Jaunā Gaita nr. 216, marts 1999

Mārtiņš Lasmanis

PAR MIRDZAS BENDRUPES DZEJU

 

Mirdza Bendrupe mira 1995. gada vasarā, nepilnu astoņdesmit piecu gadu vecumā. Viņas pēdējais dzejas krājums, Aiz, kuŗā sava vieta atvadu noskaņām, iznāca gadu vēlāk.

Šīs noskaņas nav sērīgās, tajās nevalda noguruma rezignācija. Gluži pretēji, galavārdu grāmata ir spriegāka nekā viens otrs no dzejnieces agrākiem krājumiem. Izdevumu papildina daži sen un vēl senāk rakstīti dzejoļi, pat ar atkāpi līdz trīsdesmitiem gadiem, bet vislielākā daļa, liekas, ir pēdējā laikā radusies. Tas ir neparasts vēlīna dzejiska spēka izpaudums.

Tālajos trīsdesmitos gados iznāca Mirdzas Bendrupes divas pirmās dzejas grāmatas, kas nebūt nepalika neievērotas. Tad viņas lirika ilgi apklusa. Īsa jaunlaiku biogrāfiska ziņa saka, ka padomju laika periodikā Bendrupes dzejoļi sākuši atkal parādīties tikai sešdesmito gadu vidū. Tā nebūs pilna patiesība, bet tomēr, gandrīz trīsdesmit gadi atdala dzejnieces otro krājumu no trešā, kam nosaukums Nerimās balss (1967).

Jāņa Mauliņa romānā Kājāmgājējs (1982) kādā vietā ir runa par biezu miglu, kas izraisījusi negaidītas sekas. Miglā nomaldījušies vai nomaldināti cilvēki sākuši sasaukties, tā viens otru atmodinot kā no nelāga sapņa.

Miglas varai Latvijā tanī laikā − sešdesmitos, septiņdesmitos gados − joprojām bija ideoloģisks raksturs. Saucēji un modinātāji mēdza nākt no rakstnieku un dzejnieku vidus. Mirdzas Bendrupes balss šinī nemiera korī ir mazāk pamanīta, kaut gan viņas atgriešanās dzejā saturēja asu apsūdzību varai, kas iesloga cilvēkus baiļu un melu gūstā. Zīmīgi, ka Māris Čaklais, pats viens no pirmajiem viltojumu un nepatiesu uzspodrinājumu atklājējiem, dzejnieces protestam atsaucās kādā apcerē, kas vēlāk ievietota viņa grāmatā Saule rakstāmgaldā (1975).

Tematiski krājumā Nerimās balss izceļas nodaļa Geto. Dzejoļi tanī izaug no atmiņām, kas saistās ar Rīgas geto vācu laikā, bet reizi pēc reizes sakarība ar noteiktu pagātni vēršas rūgtumā pret visa veida varmācību, jo sevišķi to, kas valda tagadnē:

Šodien geto nav tikai vienā pilsētas pusē.
Geto ir visur, kur kungs un dienderis mīt.
Geto ir arī tur, kur par ilgu
         es, verga dvēsele, klusēju
         un tu, verga dvēsele klusē.
Vai tad dzeloņstiepļu aplokā
         vien mūs var ieslodzīt?
Nē − arī baiļu un melu gūstā.

Divkāršā pagātnes un tagadnes sloga vārdā saukšana kopā ar pārmetumiem sev un citiem par klusēšanu prasījusi ļoti tiešu, gandrīz publicistisku valodu. Te nav nekā slēpta. Skaidrāk to nevarēja pateikt. Ilgi līdznesti vārdi un tēli laužas ārā vēstī, kas nebija pārprotama. Reiz izteikta un šinī krājumā arī citur sastopama, tā nokrīt kā nasta no autores pleciem.

Tālāk sekoja vēl astoņas dzejas grāmatas, divas ar jaundarbiem papildinātas, izlases ieskaitot. Pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma tas kopā ir daudz, arī par gadiem nedomājot. Laba daļa no šī turpinājuma liekas sasteigti un ar pārāk vieglu roku tapusi, kā iztikas nepieciešamībām paklausot, kā laikmetīgam daudzrakstības garam pievienojoties. Itin kā dzejniece būtu iemaldījusies pieticības dārzā, par kuŗu viņa pati brīdinot runā krājumā Pilna krūze mēnesnīcas (1974). Brīdinājums ir pret iesnaušanos, bet to varētu attiecināt arī uz atslābumu un poētiskām atlaidēm. Iespējams, ka dārza gaisotnei bija kāds sakars ar Melnās jūras piekrasti, kur Mirdza Bendrupe ilgāku laiku dzīvoja. Lai kā, pieticības valgi ir pamanīti.

No tiem jāvairās, pat jābēg, kā dzejolis par divkosīgi miermīlīgo dārzu saka, bet kurp? Tuvāk nenoteikts nemiera, romantiskas tiekšanās un trauksmainības gars, ko mēdz saklausīt Mirdzas Bendrupes dzejā, nedod stingrāku pamatu tieši sava pārāk plašā vēriena dēļ. Debespuse tā kā būtu norādīta, bet ar to nepietiek. Līdzīgi ir ar filozofiska vieduma un bezgalības izjūtu izpaudumiem, ja tie paliek vispārinājumu kārtā vai ierastu simbolu veidos. Nelīdz arī, ja Visumu un Bezgalību raksta ar lielu burtu. Dzejiski gudrāki mēs ar to netiekam.

Tā domājot var atgriezties pie sešdesmito gadu jaunā sākuma, pie krājums Nerimās balss. Te ir kāds dzejolis, kas nāk gluži negaidīts un nosprēgā kā īssavienojums, turklāt jau pieteikuma, pirmā piesitienā:

„Veiklā Ķepa, Smailais Zobs!”
Lūsi, bērzā! Smailais Zobs!
Ko tu domā novakarē?
- - - - - - - - - -

Tālu prom ir pieticības dārzs ar saviem snauduļiem, tālu ir arī dvēseliski sapņojumi. Te ir biezoknis bez iestaigātām takām, cilvēku te nesastop. Latviešu dzejā Mirdza Bendrupe līdz šim laikam būs vienīgā, kas saskatījusi lūsi bērzā, pamanījusi, kā zvēra nagi iecirtušies koka tāsī. Bet pārsteigums ar to vēl nebeidzas. Dzejolī nav gāršas pirmatnība vien, tanī ir arī ļoti uzskatāmi dota pamācība par domu un tēlu atšķirīgām īpašībām, pie kam savvaļas dabas un poētikas apvienojumā nav nekā piepūlēta vai samākslota. Viss šis redzējums ir ļoti savdabīgs, un taisni tāpēc negribas to uztvert kā nejaušību, kā vienreizēju parādību. Drīzāk liekas, ka sāk atklāties kāda raksturīga īpatnība, dzejisks spraigums, kas ir izteiksmīgāks nekā aizplīvurotas ilgas un alkas.

Vēl kādā biezoknī nonākam dzejolī „Pretrunas”, kas ir ievietots tanī pašā krājumā, kur „Pieticības dārzs”. Apslēpta vieta lasītāja acu priekšā pārvēršas kā skatuves aina mainīgu gaismu spēlē. Svaigi spirdzinošā paēna iegūst rēgainu bālumu, zaļu mētru un sulīgu zileņu vietā no purvāja izspraucas indīgas sēnes, dziedinošas savrupības patvērums sāk līdzināties smacējošai āpša migai. Dažās desmit īsrindās norisinās vesela monodrāma, kuŗā pretrunām nav izlīdzinājuma, tās paliek spēkā. Jo vairāk pie šī dzejoļa kavējas, jo vairāk atklājas meistarība, kuŗas pamati likti trīsdesmitos gados. Tad, ap gadu desmita vidu, ar nelielām laika atstarpēm pirmie krājumi iznāca trim jaunām stingrās skolas dzejniecēm − Zinaīdai Lazdai, Veronikai Strēlertei un Mirdzai Bendrupei.

Divdesmit gadu vēlāk Veronika Strēlerte Zviedrijā rakstīja brīnumaino dzejoli „Bikstu nabagmāja”. Pamazām tam radās tieša atbalss Latvijā. Kā sendienas atceroties un sveicienu sūtot, Mirdza Bendrupe izvēlējās savai zinteniecei Zālīšu Grietai krājumā Buramie vārdi (1979) dārzu, kas ir kā no Bikstu sētas pārcelts, ar matiolām un zirņu dobi, ar klusumu un mieru, kuŗā īstenība saplūst ar sapni. Kam Bikstu nabagmāja prātā, tas pamana līdzību jau Zālīšu Grietas dārza vārtos:

Pēc dienas, grūtās gaitās ietas,
Kad sāpēt sāk tas nemiers viss,
Uz tavu dārzu, labā Grieta,
Šķiet, kāds aiz rokas atvedis.

 

 

Ievas Iltneres ilustr. Mirdzas Bendrupes dzejkrājumā Sirds apziņa (1991)

Abi biezokņa dzejoļi ir bagātas vizuālas iztēles paraugi. Tā netiecas tālēs, bet iztiek ar to, kas tuvumā sīkumos saskatāms vai kā ar roku sasniedzams. Un izrādās, ka jutekliska klātuma sajūta nekādi nekavē, gluži otrādi, tā pat atvieglo asociatīvus pārlēcienus poētikas un pretrunu dialektikas abstrakciju laukos.

Pēc meža slēpņa ēnaines un dārza idilles bezgalība ir jo spējāks pretstats. Tā ienāk citā dzejolī, kas arī atrodams krājumā Nerimās balss. Ienāk bez lieliem vārdiem un žestiem un ne kā romantiskas tiekšanās tālums, bet vienkārši un pašsaprotami, tā, kā to kādreiz varam uztvert tumšā, bet skaidrā rudens naktī.

Astrīde Ivaska rakstīja jaunos gados dzejoli par zvaigznēm, kas runā viņas novada valodā. To viņa bija sadzirdējusi vakarā, iznesot ārā atkritumu spaini. Var pabrīnīties, kā šīs necilās izdarības pieminēšana spēj radīt cilvēcīgu samēru iepretim debesu spīdekļiem. Mirdzas Bendrupes dzejolī „Nogurums” (Nerimās balss) mājas darbi neiederētos. Tuvums un tiešums te nāk citu ceļu. Zvaigznes nerunā, jo aicinājums ir klusēt un būt vienatnē. Un kā gan lai vārdi neapraujas brīdī, kad Greizie Rati klusi piestāj zemes malā, lai gaidītu tevi. 

Blīva valoda, īsi savilkta frāze apvienojas ar vieglumu, kas nav lēti iegūstams, un ja pa daļai tomēr dāvana, tad tikai retam dota. Lai kā, dzejolis par nogurumu nevelk pie zemes, bet atbrīvo, atraisa. Varbūt sagatavo noskaņām, kas citā veidā atgriezīsies vēlāk, daudz vēlāk. Izmaiņā krāsas netop drūmākas. Pavisam pretēji, vēlajā dzejā klāt nāk gaišums un kādreiz pat bezbēdība, it kā uz atvadām pasaulei piesists knipis. Tas viss sastopams kādā dzejolī krājumā Lukturu aizdedzinātājs (1986), kas iznāca autores septiņdesmit sestā dzīves gadā:

Ar savu mirdzumu, ar savām ēnām
No ļaužu saimes neaiziešu lēnām −
Pat bērēs netikšos
        ar bērinieku bēdām,
Ne īstenām, ne uzspēlētām:
Es pazudīšu reiz.
        Bez vēsts, bez pēdām.
Pavisam vienkārši un jautri
- - - - - - - -

Tanī pašā krājumā ir nelielais dzejolis „Ausekļa stundā”. Var gadīties, ka tam pārslīd pāri kā pa rasainu zāli, un ja nu vēl zālē zosis ganās, kā dzejolī pastāstīts. Gudrāk tomēr lasīt uzmanīgi un pārlasīt vēl, jo atklājas dziļumi. Tie ir izteikti pavisam nedaudzos, vienkāršos vārdos un tajā, kas starp tiem. Kam acis un ausis vaļā, tas arī šinī spožā vieglumā samanīs daudz un nojautīs vēl vairāk.
 

 

 *      *      *