. Stokholmā: Daugava, 1953.
Vitauts Jaunarājs
