TĀ APLAUPĪJA LATVIEŠU TAUTU

Jānis Riekstiņš. Ekspropriācija. Dokumentu krājums. Rīgā: Ievanda, 1998. 127 lp.

 

Vēsturnieks Jānis Riekstiņš kopš 1989. gada, kad kļuva pieejami agrāk noslēgtie dokumentu fondi, rūpīgi pievērsies nopietniem pētījumiem par Latvijas jaunākās vēstures vismelnāko posmu: 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta masveida deportācijām. Šoreiz viņš uzmanību veltījis jautājumam par ekspropriāciju - mantas un īpašumu varmācīgu atsavināšanu. Kad un kāda manta Latvijas iedzīvotājiem atņemta? Kā tā izlietota? Kādi bijuši mēģinājumi to atgūt?

Dokumentācija rāda, ka jau 30. jūnijā, tikai pāris nedēļas pēc Sarkanarmijas tanku ieripošanas Rīgā, Jaunākās Ziņas publicē Ministru kabineta noteikumus, ka dārgmetāli un dārgakmeņi jānodod Latvijas bankas glabāšanā. Oktobŗa sākumā LPSR Augstākās padomes prezidija izdevumā Ziņotājs publicēts dekrēts "Par lombardos un tiesu iestādēs ieķīlātām vai deponētām vērtībām" ar prof. Dr. A. Kirhenšteina un P. Blaua parakstiem.

Tā sākas Latvijas iedzīvotāju aplaupīšana. Tiesības uz privātīpašumu vairs neeksistē. Seko naudas noguldījumu atņemšana, citu vērtību un īpašuma atsavināšana, lauku saimniecību nacionalizācija, pēdīgi mantu un īpašumu atņemšana masu deportācijās aizvedamajiem 1941. gada 14. jūnijā. Krājuma autors sīki izseko, kas notiek ar promesošo mantu vācu laika (1941-1945) un pirmajos pēckara gados. Bagāta ir dokumentācija par 1949. gadā aizvesto ļaužu mantas uzskaiti un "realizāciju". Grāmatas pēdējā nodaļā dokumenti rāda ļaužu mēģinājumus atgūt viņiem atņemto mantu (1950-1959), kas gandrīz visi beidzas nesekmīgi, jo padomju varas kalpi ir visai izmanīgi, lai atrastu kādu ieganstu, kādēļ lūgumu noraidīt.

Viens tāds piemērs, atrodams krājuma sākumā (16. lp). Tas ir Grāmatu Drauga īpašnieka Helmara Rudzīša 1941. gada 3. maija lūgums izsniegt viņam atņemtos naudas līdzekļus, lai viņam būtu iespējams samaksāt apgādam uzlikto ienākumu nodokli. "Visi mani īpašumi ar visām naudas summām ir nacionalizēti," argumentē H. Rudzītis. Un turpina: "Pats strādāju tagad algotu darbu skaņu plašu fabrikā "Bellaccord-Electro" un saņemu Rbl. 500, - mēnesi." Rudzītis arī norāda, ka Latvijas Bankā atrodas viņam un viņa tēvam piederoši privāti līdzekļi, kopā apm. Rbl. 17.000, ko esot glabājuši nodokļu samaksai. Pēc mēneša H. Rudzītis saņem LPSR Finansu tautas komisāra atteikumu izsniegt viņam atņemtos naudas līdzekļus, to pamatojot ar valūtas maiņas noteikumiem, jo tekošie rēķini un noguldījumi bijuši atvērti latu valūtā...

Autors krājuma nobeigumā raksta: Tādā pat veidā un ar tik pat mazām sekmēm turpinājās mēģinājumi atgūt atņemto mantu nākamajos gadu desmitos. Stāvoklis radikāli izmainījās tikai astoņdesmito gadu beigās, kad staļiniskās deportācijas tika atzītas par nelikumīgām.

Tā šis nelielā formāta, brošētais un plānais krājums teicamā Ullas Freibergas datorsalikumā un Andas Jansones iekārtojumā dokumentos sniedz drūmas, traģiskas ainas par mūsu tautas dzīvi padomju iekārtas laikā, kuŗu aprakstīšanai vajadzētu sējumus.

 

Auseklis Zaļinskis.