Jaunā Gaita nr. 217, jūnijs 1999
V. Frickauss
ES VIŅU PAZĪSTU
Ar šādu nosaukumu Rīgā 1939. gada novembrī iznāca pirmā latviešu biografiskā vārdnīca. Par tās tapšanas gaitu grāmatas redaktors Žanis Unāms Laiku atspulgā[1] pastāsta, ka 1939. gada decembrī viņš esot no valsts prezidenta sekretāra saņēmis uzaicinājumu, tam iesniegt šādas projektētas vārdnīcas sastādīšanas plānu: prezidentam Kārlim Ulmanim esot radusies ideja, ka arī latviešiem būtu nepieciešams Who is Who tipa izdevums. Unāms esot arī padzirdējis, ka līdzīgus uzaicinājumus esot saņēmuši arī Jānis Sudrabkalns, Jānis Grīns, Pēteris Ērmanis un daži citi par viņu labāk pazīstami literātūras darbinieki.
Pa Ziemassvētku brīvdienām Unāms esot izstrādājis vārdnīcas sastādīšanas plānu un to nosūtījis uz pili. Pēc pāris nedēļām viņš esot ticis uzaicināts pats tur ierasties. Sekretārs viņam tad paziņojis, ka prezidents esot izvēlējies viņu par jaunās vārdnīcas redaktoru. Nu, vienu galvu jūs tomēr esat atraduši!, Ulmanis it kā esot izsaucies...
Vārdnīcas sagatavošanas darbs tad arī tūlīt esot sācies. Tās sastādīšanā − vai nu tieši, vai arī caur savu vecāko sevišķu uzdevumu ierēdni Alfrēdu Briedi − dzīvu līdzdalību esot ņēmis arī prezidents: daudzos, pat vissīkākos gadījumos viņš esot devis savus norādījumus. Tamdēļ 1975. gada trimdā izdotajā vārdnīcas 2. (gan bez jaunām biografijām) papildinātajā izdevumā[2] Unāms prezidentu Ulmani ir nosaucis par šī darba ideoloģisko autoru.
Pēc deviņu mēnešu intensīva darba vārdnīca ir bijusi sastādīta un iespiesta. Tās 6 500 eksemplāri esot izpirkti jau piecu mēnešu laikā, kamdēļ Unāms ar saviem līdzstrādniekiem tūlīt sācis sagatavot grāmatas 2., nedaudz plašāk plānoto izdevumu, kur biografiju skaits no 6336 būtu bijis palielināts uz 8000. Jaunā izdevuma iznākšana bijusi paredzēta uz 1940. gada novembri.
Šim plānam svītru tomēr pārvilkusi jūnijā notiekošā padomju invāzija un tai sekojošā Latvijas valsts likvidēšana. Lai līdz tam laikam pieliktais darbs neietu zudumā, vārdnīcas archīvu ar jau pa daļai 2. izdevumam sagatavotiem materiāliem, Unāms uzglabāšanai esot nodevis Latvijas Valsts bibliotēkai. Un gadu vēlāk, vācu okupācijas laikā, kad Unāms pats kļuva par šīs iestādes direktoru, viņš esot nozīmējis kādu tās attiecīgi kvalificētu darbinieku vārdnīcas materiālu pastāvīgai labošanai un papildināšanai.[3] Liekas, uzteicama rīcība!
Jādomā, ka Unāma pūles atzinīgi novērtēja arī archīva nākamie pārzinātāji un lietotāji, jaunās varas uzticības vīri − Anatols Imermanis, Alberts Jansons un varbūt vēl kādi citi nule no pagrīdes iznākuši literāti.[4] Šo vīru intereses gan laikam būs bijušas vairāk polītiskas nekā biografiskas dabas: Viņu uzdevums, to var droši pieņemt, bija jaunajai valsts varai naidīgo vai kaitīgo personu vārdu atlasīšana padomju drošības iestāžu vajadzībām. Pēc Unāma paša sniegtajām ziņām,[5] baigajā gadā (1940/41) esot tikušas apcietinātas vai deportētas (pēdējos gadījumos arī to ģimenes) 680 no vārdnīcā ievietotajām personām. Šajā skaitlī neietilpst archīvā atrodamo, bet vārdnīcas 1. izdevumā vēl neuzņemto padomju varas upuru vārdi. Būtu arī jāpiezīmē, ka, bez vārdnīcā uzdotajām ziņām, archīvs saturēja arī vēl citu padomju iestādēm noderīgu informāciju, piem., visu aptaujāto personu adreses un to ģimeņu sastāvus, kaŗavīriem to amatus un dienesta vietas, utt.
Tādēļ te dabīgi paceļas jautājums, vai Unāma rīcība nebūtu nosodāma? Nododot viņam kādreiz uzticētos citu cilvēku personiskos datus Latvijas Valsts bibliotēkai, viņš līdz ar to nodeva tos arī latviešu tautai un valstij naidīgas varas rokās: tie tagad dažam labam latviešu patriotam varēja maksāt − un maksāja − darbu, mantu, brīvību un pat dzīvību... Vai tad Unāmam nekad nebija ienācis prātā, ka pirms jebkur projām aizdošanas viņam archīva datus vispirms vajadzēja izrevidēt, lai daļu no tiem atlasītu noslēpšanai vai iznīcināšanai?
Vai varam par šo lietu Unāmu tomēr pārāk stingri nosodīt? Viņš bija viens no autoritatīvās Latvijas ierēdņiem, un no tiem toreizējais režīms prasīja tikai centību un paklausību, ne patstāvīgu (un kur nu vēl polītiskas dabas!) domāšanu. Tā laika valsts vadības nostāju skaidri un nepārprotami izteica pats vadonis Kārlis Ulmanis savā 1935. gada 9. aprīļa runā valsts un preses darbiniekiem ... vadonis uzklausa visu to, ko viņam teic viņa padomdevēji, un kad viņš visu to uzklausījis, tad viņš izlemj. Un visi lēmumi tad saistoši visiem, arī tiem, kuŗi domā, ka viņu padoms nav ievērots.
Jo sargs un vadonis atbild vispirms un vispirmā kārtā.[6]
Un savā pēdējā (radio) uzrunā tautai 1940. gada 17. jūnija vakarā prezidents Kārlis Ulmanis saviem klausītājiem vēl norādīja: Es palieku savā vietā, jūs palieciet savās![7] Vai tādēļ tad būtu jābrīnās, ka Žanis Unāms, kā apzinīgs valsts ierēdnis, kam bija pat laimējies kļūt par vadoņa tuvu un uzticamu līdzstrādnieku, rīkojās strikti tā norādījumu garā?
Tādēļ galvenā atbildība par visu šo lietu tomēr būtu jānes tā laika Latvijas valsts likteņa noteicējam, prezidentam Kārlim Ulmanim. Jautājums jau šeit nav tikai par archīva materiālu projām aizdošanu. Mums būtu arī še jājautā, vai šāda pasākuma uzsākšana laikā, kad starptautiskie notikumi jau norādīja uz paredzamo pasaules lielvalstu konfliktu un līdz ar to iespējamu Latvijas neatkarības zaudēšanu un svešu varu okupāciju, bija vispār vēlama un attaisnojama? Kā gan prezidents pēc 1938. gada Sudetijas krīzes varēja nākt ar šādu ideju? Un kā viņš varēja vārdnīcas sastādīšanas darbu atļaut vēl tālāk turpināt pēc Čechoslovākijas valsts iznīcināšanas, pēc Otrā pasaules kaŗa sākšanās un pat pēc Latvijas daļējas (bažu) okupācijas?
To visu mēs šeit nevarēsim laikam gan noskaidrot. Tādēļ piegriezīsimies tikai pie vārdnīcas satura aplūkošanas.
Vārdnīcas ideoloģiskais autors droši vien bija arī noteicis, ka izdevumā nav uzņemams neviens no tiem viņa polītiskiem pretiniekiem, kuŗi bija tikuši no Latvijas izraidīti, vai arī paši bija to atstājuši. Tādēļ Fēliksa Cielēna, Gustava Celmiņa, Bruno Kalniņa, Voldemāra Ozola, Anša Rudevica u.c. vārdi vārdnīcā nav atrodami. Vienīgais izņēmums te ir gan pats galvenais Ulmaņa pretinieks, mācītājs Andrievs Niedra, ko viņa rakstnieka slavas pēc būtu gan bijis grūti atstāt neapskatītu. Niedram vārdnīcā ir piešķirtas pat veselas 9 1/2 rindiņas, no kuŗām gan divas ir veltītas ziņai, ka 1919. gadā rakstnieks esot pārgājis neatkarīgās Pagaidu valdības pretinieku pusē un izsludināts ārpus likuma [sic!].
Vārdnīcā nav atrodams arī neviens no latviešu komūnistu vadoņiem, ieskaitot kādreizējo jaunstrāvnieku, bet 1919. gadā Padomju Latvijas valdības galvu, Pēteri Stučku. Te gan ir jāpiezīmē, ka par Latvijas valstij naidīgu cilvēku vārdu izlaišanu redaktoriem nevar neko pārmest. Who is Who tipa izdevumos − pretēji nacionālām biografiskām vārdnīcām − uzņemšanu nosaka nevien potenciālā kandidāta slava, bet arī viņa reputācija labā pilsoniskā sabiedrībā. Tādēļ radikālu kustību vadoņiem un polītiskiem emigrantiem − tāpat kā vieglas mākslas zvaigznēm un populāriem sludinātājiem − tajos parasti nav vietas...
Pie šāda tipa ļaudīm tomēr nevarēs pieskaitīt divus mūsu brīvības cīņu laika lielus angļu draugus, admirāli Kovenu (Cowan) un ģenerāli Gofu (Gough). Viņu vārdi vārdnīcā tomēr neparādās,[8] kamēr viņu tautietim − arī izcilam latviešu draugam − ģenerālim Bertam (Burt) tur ir veltīti atzinīgi − un, jāsaka, pelnīti − uzslavas vārdi. Visi šie trīs angļu kaŗavīri spēlēja nozīmīgas, reizēm pat izšķīrējas, lomas Latvijas valsts izcīnīšanā. Tādēļ nebūtu lieki te aprakstīt arī dažus no admirāļa Kovena un ģenerāla Gofa Latvijas labā veiktajiem darbiem.[9]
1919. gada 16. aprīlī Liepājā izvestais vācu pučs savu galveno mērķi − Kārļa Ulmaņa vadītās Latvijas pagaidu valdības likvidēšanu − nesasniedza, tikai pateicoties admirāļa Kovena un viņam padoto flotes virsnieku [kā vēlākā admirāļa un britu flotes augstākā pavēlnieka, lorda Kaninghama (Cunningham)] gudrai un drošai rīcībai.[10] Vācu dumpiniekiem gan izdevās pārņemt varu visā no lielniekiem atbrīvotajā Latvijas territorijas daļā, bet Ulmaņa valdība joprojām − kaut arī tikai formāli − pastāvēja. Tā bija paglābušies uz nelielā latviešu kuģa Saratova, kas atradās admirāļa Kovena komandēto kaŗakuģu aizsardzībā.
Tāpat admirālim Kovenam − un viņam tad padotajam Sabiedroto eskadras komandierim, franču kontradmirālim Brisonam (Brisson) − pienākas arī pateicība par 15. oktobrī sniegto kuģu artilērijas atbalsta uguni, kas atļāva mūsu 9. Rēzeknes kājnieku pulka vienībām pārvarēt plato Daugavas lejteci.[11] Iepriekšējā dienā latviešu pašu spēkiem izvestais upes forsēšanas mēģinājums bija cietis neveiksmi.
Savukārt, ģen. Gofs 1919. gada jūnijā izjauca vāciešiem paklausīgās Niedras valdības mēģinājumu nostiprināties arī Ziemeļvidzemē, kas tiem būtu izdevies, ja igauņi un mūsu ziemeļnieki būtu bijuši spiesti pieņemt amerikāņu pulkvežleitnanta Grīna (Greene) vadītās Sabiedroto pamiera komisijas priekšlikumus. Gofs turpretim vācu spēku virspavēlniekam ģen. fon der Golcam (von der Goltz) pavēlēja atvilkt visu viņam padoto kaŗaspēku uz dienvidrietumu Vidzemi, aizsūtīt pusi no Vācijā savervētajiem algotņiem atpakaļ uz Vāciju, netraucēt latviešu Ulmanim padotā kaŗaspēka organizēšanos; un citas līdzīgas, latviešiem labvēlīgas lietas.
Kovena un Gofa vārdu neminēšana vārdnīcā vēl vairāk nesaprotama šķiet tādēļ, ka tur šķirkli ir dabūjis latviešiem palaikam nelabvēlīgais angļu pulkvedis Tallents (Tallents). Šis vīrs bija piedalījies jau nupat pieminētajā Grīna komisijā, par ko arī pēcāk bija dabūjis Gofa rājienu. Viņam var arī pateikties par 3. jūlijā Strazdmuižā noslēgto pamiera līgumu, kas gan noteica vācu spēku izvākšanos no Rīgas, bet atļāva tiem palikt Zemgalē un Kurzemē, kur tie vēlāk kļuva par Bermonta armijas kodolu.
Varbūt abi mūsu angļu draugi grāmatā nebija tikuši uzņemti tādēļ, ka viņu vārdi un darbi saistījās ar tādiem 1919. gada notikumiem, kuŗus prezidents Ulmanis nelabprāt vēlējās atcerēties: viņa izolāciju un bezspēcību uz Saratovas, it sevišķi Cēsu kauju laikā. To varētu saprast, kaut arī − ne attaisnot...
Ir patīkami vārdnīcā atrast latviešiem draudzīgā franču pulkveža Di Parkē (Du Parquet) vārdu. Žēl, ka aizmirsts ir ticis brašais kontradmirālis Brisons.
Daudz grūtāk ir saprast to, kā vārdnīcas sastādītāji ir varējuši aizmirst arī vienu otru izcilu latviešu kaŗavīru, piem., trīs no četrpadsmit Lāčplēša Kaŗa ordeņa 2. šķiras latviešu kavalieriem: pulkvežus Paulu Hasmani, Jūliju Jansonu un Teodoru Kalniņu.
Par trīs Latvijas vēsturē nozīmīgu lomu spēlējušiem polītiķiem, prezidenta Ulmaņa kādreizējiem kollēgām Latvijas likumdošanas iestādēs − Arvedu Bergu, Dr. Paulu Kalniņu un Voldemāru Zāmuēli − grāmatā ir ievietotas nevien nepilnīgas (2-3 rindiņu gaŗas), bet arī nepareizas[12] ziņas. Diezin, vai tās še ko vairāk nepastāsta par pašiem vārdnīcas sastādītājiem?...
* * *
Pievēršoties tagad vārdnīcā ievietoto cilvēku vārdu rakstībai, mēs atrodam, ka tā reizēm ir patvarīgi − neievērojot vārdu īpašnieku vēlēšanos − sagrozīta. Pie tā gan pa daļai būs vainojami mūsu centīgie valodnieki, kuŗiem demokratiskas parašas palaikam ir pasvešas...
Latvijas 1939. gada likumi paredzēja (un tie to paredz arī tagad), ka personu vārdi latviešu valodā ir rakstāmi, nevien lietojot valsts valodas burtu zīmes (kā tas arī ir pieņemts visās rietumu demokrātiskās zemēs), bet tos arī nobeidzot ar tiem līdzīgo lietas vārdu galotnēm, sievietēm gan pēdējās mainot uz attiecīgo sieviešu dzimtes vārdu galotnēm (piem., Zvirbulis − Zvirbule). Mūsu valodnieki bija arī noteikuši, ka dubultie līdzskaņi ir pieļaujami tikai burtiem l, m, n un r un to mīkstinājumiem un tikai tad, ja tiem seko kāds patskanis. Svešvārdu personu vārdiem tika prasīta to iespējami tuva fonētiskā rakstība latviešu burtiem. Bet arī tiem bija jānobeidzas ar latviešu lietas vārdu galotnēm (piem., Curzon-Kerzons).
Šādām vadlīnijām, kā varam to lasīt grāmatas ievadā, esot arī mēģinājuši sekot vārdnīcas sastādītāji: Latviešu uzvārdi un vārdi ievietot pieturoties pēc iespējas pie latviskās rakstības principiem, lietojot vīriešu un sieviešu kārtas galotnes, atmetot dubultniekus, u.tml.
Kādas tad nu šīs iespējas redaktoriem bija bijušas? Sāksim varbūt ar dubultniekiem.
Sekojot mūsu valodnieku norādījumiem ikkatrs priekšvārda Otto īpašnieks vārdnīcā ir kļuvis par Oto (jā, kāpēc gan ne par Oti, vai vēl latviskāko Ati?). Šādā veidā tad nu pazīstamais publicists Otto Nonācs, kā arī bijušais Iekšlietu ministrijas vicedirektors, lāčplēsis un kalpakietis, 1941. gadā boļševiku noslepkavotais Otto Cielēns grāmatā abi ir zaudējuši savus liekos T. Te tomēr būtu jāpiezīmē, ka fonētiski Ot(t)o (tāpat kā Atis) ir divu zilbju vārds: Ot-to.
Savos darbu parakstos lietotos, bet baltologu nemīlētos dubultniekus vārdnīcā paturēt nav spējuši arī trīs mūsu ievērojami attēlu mākslinieki Jūlijs Feders, Richards Zariņš un Jānis Tilbergs. Jā, pat Zarriņš... [sic!]
Sava uzvārda dubulto līdzskani ir pazaudējis arī Latvijas skautu organizācijas prezidents (vārdnīcā nepareizi nodēvēts par priekšnieku − tas bija cits amats, un to pildīja cita persona[13], atvaļinātais ģenerālis Kārlis Goppers. Būtu tomēr jāprasa, vai šāda ārzemniekiem nesaprotama uzvārda rakstības mainīšana nekaitēja nevien zem sava vecā vārda starptautiski labi pazīstamā ģenerāļa prestīžam, bet arī visas latviešu skautu organizācijas labajam vārdam?
Šo sev uzspiesto uzvārdu ģenerālis nekad nepieņēma. Tāpat rīkojās arī viņa dēls, mākslinieciski izcilo Zelta Ābeles grāmatu izdevējs, Miķelis Goppers, kas savās izdotajās grāmatās joprojām uzdevās par Gopperu.
Varētu vēl piezīmēt, ka atjaunotā Latvijā ģenerālis Goppers bija tāds kā anachronisms: viņš nebija bijis brīvības cīņu dalībnieks, 1918. un 1919. gadā bija cīnījies par Krievijas monarchijas atjaunošanu un Latvijas valsts laikā vadīja latviešu zemnieku garam svešo skautu organizāciju. Tādēļ par viņa sajūtām un viņa labo slavu vārdnīcas satura noteicējam, tās ideoloģiskam autoram, nevarēja būt daudz bēdu − drīzāk gan otrādi[14].
Citādāk tam vajadzēja būt valodnieka, vēsturnieka un diplomāta, profesora Spekkes gadījumā: līdz 1933. gadam profesors bija bijis viens no Zemnieku Savienības un tās akadēmiskās organizācijas, Fraternitas Rusticana, vadītājiem. Tādēļ ir grūti pieņemt, ka viņa latviskās rakstības principiem neatbilstošais vārds grāmatā tāds bija iekļuvis redaktoru neuzmanības dēļ...
Jāatzīst gan, ka valodnieciski pareizais Speke, kā profesora vārdu ir rakstījuši divi viņa kollēgas −profesori Arveds Švābe un Edgars Dunsdorfs[15], neskan nemaz latviski. Tāda pat nelaime − šoreiz gan pašas vārdnīcas slejās − ir piemeklējusi arī aktrises Annas Amtmanes skaisto segvārdu − Anta Klints, kas redaktoru nepareizi (klints ir sieviešu dzimtes −i celma vārds) latviskots, ir ieguvis nevien nelatvisku, bet arī neglītu skaņu: Klinte.
Ar to nu mēs esam pienākuši pie vārdu latvisko galotņu aplūkošanas: tās redaktori ir mēģinājuši piedot arī dažiem vīriešu kārtas personu vārdiem.
Tā, latviski skanošo galotni -is, ko vārdnīcā nebija saņēmis Oto, tur ir dabūjis katrs Pauls (vārdnīcā − Paulis) un katrs Emīls (tur − Emīlis). Bet šoreiz aizmirsts ir ticis Voldemārs, grāmatā visur kā Valdemārs, bet ne Valdemāris...
Vēlākie nupat minēto priekšvārdu lietotāji to jaunajās formās daudzkārt tomēr nav pieņēmuši, īpaši tad, ja šāda vārda īpašnieks ir bijis jau labāk pazīstams cilvēks. Varam te minēt dažus šādus gadījumus (ar vārdnīcas latviskojumiem iekavās): jaunstrāvnieks, vēlāk sociāldemokrātu vadonis un Saeimas prezidija priekšsēdis, Dr. Pauls (Paulis) Kalniņš; bij. Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes priekšsēdis, vēlākais Latvijas ministru prezidents, Voldemārs Zāmuelis (Valdemārs Zāmuelis); komponists Emīls (Emīlis) Dārziņš; iemīļotais dziedonis, profesors Pauls (Paulis) Sakss; u.c.
Daudzi latviešu uzvārdi ir cēlušies no lietas vārdiem, reizēm gan mainot to galotnes (piem., zemgalis − Zemgals; priedīte − Priedītis). Divos, no šī raksta autora ievērotos gadījumos, kur šai procesā vīriešu dzimtes -ja celma galotne -is ir pazaudējusi savu -i, vārdnīcas redaktori zūdošo galotnes burtu ir restaurējuši. Šādā kārtā izcilā latviešu dzejnieka Viļa Plūdoņa vārds grāmatā ir latviskots kā Plūdonis, kamēr pazīstamais kreisais prozaiķis Andrejs Upīts nu ir atgriezies pie savu uzvārda saknes kā Upītis. Abi literātūras meistari šos savu vārdu uzlabojumus tomēr nekad nepieņēma[16] un, liekas, jutās pat apvainoti.
Jā, kāpēc taisni viņi bija tikuši izraudzīti šādai labvēlībai? Vai varbūt sodam?...
Andreja Upīša (abu šo rakstnieku vārdi ir -ja celma izņēmumi, un tādēļ lokāmi kā tādi) gadījumā to varētu vēl saprast: padomju valdīšanas laikā, 1919. gadā, Upīts bija darbojies kā Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītājs, par ko 1920. gadā, pēc atgriešanās no Padomju Krievijas atpakaļ Latvijā, bija dabūjis nosēdēt 4 mēnešus cietumā. Bet Kārļa Ulmaņa atjaunotās Latvijas dižais apdziedātājs − Lai līgo lepnā dziesma! un Tev mūžam dzīvot, Latvija! autors, Tēvzemes Balvas laureāts, Vilis Plūdons − par ko bija viņš izpelnījies šādu apiešanos?
To tiešām ir grūti saprast, jo pārējie līdzīga tipa uzvārdu īpašnieki vārdnīcā nav tikuši skarti, piem., augstākais tiesnesis valstī Aleksandrs Gubens; neviens Pavasars (vārdnīcā tādu ir 4); Zemgals (vārdnīcā 2); Rubens (tādu ir 4, 1 Rubēns un 5 x Rubenis). Ja jau Rubeņiem tika dota galotņu izvēles brīvība, tad kāpēc tā tika liegta Plūdonim un Andrejam Upītim?
Uzvārds vārdnīcā aizmuguriski labots ir ticis arī bijušajam Latvijas finanču ministram Ringoldam Kalningam, kuŗš tagad nu ir varējis atgriezties pie sava tēva, 10 gadu (1875-85) Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka, Richarda Kalniņa latviskā uzvārda. Par šo lietu Kalnings pats gan varbūt nekad neuzzināja, jo Latviju jau trīsdesmito gadu sākumā atstājis, viņš mira 1940. gada 24. augustā Dienvidslāvijas galvas pilsētā Belgradē.
Otram vāciskās galotnes -ings nesējam, bijušajam Tautas Padomes, Satversmes Sapulces un Saeimas deputātam, ministru prezidentam, zemkopības un (līdzīgi Kalningam) finanču ministram, Arturam Alberingam uzvārds grāmatā tomēr nav ticis labots... Tas nevarēja notikt bez vārdnīcas ideoloģiskā autora zināšanas, jo Unāms pats uz savu galvu Alberinga šķirklī nevarētu ierakstīt, ka 1904-1905 kopā ar K. Ulmani [Alberings esot bijis] rosīgs Valm. Lauks. līdzstrādnieks.
Šāda redaktoru nekonsekventa rīcība, sevišķi kā tā parādās Goppera-Spekkes un Kalninga-Alberinga gadījumos, norāda, ka prezidents Ulmanis vārdnīcu ir izlietojis arī savas varas parādīšanas un izteikšanas nolūkiem. Tas arī atbilstu viņa raksturam, jo Kārlis Ulmanis, kā to var spriest pēc viņa laika biedru novērojumiem, ir gribējis, lai citi viņu paklausītu un viņam pakļautos. Tiem, kas to nav darījuši, viņš pie iespējas ir atriebies.[17] Lielāko nepatiku viņā tomēr ir radījuši viņa sāncenši − aktuālie, iespējamie un iedomātie − šiem cilvēkiem par to viņš nekad nav piedevis... Viņi visi, neskatoties uz to polītiskiem uzskatiem, kļuva Ulmaņa mūžīgie ienaidnieki: Andrievs Niedra, Jānis Čakste, Voldemārs Zāmuelis, Dr. Pauls Kalniņš, Miķelis Valters, Hugo Celmiņš, u.c. Valteru un Celmiņu, abus iespējamus Zemnieku Savienības vadoņus, Ulmanis, pēc kļūšanas par Latvijas diktatoru, pat izsūtīja vai turēja trimdā...
Liekas, ka vadonī kaut kādu nepatiku būs izraisījis arī pazīstamais jurists un sabiedrisks darbinieks Heinrichs Rūsis, kas vārdnīcā ir kļuvis par Indriķi Heinrichu Rūsi. Nav dzirdēts, ka Rūsis pats būtu lietojis viņam piedoto priekšvārdu. Un ja jau visus Heinrichus vajadzēja latviskot, kāpēc tad par Indriķi grāmatā pārkristīts nav ticis arī vadoņa laikraksta Brīvās Zeme atbildīgais redaktors Heinrichs Zariņš?
1880. gada 12. augustā Kursīšu pagastā dzimušais Heinrichs Rūsis ir beidzis Kuldīgas skolotāju semināru un Tērbatas Universitāti, pēc kam strādājis par advokātu. No 1909. līdz 1913. gadam viņš ir bijis liberālās avīzes Latvija redaktors. Pēc Krievijas 1917. gada Februāra revolūcijas Rūsis ir ticis ievēlēts par Kurzemes guberņas vicekomisāru; par pašu komisāru tur tad bija Kārļa Ulmaņa saskatītais sāncensis Jānis Čakste, vēlākais Tautas Padomes priekšsēdis un Latvijas valsts pirmais prezidents. Ulmanis ap to pašu laiku bija kļuvis par Vidzemes vicegubernatoru; pats gubernators tur bija kādreizējais Krievijas valsts domnieks, sociāldemokrāts Dr. Andrejs Priedkalns.
Latvijas neatkarības laikā Rūsis rosīgi darbojās dažādās organizācijās. Viņš bija Evaņģēliski luteriskās baznīcas viceprezidents, Zvērināto advokātu padomes loceklis, Vidzemes Patronāta biedrības priekšnieks, Rīgas Namsaimnieku biedrības priekšnieks, Rīgas Latviešu biedrības runas vīrs un vēl citos amatos. Viņš darbojās arī Zemnieku Savienībā.
Varbūt Rūsim par sliktu nāca tas, ka viņš tagad draudzējās ar kādu citu Latvijas valsts prezidentu (vēlāk eksprezidentu), savas korporācijas Lettonia konfilistru Albertu Kviesi − atkal Kārļa Ulmaņa nedraugu.
1940. gada vasarā, boļševikiem okupējot Latviju, Rūsi apcietināja jau 9. augustā − tikai četras dienas pēc Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai. Tas ir dīvaini: cilvēkus ar viņam līdzīgu pagātni Baigajā gadā parasti vispār neapcietināja, bet 1941. gada vasarā kopā ar ģimenēm deportēja. Ar ko Rūsis būtu bijis izpelnījies šādu čekas speciālu uzmanību?
Rūsi notiesāja uz astoņiem gadiem spaidu darbos. 1941. gada 25. aprīlī viņš tika izsūtīts uz Kotlasu, pie Vorkutas, kur arī laikam ir noslēdzies šī latviešu patriota mūžs.[18]
Ir grūti izprast, kāpēc vadoņa galma dzejnieks (tā tautā saukts) Edvarts Virza, īstā vārdā Edvards Lieknis, vārdnīcā ir ievietots kā Edvards Virza. Šis izcilais dzejnieks vēl 1938. gadā bija saņēmis Tēvzemes Balvu, bet tad, liekas, ap to pašu laiku kā Plūdons, bija sācis zaudēt vadoņa labvēlību.
Jā, vēl par Plūdoni: par viņa likstu mums varbūt kaut ko būtu varējis pastāstīt nesen Latvijā mirušais vadoņa tā laika uzticības vīrs, Konstantīns Karulis, kuŗš pats kādreiz bija bijis Pludoņa skolnieks Rīgas 1. pilsētas ģimnāzijā. Bet arī Karulis vēlāk, liekas, ap 1939. gada vasaras beigām, bija zaudējis vadoņa uzticību un labvēlību, topot pazemināts no prezidenta ideju izteicēja Brīvās Zemes ievadrakstos un citur par šīs avīzes korespondentu Berlīnē, vēlāk Stokholmā: tā tad, arī izsūtīts trimdā...
Karuļa nelaimes cēlonis laikam būs bijis viņam it kā no vadoņa uzdotais laikraksta 29. augusta ievadraksts, kas tā titulā droši un noteikti apgalvoja: Kaŗa nebūs![19] Notika tomēr citādāk. Pāris dienas vēlāk vācu kaŗaspēks iebruka Polijā, līdz ar to izraisot II Pasaules kaŗu.
Par šo pašu lietu Karulis tika sodīts vēl otrreiz: novembŗa sākumā iznākušajā Es viņu pazīstu Karuļa vārds bija ticis ievietots (noteikti, ne bez prezidenta ziņas) kā Karulis, Konstantins Hugo Alfrēds − ar visiem viņa, jādomā, vecāku piešķirtajiem , bet viņa nelietotajiem priekšvārdiem.
Šāda archaiska daudzvārdība vārdnīcā nebija pieņemta lieta. To var secināt arī no tā, ka pats Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis tajā bija kļuvis par vienkāršu Kārli Ulmani. Bet atjaunotās Latvijas ideoloģijas paudējs, sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš vārdnīcā bija pat pazaudējis sava tēva doto pirmo un varbūt arī vienīgo priekšvārdu − Jēkabs...[20]
Pārrunas par latviešu personu vārdiem nobeidzot, būtu vēl jāatzīmē, ka trīs Latvijas lauksaimniecības vēsturē pazīstami Jaņi[21] − izcilais sabiedriskais darbinieks Janis Bisenieks, profesors Janis Bergs un ilggadējais Jelgavas Lauksaimniecības vidusskolas direktors, Tēvzemes Balvas laureāts, agronoms Janis Mazvērsītis. Vārdnīcā visi trīs ir tikuši pārdēvēti par Jāņiem. Kā Unāmam, tā arī Ulmanim − abiem dzimušiem zemgaliešiem − noteikti vajadzēja pazīt šo viņu pusē iemīļoto priekšvārdu. Varbūt viņi to neuzskatīja par latviešu literārās valodas vārdu − par tādu, kā piem., Hugo...
* * *
Būtu vēl jāapskata ārzemnieku vārdi, kuŗi, Who is Who izdevumiem neparastā kārtā, latviešu vārdnīcā pa reizei ir ievietoti, un pie tam to oriģinālvalodās, bet ar − kur vien iespējams − klāt piekabinātām latviskām galotnēm; kā, piem., Niessels, Henri-Alberts.
Grāmatā, pirmkārt, ir atrodami Latvijas goda konsuli ārzemēs. Varbūt izdevuma sastādītāji, to darīdami, bija domājuši, ka latviešu jūrniekam vai tūristam, nonākot ārzemēs kādās grūtībās, lieti noderētu bagāžā līdzpaņemta latviešu biografiskā vārdnīca...
Vārdnīcā ir ievietoti arī dažu, Latvijas liktenim kādreiz nozīmīgu, rietumu zemju valstsvīru vārdi, kā Loid-Džordžs (vārdnīcā Lloyd-George, Davids), Klemanso (Clemenceau, Georges), maršals Fošs (Fochs, Ferdinands), Vudruvs Vilsons (Wilsons, Thomas Woodrows) u.c. Tā kā vairumam tā laika latviešu lasītājiem šo vīru vārdi bija pazīstami tikai to latviskās rakstības formās, ir grūti saredzēt kaut kādu jēgu tos sniegt vārdnīcā oriģinālrakstībās.
Un ja jau vārdnīcā vajadzēja dot vietu latviešu neatkarības centieniem nelabvēlīgajam ASV prezidentam Vilsonam, vai tad tur tāds nepienācās arī vācu ģenerālim fon der Golcam, kuŗš, lai gan vēlāk Latvijas valstij naidīgs, 1919. gada pavasarī bija arī latviešu spēku virspavēlnieks un bija panācis Kurzemes un daļas Zemgales atbrīvošanu no lielnieku varas?
Dažādās rakstībās vārdnīcā ir atrodami latviskas izcelsmes ārvalstu pilsoņu vārdi. Pazīstamais Amerikas veclatvietis Zībergs tur ir ievietots kā Siebergs, Jēkabs: ir jāšaubās, vai Zībergs no 1924. līdz 1936. gadam Latvijas goda konsuls Bostonā, jebkad būtu lietojis šādu sava vārda hibrīda formu! Turklāt, grāmatā nav norādīts uz viņa vārda latvisko rakstību.
Tautiskāk ir klājies slavenajam latviskās izcelsmes zinātniekam, kādreizējam Rīgas Politechniskā institūta profesoram un Krievijas Zinātņu akadēmijas loceklim Paulam Valdenam. Lai gan profesors jau kopš 1920. gada dzīvoja un strādāja Rostokā, Vācijā, vārdnīcā viņš ir ticis atlatviskots kā Paulis Valdens, bez jebkādas norādes uz viņa vārda citur pasaulē pazīstamo formu Paul Walden. Vai Valdens te būtu ticis sodīts par to, ka viņš 1919. gadā nepieņēma viņam piedāvāto toreiz tikko nodibinātās Latvijas Universitātes (tad sauktas par Latvijas Augstskolu) rektora amatu?[22]
Norādi no sava uzvārda ārzemēs pazīstamās formas − Wanags − turpretim ir dabūjis jau kopš 1905. gada Norvēģijā dzīvojošais latvietis, Latvijas ģenerālkonsuls Oslo, Arturs Vanags. Bet bez tādas atkal ir palicis Latvijas pēdējais sūtnis Briselē, Miķelis Valters, vairāku ar vārdu Walters svešvalodās sarakstītu grāmatu autors. Vai tas būtu tādēļ, ka Valters, būdams prezidenta Ulmaņa vienīgais tu-draugs (un tādēļ viņa saskatīts sāncensis), reizēm atļāvās savam draugam šo to aizrādīt[23], kas prezidentam nemaz negājis pie sirds...
Pilnīgi nesaprotams ir tas, kā vārdnīcā ar šādu sava vārda rakstību Mūn − Moon, Vilhelmine −varēja iekļūt Charkovā un Ņujorkā skolojusies Latvijas darba kameras Higiēnas un mājturības biroja vadītāja Mūna kundze?
Pēc šādas Kārļa Ulmaņa kritizēšanas būtu jāpiemin arī dažas no tām īpašībām, kas padarīja viņu par vienu no lielākajiem latviešu patriotiem un Latvijas valstsvīriem.
Ulmanim latviešu tautas labklājība bija vienmēr pirmajā vietā. Varbūt šāda savu personisko vajadzību novārtā atstāšana neļāva viņam pašam sev attīstīt vairāk izlīdzinātu un harmoniskāku raksturu.
Savu mērķu sasniegšanai Ulmanis strādāja neatlaidīgi un elastīgi. Viņš nekad neuzdeva, bet, ja nepieciešams vai vēlams, mainīja savu taktiku, meklēja jaunus sabiedrotos, taisīja kompromisus un darīja citas, labam polītiķim pazīstamas lietas. Šādu reālpolītiku piekopjot, viņš draugus gan nekad neieguva. Ulmanis tā arī pats sevi izsūtīja trimdā...
Ulmanis bija nepiekukuļojams un nenopērkams. Nauda viņu neiespaidoja. Godi − arī varbūt īsteni ne. Bet vara gan viņu aizrāva, daudz aizrāva. Šī viņa lielā mīlestība uz varu reizēm padarīja viņu pat gauži nesimpātisku.
Pateicoties savām iedzimtajām spējām un savai atdevei darbam, Ulmanim polītiskā dzīvē bieži vien bija labas sekmes. Varbūt viņš tādēļ iedomājās, ka uz tautas un valsts valdīšanu viņam ir kādas speciālas tiesības. Liekas, ka notikās tā, kā lords Ektons (Acton) to tik kodolīgi ir izteicis: Vara samaitā, absolūta vara − absolūti.
Bez Kārļa Ulmaņa darba un cīņas latviešu tauta varbūt arī nebūtu ieguvusi savu pirmo neatkarīgo valsti.
* * *
Vai bija vērts pievērsties šādām vecām, reizēm nepatīkamām lietām? Domāju, ka tas jādara divu iemeslu dēļ, proti, (1) Es viņu pazīstu izdevumā iespiestās nepareizības bieži vien ir tikušas pārņemtas citu autoru vēlāk parādījušos darbos. (2) Par Unāma-Ulmaņa vārdnīcu še izteiktā kritika varētu tikt uzskatīta arī kā brīdinājums tam, ka šādu darbu radīšana būtu jāuztic lietpratējiem, ne polītiķiem. Tad padarītais darbs būs objektīvāks un ar paliekošāku vērtību.
* * *
P.S. Latviešu populārākā sportista un Tēvzemes Balvas laureāta Jāņa Daliņa vārds vārdnīcā parādās kā Jānis Dāliņš − kā arī tautā viņu pazina...
V. Frickauss, ieguvis augstāko izglītību Adelaides Universitātē (psīcholoģijā un vēsturē), turpat trīs gadu desmitus bija bibliotekārs. Dzīvo Panorāmā, Dienvidaustrālijā.
[1] Oldenburgā, Loga apgāds, 1953. 23. lp.
[2] Es viņu pazīstu: latviešu biografiskā vārdnīca. Red. Ž. Unāms, 2. izd. Grand Haven, Mich.: Raven Printing, 1975. 3. lp.
[3] ibid.
[4] Latviešu literatūras darbinieki: Biografiska vārdnīca. Rīga: Zinātne, 1965.
[5] Es viņu pazīstu, op. cit., 3. lp.
[6] Pirmais gads. Rīga: Leta, 1935. 226. lp. Citēts: Šilde, Ā. Latvijas vēsture, 1914-1940. Stokholma: Daugava, 1976. 597. lp.
[7] Jaunākās Ziņas, 18.06.1940. 1. lp. Fotokopija: E. Dunsdorfs. Kārļa Ulmaņa dzīve, 491 . lp. Stokholma: Daugava, 1978.
[8] Who is Who tipa vārdnīcās ārzemnieku biografijas parasti neuzņem.
[9] Andersons, E. Latvijas vēsture, 1914-1920. Stokholma: Daugava, 1967.
[10] Bennnett, Geoffrey. Cowans War. London: Collins, 1964. 91.-98. lp.
[11] ibid, 172.-178. Andersons, E., op. cit., 529. lp.
[12] Arveds Bergs kļuva par Latvijas iekšlietu ministru jau 1919. gada decembrī, ne 1920. gadā kā vārdnīcā teikts (Skat. Šilde, Ā., op. cit., 330-331. lp.) Kalniņam un Zāmuēlim mainīti to priekšvārdi, Zāmuēlim arī tā uzvārds.
[13] Tā laika avīzēm un Latvijas radiofonam prezidents Ulmanis bieži vien bija tikai prezidents, tādēļ, dabīgi, citiem prezidentiem valstī vietas vairs nepalika. Skat. arī Dunsdorfs, op. cit., 409. lp.
[14] Valdību no tās nodoma likvidēt skautu organizāciju atrunāja no internacionālās komitejas uz Latviju 1939. gada vasarā speciāli atsūtītais ģen. Bērts. Bet, kad tajā pašā gadā mūsu ģen. Goppers vēlējās apmeklēt starptautisko skautu konferenci Skotijā, valdība neatvēlēja viņam priekš šī brauciena nepieciešamo ārzemju valūtu. Līdz ar to ģenerāļa iespējamā ievēlēšana skautu starptautiskā komitejā kļuva neiespējama (Skat. Dunsdorfs, ibid.)
[15] Dunsdorfs, E., ibid. Arī: Latvju enciklopēdija. Red. Arveds Švābe, Stokholma: Trīs Zvaigznes, 1953-5. 2338. lp.
[16] Par Plūdoņa vēlēšanos paturēt sava uzvārda līdzšinējo galotni skat. Kurmis, Ansis. Astoņpadsmit gadi Latvijas vecākajā skolā. Rīgas pilsētas 1. ģimnāzija: rakstu krājums, Zviedrija: RPIĢ bij. audz. biedr., 1984? 266. lp. Savukārt, Upīša darbos viņa vārds parādās kā Upīts.
[17] Par Ulmani kā polītiķi un kā cilvēku ļoti labu ieskatu sniedz Zemnieku Savienības deputāta Jāņa Lejiņa dienas grāmata (Mana dzimtene. Zviedrija: Ziemeļblāzma, 1971). Arī labs pārskats par atjaunoto Latviju.
[18] Latvju enciklopēdija, op. cit. Arī Dzirkalis, K. Heinricha Rūša simtgade, 1880-1980. Universitas 1981, 47.
[19] Krūklītis, Kārlis. Augšām ceļas gaismas pils, East Lansing, Ml: Gauja, 1994. 228. lp.
[20] Latvijas kaŗa skola: vēsturisku materiālu sakopojums. Red. V. Hāzners un F. Sproģis, ASV: Latv. Virsn. apv., 1979. 90. lp.
[21] Zants, Valdis. Dr.agr.h.c. Jānis Mazvērsītis. Tēvzemes arāju cilts. Red. V. Hāzners, J. Zušēvics, Lincoln, NE: Vaidava, 1981. 19. lp.
[22] Latvju enciklopēdija, op. cit., 2552. lp.
[23] Valters, M. Mana sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru. Stokholmā: Jaunā Latvija, 1957.
