Anita Liepiņa

AR ACĪM UN AUSĪM

Dokumentālās videofilmas: Latvijai 80 (1940-1995), Eduards Kraucs, Vilis Lapenieks.

 

Archīvi, kas padomju gados slēpa, bet tomēr uzglabāja filmas par Latvijas neatkarības, kaŗa un okupācijas laiku, tagad ir atvērti. Filmu režisore Dzintra Geka no šiem materiāliem ir izveidojusi trīs dokumentālās filmas, kuŗas tika izrādītas 1999. gada 24. martā Toronto.

Ievadot filmu Latvijai 80 (1940-1995) (apm. 40 min.) Dzintra Geka (režija kopā ar Pēteri Krilovu) uzsvēra, ka ir grūti šo gadu notikumus atainot 40 minūtēs, tomēr filma uzvarēja konkursā un tika rādīta Latvijas televīzijā 1998. gada 18. novembrī.

Darbība sākas ar krievu ienākšanu Latvijā. Trāpīgi izvēlētie klipi no chronikām un citām filmām izseko notikumu gaitai šai laika posmā.

Tagad gan bijušajiem trimdiniekiem, gan Latvijas latviešiem sāk rasties kopēji informācijas avoti, kas ar laiku nolīdzinās 50 gados radušās atšķirības.

Scenārija autori ir vēstures zinātņu doktore Ilga Kreituse un rakstnieks Andris Kolbergs. Teksts ir veikls un piebārstīts aforismiem. Mūzika − fragmenti no Pēteŗa Vaska kompozīcijām Lauda un Litene. Jāceŗ, ka filmu rādīs pietiekami bieži, lai tie ieietu tautā. „Iznīkt vai izdzīvot,” tā filmas sākumā raksturota latviešu tautas situācija šai laikā. Vēl daži piemēri: „Mūs nekad neviens nav iekarojis, mūs vienmēr visi ir tikai atbrīvojuši. Kaŗos ir uzvarētāji, bet nav ieguvēju. (Parādes ir) ... lai uzmundrinātu savējos un pabaidītu pārējos. Mēs apzināmies, cik ledus ir plāns, bet, vienalga, mums jāiet. Kaut vai šaujiet, bet mēs atpakaļ neiesim.” Var saprast, uz kādu laika posmu teikums attiecas pat filmu neredzot. Tad vēl vēsturnieka Pētera Krupņikova vārdi: „700 gadus vācieši valdīja pār mums un mēģināja mums kaut kā iedēstīt mīlestību pret viņiem, bet tas viņiem nav izdevies. Staļinam septiņu mēnešu laikā ir izdevies radīt simpātijas pret vāciešiem.” Doma tiek līdzsvarota. Redzama skulptūra − latviešu tautas velte Staļinam. Tad Staļina velte latviešu tautai − 1949. gada deportācijas.

Redzamas vairāk vai mazāk pazīstamas sejas. Daži tiek saukti vārdā − Vilis Lācis, Augusts Kirchenšteins, Bruno Kalniņš, pēdējais gan redzams tikai no mugurpuses. Dažam runātājam vārds nav zināms, toties viņa 1940. gadā teiktais atbalsojas Latvijā vēl šodien. Uzrunājot jauniesauktos šis cilvēks saka: „Dažādo tautību sastāvs mūsu Sarkanā Armijā prasa lai viena kopēja valoda būtu, un tāpēc jūsu pirmais uzdevums ir visīsākā laikā iemācīties krievu valodu.” Dažs tiek saudzēts − filmā netiek saukts vārdā. Komentārs skan: „... čeka izmanto pazīstamu cilvēku bailes un godkāri...” un no klavierēm pret publiku pagriežas Ādolfs Skulte, aicina trimdiniekus braukt atpakaļ.

Filmā parādās temati, par kuŗiem, ne vienā, ne otrā pusē agrāk nav daudz runāts. Latviešu un ebreju attiecības aprakstītas kā „korektas” un ar saprātīgu režisoru un rakstītāju palīdzību tas tā varētu turpināties. Leonīds Siliņš no Zviedrijas runā par 1943. gada augustā dibināto Latvijas Centrālo Padomi. Šī pretestības kustība neatbalstīja ne vāciešus ne krievus. Tajā ir piedalījušās četras brīvās Latvijas partijas. LCP centās reprezentēt legālo Latvijas valsti. Diemžēl tās ietekme gan trimdā gan Latvijā bijusi maza. Tā visvairāk pazīstama akadēmiskās vienības Austrums draugu starpā − Leonīds Siliņš un arī vācu koncentrācijas nometnē bojā gājušais Konstantīns Čakste bija tās biedri. Tad vēl 372 Krievijas latviešu kolonijas − Staļina iznīcināšanas akcijās tur pakāpeniski nošauti mācītāji, skolotāji, tad pārējie vīrieši. Aina liekas līdzīga tai, ko katru dienu raida ziņās par Dienvidslāviju un Kosovo provinci. Staļinam ir māceklis.

Mūsdienu filmas komentātora mierīgais balss tonis atšķiras no Hitlera un Staļina laika karstajiem propagandistiem. Bet arī mierīgā tonī var pateikt polītiski satraucošu vēsti: „Brīvība ir krāšņa, bet trausla puķe. Tā aug tikai tur, kur var laist dziļas saknes neatkarīgā vienprātības zemē.” Ir vecs latviešu sakāmvārds: „Cik galvu, tik domu”. Vēlot Latvijai nostiprināt brīvu un demokrātisku polītisko sistēmu, var tikai cerēt, ka mediji, īpaši filma un televīzija, reiz uzskatīs par savu mērķi iedzīvotājiem parādīt iegūstamo labumu, kas rodas ja līdzsvaro vienprātību un daudzveidību.

Vakara turpinājumā seko divas filmas no sērijas Kino Gadsimts Latvijā. Pirmā no tām ir Eduards Kraucs (26. min.). Filma izseko filmu operatora dzīvei no Latvijas līdz nāvei 80. gadu vecumā Kolorado Springā, ASV. Maizes darbs viņam Latvijā trīsdesmitajos gados bija filmēt „valstiski svarīgas norises”, kas ik nedēļas izrādītas kopā ar filmu kinoteātŗos. Šo chroniku mērķis bijis „vest pie daiļuma, tautiskuma, nacionālisma un spēcīgas, varenas valsts”. Paša vaļasprieks bijis filmēt savu sievu, dabu un ļaudis. Toreiz mazās Latvijas propaganda ir godam turējusies līdz lielajiem kaimiņiem, kā to liecina skati no 1937. gada masu uzveduma Daugavmalā Tev mūžam dzīvot Latvija, kā arī 10 000 jauniešu vingrojuma Uzvaras laukumā. Realitātes terapija ir redzēt un dzirdēt, kā 1934. gadā Daugavpilī Kārlis Ulmanis runā krieviski (tas esot vienīgais uzglabājies skaņu ieraksts), kā viņam kaisa puķes un sauc „lai dzīvo”. Dramatiska ir skata maiņa no pēdējiem Latvijas Dziesmu svētkiem Daugavpilī uz kori, kas dūc Suļiko. Kraucs turpinājis filmēt arī krievu un vācu laikā līdz izbēgšanai uz Vāciju, arī trimdā Vācijas bēgļu nometnēs un ASV.

Otra filma šai sērijā Vilis Lapenieks (26 min), tāpat kā pirmā izseko galvenās personas dzīves gaitām. Lapenieks kļuvis nemirstīgs ar filmu Zvejnieka dēls. Godam veicis Latvijas Sabiedrisko lietu ministrijas uzdevumu − veidot filmu, kas patiktu visiem. Bet ne jau viņš vien to veicis. Scenāriju rakstījis Vilis Lācis, dziesmu melodijas Jūra krāc un vēji pūš − Jānis Mediņš, Balsis − Jānis Norvilis. Publika laužas skatīties Zvejnieka dēlu pirms okupācijas un pēc tam jaunā vara savu Zvejnieka dēla versiju izrāda visā Padomju Savienībā. Turpinājis filmēt arī trimdā, sākot ar bēgšanu no Latvijas līdz filma ASV Latvieši brīvajā pasaulē.

Ar interesi gaidīsim, lai Dzintra Geka ceļa gaismā vēl citas filmas no archīviem, jo vienmēr var gadīties kaut kas jauns un negaidīts. Gaidīsim arī viņas pieteikto filmu Latvijas bērni (Sibirija).