Vaira Vīķe-Freiberga

TAUTAS NACIONĀLĀ PAŠAPZIŅA: PROBLĒMAS UN IESPĒJAS

 

Māra Subača zīmējumi

Raksta pamatā ir Dr. Vairas Vīķes-Freibergas tematisks referāts, nolasīts Rīgā, Latviešu Biedrības namā, 1997. gada 8. septembrī, Pasaules Brīvo Latviešu apvienības rīkotā seminārā. Montreālas Universitātes profesore atstāja savu darbu, lai Rīgā stātos Latvijas Institūta vadībā.

 

 

Cilvēks jau pēc sava bioloģiskā mantojuma ir apzinīga un arī sabiedriska būtne, kam normāla individuālā attīstība pat nevar notikt bez mijiedarbes ar citiem savas sugas locekļiem − savas ģimenes, kopienas vai tautas kā sabiedriskās vides un atbalsta.

Nacionāli domājošie latvieši ir vienmēr uzskatījuši, ka neatkarīga, suverēna Latvijas valsts būtu tā iekārta, kas būtu vislabvēlīgākā latviešu tautas interesēm un attīstībai. Tā sniegtu iespēju atbalstīt ar valsts rīcībā esošiem līdzekļiem savas nacionālās sabiedriskās vides un savas kultūras attīstību, tai pašā laikā rūpējoties par vispārējiem tautas labklājības pamatiem.

Patlaban pie Latvijas sasniegumiem jāskaita tas, ka valstī valda Demokratija, preses brīvība un civilais miers pilsoņu starpā, un tie jau ir milzīgi pozitīvi ieguvumi, par kuŗiem var tikai priecāties. Var priecāties arī par dažādiem ekonomiskiem rādītājiem, par cik tie ir pozitīvi. Un tomēr − ja bagātība valsts mērogā tiek koncentrēta arvien šaurākas elites rokās, ja valsts kopējai kasei masveidīgi tiek nozagti tie līdzekļi, kam normāli un likumīgi vajadzētu tur ieplūst, ja inteliģence un vidusšķira tiek bīdītas uz nabadzības līmeni un ja tautas masas tiek arvien vairāk poperizētas, tad neatkarīgā valsts nav gluži vēl bijusi savu uzdevumu augstumos. Tādos apstākļos attīstās neveselīga gaisotne, kuŗā caurmēra pilsonis nejūtas, ka valsts ar savām struktūrām par viņu rūpētos un gādātu, viņš nejūtas, ka viņam kā cilvēkam tiek piešķirta vajadzīgā cieņa. Taisni otrādi − caurmēra cilvēks jūtas vīlies, izmantots un pamests un sāpīgi iedragāts savās pašcieņas jūtās. Tādos apstākļos nevar arī attīstīties ne īsts lepnums, ne cieņa pret savu tautu un savu valsti.

Turpretim − ja tautas locekļi jutīsies, ka viņi dzīvo valstī, kas gādā par viņu interesēm, rūpējas par viņu un viņu bērnu drošību, iztiku, veselību, izglītību un kultūru, tad būtu visai pārsteidzoši, ja nacionālā pašapziņa tam visam neizbēgami nesekotu pati no sevis. Nacionālā pašapziņa un lepnums tad būtu tādā līmenī, kāda tā piemēram ir Holandē, Dānijā vai Norvēģijā, kas arī nav nekādas lielvalstis, bet kur cilvēks var pamatoti justies, ka valstī kā struktūrā tiek domāts par viņa paša un viņa bērnu nākotni. Te, protams, paceļas tā sauktais vistas un olas jautājums: kas īsti ir pirmcēlonis? Vai pašapziņa rodas no tā, ka valstī iet labi, jeb vai valstī iet labi tāpēc, ka tur valda pašapziņa?

Vispirms raksturosim nacionālās pašapziņas jēdzienu, kas sevī ietveŗ veselas trīs diezgan atšķirīgas kompozantes. Pirmā no tām būtu − latviešu gadījumā − apziņa par savu latvisko esmi vai etnisko īpatnību, kuŗā ietilpst valoda, kultūra, dzīves stils, vērtību sistēma, dzīves vieta un kopēja vēsture, ar vienu vārdu sakot − viss tas, kas latviešu tautai ir pietiekoši raksturīgs un īpatnējs, lai to padarītu par savdabīgu un dzīvotspējīgu kopienu. Otrā ir apzināta un pozitīvi iekrāsota tautiskās piederības sajūta, kur cilvēks apzināti izjūt sevi kā sastāvdaļu no lielākas kopības un identificējas ar tautu tās kopumā, ne tikai ar saviem kaimiņiem, vai novadniekiem. Šāda līmeņa identificēšanās, ko varētu dēvēt arī par patriotismu, jau prasa arī vismaz minimālas altruisma izjūtas, kur cilvēks savas tautas intereses spēj turēt tikpat augstu kā savas personīgās intereses, un ideāli pat nesaskata, ka abām būtu nepieciešami jābūt konfliktā. Trešajai nacionālajai apziņai kā Latvijas valsts pilsonim − būtībā nav obligāti jābūt saistītai ar tautību vai etnisko īpatnību. Tā prasa lojalitāti un identificēšanos ar savas valsts interesēm, tā prasa arī polītisku apziņu par tiem mērķiem, ko katrs pilsonis vēlētos, lai viņa valsts un tās vadītāji izvirzītu un īstenotu praksē. Arī šis pēdējais apziņas līmenis civilizētā sabiedrībā prasa vismaz elementāras altruisma jūtas pret saviem līdzcilvēkiem.

Demokratiskā sabiedrībā valsts galvenais uzdevums ir gādāt par taisnīgu kopējo līdzekļu sadali tādā veidā, ka atbildēts tiktu uz tautas vajadzībām un prasībām divās galvenās dažādās plāksnēs. Pirmajā pamata līmenī tiktu gādāts par to, ka katram jaundzimušam bērnam ir normālas izredzes uz veselību, drošību, izglītību, darbu un individuālo attīstību. Otrajā − dvēseles nepieciešamību līmenī − tiktu gādāts par to, lai sabiedrības pamata prasībās tiktu ieskaitītas arī augstākās garīgās vērtības. Civilizētā sabiedrībā arī kultūra − un kur nu vēl izglītība − pieder pie dzīves pamata nepieciešamībām.

Izvērtējot un salīdzinot dzīves kvalitāti dažādās valstīs, parasti mēdz vadīties no saimnieciskiem rādītājiem, kas spēj radīt zināmu priekšstatu par to, cik humāni un cik individuālai attīstībai labvēlīgi ir apstākļi kādā valstī. Kādi tad varētu būt Latvijas sasniegumi („reitings”, „standings”) šai ziņā? Te tikai daži raksturīgi ilustratīvi piemēri. Šogad UNICEF publicētā grāmatā ir teikts, ka 50% no visiem Latvijas bērniem dzīvo zem nabadzības līmeņa, t.i., katrs otrais bērns. Vai mēs kā latvieši par to lai būtu lepni? Tūkstošiem Latvijas bērnu neapmeklē skolas. Vai ar analfabētiem mēs taisāmies nodrošināt Latvijas nākotnes izredzes šai informātikas laikmetā? Cits piemērs: Valsts Sabiedriskās apdrošināšanas fonda direktore 1997. gadā ziņoja, ka gandrīz ceturtdaļai no darba spējīgiem Latvijas iedzīvotājiem nav cerības uz sabiedriskiem pabalstiem, jo viņu darba devēji nav par tiem uzrādījuši reāli izmaksāto algu, nedz arī izdarījuši vajadzīgās iemaksas fondā. Vai šādas ziņas lai stiprina mūsu pašapziņu?

Un vēl viens visai raksturīgs piemērs. Lauku Avīzē pirms nepilniem diviem gadiem varēja lasīt, ka Zemgales lielākais labības pārstrādes uzņēmums „Dobeles dzirnavnieks” neilgi pirms ražas novākšanas sākumā plānoto iepirkumu no Latvijas zemniekiem samazinājis uz pusi. Ko tas nozīmē latviešu zemniekiem? Daudzi no viņiem, iespējams, nonāks bezizejas situācijā.

Bet tas vēl nav viss. 1996. gada sākumā „Dobeles dzirnavniekam” radušies finansiāli zaudējumi 146.814 latu apmērā. Un kā tas noticis? Lūk, viņiem, kas no Latvijas zemniekiem graudus iepirkt negrib, esot bijis līgums ievest graudus no Ukrainas vesela pusmiljona ASV dolāru vērtībā. Šo naudu ar taisni apbrīnojamu centību un steigu „Dobeles dzirnavnieka” vadība tūliņ jau uz priekšu samaksājusi − ne graudu piegādātājiem Ukrainā, bet gan Jelgavas rajonā reģistrētās starpniekfirmas IU „Arra” bankas kontā. Šāda rīcība ir vēl jo vairāk apbrīnojama tamdēļ, ka normāli Latvijas labības pārstrādes firmas latviešu zemniekiem nesamaksā pat tad, kad labība ir jau pārstrādātāju rokās. Turklāt, no latviešu zemnieka vispār atsakās graudus iepirkt, ja tas rakstiski jau iepriekš neatsakās no savām tiesībām saņemt tūlītēju samaksu par savu preci. Ja neparaksta, graudus vispār nepieņem. Latviešu graudu audzētājam labības pārstrādes uzņēmumi ar šantāžas palīdzību tātad piespiež sev dot bezmaksas kreditus mēnešiem ilgi, kamēr zemniekam pašam pa to laiku savi krediti no bankas ir jāizņem uz ļoti augstiem procentiem. Ar latviešu zemnieku vēl šodien apietas apmēram tā, kā 18. gs. beigās to darīja vācu baroni ar saviem dzimtscilvēkiem. Atcerēsimies, ka toreiz tas noveda pie Kauguru nemieriem.

Šim stāstam ir turpinājums, kas seko jau pārāk labi pazīstamam scenārijam, proti, pusmiljonu dolāru vērtie ukraiņu graudi, par kuŗiem laipnā kārtā nauda bija jau samaksāta iepriekš, līdz „Dobeles dzirnavnieka” durvīm visi, protams, nekad nenonāca − tur nonāca tikai puse, un starpniekam jau iepriekš samaksāto naudu nebija iespējams dabūt atpakaļ, jo tas starplaikā bija veikli paguvis kļūt maksātnespējīgs. Un viss.

Atkal − reiz kārtējā blēdība? Vēl viena starp neskaitāmām citām? Tas tā varētu būt. Bet to varētu ari saukt citādos vārdos − par ekonomisko kaitniecību. Par ļaunprātīgu sabotāžu pret Latvijas labklājību. Par polītiski motivētu rīcību ar ļoti nopietnām un tālejošām polītiskām sekām, kas vērstas pret latviešu tautas interesēm. Uz laukiem vēl arvien dzīvo latviešu tautas lielākais vairums. Iznīciniet viņu materiālās iztikas pamatu, un jūs būsiet daudz paveikuši, lai vājinātu neatkarīgas Latvijas nākotnes izredzes.

Neatkarīgai Latvijai principā vajadzētu spēt aizstāvēt latviešu tautas vispārējās intereses, tās saimniecisko un kultūras attīstību. Vai tas tiešām tā ir noticis?

Pārlasot pēdējās Latvijas avīzes, jūtos stipri absurdi ar savām sagatavotajām teorētiskajām domām par latvisko identitāti un nacionālo pašapziņu. Bet varbūt vispirms ir vajadzīgs apsēsties, pārrunāt un pārdomāt, kas ar mums īsti notiek, mēģināt to labāk izprast. Jo tikai tad varam cerēt kaut ko darīt, lai nākotnē kaut kas mainītos uz labo pusi. Ja nu mēs sev uzstādām kā mērķi stiprināt latviešu tautu un izprotam, ka nacionāla apziņa tai ir vajadzīga, lai labāk spētu aizstāvēt savas intereses, kas mums būtu jādara vispirms? Gribētu proponēt, ka nepieciešams trīs dažādās frontēs vienlaicīgi veicams darbs. Pirmais pamatmērķis būtu panākt, lai visi Latvijas pilsoņi, vienalga kādas tautības vai izcelsmes, identificētos ar Latviju kā savu zemi, veicinātu Latvijas intereses, respektētu tās likumus, būtu lojāli Latvijas pavalstnieki. Šis mērķis ir sevišķi svarīgs, ņemot vērā, ka gandrīz puse no Latvijas iedzīvotājiem nepieder pie latviešu tautas. Patlaban ievērojams viņu procents vēl arvien jūtas kā senākie kungi un iekarotāji. Latviešu tautas interesēm viņi ir atklāti un neslēpti naidīgi. Neatkarīgai Latvijas valstij tas ir milzīga apmēra izaicinājums, kā iegūt pēc iespējas lielāku šo iedzīvotāju lojalitāti un sadarbību kopēji izvirzītiem mērķiem.

Bet neatkarīgajai Latvijai būtu arī pienākums likt nelatviešu iedzīvotājiem labāk saprast, ka Latvija nu nav vairs šobrīd tā pati krievu kolonija, pie kuŗas tie tik ilgi bija pieraduši, un ka krievi nav vairs tās valdošā kungu tauta. Būtu viņiem arī jāliek saprast, ka latviešu valoda nav nekāda suņu valoda, bet gan vietējā valsts valoda. Tas nozīmē, ka tā ir oficiālā saziņas valoda. Nekādā ziņā nav pieņemams, ka galvaspilsētas veikalos vai jebkuŗā citā publiskā vietā nav neviena paša cilvēka, kas būtu gatavs pieņemt publiku un ar to sarunāties valsts valodā. Cilvēks ar normālu inteliģenci var apgūt valodas pamatus trīs mēnešu laikā, kur nu vēl trīsdesmit vai piecdesmit gados, ja tikai viņam ir elementāra cieņa pret šo valodu un tās runātājiem.

Te ir precedenti citās zemēs, kur pēdējo 50 gadu laikā ir uzkrājusies milzīga pieredze dekolonizācijas procesu jomā. Jāatzīstas, ka nezinu nevienu pašu agrāko kādas lielvalsts koloniju, kas būtu paturējusi savu iekarotāju uzvaras pieminekli un kas piedevām būtu gatava izdot lielas naudas summas, lai to sakoptu un saglabātu. Citur tas tiktu uzskatīts kā vispār neiedomājams pašapziņas un pašlepnuma trūkums.

Otrs izaicinājums tieši latviešu tautības Latvijas iedzīvotājiem: kā izkaŗot sev starptautiskās politiskās domas izpratni par latviešu tautas nacionāliem centieniem. Latviešiem jau sen būtu vajadzējis izgatavot Balto grāmatu, kas uzskatāmi un skaidri parādītu vācu un krievu okupācijas nelabvēlīgās sekas, sniegtu vēsturisku kontekstu un izskaidrojumu patlabanējām latviešu tautas prioritātēm. Tas, ka līdzšinējās valdības nav neko tādu uzskatījušas par vajadzīgu, ir ļoti nopietna stratēģiska kļūda, kas latviešu interesēm varētu vēl dārgi maksāt.

Vairumam Rietumu tautu nebūt nav tāda pat izpratne par attiecību starp kultūru, nacionālismu un valstisko suverenitāti, kāda ir nacionāli domājošiem latviešiem. Citas tautas it kā nespēj un katrā ziņā negrib izprast latviešu bažas, pat izmisumu, par latviešu valodas un kultūras pārdzīvošanas izredzēm pašiem savā senču zemē. Vairums Rietumu Demokratiju pašas aizbarikadējušās aiz neskaitāmām barjerām, kvotām un šķēršļiem gan iebraukšanai savā zemē, gan pavalstniecības iegūšanai. Tajā pat laikā ar apbrīnojamu nekaunību un aroganci tās nav mitējušās šaustīt atjaunoto Latviju par „cilvēku tiesību pārkāpumiem” pret Latvijas ilggadīgiem apspiedējiem. Kur bija visi šie tiesību aizstāvji visus gadu desmitus, kad Latvijā, Igaunijā un Lietuvā tika padarīti tik tiešām masveidīgi šausmu darbi pret cilvēku tiesībām? Tad viņi tikai nevarīgi pīkstēja, ka tā taču esot Padomu Savienības iekšēja lieta. Tagad, kad impērija sabrukusi, nu viņi ir atmodušies un atklājuši, ka attiecībā uz mazu valstiņu iekšējām lietām valda pavisam citi principi − tur nu var iejaukties pēc sirds patikas. Tagad kaut kādas abstraktas Demokratijas ideāla vārdā, kam pašu valstī ne vienmēr tik tuvu ir sekots, tās gribētu, lai visiem šiem svešiniekiem tūliņ piešķirtu pilnas pilsoņu tiesības, arī tiem, kas, visu mūžu Latvijā nodzīvodami, nav turējuši par vajadzīgu iemācīties kaut vienu vārdu latviski, vai tiem, kas atklāti sludina sedīciju pret Latvijas valsti. Tās pašas valstis, kas jau II Pasaules kaŗa laikā Baltijas valstis iztirgoja krieviem, vai tās, kas, kā Vācija, šo kaŗu pašas uzsāka, tagad nu atļaujas pārmest citām, ilgi cietušām tautām katru vismazāko soli, ko tās gribētu spert, lai atgūtu savā senču territorijā pašas kaut kādu teikšanu un mēģinātu likvidēt kaut daļu no ilggadīgās, nelikumīgās un vardarbīgās svešās virskundzības sekām.

Te jāpiemetina, ka latvieši paši arī pie šīs situācijas vainīgi, jo Latvijas pilsonības iegūšanas procedūrām piemīt rinda pilnīgi nevajadzīgu un neloģisku sarežģījumu un nekonsekvenču, kas pasauli tikai nevajadzīgi satrauc.

Tas vien, ka Rietumu pasaules „kapitālistiskā” ideoloģija bija diametrāli pretēja komūnisma ideoloģijai, nebūt vēl nenozīmē, ka komūnistu noliegtais nacionālisms Rietumos būtu automātiski atzīts kā laba lieta. Taisni otrādi − pēckaŗa Rietumu nostāja pret nacionālismu ir bijusi stipri negatīva, it sevišķi jaunās pasaules imigrantu zemēs. ASV mentalitātē it īpaši valda vēsturiski sakņotas bailes un nepatika pret secesiju, kas palīdz izskaidrot viņu negaidīti atturīgo un novilcinošo nostāju pret Baltijas valstu neatkarības centieniem laika posmā no 1988. līdz 1991. gadam.

Šo negatīvo noskaņu ir ļoti labi uztvēruši un izpratuši Baltijas valstu un Ukrainas neatkarībai naidīgi spēki, kas veikli prot to izmantot, lai diskreditētu šo valstu nacionālos centienus. Rietumu presē atkārtoti uzpeld ziņas, kur Austrumeiropas tautu locekļi raksturoti kā fašisti, antisemīti, naciķu kolaboranti un Holokausta līdzdalībnieki. Ļoti veiklā un subtīlā veidā tiek radīts iespaids, ka viņu nacionālisms nav nekas cits kā diskreditētā vācu nacisma atdzimšana.

Par savu „imidžu” jeb tēlu starptautiskā arēnā valstij ir jārūpējas, it īpaši, ja redzams, ka citi cītīgi piestrādā, lai to pēc iespējas nomelnotu. Tā nav kosmētiska procedūra. Tā ir savu dzīvottiesību aizstāvēšana. Ir jāatrod veidi, kā atspēkot pret mums vērstus apmelojumus, jo būs vienmēr kāds, kas tiem noticēs tāpēc vien, ka tie ar tādu pārliecību tiek klāstīti.

Trešais − un savā ziņā pats svarīgākais − izaicinājums neatkarīgajai Latvijas valstij ir pašu latviešu starpā vienoties par pašiem svarīgākiem nākotnes mērķiem. Neatkarīgā valstī nu beidzot ir kļuvis iespējams publiskās debatēs un diskusijās pilnīgi atklāti un bez represijām izvirzīt, aizstāvēt un pārvērtēt dažnedažādus viedokļus. Taču, lai šāda domu izmaiņa nepaliktu tikai tukšas pļāpāšanas līmenī, tai būtu agri vai vēlu jāiekļaujas polītiska līmeņa debatēs, kur dažādus viedokļus un rīcības stratēģijas pārstāvētu skaidri identificējamas polītiskas partijas, starp kuŗām tad vēlētājiem būtu reāla un nozīmīga izvēle vēlēšanu dienā. Nav labi, ka samērā liels skaits partiju nav izveidojušas pietiekoši nopietnu polītisko platformu, ka vēlēšanās figurē par daudz polītiski tukšu un mākslīgi savārstītu vai sagrābstītu kandidātu saraksti. Būdami bez jebkādas īstas polītiskas pārliecības vai viedokļa, daži deputāti tūliņ pēc ievēlēšanas Saeimā sāk spriņģot kā teļi pavasarī no vienas partijas uz otru, meklēdami sev personīgi zaļākas ganības, bez mazākās atbildības sajūtas pret saviem vēlētājiem un tām „platformām”, zem kuŗām tie tikuši ievēlēti. Šādas lietas notiktu daudz retāk, ja katrs deputāts būtu ievēlēts atsevišķā vēlēšanu iecirknī, kur tad viņš nestu atbildību savu vēlētāju priekšā. Vispār, lai Demokratiskā iekārtā valsts spētu reaģēt uz iedzīvotāju prasībām, pilsoņiem vispirms pašiem ir jāzin, jāsaprot, jāizlemj, kas īsti ir viņu interesēs un kas tām stāv pretī. Pilsoņiem pašiem ir jābūt spējīgiem un gribīgiem līdzi domāt par nacionālām lietām, viņiem ir jābūt gataviem aktīvi iesaistīties polītiskos procesos. Arī tas pieder pie nacionālās pašapziņas.

Apziņa un pašapziņa, kā tautiskā, tā nacionālā, pieder pie kultūras produktiem. Vēstures gaitā tā tiek kolektīvi veidota un pārveidota. Katra tautas locekļa mūža laikā tā ir individuālās attīstības ceļā vairāk vai mazāk apgūstama un aktualizējama. Kas ir tas, kas veicina individuālās apziņas izveidošanos, tās ontoģenēzi? Kas ir tie ideoloģiskie strāvojumi, kas latviskuma apziņu veidojuši tās vēsturiskajā attīstībā?

Pirmie pamati bērna sabiedriskai atbildībai un ētiskai apziņai tiek ielikti ģimenes lokā. Tur veidojas bērna izpratne par labo un ļauno, par to, kas ir atļauts un kas neatļauts, kas pieņemams un kas nepieņemams. Bērnībā ieaudzinātā vērtību sistēma, kaut katrai atsevišķai ģimenei savā ziņā ļoti individuāla, tomēr vienmēr sakņojas kolektīvās kultūras un ētiskās vērtībās, ko vēstures gaitā izsijājusi un uzkrājusi kāda tauta. To neizbēgami iespaido saimnieciskie un polītiskie apstākļi, kas valda pār vietējo vidi, respektīvi valsts iekārta kādā tauta ir spiesta dzīvot. Ja iekārta pamatā ir naidīga tautas pašas vēstures gaitā izveidotajai dzīves ziņai un vērtībām, kā tas 50 gadus ir bijis komūnistu režīma laikā Latvijā, tad tautas vērtības tiek iedragātas pašos pamatos. Par cik jaunās sistēmas uzspiestās vērtības nav bijušas spējīgas iegūt tautas vairākuma lojalitāti, tauta vērtību ziņā paliek it kā nokritusi starp diviem krēsliem. Rezultātā var rasties sabiedrība, kuŗā pārāk daudziem locekļiem kolektīvās un ētiskās vērtības piemīt tikai rudimentārā līmenī.

Blakus savas tautas un vides vērtību pārņemšanai (vai nepārņemšanai) arī pats apziņas līmenis par piederību savai tautai var būt ļoti dažāds. Te veidojas ļoti plaša iespējamību skāla, kur sastopami gan tādi individi, kam viņu tautiskā piederība dzīvē ir pati svarīgākā lieta, gan tādi, kam tā ir pilnīgi vienaldzīga, jo viņu dzīvē nekādu nopietnu lomu nespēlē, vai pat tiek uztverta kā negatīva. Ja atgadās, ka kādā tautā nav pietiekoši daudz tādu individu, kas būtu sasnieguši nacionālās apziņas līmeni, tad tas neizbēgami atstās negatīvu iespaidu uz visas tautas kā kopienas nākotnes attīstības izredzēm.

Latviešiem kā tautai ir ļoti gaŗa tautiskās esmes vēsture, bet tautiskās un nacionālās apziņas periods mums vēsturiski ir bijis ļoti īss. Vēl tikai pagājušā gadsimta sākumā, tātad pirms apmēram diviem gadsimtiem, būt latvietim un zemniekam bija sinonīmi jēdzieni. Kā baltvācieši toreiz uzsvēra − par tādu priekšstatu kā latviešu tautu jau vispār nevarot runāt, bet gan tikai par bezkultūras zemnieku šķiru.

Pirmajiem izolētajiem latviešu censoņiem, kas gribēja sabiedrībā tikt „uz augšu”, bija jādarbojas vidē, kur sabiedrības „augša” nebija latviska, bet gan vāciska vai krieviska. Tas radīja lielu spiedienu pārtautoties un asimilēties sava laika vāciskajā vai krieviskajā pilsonībā, ko daudzi arī izdarīja. Tiešā pretstatā tiem saviem laika biedriem, kam vienīgais mērķis bija sava personīgā dzīves līmeņa uzlabošana, jo augstāk vērtējama ir pirmo atmodas laikmeta darbinieku − Kronvaldu Ata, Ausekļa, Valdemāra, Barona − apbrīnojamā sirdsdegsme, altruisms, dziļā izpratne par izglītības, progresa, kultūras un latviskuma jautājumiem un viņu vizionārā spēja domās iztēloties un vārdos izteikt savas tautas nākotnes ideālus. Tā Krišjānis Barons jau agrā jaunībā saprata, ka tautas attīstībai nepietiek ar to vien, ka vairāk latviešu sabiedrībā materiāli tiktu uz augšu. Bija vajadzīga vēl nacionālās piederības apziņa, kā ari vismaz minimāli altruistiskas rūpes par pārējās tautas likteni: „...es vēlējos, lai latvju tauta kā tāda nostātos līdzās vācu un citām tautām. Priekš tam vispirms bija vajadzīgs, ka vairāk mācīti un izglītoti latviešu vīri nešķiras no savas tautas, bet atklāti par savas tautas locekļiem atzīstas un savus spēkus viņai ziedo, t.i., aktīvi ņem dalību pie tautas pacelšanas tiklab garīgā, kā materiālā ziņā.”

Lai nostiprinātu savu pašapziņu kā citām tautām līdzvērtīgai tautai, Atmodas laika latviešiem bija jārada kultūra, kas pēc iespējas ātri panāktu to attīstību, ko Eiropas t.s. kultūras tautas bija vēsturiski izveidojušas gadsimtu gaŗā gaitā. Latviešiem bija nepieciešams teleskopēt rindu dažādu attīstības fāžu un jāizveido kultūra, kas būtu reizē īpatnēji latviska un eiropeiski starptautiska, kas veidotu sintēzi starp tradicionāliem un moderniem elementiem. Šī latviskā kultūra un latvisko vērtību sistēma tad būtu tas galvenais pamats uz kā būvējama tautiski latviskā pašapziņa. Tikai ar laiku nāca doma par neatkarīgu nacionālu valsti kā loģisko un dabīgo šīs pašapziņas izpausmi un iemiesojumu.

Mūsu dienās situācija nav nemaz tik radikāli citāda, un vēl arvien aktuāli ir divi svarīgi mērķi: atķert visas tās pārmaiņas, kas pēdējos 50 gados citur pasaulē notikušas, un izveidot sev piemērotu sintēzi starp tautisko un starptautisko.

Arī spriegums sabiedrībā starp ideālistiem un materiālistiem mūsu dienās nav nemaz tik radikāli atšķirīgs no tā, kas valdīja latviešu tautas pirmās Atmodas laikā. Tie lielie ideālisti, kuŗu vārdus mēs vēl šodien daudzinām, bija izņēmuma cilvēki. Atmodas laikmetā, gluži kā jebkuŗā citā, ļoti daudzi apdāvināti un centīgi latvieši bija tīrie karjeristi, bez īpašas identificēšanās ar savu tautu, un līdz ar to bez jebkādas lojalitātes vai pienākuma sajūtas pret citiem savas tautas locekļiem. Šādu ļaužu vienīgais apzinātais dzīves mērķis bija uzlabot savu personīgo materiālo un sabiedrisko stāvokli. Šī mērķa labā tie bija gatavi upurēt visu, ieskaitot savu latviskumu un savas tautas intereses. Ja vajadzēja, viņi spēja kļūt arī par ļoti aktīviem un agresīviem latviešu pārvācošanas vai pārkrievināšanas polītikas aizstāvjiem. Mazs piemērs tam pagājušā gadsimta beigās ir rusofīlais, pareizticīgais Sproģis, kas centās latviešus pievērst kirilliskajam alfabētam. Par sevi viņš teica, ka esot „pēc miesas gan latvietis, bet savā garā pārvērzdamies par pilnīgi pastāvīgu krievu tautas cilvēku, kam priekšā stādās mūsu lielās un spēcīgās krievu valstības plašās darīšanas un mērķi”. Šai bēdīgajai tradicijai vēl visus padomju gadus ir sekojis ne viens vien ar lieluma alkām apsēsts latvietis vai latviešu pēcnācējs, kas katrā laikā un ar lielāko prieku būtu gatavs upurēt latviešu tautas intereses savas personīgās karjeras labā.

Mūsu dienās postsovjetisma straujā pārejas posmā no komūnisma uz brīvu tirgu un mežonīgu kapitālismu, bezprincipu materiālistiem ir pienākuši varbūt vēl lielāki ziedu laiki. Modernā pasaulē starpnacionālo lielfirmu saimnieciskais īpatsvars ir kļuvis tik liels, ka valsts vadošās lomas uzturēšana kļūst arvien grūtāka. Lielfirmu gadskārtējie budžeti daudzkārt jau pārsniedz tos, kas ir daudzu it kā suverēnu valstu rīcībā. Kamēr Demokratiska valsts ir atbildīga savu vēlētāju, resp. tautas priekšā, lielfirmai nav citas atbildības, kā tikai pelnīt naudu saviem ieguldītājiem. Šajā ziņā tādas supranacionāla līmeņa polītiskas vienības kā Eiropas kopvalstis ar savu parlamentu, blakus savai vispārējai lomai stabilitātes, saimnieciskā uzplaukuma un miera veicināšanā, varētu potenciāli sniegt veselīgu un polītiski atbildīgu pretspēku multinacionālo firmu, starptautisko banku vai jelkāda cita financiālā spēka pārliekai patvaļai. Lielfirmai tā ir nieka lieta samaksāt kukuli korumpētai amata personai, bet, ja pateicoties tam ir noslēgti valstij neizdevīgi un tikai lielfirmai izdevīgi līgumi, tad visi valsts iedzīvotāji vēl ilgi par to dabūs maksāt ar sava dzīves standarta pazemināšanos.

Demokratiskie procesi un tautas tiesības ir nopietni apdraudētas arī tādās zemēs kā Krievijā vai Kolumbijā, kur ieroču vai narkotrafikanti un dažādas parastās mafijas apgroza naudas summas, kas ir lielākas par vietējās valsts budžetu. Ar naudas līdzekļiem, kopā ar fiziskiem draudiem un iebiedēšanu, ir iespējams uzlikt spiedienu uz stratēģiski izmeklētiem individiem visos iespējamos valsts likumdošanas un izpildvaras līmeņos.

Uz kuŗu pusi Latvija ir vairāk virzījusies, kopš savas neatkarības atgūšanas? Vai vairāk uz koruptas valsts vai uz tiesiskas valsts pusi? Vienādi vai otrādi − tā būs tā valsts, kuŗā būs jādzīvo mūsu bērniem un mūsu bērnu bērniem. Kur valsts nebūs ne tiesiska, ne atbildīga, skaidrs, ka patriotiskās degsmes vietā tur drīzāk attīstīsies cinisms, rūgtums un apātija, un nacionālai pārliecībai neviens nesaskatīs nekādu jēgu.

Nacionālisms savā burtiskā nozīmē ir tāda romantiska ideja, kuŗas ciltstēvs, kā zinām, bija Herders. Nacionālromantisma kustība latviešiem aizsākās pagājušajā gadsimtā ar Ausekli priekšgalā un vēlāk turpinājās ar tā sauktajiem „tautībniekiem”. Tajā ietilpst vēlme atgriezties pie dabas un emociju atbrīvošana no prāta žņaugiem, līdz ar „vienkāršās tautas” kultūras vērtību rehabilitēšanu un senatnes ideālizēšanu. Tā bija kā radīta Eiropas apspiestām tautām, kas varēja stiprināt savu sabradāto nacionālo pašapziņu ar domu par pagātni, kur arī viņu tautai „burvīgā gaismā viss zaigo un laistās”. Šīs pieejas pozitīvā puse bija tāda, ka tās atbalstītāji saprata, ka latviešiem viena no pirmajām prioritātēm bija atgūt lepnumu par piederību savai tautai. Tas tautai dotu spēku cīnīties tālāk par savām politiskām un saimnieciskām tiesībām un uzmundrinātu to nopietni ķerties pie savas kultūras dzīves veidošanas. Nelaime pie šīs pieejas ir vienmēr bijusi tāda, ka tā draud par daudz ieslīgt fantāziju pasaulē un zaudēt kontaktu ar reālo īstenību. Vēl šodien dzirdami ir dažādi tukši fantazējumi bez mazākā seguma − gan internetā, gan dažādās publikācijās − piem., doma, ka latvieši izgudrojuši ēģiptiešu hieroglifus vai sumēriešu ķīlu rakstus. Šādas tautiskās lieluma mānijas delūzijas, kas virspusīgi varētu šķist mūsu latviskai pašapziņai augsti glaimojošas, tomēr savā dziļākā būtībā ceļas no dziļi apslēptas mazvērtības sajūtas. Tādas nereālas fantāzijas nekad nevar veidot drošu, garīgi veselīgu un paliekošu pamatu tautas pašapziņai. To vietā vajadzīga nopietna un patiesa savas tautas vēstures un kultūrvēstures izpēte un pārmantošana.

Pēdējo nozīmīgāko iespaidu uz latvisko apziņu ir radījis marksisms, kam nacionālisms jau no sākta gala ticis nostādīts vienlīdzības zīmē ar buržuazismu. Pēc II Pasaules kaŗa nacionālisms iekaŗotajās Baltijas valstīs kļuva dubultnosodāms − ne tikai kā buržuāzisks, bet arī kā „fašistisks”. Tomēr, neskatoties uz to, ka kultūra gan teorijā, gan praksē drīkstēja zelt tikai zem Kompartijas pārraudzības un kontroles, tai ne tuvu neizdevās izravēt itin visas nacionālo atšķirību pazīmes. Nav jau tā, ka nacionālās pašcieņas ziņā komūnistu laikā būtu valdījis pilnīgs tukšums. Tas ir tāds interesants paradoks, kur padomju sistēma būtībā izaudzēja sev azotē veselu čūsku midzeni. Teorijā gan visi bija it kā dvēseļu inženieri, kam jābalsta komūnisms, bet praksē tieši paši izcilākie kultūras darbinieki nekad neatmeta savu latvisko pašapziņu un ir vienmēr spējuši ar to iedvesmot arī tautu. Tie nebija nekādi Padomju Savienības dvēseļu inženieri, bet gan īsteni, patiesi un tautai neatsveŗami vērtīgi latvietības inženieŗi − latviskās dvēseles sargātāji un uzturētāji. Tais gados tamdēļ latviskā pašcieņa arī bija tik cieši saaugusi ar kultūras dzīvi. Daudzi Rietumu trimdas latvieši, diemžēl, savā nacionālā paštaisnībā nekad nebija spējīgi šo parādību tās subtīlās izpausmēs ne saskatīt, ne pareizi novērtēt, tā nevajadzīgi atsvešinoties no kultūras norisēm Latvijā, no vispārējās tautas emocijām un noskaņojuma.

Ar to nebūt negribu teikt, ka latviešu tauta būtu spējusi pārdzīvot 50 gadus zem marksisma režīma bez jebkādām nelabvēlīgām pēdām savā apziņā un pašapziņā. Taisni otrādi − ir tādas rētas, kas ir daudz dziļākas un paliekošākas, nekā mēs visi vēl 1990. gadā visai naīvi domājām. Pusgadsimta ilgā kolektīvā smadzeņu skalošana neizbēgami ir radījusi paliekošus iespaidus, no kuŗiem vesela rinda ir negatīvi. Rietumu zemēs, protams, tai pašā laikā valdīja atkal cita veida smadzeņu skalošana un cita veida indoktrinācija. Tikai tagad ir kļuvis iespējams objektīvi un sistemātiski tautas psīchi novērot un pētīt, un šāda veida psīcholoģiskiem un socioloģiskiem jautājumiem noteikti vajadzētu būt iekļautiem kā augstai prioritātei mūsu nacionālās pētniecības programmās. Tās ir parādības, kas jāpēta tieši tagad, kamēr vēl tās ir novērojamas un izvērtējamas.

Viens no laukiem, ko visskaudrāk ir skāruši atšķirīgie vides iespaidi šai pēdējā vēstures posmā, ir nacionālās identitātes un patriotisma jautājumi. Brutāli vienkāršojot situāciju, gribētos teikt, ka patriotiskās jūtas Latvijas latviešiem ir par maz, bet trimdas latviešiem par daudz. Ideāls būtu varbūt kaut kur pa vidu. Pat izpratne par to, kas ar patriotismu domāts, nav vienāda abās pusēs. Ja Latvijas latvietis dzīvo puslīdz normālu dzīvi, tad no viņa kā latvieša nekas īpašs pa virsu netiek prasīts. Tiem latviešiem, kas paši aizgāja trimdā, bet it sevišķi viņu bērniem un bērnu bērniem turpretim latvietība izveidojās kā viena nebeidzama virsnormu un prasību virkne. Latvietības jēdziens trimdā ir vienmēr nesis daudz smagāku emocionālo lādiņu nekā caurmēra cilvēkam Latvijā − ar vienu svarīgu izņēmumu, proti, padomju laikā vajātajiem un represētajiem.

Trimdas latvietības izpratne „latviešu lietu” ir uzstādījusi kā tādu kosmisku Melno caurumu, kuŗā nemitīgi ir jāgāž iekšā milzīgas pūles un līdzekļi, lai to vispār uzturētu pie dzīvības. Tie, kas neaizgāja vienkārši prom no latviešu sabiedrības, savu latvietību ir dzīvojuši ar tik smagu tautisko pienākumu nastu, kā reti kāda grupa zemes virsū. Šī nasta ir kļuvusi manāmi vēl smagāka, kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, ar nemitīgiem saucieniem, ka tieši trimdas latviešiem nu būtu atbildība gādāt, lai 50 gadu svešās okupācijas un 50 gadu padomju dzīves stila sekas īsā laikā tiktu likvidētas. Ja tas neizdodas, tā esot lielā mērā tieši trimdas latviešu vaina!

Trimdas latviskiem patriotiem ir gadu desmitiem ilgi kultivēts latviskās apziņas paveids, kas no tā sekotājiem pieprasa tikpat kā mazochistisku upurēšanos uz latviskās kopības altāra. Normālos apstākļos, savā zemē dzīvojot, tik augstas prasības caurmēra cilvēkam diezin vai būtu jāuzstāda. Interesantā kārtā, kad Latvijas latvieši sāka viesoties Rietumos, trimdas patriotisms dažkārt tiem šķita it kā par daudz uzspēlēts, par daudz uzsvērts un varbūt pat par daudz svētulīgs. Kāda kultūras darbiniece no Latvijas to bija raksturojusi ar ļoti izteiksmīgu, bet tik krāsainu tautisko izteicienu, ka nebūtu pieklājīgi to šeit publiski atkārtot. Doma katrā ziņā bija skaidra − viņas gaumei tur bija tā labuma par daudz. Tā tomēr ir vērā ņemama reakcija, kas nozīmē, ka nevaram reāli sapņot par trimdas patriotisma tiešu pārpotēšanu uz Latvijas tautiešu apziņas pacelmiem, jo tāda pote droši vien vienkārši neaugtu.

Rietumu latvieši savā saskarē ar Latvijas latviešiem turpretim nereti ir pārsteigti par tīri vai apziņas vakuumu, kas dažkārt konstatējams šai ziņā. Katrā ziņā pēc Rietumu latviešu gaumes patriotiskās gaisotnes Latvijā noteikti ir par maz.

Kāda veida patriotisms tad nu būtu pieņemams visām pusēm? Patriotisms, kas tiktu uzskatīts kā īsts un patiess? Un kas mums kā kopībai būtu jādara, lai tādu ieaudzinātu mūsu tautā? Darāmā ir ļoti daudz. Svētīga būs katra iniciatīva, ko jebkuŗš tautas loceklis spēs īstenot. Pie latviskās pašapziņas celšanas mums visiem būtu jāpiestrādā, katram savā vidē un sev piemērotā un iespējamā veidā. Nacionālai pārliecībai vajadzētu dabīgi izaugt no pašas tautas. To nedrīkst tikai piekabināt, nedz arī uzspiest no augšas. Ar dekrētu nevienam pašapziņu neiedosi, kaut arī ir iespējams radīt apstākļus, kas būtu tai labvēlīgāki.

Es personīgi šai brīdī vilcinātos mudināt citus pievērsties viena vai otra paveida patriotismam, jo man, lūk, ir ticis aizrādīts, ka tādai, kas visus padomju varas gadus dzīvojusi svešumā, neesot tiesības uzrunāt Latvijas latviešus. Tas jauki papildina manu biogrāfiju − Kanadā savā laikā man daži trimdas latvieši pārmeta, ka es parasti nespējot latvietību saprast, jo neesot paspējusi laicīgi piedzimt, lai baudītu brīvās Latvijas laiku. Visa mana dzīve kā latvietei, izrādās, ir bijusi viena vienīga absurda komēdija − nepareizā laikā esmu piedzimusi, nepareizās vietās mūžu nodzīvojusi!

Tomēr, brīnumainā kārtā, cauri visiem savas dzīves raibajiem piedzīvojumiem, savu latvisko pašapziņu neesmu zaudējusi. Un varbūt tieši šī pašapziņa grūtākos brīžos ir man palīdzējusi saglabāt arī pašcieņu kā vienkārši cilvēkam.

Pie pašapziņas tas labākais ir tas, ka neviens tev to nevar atņemt. Reiz apgūta, tā tev ir un tev pieder, lai ko citi saka. Kas attiecas uz mani, tad es vis negrasos atmest un atteikties no savām latviešu tautas locekles pirmdzimtības tiesībām. Nekad neesmu tās pārdevusi − ne par lēcu virumu, ne par ko citu. Esmu tās likumīgi mantojusi no savas mātes un sava tēva miesām. Un aiz viņiem un pirms viņiem, man pieder mantojums, kas sniedzas atpakaļ aizvēstures laikos. Tās garīgās vērtības, ko mani priekšteči gadu tūkstošos ir krājuši, tās arī man personīgi itin visas pieder. Viss, ko mani senči ir centušies, cerējuši, cietuši, strādājuši, veidojuši, ir nodots tālāk gaŗai paaudžu ķēdei, kas ir nonākusi līdz manīm. Esmu pilnvērtīga un pilntiesīga šīs ķēdes locekle − gluži tāpat kā tu − un es esmu darījusi savu, lai ar mani tā nepārtrūktu. Es esmu darījusi, kas ir bijis manos spēkos, lai paaudžu ķēde − miesīgi un garīgi − turpinātos vēl nākošajā gadu tūkstotī.

Būt latvietei man nozīmē to, ka man ir prieks, kad maniem tautas brāļiem un māsām ir prieki. Man ir lepnums par viņu skaistumu un gandarījums par viņu sasniegumiem. Latviešu valoda turpina dzīvot arī uz manas mēles. Latviskā skaistuma izjūta, latviskais goda prāts, latviskais tikums ir mani izauklējuši. Bet man arī sāp, kad citiem latviešiem ir sāpe, man salst viņu salšana un grauž viņu izsalkums. Es zinu, ko nozīmē − sviedrus slauku tecēdama, asariņas stāvēdam’. Man sarkst par manas tautas kaunu, mani nospiež manas tautas negods.

Latviešu tauta ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas. Man tik ļoti gribētos, lai tā nemistos pieaugt spēkā, skaistumā, gudrībā, laimē. Gribētos, kaut man būtu eņģeļu mēles un praviešu varēšana, lai es spētu savai tautai izteikt, cik daudz spēka un skaistuma viņā ir potenciāli iekšā, cik daudz gaišuma, mirdzuma un cik daudz patiesības. Kādas pilnības alkas un kāda nākotne, kas visa ir vaļā. Un cik ļoti tai vajadzīgs, lai katrs viens tās loceklis labāk spētu cienīt cilvēku kā cilvēku, pats sevī un citos, jo tikai tad tam būs iespējams sev un savai tautai nedarīt pāri, tikai tad tam būs iespējams savu tautu arī patiesi mīlēt.