ČETRI KVARTETI

V

Vārdi plūst, mūzika plūst

Tikai laikā; bet kas tikai dzīvo

Var tikai mirt.  Vārdi, aiz runas, iesniedzas

Klusumā. Tikai ar veidolu, rakstu,

Vārdi un mūzika var iegūt

Mieru, kā Ķīnas vāze joprojām

Mūžīgā plūsmā savā mierā.

Nevis vijoles miers, kamēr tonis skan,

Nevis tikai tas, bet kopīgā esme,

Jeb saki ka beigas ievada sākumu

Un ka beigas un sākums tur bija vienmēr

Pirms sākuma un pēc beigām.

Un viss ir vienmēr tagad. Vārdi tiek pārslogoti,

Plaisā un dažreiz lūzt, zem nastas.

Sasprindzinātībā, klūp, slīd, iet bojā,

Satrūd no aplamībām, nepaliks vietā.

Nepaliks mierā. Ķērcošas balsis

Mēdot, lamājoties, jeb tikai pļāpājot,

Tiem vienmēr uzbrūk. Vārdam tuksnesī

Visbiežāk uzbrūk kārdinājuma balsis,

Bēŗu dejas raudošā ēna,

Izmisušā rēga skates vaimanas.

Raksta sīkdaļā ir kustība,

Kā desmit kāpņu attēlā.

Pate iekāre ir kustība

Pate par sevi neiekārojama;

Pate mīlestība ir nekustīga,

Tikai iegansts un gals kustībai.

Bezlaicīga, un bez iekāres

Izņemot laika ietvaros

Sagūstīta nepilnību veidolā

Starp neesmi un esmi.

Pēkšņi saules staru kūlī

Pat kamēr vēl putekļi ņirb

Atskan lapās slīgstošo

Bērnu slēptie smiekli

Steidzīgi tagad, šeit, tagad, vienmēr –

Smieklīgs nelietderīgi skumji pavadītais laiks

No paša sākuma līdz pašām beigām.

III

Ir trīs stāvokli kas bieži liekas līdzīgi

Taču ir pilnīgi atšķirīgi, zeļ tai pašā dzīvžogā:

Pieķeršanās sev un lietām un ļaudīm, atraisīšanās

No sevis un lietām un ļaudīm: un abu, vidū augošā vienaldzība

Kas ir līdzīga tiem citiem kā nāve līdzīga dzīvībai,

Būdama starp divām dzīvēm – neziedot, starp

Vītušo un zaļoksnējo nātri. Šāda ir atmiņas lietderība:

Lai kļūtu brīvs – ne jau mazāk mīlestības bet mīlestības

Izvēršanu aiz iekāres, un tā atbrīvošana

No nākotnes tāpat kā pagātnes.  Tā mīlestība kādai zemei

Iesākas kā pieķeršanās mūsu pašu darbības lokam

Līdz nonāk pie atziņas ka šī darbība maz nozīmīga

Ja arī nekad vienaldzīga.  Vēsture var būt verdzība.

Vēsture var būt brīvība. Lūk, nu viņas pazūd,

Sejas un vietas, līdz ar pašu, kas viņas mīlēja, cik nu spēja,

Lai kļūtu atjaunots, atdzimis, citā rakstā.

Grēks ir Ērts, bet

Viss būs labi, un

Lietas visi veidi būs labi.

Ja es, atkal, domāju par šo vietu,

Un ļaudīm, ne visai tikušiem,

Ne tiešiem radiem jeb tuviniekiem,

Bet no kuŗiem daži ar īpatnējām dotībām,

Visi kopēju dotību nesēji,

Vienoti cīniņā, kas viņus šķīra:

Ja es domāju par ķēniņu kad iestājas nakts,

Par trim, un vairāk, vīriem karātavās

Un dažiem kuŗi nomira aizmirsti

Citās vietās, šeit un svešās zemēs,

Un par kādu kuŗš nomira akls un mierīgs,

Kādēļ lai mēs pieminam

Šos mirušos vairāk kā mirējus?

Nav ko zvanīt zvanu ačgārniski

Un skandināt burvestības

Aicinot Rozes varavīksnību.

Mēs nevaram atdzīvināt vecos pretiniekus

Mēs nevaram atjaunot vecos nodomus

Jeb sekot seno bungu rakstam.

Tie vīri, un to pretinieki

Un tie kuŗiem tie bij pretinieki

Pieņem klusuma likumību

Un ir ietverti vienā kopībā.

Vai visu ko mēs iemantojam no laimīgiem

Mēs esam atņēmuši sakautiem

Kas viņiem bij jāatstāj mums – līdzību:

Līdzību darītu pilnīgu nāvē.

Un viss būs labi un

Lietu visi veidi būs labi

Nolūka šķīstīšanā

Mūsu ilgu zemē.

Atdzejojis Jānis Krēsliņš

Cilvēki mūsdienās mirst jau pirms nāves

Sēdēdami virs tukšu kārbu pilnām ceļasomām

Viņi vēro mūžīgā viļņa deju

Kamēr gaida pārcēlēju

No viņu atmiņas pagaist pagātne

Dziesma nonīkst uz lūpām

Dziesma no sena kazu ganāmpulka

Jauna mīlaskoka apdvesmota

Kaza ar Heras acīm rādīsies atkal kalnos

Un melnais vīns no Korintas apkaimes

Iekvēlinās vēlreiz dzejnieku mīlestībai

Visi kad miruši būsim laivā no svina.

Atdzejojusi Aina Kraujiete

Visiem dzejoļu miljoniem pasaulē

tikai nedaudzus esmu pielicis klāt.

Tie varbūt nav neko gudrāki par

circeņa dziesmu. Zinu. Piedodiet man.

Es tuvojos galam.

Tie nebija pirmie soļi mēness

putekļos.

Ja tie tomēr mirdzēja,

tad ne no savas gaismas.

Šī valoda, ko es mīlēju.

Un tas, kas liek iedrebēties

mēmām lūpām,

skūpstīties lika jauniem mīlētājiem

pa sārti zeltotiem laukiem ejot,

saulei rietot

lēnāk nekā tas dienvidos.

Ar mums dzeja ir kopš sakta gala,

tāpat kā mīlestība,

kā bads un kā mēris, kā kaŗš.

Dzejoļi reizēm bijuši apkaunojoši

muļķīgi.

Bet es ticu, ka skaistus vārdus meklēt

ir labāk nekā

nāvēt un slepkavot.

Atdzejojusi Aina Kraujiete

Žīdu izcelsmes čechu rakstnieks Jaroslavs Seiferts (Jaroslaw Seifert, 1901–1986)
kļūst Nobela prēmijas laureāts 1984. gadā.

Pie dzelzs žoga margām divi apkampjas

viņa smejas un kaut ko vaicā

un viņas jautājums ceļas, atveŗas augstu gaisā

Šai stundā debesīs pat ne rievas

trīs lapas atris kokam

kāds svilpo uz stūŗa

un mājai, kas pāri ceļam, logā iedegas uguns

Cik savādi apzināties sevi dzīvu!

Staigāt ļaužu vidū

ar neslēpto noslēpumu, ka dzīvoju.

Atdzejojusi Aina Kraujiete

Meksikāņu dzejnieks Oktavio Pass (Octavio Paz, 1914-1998) – 1990. gada Nobela
prēmijas laureāts.

SLAVAS DZIESMA

MANAI MĀSAI

Mana māsa nedzejo

un neliekas, ka viņa pēkšņi sāktu dzejot.

Viņa ir atsitusies savā mātē, kas nedzejoja,

un arī savā tēvā, kas tāpat nedzejoja.

Es jutos droša manas māsas mājā:

manas māsas vīrs drīzāk nomirtu nekā dzejotu.

Un, kaut viss šis sāk izklausīties atkārtojamies

kā Brāļu Grimmu pasakas žurku ķērāja melodija,

ir patiesība, ka neviens no maniem radiem nedzejo.

Mana māsa neglabā sava galda atvilktnē dzejoļus,

un arī tās rokassomā nav pēdējie, ko tā uzrakstījusi.

Kad mana māsa uzaicina mani uz palaunadzi,

es zinu, ka viņa nevēlas lasīt man savus dzejoļus.

Viņa vāra garšīgas viras, cēlu domu nerosināta.

Viņas kafija neapšļaksta rakstu darbus.

Ir daudzas ģimenes, kurās neviens nedzejo,

bet, ja tas sāk notikt, tad tam nav nedz gala, nedz malas.

Dažreiz dzeja virpuļo cauri daudzām paaudzēm,

radot liktenīgus atvarus, kuros var noslīkt ģimeņu saticība.

Manai māsai tīri labi padodas mutvārdu proza,

bet viss viņas rakstītais veikums ir atvaļinājumu pastkartes,

uz kurām katru gadu uzrakstīts tikai tas pats solījums:

kad viņa atgriezīsies, viņai būs

tik daudz,

daudz,

tik ļoti daudz ko stāstīt.

Atdzejojis Jānis Krēsliņš

Sveša planēta, sveši cilvēki,

padodas laikam, bez kā to pazītu.

Savu protesta garu rāda dažādos veidos.

Viņi uzrada bildes, piemēram, šādu:

Pirmā skatienā, nekas sevišķs.

Redzams ūdens.

Redzama krastmala.

Var redzēt laivu cīnāmies pret straumi.

Un tiltu pār ūdeni, cilvēkus uz tilta.

Cilvēki steigā pieliek soli,

jo melns mākonis

atnesis brāzmainu lietus gāzi.

Svarīgi ir tas, ka tālāk nekas nenotiek.

Mākonis nemaina toni un paskatu.

Lietus ne pieņemas, ne pārstāj.

Laiva bez kustības peld,

un cilvēki atrodas uz tilta turpat

kur brīdi iepriekš.

Nevar atturēties, to visu nepieminot.

Tā nebūt nav kāda nevainīga bildīte.

Te apstājies laiks –

tā likumi neievēroti.

It kā nonievāts un atgrūzts

tas nekādi neietekmē notikumus.

Pateicoties buntavniekam

Hirošigem Utagavam

(kādai būtnei, kas izrādās

sen kopš neeksistē)

laiks aizķēries, vienkārši pakritis.

Varbūt tas tikai joks bez nozīmes,

dabas kaprīze, slēpjot pāris galaksijas,

bet mums varbūt derētu pievienot vēl šo:

ir pieņemts skatīt

šo mazo bildīti kā kaut ko vērtīgu.

Apbrīnot to un jūsmot bez gala.

Dažiem tomēr ar to nepietiek.

Viņi pat sadzird lietu šalkojam.

Sajūt vēsas lāses uz kakla, uz pleciem.

Viņi skatās uz šo tiltu ar cilvēkiem

it kā redzētu tur paši sevi

mūžīgi ejamā nebeidzamā ceļā.

Nekautrīgi viņi tic,

ka tas patiesi tā ir.

Atdzejojusi Aina Kraujiete

Jau tas, ka viņš lūkojās manī,

vēl vairāk apliecināja manu skaistumu,

ko mēdzu pieņemt kā pašsaprotamu.

Laimīga, ar zvaigzni mutē.

Sevi pārradīju, sev pielaikojot

atspulgu, kāds viņa acīs.

Bagāta, dietin deju

steidzīgiem spārniem.

Galds ir galds, vīns ir vīns vīna glāzē,

kas ir vīna glāze uz galda.

Jūtos pacilāta, neticami pacelta,

pārcelta projām,

līdz kamēr sāk sāpēt.

Runāju ar viņu, kas vien ienāk prātā:

par skudrām, par nāvi mīlestības dēļ

un apgalvoju, ka baltvīna dzirkstīs

zem zvaigžņu plejādes

roze dzied.

Smiedama, piesardzīgi pieliecu galvu,

it kā lai par ko jaunu pārliecinātos.

Dietin deju pati savā ādā,

apkampienā pārradot sevi.

No ribas Ieva, iz putām Venera,

no Jupitera galvas Minerva –

īstākas škietas.

Bet kad viņš paskatās uz mani,

savu attēlu meklēju uz sienas.

Es redzu tikai naglu, no kuŗas

noņemta ģīmetne.

Atdzejojusi Aina Kraujiete

VĒSTULE NO

Mūsu priekšteči neredzami

iet ar mums kopā

pa šīm sānielām

mašīntrokšņi

bērni ieplestām acīm

jaunu meiteņu augumi

tās šķērso

Bez svara neskaidri

mēs dodamies tām cauri

līdz mājdurvīm kuŗu vairs nav

virs tiltiem kas tukši

kamēr ar sauli uz mūsu sejām

arī mēs

ietiecamies caurspīdībā

Atdzejojusi Aina Kraujiete

Kam pil tavs zobens asinīm,

Edvard, Edvard?

Kam pil tavs zobens asinīm,

Un kam tik skumjš tu rādies?

Ai! vanagu labo es nokāvis esmu,

Māte, Māte.

Savu vanagu labo es nokāvis esmu.

Un man nebija cita kā viņa.

Tava vanaga asinis nebij tik sārtas

Edvard, Edvard?

Tava vanaga asinis nebij tik sārtas

Mans dēls es saku tev skaidri.

Ai! kurnēju saiņo es nokāvis esmu,

Māte, Māte.

Savu kumeļu salno es nokāvis esmu,

Kas allaž tik stalts un brīvs bij’.

Tavs kumeļš bij’ vecs un tev ir vēl citi.

Edvard, Edvard?

Tavs kumeļš bij’ vecs un tev ir vēl citi.

Citas bēdas tevi nu moka.

Ai! tēvu mīļo es nokāvis esmu,

Māte, Māte.

Savu tēvu mīļo es nokāvis esmu,

Ak vai, un šausmas man!

Kā izpirksi tu savu grēku smago,

Edvard, Edvard?

Kā izpirksi tu savu grēku smago,

Mans dēls nu stāsti man.

Es kāpšu laivā, kas krastā stāv,

Māte, Māte.

Es kāpšu laivā, kas krastā stāv,

Un došos pāri jūŗai.

Kas notiks nu namiem un torņiem taviem

Edvard, Edvard?

Kas notiks nu namiem un torņiem taviem

Kas bij’ tik skaisti skatam.

Tie stāvēs kamēr zemē bruks,

Māte, Māte.

Tie stāvēs kamēr zemē bruks,

Jo nekad vairs šeit nebūšu.

Ko atstāsi bērniem un līgavai savai,

Edvard, Edvard?

Ko atstāsi bērniem un līgavai savai,

Kad tu pār jūŗu ceļo?

Pasaules telpu un ubaga mūžu

Māte, Māte,

Pasaules telpu un ubaga mūžu

Jo nekad vairs tos neredzēšu.

Ko atstāsi mātei mīļai savai?

Edvard, Edvard?

Ko atstāsi mātei mīļai savai?

Mans dēls nu stāsti man.

Elles lāstu tev no manis nest,

Māte, Māte.

Elles lāstu tev no manis nest,

Par padomu, ko man devi.

Atdzejojis Juris Rozītis.