DIVI VIEDOKĻI PAR VIENU GRĀMATU

Anite Rožkalne. Palma vējā. Literātūrvēsturiskas piezīmes par latviešu trimdu. Rīgā: Pētergailis, 1998. 159 lp.

 

LITERĀTŪRAS POLĪTIKA NO TREŠĀS PUSES

Anite Rožkalne ir pieredzējusi trimdas literātūras pētniece. Kopā ar Viktoru Hausmani viņa 1991. gadā sastādīja rakstu krājumu Materiāli par latviešu literatūru un mākslu emigrācijā - vienu no pirmajiem minimāli ideoloģiskiem pētijumiem par trimdas rakstniecību no viņpuses. Palma vējā pamatā ir viņas piezīmes, kas galvenokārt savāktas Londonā; iedziļinoties archīvos, ko atstājuši kritiķis Jānis Andrups un dzejnieks Pēteris Aigars, kuŗa redaktora darbs iesaistīja dzejnieku polītikas sabangotos ūdeņos. Palma vējā ir aina, ko autore vērojusi pa logu no Andrupa mājas, strādājot kritiķa archīvā. Dokumentācijai no Andrupa un Aigara archīviem pieslēdzas daudzi citi materiāli, ko autore savākusi savos studiju ceļojumos, kuŗos neietilpst Ziemeļamerika. Autore piedāvā gan tekstus, kas jau publicēti trimdas izdevumos, gan arī dokumentus, ko viņa tagad ceļ pirmo reizi gaismā, to starpā vēstules, kas nāk no pieminētajiem archīviem. Šie dokumenti ir galvenokārt no pirmajiem trimdas gadiem, kad aukstais kaŗš sakarsēja daudzu prātus, ieskaitot tos dzejniekus, kas neaizgāja dusēt savos "ziloņkaula torņos", (teiciens, ko iemīļoja franču kritiķi pagājušā gadsimtā, laužot šķēpus par to, kā sadzīvot literātūrai ar ideoloģijām, paceļot jautājumu par dzejnieka pienākumu). Nevarēja jau lāga apgalvot, ka dzejnieks nedrīkst savas rokas mērcēt polītikas zaņķī. Nepiedalīties bija sava veida nodevība.

Rožkalnes pētījumi nenodarbojas daudz ar tā laika literāturas izvērtēšanu Latvijā un trimdā, jo viņas galvenā uzmanība veltīta literātūras politikai. Viņa mēģina apskatīt notikumus un nostājas "no trešās puses", jo "šaipus" un "viņpus" pieņēmumi ir par daudz kategoriski, stereotipēti, lai apskaidrotu daudzšķautnaino reālitāti.

Rožkalnes atradumi atsvaidzina atmiņu par gadiem, kas nu jau pieder senvēsturei it sevišķi tiem, kuŗu atmiņa nesniedzas daudz tālāk par pēdējo dekadu. Viņas atreferējums, piemēram, liek pārdomāt par debatēm, par jautājumu piecdesmitos un sešdesmitos gados, vai ir vēlams uzturēt sakarus ar okupēto Latviju. Paciņu sūtījumi izraisīja kontroversijas, Jaunās Gaitas lēmums iespiest Latvijas dzejnieku darbus izsauca apgalvojumus, ka žurnāla redakcija ir nopirkta vai "rozīga" savā ideoloģijā. Tie bija sprieguma pilni gadi, kad ciemošanās Latvijā bija trimdas vadoņu noliegta, un braucēji tika apzīmēti kā nodevēji. Literārās vērtības bija sekundāras vai traucējošas, kad vaļa bija jādod aizspriedumiem un fanātiskām pārliecībām par ideoloģisko tīrību. Lasītājam ir izdevība redzēt Belševicas "grēkā" krišanu un niknās debates starp trimdiniekiem, kā viņai vislabāk palīdzēt. Astrīde Ivaska kādā vēstulē tiek nosaukta par "vienu no dedzīgākām padomju mākslas propagandistēm" par savu iestāšanos Belševicas aizstāvju pulkā. Gunta Zariņa nāves apstākļi ir izgaismoti drusku savādāk nekā dažviet tos apraksta. P.E.N. darbība un kā latviešiem piedalīties kongresos, kas notiek padomju satelītu valstis, ir dažas no debatēm, ko autore dokumentē, mēģinot ieturēt neitrālu, objektivo viedokli "no trešās puses", kas gan laikam neapmierinās nevienu. Skepticismu un zināmu pieļāvību, ka lietas var nebūt tikai baltas vai melnas (t.i. sarkanas), nevarēja sagaidīt. Ir grūti bijis būt racionālam laikā, kad paštaisnība un ultrānacionālisms bija ortodoksija.

Rožkalne ir cītīgi mēģinājusi iedziļināties literātūras polītikā aukstā kaŗa laikā, bet jāšaubās, vai būs daudzi, kas viņas tēzes pieņems (un tur ir tēzes, blakus objektīvam faktu klāstam). Trimdinieki nepieļaus viņas paskaidrojumus par padomju iekārtas tīri loģisko pieeju problēmām. Trimdinieku uzskatā tā bija tīrā necilvēcība. Drusku kavē autores materiālu tematiskais sakārtojums, ar ko sajūk chronoloģiskā secība, kas šinī gadījumā visai svarīga. Ir arī citi iebildumi. Kad autore citē vēstules, būtu svarīgi paturēt oriģinālo rakstību, nevis tās pārrakstīt pašreiz Latvijā lietotājā pareizrakstībā, kas gan varbūt nav atstāts viņas ziņā, jo redaktori jau arī grib sevi pieteikt ar kaut ko. Būtu arī labāk, ja citējums citējumā nebūtu iezīmēts ar pēdiņām pēdiņās. Tāpat lasītājs būtu pateicīgs, ja gaŗie citējumi atšķirtos no autores balss tipografiski redzamāk. Bet visā visumā grāmatas grafiskais ietērps ar vāku zīmējumiem, fotografijām un iespieduma kvalitāti ir izcili patīkams. Autores dzejiskie, personīgie iestarpinājumi atsvaidzina nomācošo objektivitāti. Katrā ziņā lasīšana ir iesaistoša.

 

Juris Silenieks

 

Prof. Juris Silenieks ir JG līdzredaktors.

 

GUDRA PALĪDZĪBA

Ar lielām bažām un cerībām vēru šo grāmatu - cik man zināms, pirmo Latvijas autora grāmatu par pēckara trimdu. Ir ļoti svarīgi, lai šis nozīmīgais solis būtu sperts un mazinātu plaisu, kas joprojām sāpīgi pastāv starp ārzemju un Latvijas latviešiem. Uzreiz varu apliecināt - manas bažas ir izgaisušas un cerības attaisnojušās.

Grāmatas pamatā ir autores izpētītie Anglijas latviešu literātu archīvi - viņu sarakste, liecības par darbību dažādās organizācijās, presē. Visvairāk izpētītas un vispilnīgāk atklājas divas personības - dzejnieks Pēteris Aigars (1904-1971) un kritiķis Jānis Andrups (1914-1994), kas abi bijuši arī aktīvi sabiedriski darbinieki. Pētīts lielākoties periods no 1950. gadu sākuma līdz 1970. gadu sākumam, bet jaunākās atsauces attiecas jau uz 1998. gada notikumiem.

Palma vējā ir vēstuļu kolāža. Autores teksta patiesībā ir diezgan maz, tomēr viņas klātbūtne ir nemitīgi jūtama: mērķtiecīgi atlasīts ļoti izteiksmīgs un pamācošs materiāls no milzīga un droši vien it haotiska liecību kopuma. Autores mērķis ir bijis parādīt trimdas kultūras darbinieku iekšējo dzīvi, problēmas, kas viņus nodarbinājušas, gaisotni, kādu veidojušas viņu uzskatu sadursmes, dažādo izpratni par to, kas vajadzīgs viņu kopīgajai galvenajai rūpei - Latvijas nākotnei. Daudz uzzinām par tiem, kas rakstījuši Aigaram un Andrupam - par Jāni Kalmīti, Rūtu Skujiņu, Ādolfu Šildi, Arvedu Švābi un daudziem citiem.

Stāstīts arī par norisēm Latvijā, proti, par čekas darbību trimdas iespaidošanā, tostarp par Kultūras sakaru komiteju ar tautiešiem ārzemēs, kuras galvenie darboņi nu jau ir apmiruši (Žanis Zakenfelds, Ivars Ķezbers u.c.). Uzzinām, cik dziļas un nopietnas ir bijušas trimdinieku diskusijas, vai un kā ir pieļaujami kontakti ar Latvijas latviešiem. Dogmatisms un aizspriedumainība ir likusi ciest daudziem labas gribas cilvēkiem gan te, gan tur, bet stingrai attieksmei ir bijis arī nopietns pamats. Marksisma modei Rietumos vilņveidīgi uzplūstot, čekas pūliņi nav nemaz bijuši tik bezjēdzīgi un stulbi, kā mums gribētos domāt. Rožkalne trimdas diskusiju kontekstā piemin it daudzus cilvēkus, tomēr kautrīgi klusē par šejieniešiem. Ir gan pieminēts Jānis Anerauds, viens no galvenajiem čekas kuratoriem draudzīgajos kontaktos ar trimdas rakstniekiem, bet nav atgādināta vienkāršā patiesība, ka daudziem šejieniešiem nekādi ārzemju braucieni netika atļauti, toties daži kļuva par ārzemju latviešu, gandrīz jāsaka, "štata" draugiem - piemēram, Māris Čaklais un Jānis Peters. Gribētos tikt pie precīzām archīvu liecībām, cik tur ir bijis gudras diplomātijas un vai ir bijusi nodevība. Pagaidām tā padomjlaika braukāšana uz ārzemēm smird līdz debesīm. Rožkalne šai jautājumā klusē, bet trimdā par to neklusēja, un tas ir mans vienīgais būtiskais iebildums pret šo grāmatu.

Tomēr visupirms Palma vējā ir grāmata par trimdas kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem. Anitai Rožkalnei ir izdevies atrast formu, kura vienlīdz labi atklāj viņu personības un arī konkrētas vēsturiskas norises. Apbrīnojams ir autores takts pret iesaistītajiem dzīvajiem un mirušajiem cilvēkiem, viņas precīzā izteiksme un, atkārtoju, trāpīgums publicēto vēstuļu atlasē. Trimdas archīvi atgriežas Latvijā. Rožkalne sniedz aizraujošu ieskatu, kas tajos atrodams. Tā ir gudra palīdzība - tiem, kas vēlas gūt vispārējas pamatzināšanas par latviešu trimdu, tiem, kas vēlas ieraudzīt kontekstu lasītajai daiļliteratūrai, tiem, kas pētīs tālāk - uz skaidrāku un dziļāku savas tautas izpratni.

 

Jānis Ramba

 

Par Jāni Rambu skat. JG213:5.