JG217 Jurate Avižienis. Dālia Grinkēvičiūte

Jūrate Avižienis

DĀLIA GRINKĒVIČIŪTE UN STAĻINISMA UPURI

Tematā par upuŗiem un upurēšanu sāku nopietnāk iedziļināties, vācot materiālus seminārdarbam Vašingtonas Universitātē (University of Washington). Kursa nosaukums: Vēsture un atmiņa. Konkrēti pievērsos Dālias Grinkēvičiūtes attēlotajiem Staļina laika pārdzīvojumiem.

Vārds upuris jeb lietuviski auka (angliski victim) lietuviešu valodā daudz ciešāk saistīts ar šī vārda reliģisko nozīmi. Darbības vārds aukoti nozīmē upurēt, ziedot dievībām vai arī dot žēlsirdības dāvanas, piemēram, labdarības iestādēm. Lietvārds auka saistās tieši ar pašu ziedošanas procesu un ir cieši saistīts ar tiem „kas tiek ziedoti vai upurēti dievībām”. Upurēšana, protams, norāda uz upura bojāeju, nāvi − notikumu, kam veltīta visdziļākā cieņa un godbijība. Līķis parasti izraisa klusumu un cepures noņemšanu. Arī Grinkēvičiūtes memuāros nāve visādā ziņā izraisa goda parādīšanu upuriem. Kopš mūsu ēras sākuma upuris tiek turēts godā arī tādēļ, ka tas simbolizē Dievu, Kristus ciešanas un bojāeju. Šī reliģiskā nozīme ir svarīga, lai izprastu pašu staļinisma upuru vērtējumus un domas par savām ciešanām, arī attiecīgo tautu attieksmi pret upuriem − gan mirušajiem, gan arī tiem, kam laimējās palikt dzīviem.

Bet vienmēr mūs mocīs jautājums, kādām īsti dievībām desmitiem tūkstošu baltiešu tika upurēti? Vai šajā kontekstā vispār ir iespējams spriest par upurēšanu plašākā nozīmē? Un, vispār, kādus ētiskos jautājumus sevī iekļauj teoretizēšana par vardarbību?

* * *

Dālias Grinkēvičiūtes memuāri tika atrasti 1991. gadā Kauņā. Tie bija ielikti stikla burkā un aprakti peoniju dobē ģimenes mājas priekšā. 1941. gada jūnijā šajā mājā apcietināja Grinkēvičiūtu ģimeni un deportēja uz Sibiriju. Memuāru autorei tad bija četrpadsmit gadu. Astoņus gadus vēIāk,1949. gadā, viņai izdevās izbēgt un atgriezties ģimenes mājā, kur pierakstītās atmiņas tika noslēptas. Bet jau nepilnu gadu vēlāk viņu apcietināja otrreiz un nogādāja atpakaļ Sibirijā, no kurienes viņa atgriezās pēc Hruščova amnestijas 1957. gadā. Apraktos memuārus neatradusi, Grinkevičiute uzrakstīja otru, īsāku versiju, ko Lietuvas Rakstnieku savienības mēnešraksts Pergale iespieda 1988. gadā − perestroikas jeb pārkārtošanās laikā, kad aizliegumu runāt un rakstīt par izsūtīšanām uz Sibiriju vairs neievēroja. Šis, viens no pirmajiem atklātiem aprakstiem par četrus gadu desmitus noklusētiem notikumiem izraisīja lielu satraukumu. Uz kādu laiku lietuviešu kritiķi un komentētāji pat apmulsa, klusēja par šo tematu, jo Grinkēvičiūtes memuāriem grūti esot bijis vēl kaut ko piebilst. Pirmo, stikla burkā noslēpto memuāru versiju, ko atrada tikai 1991. gadā, Pergale iespieda 1996. gada beigās un 1997. gada sākumā trijos turpinājumos ar nosaukumu Tremties Archyvos (Trimdas archīvi). 1997. gadā memuāri iznāca grāmatā Lietuviai prie Laptevu juras (Lietuvji pie Laptevu jūras).

Abas atmiņu versijas ievērojami atšķiras viena no otras. Lasot otro, pēc atgriešanās no Sibirijas uzrakstīto versiju, šķiet, ka tā tēmēta uz nākotnes lasītājiem. Lielā mērā tas ir chronikveidīgs sacerējums ar iespēju robežās precīzu ģeogrāfisko informāciju, datumiem, statistiku, piemēram par jauniebraucēju skaitu katrā soda nometnē, par mirušo nometņu iemītnieku skaitu dažādos laikos, utt. Visumā sausās, „oficiālās” valodas dēļ sacerējums nereti atgādina dokumentāru liecību, nevis personiskus memuārus, piemēram, Grinkēvičiūtes tēva apcietināšana: [1940. gada] 14. jūnija naktī arī pie mums ieradās čekisti, dauzījās pie durvīm. Apcietināja manu tēvu, Juozu Grinkēvičiu, Lietuvas bankas valūtas komisijas lietu vadītāju, bet no 1940. gada − matemātikas skolotāju ģimnāzijā.

Šajā versijā autore velta ievērību arī stilam − lieto metaforas, cenšas tīši radīt emocionālu efektu, izvairās no atkārtošanās, piem.: Trofimovskas sala tagad ir tukša un neapdzīvota. Laptevu jūras vētrainās bangas ar lielu sparu viena pēc otras drāžas pret krastu, to nepārtraukti ārdot (..) Kad 1949. gadā pēdējos izsūtītos veda zvejot uz citām vietām, viļņi jau sen še bija izpostījuši krastmalas brāļu kapus, un, nav nekādu šaubu, ka viļņi jau sen bija izskalojuši aprakto soda nometnes iemītnieku mirstīgās atliekas un aiznesuši tās jūrā.

Viens no memuāru otrās versijas mērķiem ir saglabāt mirušo ieslodzīto piemiņu. Ieslodzīto, kuriem nav pat kapa vietu, nemaz nerunājot par kaut kādām piemiņas zīmēm.

Pirmajai, t.i., oriģinālajai, bet vēlāk publicētajai (1996) memuāru versijai ir savādāks mērķis, proti, atainot cietēju pārdzīvojumus. Šeit atrodami tikai pavisam nedaudzi vergu darba darītāju vārdi, vietu nosaukumi, maz vērības piegriezts konkrētām detaļām − iespējams, lai slēptu izsūtīto identitāti. Darba nometnēs pavadītie gadi sakūst vienā laika posmā, ko sadala vienīgi gadalaiki. Pierakstot dienas notikumus − no pamošanās līdz pat gulētiešanai, autore tos, liekas, pārdzīvo jo dziļi vēlreiz. Salīdzinājumā ar vēlāk rakstīto otro memuāru versiju, autore še tīši necenšas radīt iespaidus ar rakstniecības stila paņēmieniem. Nav tur, piemēram, drāmatisku aprakstu par jūras viļņu aizrautiem līķiem. Iespējami precīzi autore cenšas atainot garīgās un fiziskās ciešanas, kā šīs ciešanas iespaido gan individuālu cilvēku psīchi, gan arī visu šo „mēmo gadu” psīchi kopumā. Še fragments, kur necilvēcīgi smagā milzu baļķu vilkšana Grinkēvičiūtei atgādina laiku, kad pirms daudziem gadiem mājās Lietuvā viņa juta līdzi zirgiem: Kauņā bieži vērodama zirgus, kam bija lielas grūtības pavilkt vezumus, mēģināju stādīties priekšā, ko viņi īsti domā savā prātā. Tagad zinu, ka viņi nedomāja par absolūti neko. Šādās reizēs galvā domām nav vietas. Tu ej kā mašīna. Ja apstāsies, kritīsi, un droši vien vairs nekad nepiecelsies. Jūtu, ka pamazām pārvēršos par dzīvnieku, kas, iejūgts pārkrauta vezuma priekšā, velkas pa ledaino zemi. Arī zirga galvā nevarēja būt nekādu domu. Mums − tāpat kā zirgam − kad būsim aizvilkuši, varēsim aprīt savu maizes normu, kas kā magnets liek mums dzīties uz Trofimovsku.

Aprakstīt Sibirijas soda nometnes un darba apstākļus, nemaz nerunājot par fotografēšanu, bija uz stingrāko aizliegts. Par to draudēja vissmagākais sods. Tādēļ arī no soda nometnēm saglabājies ļoti maz konkrētu pierādījumu – galvenokārt tikai atmiņas, nostāsti un lēģeru dziesmas. Ļoti reti kādas uz vietas pierakstītas piezīmes. Mūsdienās vairums nometņu laika zoba rezultātā ir sagruvušas. Daļa no tām tika iznīcināta jau pirms padomju impērijas, padomju „tautu cietuma” sairšanas. Tādēļ arī milzu nozīme ir tieši atmiņām, liecībām, kam jāstājas pretī centieniem visu to aizmirst, pilnīgi izdzēst no ļaužu atmiņām neseno pagātni ar deportācijām un vergu nometnēm.

* * *

Iedziļinoties Grinkēvičiūtes memuāru abos tekstos, kļūst skaidrs, ka autore lielā steigā centās aprakstīt sevis piedzīvoto, steidzās nodokumentēt sevis un citu ieslodzīto pieredzēto un pārdzīvoto. Mirušie turpina dzīvot manā sirdī, raksta autore un turpina: gadi jau ir pagājuši, bet man viņi joprojām stāv acu priekšā − moku pilnā nāvē aizgājušie, novārguši, jauni un veci, bērni un pusaudži, un visi viņi pastāvīgi alkst kaut kad nezināmā nākotnē atgriezties Lietuvā, savā dzimtenē. Par viņiem stāstīt ir mans pienākums. Grinkēvičiūtes vārdi liek it kā augšāmcelties nobendētajiem, kam viņa parāda godu ar sevis pierakstītajiem vārdiem. Viņa godina tos, kuri bija novesti pat tik tālu, ka zaga maizes druskas no mirušo kabatām, ar nagiem skrāpēja ēdiena atliekas no virtuves katliem. Apvienojot šo norišu aprakstus ar otrajā memuāru versijā minētajiem cietēju vārdiem, vecumu, profesijām, utt., − Grinkevičiute, tā teikt, atdod cietējiem vēsturi, atdod viņiem viņu individuālo identitāti un bojā gājušajiem it kā dāvā cilvēcīgu apbedīšanu, cilvēcīgas bēres viņu tēvzemē.

Memuāru lasītāji kļūst par upuru ciešanu lieciniekiem. Varbūt tādēļ arī septiņdesmit gadus vecais ieslodzītais Marcinkēvičius no Verstaminai ciema saka meitai no nāves gultas: Abromaitiene, meitiņa mana, apglabā mani kaut kā un tā, lai ne suņi, ne baltās lapsas neiznēsātu manus kaulus. Un, ja atgriezies Lietuvā, stāsti par mūsu aiziešanu bada nāvē. Šī vecā vīra vārdi sasaucas ar Grinkēvičiūtes mērķi aprakstīt absolūti visu piedzīvoto krievu soda nometnēs. Reizē tā ir prasība pēc sabiedrības atzinības. Šī prasība vai, pareizāk, vajadzība, tiek raidīta no izsūtītajiem cietējiem jeb upuriem uz nezināmo lasītāju kaut kad nezināmā nākotnē.

* * *

Vārds kungs, t.i., Maskavas režīma direktīvu pildītājs darba nometnes pārvaldnieks jeb komandants memuāros ir lietots tikai divas reizes un vairāk tikai kontrasta dēļ. Pirmoreiz kungs parādīts sēžot siltā, ērtā istabā, kamēr ieslodzītie visu dienu vergo, vilkdami baļķus no sasalušās zemes, lai nometņu administratoru mitekļiem un birojiem būtu kurināmais. Pašiem ieslodzītajiem ir aizliegts lietot kurināmo savu nožēlojamo baraku vai bunkuru apsildīšanai. Otrs kunga lietojums: Mums priekšā stāvēja apvēlies kungs elegantā amerikāņu stila mētelī, viegliem, bet siltiem apaviem, labi atpūties, tīri noskuvies, smaržodams pēc odekolona, ar veselīgi starojošu seju. Šim labi apgādātajam soda nometnes priekšniekam gluži vienaldzīgi ir ieslodzītie − cilvēka izskata radījumi, kas viņa priekšā tik tikko turas uz kājām, utu apsēsti radījumi, dzeltenām, vaska krāsas sejām, iegrimušām acīm.

* * *

Rakstot savus memuārus un vienlaikus domājot par lasītāju kaut kad nākotnē, Grinkevičiute vēlas no viņa saņemt atzinību un izpratni, lai tādējādi atdotu cietējiem cilvēciskumu un pašcieņu.

Autore pati sev neatļaujas nevienu pašu vājuma brīdi, norobežojoties no pārējiem ieslodzītajiem. Šādā veidā viņa spēj savienot pagātni ar tagadni, komunālo ar individuālo, ciešanas ar šķīstīšanu, pašus notikumus ar to attēlošanu. Viņas pārdzīvotā pierakstīšanu, izteikšanu vārdos, var salīdzināt ar upurēšanu − šis process vēlreiz liek viņai pašai pārdzīvot upuru ciešanas, kas vietām salīdzinātas ar Kristus ciešanām. Atsevišķas memuāru vietas ar lielāku vai mazāku tiešumu norāda uz Kristus ciešanu ceļu un nāvi. Nometnes zēni, kas zog dēļus, atainoti kā krusta nesējs Jēzus Kristus. Citur slims bērns ar brūcēm pārklātu ķermeni, nespēdams nogulēt gultā, tiek piekarināts pie griestiem. Tātad − krustā sists. Še un vēl citur autore it kā jautā − kā grēkus mēs īsti izpērkam ar šādām ciešanām?

Tikai vienā vienīgā memuāru vietā − pašās beigās − atklāts autores vājuma brīdis. Ir 1954. gada rudens. Dālia Grinkevičiute apmetusies Sibirijas pilsētā Omskā, kur viņai atļauts sākt medicīnas studijas. Atļauju atgriezties Lietuvā viņai nedod. Pēc teicamas iestājeksāmenu izturēšanas, viņa atļaujas sev uzdāvināt vienu vakaru operā, kuru nav apmeklējusi veselus trīspadsmit gadus. Skatoties tradicionālo Vecgada vakara operu La Traviata, viņa pirmo reizi atzīstas, ka raud. Mūzikas skaņas aiznes viņu atpakaļ pie ciešanām un sāpēm, ko viņa sev nekad nebija atļāvusi, bet kuru uzliesmojumu nespēj valdīt šajā pivotālajā beigu un jauna sākuma vakarā. Pēc pāris nedēļām sāksies studijas. Priekšā ir jauns dzīves posms, bet vispirms jāiegremdējas pagātnē, tā vēlreiz jāpārdzīvo. Šī arī ir vienīgā vieta memuāru tekstā, kur autore ir viena pati. Tas arī droši vien ir iemesls, kādēļ viņa atļauj sev izteikt sāpes asarās. Īstenībā viņa nav viena − cietušie turpina dzīvot viņā, tāpat kā viņas vārdi turpina dzīvot lietuviešu tautas atmiņā.

No angļu valodas tulkojusi Zane Elksnīte