KĀ TAD AR TIEM ROMĀNIEM ĪSTI IR?

Raimonds Briedis, Harijs Hiršs, Anita Rožkalne. Latviešu romānu rādītājs. Rīgā: Datu baze "Literāti" 1997. 260 lp.

 

No pirmā zināmā latviski iespiestā teksta (Hāzentetera tēvreize, 1550) līdz pirmajai līdz šim saglabātajai latviskai grāmatai (Kanīzija katķisms, 1585) - 35 gadi.

No Kanīzija katķisma līdz pirmajai laicīgā daiļliterātūras darba publikācijai latviešu valodā (Vecā Stendera Rāms laiks pēc pērkona briesmas, 1735) - 168 gadi.

No Rāma laika līdz pirmajai latviešu autora grāmatai (Tā Neredzīga Indriķa dziesmas, 1806) - 53 gadu.

No Neredzīgā dzejnieka dziesmām līdz pirmajai dzejas grāmatai, kas tapusi bez baltvācu aizbildnības (Jura Alunāna Dziesmiņas, 1856) - 50 gadu.

No Alunāna Dziesmiņām līdz pirmajiem stāstiem, kas tapuši bez baltvācu aizbildnības (Krišjānis Barons, Juris Neikens, Jēkabs Zvaigznīte, 1863) - 7 gadi.

No pirmajiem oriģinālstāstiem līdz pirmajai neapšaubāmi oriģinālai latviešu lugai (Ādolfa Alunāna Pašu audzināts, 1869) - 6 gadi.

No pirmās oriģināllugas līdz pirmajiem latviešu romāniem (Kaudzīšu Mērnieku laiki, Māteru Juŗa Sadzīves vilni, 1879) - 10 gadu.

Tik gauss ir mūsu literātūras sākums. Nesteidzīgi, it kā "priekšā vēl būtu mūžība gaŗa" (salīdzinājums tapināts no Imanta Ziedoņa), tiek likts ķieģelis pie ķieģeļa latviešu rakstniecības celtnē. Gribu pasvītrot: nesteidzīgi. Tātad ar apdomu likti šis celtnes pamati. Un visvairāk tas sakāms tieši par romāna sākumiem. Gluži bez vērtības nav ne Sadzīves viļņi, nedz arī Mērnieku laiki. Sevišķi jau pēdējie. Tie joprojām lasītāju valdzina gan ar savu stilu, gan tēliem, gan sižetu un autoru attieksmi pret tā dēvēto dzīves materiālu.

Tuvojoties latviešu romāna simtgadei, sadomāju sastādīt šī žanra darbu bibliografiju. Gribējās taču uzzināt, cik un ko vienas tautas viena žanra autori var sastrādāt vienā gadsimtā. Līdz galam netiku. Izrādījās, ka romānu ir ļoti ļoti daudz un ka man nebūs nekādu iespēju ar visiem tiem iepazīties de visu, tātad arī nevarēšu precizēt daudzo un biezo sacerējumu žanrus. Romāni taču varēja būt arī starp "gaŗstāstiem", ievērojamu personu dzīves stāstiem u.c. Tikpat kā neko tai laikā nevarēju zināt par to, kas šai žanrā uzrakstīts un izdots diasporā, bet jautu, ka trimdas autoru raža laikam gan nebūs mazāka, bet dažkārt varbūt pat lielāka nekā tā, kas briedināta un ievākta dzimtenē. Piedevām: nebija nekādu izredžu, ka manu bibliografiju kāds izdos. Un ja arī izdotu, tad viegli varēju iztēloties, cik daudz kas tiktu vienkārši nosvītrots, jo "neietu cauri" toreizējiem ideoloģiskajiem sietiem. To rādija arī uz to pašu romāna simtgadi sagatavotā un izdotā Ingridas Kiršentāles vēsture Latviešu romāns (1979), kur autorei nācās daudz ko noklusēt vai arī vērtēt ačgārni.

Bet labi vien bija, ka savu ieceri tolaik neīstenoju. Nu bez kādiem ideoloģiskiem kavēkļiem Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas paspārnē ir varējis iznākt R. Brieža, H. Hirša un A. Rožkalnes sastādītais Latviešu romānu rādītājs (rediģējusi Ilze Rubule, Raimonda Brieža ievads).

Rādītājam pavisam trīs daļas: "Latviešu romānu chronoloģiskais saraksts, 1878 -1996", "Latviešu romānistu un viņu romānu alfabētiskais saraksts" un "Latviešu romānu nosaukumu alfabētiskais saraksts". Sniegta tātad visa šādā izdevumā nepieciešamā informācija, un es, jāatzīstas, nespēju pat iedomāties, kāda varētu būt vēl rādītāja ceturtā dala un vai tā būtu vajadzīga.

Ievada autors daudz netērzē, bet ķeras, tā teikt, vērsim pie ragiem - pastāsta, ko lasītājs šai bibliografijā var atrast un kā atrodamais jāmeklē. Mazliet pārspīlēts gan šķiet ievada autora apgalvojums, ka "romāni kopumā veido latviešu literātūras vēsturi, tās "mugurkaulu". Bet tie daudzie gadi, kad literātūra (lai nu kāda) jau bija, taču romānu vēl nebija? Un tie daudzie, pat visai ievērojamie latviešu autori, kas romānus tomēr nav rakstījuši? Piemēram, Rainis, Blaumanis, Skalbe, Bārda, Zīverts, Strēlerte, Lazda, Medenis un vēl daudzi citi? Vai tad viņi pie mūsu rakstniecības "mugurkaula" nepieder?

Aplūkojamās bilbiografijas pirmā dala latviešu romānu parāda attīstībā, sākot ar 1878. gadu, kad publicēts pirmais Mērnieku laiku fragments, līdz 1996. gadam. 1879. gads, kā mēs jau zinām, iezīmējas ar Kaudzīšu un Mātera "debijām". 1891. gadā debitē Augusts Deglavs, 1892. gadā - Jānis Purapuķe. Sākot ar 1895. gadu, jauni oriģinālromāni latviešu valodā parādās ik gadus - ja ne vairāk, tad vismaz viens romāns gadā. 1901. gadā pirmais romāns iznāk Andrievam Niedram, 1902. gadā - Zeiboltu Jēkabam, 1905. gadā - Haraldam Eldgastam, 1907. gadā - Viktoram Eglītim un Jānim Jaunsudrabiņam, 1908. gadā - Antonam Birkertam, 1909. gadā - Andrejam Upītim, 1911. gadā - Vilim Lesiņam (Knuta tēvam), 1913. gadā - Ivandei Kaijai utt. 1891. gadā jaunu romānu kopskaits pirmo reizi sasniedz piecus, bet kopš 1921. gada, kad iznāk 20 jaunu romānu, gada raža nekad vairs nenoslīd zem desmit. Izņēmumi ir vienīgi II Pasaules kaŗa beigu gads (1945) ar 4 un 1950. gads ar 9 romāniem.

Visražīgākie līdz šim bijuši tieši autoritārā režīma gadi: 1935. gads ar 42, 1939. gads ar 43, 1937. gads ar 44, 1938. gads ar 45, bet 1936. gads pat ar 58 jauniem romāniem. Turpmāk nekad vairs oriģinālromāni tik lielā skaitā neparādās, vienīgi 1970. gadā jaunu romānu kopskaits vēlreiz sasniedz 40. Lieki piezīmēt, ka šeit runa par daudzumu, nevis par mākslas vērtībām. Taču gluži bez tām nav arī autoritārie gadi, kad iznāk, piemēram, daudzi Aleksandra Grīna, Kārļa Ieviņa, Jāņa Jaunsudrabiņa, Aīdas Niedras, Andreja Upīša romāni, kā arī tādi ievērojami vai ievēroti darbi kā Viļa Lāča Zvejnieka dēls (un vairāki citi viņa romāni), Jūlija Lāča Mūža meža maldi, Pāvila Rozīša Valmieras puikas, Kārļa Zariņa Kaugurieši, tāpat Anšlava Eglīša Līgavu mednieki, kuŗus dažs toreizējais vērtētājs lika blakus Mērnieku laikiem kā otru labāko (!) Latviešu romānu. Tieši Ulmaņa režīma laikā, ja drīkstam šādu vārdu lietot, "uzplauka" vēsturisko un biografisko romānu žanri.

Bibliografiskā informācija romānu rādītājā visai trūcīga: tikai autors, nosaukums, gadskaitlis (gadskaitļi atzīmēti arī atkārtotajiem izdevumiem). Būtu tomēr gribējies, lai šeit būt uzzināms arī lappušu skaits (darba gaŗums nereti kalpo par argumentu, noteicot romāna žanru), izdošanas vieta un apgāda īpašnieks vai nosaukums, šis ziņas būtu derējušas vismaz par pirmiespiedumiem un pirmizdevumiem.

Rādītāja otrā daļā tā pati pirmās daļas informācija pasniegta citādā griezumā - pēc autoriem. Šeit atrodam arī autoru dzimšanas un miršanas gadskaitļus, tāpat īstos vārdus, kas slēpjas aiz mazāk pazīstamiem pseidonīmiem. Bet neba viss noskaidrojamais te jau noskaidrots. Romānu bibliografija iznāk ar rubriku: Datu baze "Literāts". Ja par dažu autoru ne jau visi dati minēti, tad tas acīmredzot nozīmē, ka to nav bijis arī "Datu bazē". No savas puses varu papildināt: Tatjana Andersone dzimusi 1930. gadā, Oskars Engels - 1922. gadā, Jānis Vaŗakalns dzimis 1915., miris 1997. gadā, Harijs Zīle (īstā vārdā Harijs Žibners 1910-1993).

Bibliografija nav arī gluži bez robiem. Tā apgāda "Signe" vadītājs Valdis Bajārs konstatējis, ka bez tiem romāniem, kas minēti rādītājā, Irmai Grebzdei ir vēl romāns Mūžīgā vasara (laikrakstā Kurzemes Vārds, 1944). Šo rindu autors nejauši pamanīja, ka Arvēdam Švābem ir ne vien Latvijā publicētie romāni Darbs un Vārds, bet arī trimdā 'Tilta' apgādā iznākušie Inteliģenti (1963). Līdzīgu robu, jādomā, ir vairāk, bet lai tos visus godam aizpildītu, nepietiek ar labu gribu, tur ir cītīgi jāpastrādā.

Tiktāl par īstiem, bet varam runāt arī par šķietamiem robiem. Te domāju literārus darbus, kuŗus bibliografijas autori nav atzīmējuši, jo nav turējuši tos par romāniem, bet kuŗus kāds cits varbūt atzīmētu, jo uzskatītu par romāniem. Piemēram, ja Poruka Pērļu zvejnieks rādītājā uzņemts, tad var domāt, ka būt jāuzņem arī Akuratera Kalpa zēna vasara. Ja uzņemta vesela rinda biografisko romānu, tad varam jautāt, kādēļ nav uzņemti, piemēram, Lūcijas Ķuzānes līdzīga rakstura darbi par Jūliju Dievkociņu vai Jāni Jaunsudrabiņu, jo arī Ķuzānei tās nav "tīras" monografijas, bet ar labu tiesu "izpušķojumu" vielas izklāstā. Taču - lai precīzi noteiktu, kas tādā gadījumā romānu bibliografijā uzņemams un kas ne, vispirms būtu jāvienojas par precīzu romāna jēdziena definīciju, bet tādas šimbrīžam nav.

Runājot par romānu autoriem, īpašu interesi var modināt tā dēvētie kolektīvdarbi, t.i., romāni, kas tapuši divu vai vairāku autoru sadarbības iznākumā. Jau pats pirmais romāns Mērnieku laiki iziet tautā ar divu autoru vārdiem - Reini un Matīsu Kaudzīšiem. Daudzus gadus romānisti strādā pa vienam, bet 1926. gadā žurnālā Elegance iespiests nākamais kolektīvdarbs Rafinētais baudītājs (autori: Helmārs Rudzītis, Valdemārs Kārkliņš, Kārlis Veilands, Ketija Grīnberga, Voldemārs Briedis, Alfrēdo, Rode-Maldonis, Silabriedis). Spriežot pēc svešajiem uzvārdiem (literārajā dzīvē pazīstami ir tikai Rudzītis un Kārkliņš), par diezkādu notikumu Rafinēto baudītāju laikam nevarēsim uzskatīt. Bet jau 1928. gadā publicēts divu profesionālu J.V. Gregri (t.i., Jāņa Grīna un Valža Grēviņa) romāns Latvijas karalis jeb cilvēks, kam visi parādā. Ilgāku laiku jaunu kolektīvromānu nav, tikai 1949. gadā sākas Gunāra Cīruļa un Anatola Imermaņa sadarbība (līdz 1961. gadam publicēti pavisam četri viņu abu kopīgi uzrakstīti romāni). 1952. gadā iznāk Modŗa un Dzidras Zeberiņu kopdarbs Ūpji. 1956. gadā trimdas žurnālā Laika Mēnešraksts parādās Gluži parasts cilvēks (autori: Pēteris Aigars, Alfrēds Dziļums, Anšlavs Eglītis, Irma Grebzde, Kārkliņš (Jānis? Valdemārs?), Pāvils Klāns, Aleksandrs Liepa, Aīda Niedra, Henrijs Moors, Hugo Puriņš, Jānis Sarma, Ingrīda Vīksna, Teodors Zeltiņš). No 1972. Līdz 1980. gadam publicēti divi Aleksandra Groma un Laimoņa Vāczemnieka kopdarbi, 1975. gadā - Dainas Avotiņas un Alfrēda Šlisera romāns divi grāmatās Saksiņu vējos, Akmens enkurs. 1976. gadā - Egila Hermanovska un Oļģerta Liepiņa Pieci Hermanovski, 1978. gadā - Pāvila Gruznas un Olģerta Liepiņa Mamona gaitnieki, tai pašā gadā vēl - Leona Gvīna un Zigfrīda Trenko Mainu dzīvokli (pēc tam Gvīnam un Trenko publicēti vēl kāda cita romāna Čūska zāļājā fragmenti). Šimbrīžam pēdējais kopdarbs romāna žanrā ir Gunāram Janovskim un Laimai Kalniņai Cilvēks, kas gribēja vairāk - 1983. gadā.

Kopā romānu bibliografijā pārstāvēti kādi pieci simti autoru! Tas, manuprāt, ir milzīgs skaitlis mūsu skaitliski nelielajai tautai. Tik milzīgs, ka mudināt mudina pazīstamās Veidenbauma vārsmas mazliet pārveidot: "Mums romānu autoru milzīgs bars". Vai nav par daudz? Laikam gan, jo labi ja simts (tātad katrs piektais no visiem) uzrakstījuši ko paliekamāku.

Visvairāk romānu (36) ir Aīdai Niedrai. Nākamajās vietās: Alfrēds Dziļums (30), Vilis Lācis (23), Andrejs Upīts (21), Anšlavs Eglītis (20), Gunārs Janovskis (19), Dagnija Zigmonte (18), Jānis Sārts (17), Eduards Freimanis (16), Teodors Zeltiņš (16), Jānis Niedre (16). Tādu autoru, kas publicējuši desmit un vairāk romānu, ir 33, savukārt tādu, kuŗu romānu raža nepārsniedz desmit, bet sasniedz un pārsniedz piecus, ir 50. Tātad arī ražīgo romānistu mums netrūkst.

Mazāka nozīme romānu bibliografijas trešajai daļai, kuŗā alfabēta secībā nosaukti romānu virsraksti. Šāds saraksts var palīdzēt, ja prātā palicis darba nosaukums, bet piemirsts autors. Un arī tad, ja kāds uzrakstījis romānu, bet nevar izdomāt, kā to nosaukt. Te viņš atradis derīgus ierosinājumus. Izskatot sarakstu, viņš vismaz apjautis, kā savu darbu nevajadzētu saukt, jo attiecīgais nosaukums jau "aizņemts".

Kopvērtējums par Latviešu romānu rādītāju: pamatīgs, nopietns un visādā ziņā noderīgs darbs. Labs sākums ir. Tad nu ir jādomā par līdzīgām bibliografijām turpmāk - par latviešu drāmaturģijas,* par latviešu lirikas un liroepikas, par latviešu memuārliterātūras, par latviešu literātūrzinātnes u.c. rādītāiiem. Rakstnieki rokas klēpi nav turējuši. Tas nozīmē, ka arī bibliografiem ir un būs gana ko darīt.

* Par igauņu, latviešu un lietuviešu dramaturģiju skat. Prof. Dr. Alfrēda Straumaņa Baltic Drama: A Handbook and Bibliography (Prospect Heights, Illinois: Waveland Press, Inc., 1981. 705 lp.). JG red.

 

Valdemārs Ancītis

 

Literātūrzinātnieks, bibliografs, redaktors un rakstnieks Valdemārs Ancītis ir daudzu grāmatu, monografiju un zinātnisku rakstu autors. Dzīvo Saldū.