Edīte Hauzenberga-Šturma dzimusi 1901. gada 24. novembrī Svētciemā. Par viņas dzīves gājumu un veikto plašāk rakstījusi Ofēlija Sproģere viņas kārtotā vēstuļu krājuma (skat. R.E. piezīmi) un arī profesore Velta Rūķe-Draviņa Luvēnā 1962. gadā iespiestajā valodniecības žurnālā Orbis. Mācījusies Rīgas pilsētas meiteņu skolā, Hauzenberga-Šturma 1918. gadā beidz Ventspils sieviešu ģimnāziju, kas pēc evakuācijas darbojās Ribinskā Krievijā. Atgriezusies Latvijā, viņa studē baltu filoloģiju Latvijas Universitātē, ko viņa beidz 1931. gadā.

Jau pavisam agri viņa sāk sadarboties ar profesoru Jāni Endzelīnu, gan lasot korektūras viņa lielajai latviešu valodas gramatikai, Lettische Grammatik (1922), gan pierakstot, kārtojot un klajā laižot Endzelīna Latvijas vietu vārdus. Sevišķi jāizceļ viņas līdzdarbība Kārļa Mīlenbacha un Jāņa Endzelīna Latviešu valodas vārdnīcas veidošanā. Velta Rūķe-Draviņa savā rakstā žurnālā Orbis (1962) min, ka Endzelīns no visiem tā skolotiem valodniekiem Hauzenbergu-Šturmu uzskatījis par savu īstāko skolnieci un par viņa pienākumu pārņēmēju, pēcteci.

Jau studiju laikos Hauzenberga-Šturma sāka strādāt Latvijas Folkloras Krātuvē, kur tā ļoti cieši sadarbojās ar viņas uztverē daudz par maz novērtēto krātuves pārzini Annu Bērzkalni. 1935. gadā Hauzenberga-Šturma kļuva par Valodas Krātuves vecāko archivāri, 1941. gadā par tās pārzini. Viņas vadībā gatavo arī plašu sinonīmu vārdnīcu, kuŗas materiāli it kā kaŗa apstākļos gājuši bojā. No 1941. līdz 1944. gadam Hauzenberga-Šturma ir docente baltu filoloģijā Rīgas Universitātē. 1944. gadā valodniece kopā ar vīru, ievērojamo archaiologu profesoru Eduardu Šturmu, dodas un Vāciju, kur no 1946. Līdz 1949. gadam strādā Baltijas Universitātē Pinebergā. Kad Baltijas Universitāti slēdz, Šturmi 1950. gadā pārceļas uz Bonnu, kur abiem saistības ar universitāti. Hauzenberga-Šturma piedalās valodniecības semināros, papildinājās salīdzinājamā valodniecībā un apgūst itāļu valodu. Kopš 1959. gada viņa Bonnas Universitātē docē baltu filoloģiju, sākumā kā ārštata mācībspēks, bet kopš 1962. gada kā kārtējais mācībspēks.

1961. gadā ievērojamais Vintera apgāds Heidelbergā aicina Hauzenbergu-Šturmu sarakstīt jaunu latviešu gramatiku novecojušās Endzelīna gramatikas vietā. Kaut veikusi daudz priekšdarbu, darbs netika pabeigts. Valodniece mira 1983. gada 28. martā Bonnā, Vācijā.

Hauzenbergas-Šturmas darbu skaits ir plašs. Pilnīgam pārskatam, kāds vēl nav izgatavots, vieta būtu kādā atsevišķā publikācijā.

Kā viens no lielākiem veikumiem jāmin viņas ieguldījums Mīlenbacha-Endzelīna lielās daudzsējumu Latviešu valodas vārdnīcas sastādīšanā. Šo vārdnīcu izdeva Latvijā no 1923. līdz 1946. gadam, bet atkārtotā izdevumā sešos sējumos Čikāgā turienes baltu filologu kopas ierosmē no 1953. līdz 1956. gadam. Vārdnīcas gala vārdos Endzelīns rakstījis: Man godam jāmin sava uzticamā un saprātīgā palīdze (..) Edīte Hauzenberga-Šturma, kas ir iestrādājusi Mülenbacha manuskriptā vēlāk klātpienākušos materiālus, sarakstījusi − viņa manuskriptam izbeidzoties − gandrīz visu atlikušo daļu. (..) Viņas vārds, ja viņa pati to vēlētos, būtu minams uz šī darba titullapas blakus manējām.

Bet valodniece to nevēlējās. Taču vārdnīcas deviņpadsmit papildinājumu burtnīcās kā autori sastādītāji ir minēti Jānis Endzelīns un Edīte Hauzenberga-Šturma.

Ļoti nozīmīgs ir Hauzenbergas-Šturmas pašas raksts par šo vārdnīcu ALA Kultūras Biroja Biļetenā (1961,5), kuŗā valodniece apraksta vārdnīcas metodiskās grūtības, min nejaušības momentu vārdnīcas sastādīšanā un cildina neskaitāmos līdzstrādniekus. Viņa arī min, ko parasti vārdnīcas lietotāji neatskārst, ka aiz iemesla, lai latviešu valodas krājumu darītu pieejamu starptautiskai indoeiropiešu salīdzināmai valodniecībai, izlokšņu vārdi vārdnīcā nav rakstīti pēc faktiskās izrunas, bet skaņu pa skaņai pārcelti vidusdialektā. Par šādu zinātnisko princīpu pielietošanu un pareizību šodien varētu strīdēties.

Latvijā būdama, valodniece publicēja virkni nozīmīgu pētījumu par Vecgulbenes, Liepupes, Liezeres un Talsu apvidus izloksnēm − un viņas vadībā veidojās arī daudzi citi pētījumi un vārdnīcas par dialektiem.

Vācu okupācijas laikā Hauzenberga-Šturma kopā ar Endzelīnu valodnieciski rediģēja plaši iecerēto tautsaimniecības vārdnīcu, no kuŗas iznāca četras biezas burtnīcas 1943. un 1944. gadā. Hauzenberga-Šturma bija arī slavenās Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcas (1942) redakcijas kolēģijā. Šī vārdnīca neskaitāmos izdevumos pārspiesta arī trimdā. Par principiem, kas noteica vārdnīcas normas, Hauzenbergai-Šturmai interesantas atmiņas vēstulē Jānim Rudzītim. Redakcijas kolēģijā bijuši seši locekļi: profesori Endzelīns, Ābele, Blese, un Hauzenberga-Šturma, Rūķe-Draviņa un Tichovskis. Zīmīgi, ka pieci no redakcijas kolēģijas locekļiem nepalika Latvijā. Hauzenberga-Šturma raksta: Mūsu pareizrakstības komisijā bija tā: Endzelīns ar Blesi strīdējās baigi − viens valdonīgā toni otrs tā no apakšas un sīksti; es runāju daudz, un Endzelīns palaikam piekrita; Ābele runāja maz, un Endzelīns vienmēr piekrita; Rūķe diplomātiski klusēja, Tichovskim nebij ko teikt. Ļoti daudzas lietas „lika uz balsošanu”. Ja bija 3 pret 3, tad Endzelīns paziņoja: „Priekšsēža balss izšķir”.

Vācijā dzīvodama, Hauzenberga-Šturma publicēja virkni svarīgu pētījumu par dažādiem latviešu valodniecības jautājumiem ievērojamos zinātniskos izdevumos un žurnālos, kā norvēģu valodniekam Kristjānim Stangam (Christian S. Stang) veltītajā sējuma Donum Balticum, Zeitschrift für vergleichende Sprachforschung, Kratylos, Studi Baltici, Frankfurter Abhandlungen zur Slavistik u.c.

Ļoti ievērojams ir Hauzenbergas-Šturmas pirmšķirīgi rediģētais un kārtotais krājums par godu Endzelīnam sakarā ar viņa 85. dzimumdienu, In Honorem Endzelini (1960). Šai krājumā iespiesta arī viņas interesantā apcere par vārdiem līgava, ļaudave.

Milzu darbu Hauzenberga-Šturma ieguldīja, galvenokārt sadarbībā ar literātu un dzejnieku Ojāru Jēgenu, Kopenhāgenas Imantas apgāda izdoto Latviešu tautas dziesmu 12 sējumos (1952-1956). Hauzenberga-Šturma sagatavoja tekstus iespiešanai un 11. sējumā ir ievietota arī viņas apcere „Tautasdziesmu valodas jautājumi”.

Ļoti nozīmīgs ir Hauzenbergas-Šturmas Vācijas laikrakstā Latvija iespiestais raksts „Latvju dainu tulkošanas jautājumi” − par to kā izdodams zinātnisks citvalodu dainu izdevums. Par vēlamo dainu zinātnisko izdevumu, kas būtu domāts starptautiskai lietošanai un kuŗā tautasdziesmas varētu būt tikai latviešu valodā, Hauzenbergai-Šturmai svarīgas domas plašākā vēstulē Jānim Rudzītim.

Hauzenbergas-Šturmas raksti par latviešu valodniecību iespiesti arī Arveda Švābes rediģētajā Stokholmas Latvju Enciklopēdijā (1950-1955) un Jāņa Rutka rediģētajā sējumā Latvia: Country and People (1967).

Lielu skaitu apceru par mūsu valodu Hauzenberga-Šturma iespiedusi dažādos trimdas izdevumos. Jau Libekas žurnālā Tāli Taki, kur kopā ar Jāni Rudzīti viens no redaktoriem bija arī Viktors Neimanis, Hauzenbergai-Šturmai raksts „Grūtības latviešu pareizrakstībā” (1945,5). Dziļas, interesantas un rosinošas atziņas valodniecei ir plašajā rakstu virknē „Vērojumi tagadējā rakstu valodā”, ko iespieda Eslingenas laikraksts Latviešu Ziņas. Šo rakstu virkni uzsākot, viņa saka: Sekojošās piezīmes nav radušās sistemātiskā darbā. Tās krājušās pamazām, nekārtni un paviršēji, lasot mūsu tagadējos laikrakstus un protams pievienojot kādus izrakstus no jaunās daiļliterātūras.

Šo piezīmju ilustrācijai sekojošais citāts (12.04.98): Nodrāztais teiciens „likteņa ironija” ir vietā, analizējot kādu frāzi, kas kļuvusi visai populāra. Ļoti bieži lasām „vīri un sievas” tur, kur senāk būtu bijis rakstīts vīrieši un sievietes. Piemēram: „tie vīri un sievas, kas pilda sabiedrības pienākumus”, „garā stiprie, izglītotie vīri un sievas var parādīt savu patriotisko nesavtību” (..) Latvietim ir īpata ne tikai tieksme pēc lirisma, bet arī tieksme pēc patosa un tamlīdz arī tieksme pēc cēlvārda. „Vīra” vārds, ar ko uzsveram drošsirdību, izturību, uzticamību, tad nu arī ir piedabīgais cēlvārds vīrietim, bet ne tā „sieva”: sieva ir tikai precēta sieviete un ar pašas latviešu valodas iekšējo spēku tā laikam nebūtu varējusi kļūt par cēlvārdu ikvienas sievietes apzīmēšanai, t.i., nebūtu padevusies nozīmes asimilācijai. Atcerēsimies, ka šis vārdu pāris, šī formula sāka viesties vācu okupācijas gados, kad mūsu avīzes bij pilnas ar polītiska satura tulkojumiem no vācu valodas. Un atcerēsimies Hitlera patētisko uzrunu vācu tautai: Deutsche Männer un Frauen ... (Vācu valodā Frau, protams, var apzīmēt tiklab precētu kā neprecētu sievieti). Taisni sava īsuma un sava ritma dēļ vārdu pāris „vīri un sievas”, neanalizējot tā saturu, tika uztverts kā piemērota, pregnanta patētiska formula. Dažu gadu tecējumā gan, kā rāda augšējie piemēri, tas ir novazāts līdz ikdienišķīgam lietojumam, kur tas kļūst bezgaumīgs. Nedomāju, ka šo iecienīto frāzi vairs izskaudīs. Bet uzsvērt likteņa ironiju gribētos sevišķi jo tādēļ, ka „vīri un sievas” rēgojas arī Rīgas Cīņā.

Hauzenbergas-Šturmas trimdas raksti iespiesti arī žurnālos Ceļa Zīmes, rakstu krājumos Ceļi un Rājums.

Kā piemēru minēšu viņas Ceļa Zīmēs iespiesto (1973,53) svarīgo recenziju par Rīgā Zinātņu Akadēmijas lielizdevumu Latviešu literārās valodas vārdnīcas pirmo sējumu. Izvērtējot vārdnīcu, autore raksta, ka vārdnīcas zinātniski techniskais iekārtojums ir priekšzīmīgi pārdomāts. Viņa arī raksta, ka šai vārdnīcā latviešu valodu var iemācīties tā, kā nekur citur. Hauzenberga-Šturma arī nepiekrīt tiem, kas pārmet jaunajai vārdnīcai, ka lūk, starp avotiem esot minēti kādi pavisam nenozīmīgi vai netalantīgi autori. Leksikografs taču nav literātūras kritiķis. Un katrs viens savas mātes valodas pratējs, arī ja tam nav īpašu rakstnieka talantu, ar savu valodas kompetenci vien var sniegt kādu pienesumu rakstu valodai. Bet viņa arī raksta: Attaisnot turpretī milzīgos izlaidumus daiļliterātūras avotu izvēlē var vienīgi ar polītisko kritēriju, un reizēm, diemžēl, tas pat nav objektīvi polītisks, bet gluži personiski polītiskas dabas, tā, ja ir ignorēti vairumā uz rietumiem aizgājušo autoru tie darbi, kas publicēti vēl Latvijā. Vai, piemēram, Anšlavs Eglītis nebija rakstnieks ar sociālkritisku ievirzi? Vai viņš nav devis pienesumus literārās valodas leksikai? Nav vārdnīcā ievietoti Veseļa, Zīverta, Ērmaņa, Leimanes, Grīnu u.c. darbi. Protams, ka nav Andr. Niedras, E. Virzas, Švābes u.c. Nav arī A. Ersa, Elzas Stērstes un daudzu citu. Ja nu apdomājam, ka jaunie padomju literāti šo autoru darbus varbūt vispār nedabū lasīt, ar to stila vērtībām iepazīties, t.i., ka tiem birokrātiskā veidā atņemta pieeja savas tautas literārajam mantojumam, tad jāsaka: jaunā vārdnīca mums atgādina mūsu traģēdiju − te tiek pāri darīts garam, nevainīgu savā dzimtenē uzaugušu cilvēku garam, kam ir tiesības uz savu likumīgo garīgo mantojumu. Un reizē tā arī ir latviešu valodas traģēdija − varbūt daudz lielāka par to, ko mēs, relatīvi mazā skaitā būdami, piedzīvojam ārzemēs.

Šo apceri rakstot, saņēmu no Rīgas Latviešu literārās valodas vārdnīcas septītā sējuma otro daļu (1991). Vārdnīcai izmantoto avotu izvēlē ir pārmaiņas, bet ļoti mazas. No trimdā nokļuvušo rakstnieku darbiem ir minēti tikai Rīgā izdotie izdevumi: Jaunsudrabiņa kopotie raksti, Anšlava Eglīša un Mārtiņa Zīverta lugas un daži Alfrēda Dziļuma, Kārļa Skalbes un Zentas Mauriņas darbi. Tas viss. Nav arī izmantoti Andrieva Niedras, Jāņa Veseļa un daudzu citu nozīmīgu autoru darbi. Izlietoto avotu sarakstā joprojām ir 22 visi Ļeņina kopotie raksti, Marksa un Engelsa rakstu izlases. (Nez kāpēc vairs nav izlietoti Staļina rakstu tulkojumi, kā iepriekšējos sējumos, kas taču arī satur bagātīgu polītiskas terminoloģijas vārdu krājumu?)

Daudz liecību par Hauzenbergas-Šturmas uzskatiem par latviešu un daudzu cittautu valodniekiem, par dažādiem valodniecības jautājumiem, par daudziem latviešu rakstniekiem un sabiedriskiem darbiniekiem, par darbu dažādos zinātniskos institūtos un universitātēs, tāpat par daudz ko savā mūžā piedzīvoto un redzēto rodamas viņas ļoti plašajā korespondencē. Hauzenbergas-Šturmas vēstules ir zelta bedre visiem tiem, kam rūp latviešu valodas liktenis, un arī tiem, kam ir interese par Latvijas un latviešu likteņiem šai gadsimtā. Piemēram, jau minētās, ar lielu rūpību Ofelijas Sproģeres kārtotās vēstules kritiķim Jānim Rudzītim ir rakstītas suverenā stilā, neparasti bagātā valodā, bieži ar lielu humoru, ja arī reizēm ar visai asiem spriedumiem. Arī Konstantīns Karulis Latvijā krājuma Latviešu valodas kultūras jautājumi 25. laidienā (1989) ir publicējis nelielu skaitu Hauzenbergas-Šturmas vēstuļu, kas rakstītas valodniekam Arturam Ozolam un kuŗām pievienotas rūpīgas piezīmes un ievadvārdi.

Sarakste Hauzenbergai-Šturmai bija arī ar Jāni Endzelīnu, Ojāru Jēgenu, Liju Švābi, Benjamiņu Jēgeru, Veltu Rūķi-Draviņu, Aleksi Kalniņu, Konstantīnu Karuli, igauņu zinātnieku Oskaru Looritsu. Ari šīs korespndences nozīmīgākā daļa būtu jāsakopo un jāpublicē.

Par Hauzenbergu-Šturmu savu vērtējumu ir snieguši daudzi latviešu zinātnieki un literāti. Pirmā vietā jāmin, protams, paša Endzelīna jau citētie vārdi Latviešu valodas vārdnīcas pamatkomplekta pēcvārdos, kuŗos teikts, ka šis lielais veikums lielā mērā ir arī viņas darbs. Plaši Hauzenbergas-Šturmas darbu un veikumu ir izvērtējusi vācu valodā Rūķe-Draviņa (Orbis 1962). Bibliogrāfisku pārskatu kaut arī nepilnīgu, par Hauzenbergas-Šturmas trimdas publikācijām ir sniedzis Alfrēds Gāters savā rakstā „Latviešu valodniecība okupētajā Latvijā un trimdā”, kas iespiests Austrālijas Archīva 21. sējumā (1981). Atzīmējot Hauzenbergas-Šturmas astoņdesmito dzimumdienu, rakstu „Diženas valodnieces diženie gadi”− Akadēmiskas Dzīves 25. sējumā (1983) publicēja Benjamiņš Jēgers, valodnieks, ko Hauzenberga-Šturma augstu vērtēja. Vairākkārt Hauzenbergu-Šturmu apcerējis un pieminējis ir Konstantīns Karulis Rīgā, pat laikos, kad par trimdu Latvijā nemēdza runāt. Karuļa nekrologs valodniecei publicēts Karogā (1983, 7). Pārskatu par Hauzenbergas-Šturmas dzīvi un darbu sniegusi arī Ofēlija Sproģere Jānim Rudzītim rakstītā vēstuļu krājumā. Šo krājumu recenzējot, vērtējumu par to un vēstuļu autores darbiem sniedzis arī šo rindiņu rakstītājs Ņujorkas laikrakstā Laiks (1991) un Vācijas Brīvajā Latvijā (1992).

Dažās rindkopās mēģināšu raksturot Hauzenbergas-Šturmas uzskatus, viedokļus.

Vispirms par profesoru Jāni Endzelīnu, par kuŗa garīgo mantinieci un pēcteci, kā rakstījusi Rūķe-Draviņa, viņa bijusi predestinēta. Pret Endzelīnu viņai bija vislielākā cieņa, respekts, bet tas nenozīmē, ka viņa bija viņa uzskatu, metožu beziebildumu atzinēja. Viņa skaidri redzēja Endzelīna milža lomu latviešu valodas pētniecībā, veidošanā šinī gadsimtā − jo viņa bija ilggadīga viņa galvenā līdzstrādniece. Hauzenberga-Šturma apbrīnoja Endzelīna milzu darba spējas, koncentrētību savā disciplīnā. Visus trimdas gadus viņai bija liela rūpe par Endzelīna labklājību, viņa dienām un nedienām Latvijā. Bet viņa arī skaidri zināja, ka Endzelīns pārstāv novecojušu 19. gadsimta beigu valodniecības skolu uzskatus. Ne par velti Vintera apgāds Vācijā bija viņu izraudzījis par šodienas zinātnei atbilstošas latviešu gramatikas autori. Hauzenbergas-Šturmas uztverē Endzelīns bija arī pārāk dogmatisks. Savā ar lielu mīlestību rakstītajā piemiņas apcerē Luvenas valodniecības žurnālā Orbis (1962), Hauzenberga-Šturma rakstījusi par Endzelīnu, ka ihm war die strenge Methode der Ausnahmslosigkeit recht, respektīvi, ka viņš vislabāk juties pielietojot metodi, kuŗa nepieļauj izņēmumus. Hauzenberga-Šturma piebilst, ka šo nelokāmo ievirzi, raksturu viņš droši vien iemantojis savu vecāku mājās, kur valdījis stingrs hernhūtiešu gars. Šī piebilde arī netieši apliecina, cik liela nozīme latviešu kultūras, un ne tikai tās, dzīve ir bijusi cilvēkiem, kas nākuši no Brāļu draudzes aprindām.

Hauzenbergas-Šturmas iebildumus pret Endzelīna un endzelīnistu dogmatiski normatīvām prasībām ilustrē viņas raksts „Pārpratums latviešu pronominēto adjektīvu paradeigmā” (Ceļi 1972, XV). Skeptiski vērtējot valodnieku pārāk normatīvos priekšrakstus, Hauzenberga-Šturma kādā rakstā ir arī minējusi, ka valodniekiem reizēm interesantāki, nozīmīgāki ir trimdas rakstnieku darbi, jo trimdā parasti katrs rakstot kā zinot, varot un gribot, toties viss Latvijā publicētais jau pakļauts stingrām normatīvām prasībām, respektīvi ne vienmēr atbilst attiecīgā rakstītāja valodai. Par Endzelīnu un tā dažiem pārāk dogmatiskiem sekotājiem domājot, Hauzenberga-Šturma citē Raini:

Latviešu valoda zaļokšņa auga,
Ko tu to spied savu likumu žņaugā?
Velti to stindzināt nopūlies,
Pār tevi pāri tālāk tā ies.

Rakstot par bezgalīgajiem vārdu kopā salikumiem, kas pārņem mūsu valodu un kuŗu šausmīgi vācisko ieviešanos Hauzenbergas-Šturmas uztverē lielā mērā veicinājis Endzelīns. Viņa pat citē Emīlu Melngaili, kas par Endzelīnu teicis, kas tas ir nelatvisks pēc sava gara, neglīts pēc savas gaumes. Šādi absolūti nelatviski vārdu kopā salikumi viņas uztverē ir sekojošie piemēri: autorkoletīvs, autorhonorārs, vairumiepirkšana, laikkavēklis, utt. Šādi vārdu kopā salikumi ir apsēduši jo sevišķi šodienas Latvijas latviešu rakstus ar visām likumsakarībām cilvēkarchīviem, kultūrkartēm, likteņupēm. Sevišķi šādus darinājumus iecienījis Imants Ziedonis.

Pāris vārdu būtu jāmin arī par Hauzenbergas-Šturmas nostāju tā saucamajā „r” mīkstināšanas un burtkopas „ch” lietošanas kaŗā. Drūmākajos Padomju Latvijas stagnācijas laikos, kad „r” mīkstināšana un burtkopas „ch” lietošana oficiāli tika atmesta, Hauzenberga-Šturma domāja, ka latviešu valodu apdraud daudz kas vairāk, kā mīkstinātā „r” ārmešana rakstībā. Viņa ir rakstījusi: Tā skaņa zūd neatkarīgi no rakstības un pats Endzelīns, pa manai ausij, nemaz neprata [mīkstināto] „r” izrunāt. Bet viņai tomēr bija žēl, ka mīkstinātais „r” tapa Latvijā likvidēts. Un savos trimdas rakstos viņa, protams, to lietoja. Tāpēc kaila demagoģija ir, ja, „r” mīkstināšanas atmešanu aizstāvot, šodien Latvijas presē citē Hauzenbergas-Šturmas vārdus, ka viņai nebūtu iebildumu pret mīkstinātā „r” atmešanu. Še sevišķi jāmin Jāņa Čakura raksts „Atļaujiet pasmaidīt” Literātūrā un Mākslā (3,07.1992).

Toties pilnīgi bezkompromisa nostāja Hauzenbergai-Šturmai bija burtkopas „ch” atvietošanas ar „h” lietā. Viņas uztverē komponista Bacha vārdu rakstīt bez „c” būtu vienkārši nekulturāli. Hauzenberga-Šturma arī rakstījusi, ka tā [„h”] būšana tomēr izskatās pēc apzinīgas (pārprastas) slavizēšanas. Un ar izbrīnu viņa konstatē, ka leiši joprojām ir paturējuši ch. Viņa izsaucas: Kāds velns mums liek censties???

Zīmīgi spriedumi Hauzenbergai-Šturmai ir par latviešu valodas izciliem pratējiem, kuŗi viņas uztverē nav nevis valodnieki, bet gan rakstnieki un dzejnieki. Visaugstāko godu kā latviešu valodas kungiem − tā viņa dēvē latviešu valodas izcilākos pratējus − Hauzenberga-Šturma dod dzejniekam, rakstniekam un vēsturniekam Arvedam Švābem un, pārsteidzošā kārtā, Andrejam Upītim, kuŗa darbu saturs tai parasti derdzās. Izlasījusi Andreja Upīša Bezsaules norietu, grāmatu par trimdas rakstniekiem, Hauzenberga-Šturma rakstīja: Ir vērts nodzīvot 90 gadu, ja tādā vecumā var tik spēcīgi lamāties (..) Un − neskatoties uz reizēm ļoti pretīgo stilu tais lamu izverdumos, man šī grāmatiņa no jauna apliecināja, ka Andrejs Upīts ir latviešu valodas kungs. Tagad tāds vairs nevar rasties. Švābe arī bija valodas kungs. Jāmin, ka ar lielu respektu un patiku viņa apbrīnoja trimdas rakstnieka Dzintara Soduma darbus un tā valodu, gan nepiešķirdama viņam valodas kunga godu.

Arī pašas Hauzenbergas-Šturmas valoda ir neparasti bagāta, viņas sacerējumi ir eleganti, ar stilu rakstīti. Daudzas viņas vēstules ir izcilas literātūras paraugi.

Jāmin, ka savos spriedumos Hauzenberga-Šturma reizēm ir pārāk asa, bet Ofēlija Sproģere ir rakstījusi, ka pret dažiem cilvēkiem, par kuŗiem viņa nav taupījusi asu vārdu, sirds dziļumos viņa jutusi patiesu siltumu. Ofēlija Sproģere ir arī rakstījusi, ka Hauzenberga-Šturma ir atklāta savos izteikumos, skarba sastopoties ar negodīgumu, nevīžību vai nepamatotām pretenzijām. Kā retam latviešu gara darbiniekam vai darbiniecei, Hauzenbergai-Šturmai bija liela humora izjūta, ko viņa ir apliecinājusi ne tikai savos rakstos, bet, kā pats piedzīvoju, arī sadzīvē. Varu iedomāties, kā viņa smietos, lasot daudzos šodienas Latvijas un arī trimdas izdevumos ārprātīgos murgus par Lielvārdes jostas ornamentu astrāliem šifriem un simboliem.

Hauzenberga-Šturma bija mūziska persona, viņa mīlēja literātūru, dzeju. Velta Rūķe-Draviņa savā rakstu krājumā Orbis ir arī teikusi, ka Hauzenbergas-Šturmas labā daiļliterātūras pazīšana un interese par satura nozīmi valodā padarījusi viņas priekšlasījumus Latvijas Universitātē sevišķi interesantus − un tie esot arī it kā ievadījuši jaunu laikmetu latviešu valodniecībā. Jāmin, laikmetu, kas neīstenojās, lietojot pašas Hauzenbergas-Šturmas jaunradīto vārdu.

Hauzenbergas-Šturmas lielā rūpe un sāpe trimdā bija viņas karsti mīlētās latviešu valodas liktenis, gan rietumos gan padomju impērijā. Viņa skaidri redzēja tās apdraudētību, gan no krievizēšanas komunistu režīma ietvaros, gan no pakļaušanās svešvalodu ietekmēm, dzīvojot rietumos. Savos daudzajos rakstos viņa bieži cīnījās pret dažādu svešvārdu nevajadzību ieviešanos. Viņa teikusi: ar visiem šiem svešvārdiem mēs sevi pataisām par smieklīgiem jaunbagātniekiem. Interesantais Latvijas rakstnieks Valentins Jakabsons Karogā (1992,9) raksta: Latviešu valodā mēs iztiekam ar 600 vārdiem, bet pārējie − rusicismi, barbarismi, un tagad vēl nāk anglosakšu invāzija.

Hauzenberga-Šturma nomira lielās pārmaiņas Latvijā nepiedzīvojusi, bet viņa svēti ticēja, ka tās nāks. Kādā vēstulē Jānim Rudzītim viņa raksta: Viss kas [Latvijā] notiek, taču ir krievu imperiālisma − tiešs cara imperiālisma − turpinājums. Tā pati dūre, kas prasās revolūcijas, un kādreiz tā nāks − bet arī tad tie būs krievi, kas nekā negribēs atdot atpakaļ (..) Mēs jau to [revolūciju] nepieredzēsim, bet tie, kas nāks pēc mums, gan!

Revolucionārās pārmaiņas Latvijas vēsturē un latviešu valodniecībā ir ievadītas, bet nav vēl beigušās. Būtu bijis vērtē, lietojot valodnieces iemīļoto vārdu, redzēt Hauzenbergu-Šturmu iesaistītu šai procesā.

 

 

Piecdesmitajos gados Edīte Hauzenberga-Šturma, kad viņa strādāja Bonnas Universitātē Vācijā, rediģēja Kopenhāgenas apgāda Imanta izdoto krājumu Latviešu tautas dziesmas (1952-1956, 12 sējumi). Krājuma kopotājs, iekārtotājs un visa techniskā darba koordinators bija rakstnieks Ojārs Jēgens (1924-1993). Šai laikā viņi izmainīja neskaitāmas vēstules, kas satur daudz nozīmīga kultūrvēsturiska materiāla. 1954.g. 18. novembrī rakstītā vēstulē Hauzenberga-Šturma starp citu raksta sekojošo:

Valodas jautājums: gaužām it kā sīks un negatīvs: par ne un nē atšķiršanu, kas mūsu trimdā patiesībā ir aizmirsta. Jūs kā Imantas apgāda korrektors (tā es iedomājos) varētu varbūt sākt tos atšķirt. Ja Jums ir Latv. val. krātuves Pareizrakstības vārdnīca, tad apskatait 65. lp., 1. slejas 2. rindu no augšas: es aizgāju, bet viņš ne. Mums jau gadiem ilgi tiek iespiests šādos gadījumos nē, un tā kā valodas dabā resp. runātāju slieksmē ir uzsvērtus sīkvārdus, sevišķi teikuma beigās, pagarināt resp. pasmadzināt, tad šis netikums vērsies tā plašumā, ka tā dažkārt raksta arī ļaudis, kam nu vajadzētu tiešām labi rakstīt, un ka sāk arī tā runāt. Lūdzu nepārprotiet: es nebūt neesmu par to, ka jāstājas pretī dabiskai valodas attīstībai, kaut arī t.s. nepareizā virzienā, bet es neuzskatu par dabisku to, kas notiek iespiesta, nepareiza raksta ietekmē. Diezgan mums ir piemēru, kad, sekojot latviskai tieksmei pēc izglītības, ļaudis domā, ka vajaga pārņemt to, kas ir drukāts (sldz. līdz nejēdzībai aizgājušo -ošu skaušanu!), un nav iespējas par to kam ko teikt, bet šis nu ir tāds šķietams sīkums, ko varbūt tīri mechaniski varētu vedināt atpakaļ turp, kur tas radies: nebūtībā!

Paskatait vēl piemērus Mīlenbacha vārdnīcas II sēj. 705. lp. 1. slejā „oft mit Unterdrückung...” t.i., ne, ar īsu e, jāraksta tur, kur tai vietā varētu arī stāvēt verbs ar noliegumu, un tā arī: man tas ir bet tev ne, jo šeit ne aizstās nav no vecāka nevaid.

J.K.