KULAKI LATVIJĀ

Jānis Riekstiņš. "Kulaki" Latvijā. Rīgā: Ievanda, 1996. 128 lp.

 

Ko īsti nozīmē vārds kulaks Rietumos izdotajā Latviešu valodas vārdnīcā tādu neatrast, turpretī astoņdesmitajos gados Latvijā iznākušajā tās dvīņu māsā pret šķirkli kulaks lasām: dūre, nevēl. budzis (sk. budzis). Tālāk uzzinām, ka par budžiem nievājošā nozīmē saukti lielsaimnieki. Un tiešām tā. Pat tad, kad lielsaimnieki četrdesmito gadu otrā pusē bija jau zaudējuši lielum lielo dalu savu lauku un paši apsaimniekoja vairs tikai piecus vai astoņus hektārus, padomju iestādes viņus turpināja saukt par kulakiem un uzskatīja par bīstamiem komunistiskās iekārtas ienaidniekiem. Viņi šķita pat tik bīstami, ka kolhozu arteļos viņus uzņemt bija aizliegts. Tādēļ tie ar visām ģimenēm bija jāpārvieto. Tā padomju vara nonāca pie necilvēcīgā atrisinājuma, pie deportācijām. 1949. gada martā, ko ar savu parakstu sankcionēja Vilis Lācis, Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs.

Šo traģisko vēstures posmu ir izcili izgaismojis un lieliski dokumentējis formātā nelielā un samērā plānā grāmatiņā ar archaisku datorsalikumu Jānis Riekstiņš, žurnāla Latvijas Archīvi redaktors. Publicēto dokumentu vidū ir gan padvaldības un partijas dižvīru apspriežu stenogrammas par to, kā sagatavot kulaku sarakstus, kā mākslīgi kāpināt to nodokļu likmi, kā viņus sodīt, ja tie pārmērīgās nodevas vairs nespēj samaksāt, gan pat tāds viennozimīgs retums kā Viļa Lāča 1949. gada 17. martā parakstītā deportāciju pavēle.

Šis vēsturnieka Jāna Riekstiņa darbs varētu noderēt par ceļvedi ikvienam vēsturniekam, kas interesējas par šo posmu, jo tajā ir norāde, kuŗos Latvijas Archīva fondos publicētos dokumentus var atrast. Taču laikam vēl lielāka nozīme ir tam, ka publicētājs devis iespēju mums visiem, kam izdevība iepazīties ar šo darbu, būt it kā par lieciniekiem ciniski plānotam un ļoti nežēlīgam terroram, kas sagrāva Latvijas lauksaimniecības struktūru un kuŗa gaitā neizsakāms ciešanu slogs vēlās pār lielu mūsu tautas dalu.

 

Auseklis Zaļinskis