Jaunā Gaita nr. 217, jūnijs 1999
Pēteris Mežulis
BUČAUSKAS EŅĢELIS
Vitauta Sīmaņa illustrācijas
Šis ir vecs stāsts - gan sen dzirdēts,
gan sen pierakstīts un tālāk stāstīts.
Bet šad un tad man viņu atgādina -
dažādi veļi, murgi un sapņi. Bučauskā
pēc tam neesmu bijis, bet eņģelis
mani apciemo. Un nu es nolēmu to
norakstīt...Starp citu - tur minētais Jānis Frīdrichs
Baumanis savlaik Vidzemē ir uzcēlis
kādas padsmit pareizticīgo baznīcas -
katru savādāku--, no kuŗām nesabrucis
patlaban ir vienīgi Valmieras Dievnams.
Laika zobs, tā sakot...
Tai dienā es braucu ar elektrisko vilcienu no Zasulauka uz Rīgu. Vilciens, kā jau tas slapjdraņķa dienās gadās, bija patukšs. Riteņu klaboņa kļuva retāka, es pacēlu acis no grāmatas un redzēju vilcienu Torņakalnā esam. Kādi cilvēki kāpa ārā, kādi atkal iekšā. Man pretim apsēdās dīvaina būtne, kas nedeva mieru lasīšanai. Viņa bija kādus gadus divdesmit piecus jauna, balti adītā cepurītē ar sarkaniem rakstiem, zaļā, gaŗā mētelī un sarkanu šalli ap kaklu. Varēja redzēt, ka slapji vēsais laiks bija šo būtni darījis nelaimīgi nosalušu. Slapjdraņķa sniegs uz cepurītes un uzacīm lēni kusa un tecēja lejup pār degunu. Tā nu degungalā veidojās itin liela un mirdzoša pile. Viņa nelikās to pat jaušam, un pile, vilcienam lēkājot Torņkalna pārmijās, taisījās nopilēt. Jāteic, ka šīs norises mani aizrāva vairāk kā nule lasītā grāmata. Te pēkšņi... Nē, neuzminējāt vis, pile vēl nenokrita... - es ieraudzīju tajā atspīdam Vidzemes pļavu vasarā, lielos augusta gubu mākoņus, kādu Dievnamu un - pāri visam - divas dziļi redzīgas acis. Lūkojos kā apburts šinī skatā, un šī pile man tad likās visdārgākais kristāls, bet tad... Nu ja - pile nopakšķēja uz slapjā mēteļa, pazūdot vispārējā mitrumā.
Īpatnā būtne gan to sajuta, pacēla galvu un it kā žāvādamās noteica: Ak, jā... Tad viņa palūkojās manī un atkal klusēja. Gribēju taujāt par to baznīcu, bet vilciena logos jau dūrās Rīgas torņi, urdot braucējus uz durvju pusi, un arī viņa taisījās kāpt laukā. Stacijas burzmā mēs ātri pazaudējāmies... Jā - kā gan es viņai būtu to vaicājis?
... tad es atcerējos. Tas bija vasarā, kad ceļojām pa Vidzemes pauguriem, visādus vējus meklēdami. Bučauskā! Un eņģelis ar redzīgajām acīm pāri pamestībai.
Viņš bija tikko kā uzmālēts. Meistars kāpa lejā no sastatnēm un gribēja nospļauties - laiks todien rādījās īsti gurdinošs, un dzeŗamā arī nebija. Taču viņš pamanīja pa nepabeigtā Dievnama durvīm ienākam kādu kungu, stiprām brillēm uz deguna.
Sveicināti, Baumaņa kungs! teica meistars. Kungs atņēma sveicienu un domīgi raudzījās eņģelī. Tas bija pirmo latviešu dziedāšanas svētku gads.
Jā - pirmo latviešu dziedāšanas svētku gads. Ne jau Dikļu svētku, bet - vispārējo. Acīs aiz biezajām brillēm riesās asaras, kad viņš atminējās lielo kori paša būvētajā estrādē. Acis sūrstēja. Varbūt asaras? Varbūt atkal šepat tuvumā vārījās piens...
... tas pats piens, kuŗu reiz pilnīgi karstu viņa, vēl bērnam būdamam, bija gadījies ieliet sev acīs...
Acis sūrstēja, un Baumanis atcerējās tagad sevi Dievnamā esam. Viņš raudzījās eņģelī. Eņģelis sāpēja viņam acīs. Ārā valdīja pēcpusdiena, un saule skāra meža galus, tad iespīdēja pa vaļā atstātajām baznīcas durvīm...
... tek saulīte tecēdama - dziedāja lielais koris tur Rīgā...
... acis miglojās asarām, un viņš redzēja kori stāvam še gatavā jau Dievnamā. Melodija bija līdzīga. Priesteri būrās kaut ko aiz ikonostasa. Klasicisma laiks gan jau aizgājis, Rīgā nāca modē jūgends un eklektisms, bet te vēl elpoja senums. Kupolus vajadzēja mūrēt apaļus - gotiskā velve pareizticīgo baznīcās nebija pierasta - architektam tas nozīmēja biezu sienu nepieciešamību, un tā vien likās, ka pats Dievs bija uzgūlies baznīcai pēcpusdienas atpūtā. Baumanim metās grūti ap dūšu - labi, ka kupols nebija neko liels... Citādāk nāktos to vai pavisam apslēpt sienās - kā Svētās Sofijas baznīcā Konstantinopolē.
... kupols - vai tāds nebija pāri visai Latvijai? Viņš tad nu sajutās viens no tā turētājiem - līdzās Alunānam, Baronam, Valdemāram, līdzās tautskolotājiem. Tā turēšana tomēr nerādījās tik vienkārša lieta - ne jau Dievs vien tur zvilnēja - arī šādi tādi mazāki gariņi. Nomira Alunāns, nomira Zvaigznīte, un kupols jau taisījās brukt virsū.
Velns, nodomāja Baumanis, būtu taisījis to gotisko krusta velvi - pietiktu ar četriem gruntīgiem pīlāriem, lai to būšanu uzturētu pie dzīvības, bet tagad...
Turēšana vien jau nebūtu nekas, taču vajadzēja censties mānīt nost arī gariņus no augšas, vajadzēja vēl kādus turētājus meklēt.
Baznīcai bija trīspadsmit torņu - veltījums divpadsmit apustuļiem un Kristum. Tas lielais kupols, kuŗa iekšpusē dzīvoja eņģelis, bija Kristus slavai. Pārējos Baumanis nebija centies jelkādi sadalīt apustuļiem. Trīspadsmit torņu - tāds bija priekš raksts. Celt tieši pareizticīgo baznīcu - arī tāds bija priekšraksts guberņas architektam. Tās krusta velves gan priekšrakstā nebija. Tāpat arī tek saulīte tecēdama...
Jo jums, kam senu laiku pienākas mācītājiem būt, atkal vajaga, ka jūs topat mācīti, kuŗas ir tās pirmās iesākuma mācības to Dieva vārdu; un jūs esat tapuši par tādiem, kam piena vajaga, ne cietas barības.
Tas bija vecajā Bībelē Zaķusalā. Baumanis tad vēl cerēja tikt par mācītāju, bet nebija jau naudas. Tā bija viņa pirmā atgriešanās īstenībā. Tad vēl skolmeistara dzīves sapnis. Un architektūra. Varbūt tā bija nejaušība - satikt Rīgā architektu Bonštetu, kuŗš, padzirdējis, ka jaunais censonis taisoties studēt būvniecības zinības Pēterburgā, iebildis, ka neesot ko niekoties, un vilcis vien naudu no ķešas laukā, lai Baumanis varētu studēt Berlīnē.
Architektūra... Baumanim prāts dzīvē nenesās uz pavieglām lietām - nebija viņš mīļojis dejot, nebija arī dzirdēts, ka viņš būtu dzejas rakstījis. Baumaņa dzeja bija architektūra. Protams, laiks še atkal deva priekšrakstu, un spītēt tam pretim nevarēja vis viegli, tomēr eklektismam bija tā burvība, ka šī priekšraksta faktiski nebija.
Itāļu renesanse. Pie klasicisma Baumanim apstāties netika, jo tas rādījās itin sauss, baroks atkal bija par dullu. Tad viņš atminējās vēl savu nepiepildīto sapni par studijām Itālijā... Florences palaco... Arī viņa raksturs lika meklēt harmoniju un nosvērtību... Tāpat kā dzīvē - 1868. gadā nodibinājis Rīgas Latviešu biedrību līdz ar citiem tautas pīlāriem, viņš tomēr atļāvās zināmus kompromisus ar vietējo vācietību - nu ja - architektūra diktēja savu domāšanu - tā nebija dzejdara lidošana iztēles augstumos - te katrs tornis prasīja savu balstu, katra velve savu pīlāru... Tas bija atkal viens priekšraksts - šoreiz jau zemapziņai - darot kaut ko savādāk, varēja iet bojā visa celtne...
Bet Baumanis vēl raudzījās eņģeļa acīs. Bija tajās tāda mēma dzelme un pievilcība. Viņš vēl nezināja nedz gaidāmo namu krīzi, nedz visas bažas ģimenē, nedz savu grūtu slimību un sāpīgu nāvi.
Eņģelis klusēja. Ko tad varēja darīt - mute tam bija tikai uzzīmēta, bet acu valodas Baumanis nesaprata.
Eņģelis tātad bija uzzīmēts. Viņš bija viss un nekas, jo viņš bija, ir, būs un arī nebūs... Lidinoties pār Vidzemi, eņģelis tika dzirdējis stāstāmo par cilvēku, kuŗš jaucis māju nost tādēļ, ka zinājis mirstamo stundu drīz nākam. Eņģelis zināja savu mirstamo stundu - viņš bija reizē dzīvs un miris - vēl māldermeistars zīmēja viņam matus, kad eņģelis jau sajuta ūdeni tekam aiz krāga. Neba jau tamdēļ, ka simtu trīsdesmit gadi būtu tāds nieka laiks. Eņģelis bija vislaik - tepat pa kreisi roki pasaule vēl tikko kā veidojās iesākumā radīja Dievs to debesi un to zemi. Pa labi roki bija atkal pasaules gals - tā žēlastība mūsu Kunga Jēzus Kristus lai ir jums visiem. Āmen. Vidū bija eņģelis pats savā Bučauskas baznīcā...
Piens. Eņģelis atcerējās šo vārdu, Baumaņa teiktu. Piens. Viņš dzirdēja senu skaņu, dzirdēja, kā tautas baidās teikt šo vārdu, baidās burvestības.
Lakt. Eņģelis zināja ari šim tik līdzīgo latīņu vārdu lac, kas to pašu pienu vien nozīmēja. Tas kādreiz bija īstas barības simbols, tā bija barību barība.
Tev nebūs to āzīti vārīt iekš savas mātes piena. Nebūs jau gan, bet cilvēks taču uz šīs pasaulītes vienīgais dzīvnieks, kam instinkts liek dzīties pēc citu asinīm...
Jo tās miesas dzīvība ir asinī, kādēļ es to arīdzan jums uz to altāri devis esmu, ka jūsu dvēseles ar to salīdzinātas top, jo tās asinis ir, kas par to dvēseli salīdzināšanu dara.
Eņģelim asiņaina upurēšana nekad nebija patikusi, bet viņš nu nekā nevarēja darīt - asinis bija Dieva daļa.
... un ņēme avis un vēršus, un teļus, un kāve tos uz zemi, un tie ļaudis ēde tos ar asinīm...
Laika eņģelis neatcerējās, bet tas nebija šai zemē, te tādas lietas vairs nemanīja, kaut arī asinskāre cilvēkā zudusi nebija - nupat māldermeistars tika stāstījis par tepat pārpagastā mitušajiem brāļiem, kas savas tikko apņemtās sievas bija noslaktējuši. Viens pēcāk tuvējā Biksēres mežā darīja pats sev galu, otrs nu sēdēja cietumā.
... jūs ēdat asini un paceļat savas acis uz saviem sūdu dieviem, un izlejat asini, bij tad jums to zemi iemantot?
Vai tiešām pienam - barību barībai - būs kļūt šai zemē par dievību? Paraudzījās eņģelis nedaudz tālāk un redzēja aedesu virtuozuae, redzēja vēl kādus cilvēkus, kuŗiem altāris bija viņu pašu pārticība, un tā bija arī viņu upuris.
Kupols... Debesis? Kāda lieliska baznīca pāri visai zemei? Bet kādēļ tad viņi turēja to kupolu?
Pēc kāda brīža, kā eņģelis to redzēja, paraugoties nedaudz pa labi, atklāsies, ka tā tiešām ir dīvaina baznīca - trekno cūku zeme. Bija jau tajā ari pa kādam jokainam cilvēkbērnam, kuri teicās kāvus un citu pasauli redzējuši, taču tādu bija maz. Uz altāra šai baznīcā gluži piens vis nestāvēja, tik vien kā skaldāmais bluķītis. Un augstākā gudrība tai zemē bija maģiskais piecpadsmit...
Bija arī no runasvīriem kādi tikuši uz kupola līdzās pašam Dievam, taču kāvi viņiem reti rādījās un arī acis žilbināja. Viņi atpūtās uz kupola, kamēr citi to turēja, tad atkal mainījās vietām. Pavisam neturēt to nekādi nevarēja, jo tad tas varēja saplīst vai arī nospiest zem tā esošos cilvēkus.
Tomēr ārā tikušie ņēma kāvu blāzmas un aizdedzināja to dīvaino baznīcu - tad nāca lielas liesmas un vaimanāšanas - sabruka kupols, nošāva Zalvē skolotāju, sagrāva Vecpiebalgā skolu.
Ugunis apdzisa, kupola arī vairs nebija, tikai vēl skanēja piecpadsmit. Ļaudis lūkojās debesīs, cerībā kupolu ieraudzīt. Tā gan tur vairs nebija...
Eņģelis tai visā lūkojās ieinteresēti. Credo, quia absurdum est, viņš atcerējās tad septiņpadsmito gadsimtu - apgaismības tapšanas laiku - atcerējās Pjēru Beilu; un tā pilsēta, tā laikam bija Roterdama...
... un tad cēlās to cilvēku vidū kāds gudrais un teica: Kā? Vai tad jūs neredzat kupolu virs mūsu galvām. Tas ir viens no piecpadsmit. Un mūsu gudrība tagad būs četrpadsmit! Cilvēki rādījās ar šo ļoti apmierināti, kā tad nu ne, četrpadsmit taču bija mazāk kā piecpadsmit, turklāt rūkšana, ka tas piecpadsmit tāds vecs elks vien esot, cēlās aizvien spēkā, un to vajadzēja apklusināt. Jaunais četrpadsmit rādījās itin kā radīts šim mērķim.
Runāja eņģelis uz šiem ļaudīm liesmainām acīm, bet viņa Dievnams bija tukšs. Turklāt tā bija tik vien tukša mirgošana kā sniegam aukstās naktīs mēnesgaismā.
Sestdienas vakarā, kad liturģija bija tikko kā sākusies, kāds kungs paklusi ienāca Dievnamā un apstājās gandrīz pie pašām druvīm. Eņģelis viņu pazina, kaut ari šis kungs nebija aeīstsae pareizticīgais. Viņš bija no tiem, kuŗu reizumis varēja sastapt še Bučauskā, reizumis Kārzdabas vai Cesvaines baznīcās. Šis kungs nešķiroja Dievnamus pēc ticībām - viņš tajos meklēja harmoniju dvēselei. Bieži gan viņš pēc tās nenāca, nelasīja ari Bībeli bieži, taču par tiem laikiem zināja pulkāk kā dažs labs, kas teicās Bībeli no galvas zinot.
Ienācējs ieklausījās korī, un viņš nezin kamdēļ sadzirdēja pavisam dīvainus vārdus, kuŗi nekādi neiederējās šai liturģijā:
Ak vai, cik gaužām žēlabām
Tu savu postu apraudi!
Vairs nenāksies man dzimtenē
Mest aužot saivu šurp un turp,
Es pēdējoreiz savus bērnus skatu...
Tie nebija baznīcas dziesmas vārdi. Ienācējs cīnījās savās domās, līdz tur citstarp iezaigojās senās Grieķijas tēls. Tas bija viens skaistu tēlu laiks, pilns dziļa traģisma. Bija vien jāpabrīnās par šīm kora dziedātajām rindām - tās bija pilnas vienkāršas cilvēcības - vai tad grieķiem, kuŗi visur meklēja tikai pilnību un tamdēļ arī aukstu kārtību, arī šādas gaudas bija svarīgas...
Aukstā kārtība - no Grieķijas ziedu laikiem tā bija nākusi līdz šo Dievnamu dievkalpojumos, bet tagad tā nesa sevī harmoniju. Ja luterāņu Dievnamā itin daudz kas bija atkarīgs no mācītāja sprediķa un baznīcēnu dziedāšanas prasmes, tad še jau pati dievkalpojuma norise sevī slēpa kādu harmoniju. Dīvainais kungs raudzījās baznīcas kori, raudzījās lielajā kupolā un redzēja tur senās Grieķijas amfiteātra atspīdumu debesīs...
Tad jau eņģelis bija viens no skatītājiem šai teātrī. Neko darīt, ka luga mūžības gadījumā gadījusies, jo tas taču vēstures teātris.
Kasandra. Eņģelim rādījās diezgan sāpīgs šis tēls - arī viņš laiku neizjūta un tā žogiem viegli kāpa pāri. Eņģelis zināja savu galu šai Dievnamā, zināja, ka tas būs arī paša Dievnama gals. Nē - viņš tad tā īsti nemirs - gan Dievs sameklēs viņam citu baznīcu. Vai arī, un to eņģelis ļoti cerēja, iedos kādu vēju valdīt. Kaut kur nākotnes miglā viņš redzēja sevi valdām pār kādu buru plēsēju maigu.
Eņģelis palūkojās uz sirmo dievlūdzēju - arī viņam bija Kasandras liktenis - atraidījis varbūt reiz tautas mīlestību, viņš bija sevi nolēmis vientuļnieka liktenim, īpaši par to šis kungs gan nesēroja, jo bija ap viņu cilvēki, kuŗu sabiedrībā varēja justies labi... Varbūt viņš zināja arī savu nāvi, kamdēļ daļu no dvēseles tika ieaudis savas dzimtenes koku lapotnēs.
Tas tomēr nav gluži Kasandras liktenis - nodomāja eņģelis. Viņš labi zināja, kā Ajaks uz iznīcinātās Trojas drupām izvaroja Kasandru - tā bija tāda dīvaina tieksme. Senajā Romā to varēja manīt daudzo pieminekļu iznīcināšanā, tad nāca ķeceru un grāmatu dedzināšanas. Tāpat sevi apliecināja revolūcijas. Eņģelim arī reiz dūmi bija koduši acīs, kad vietējībā muižas svilināja... Šai brīdī viņam tomēr iegribējās paraudzīties uz labo pusi - nebija gan vērts. Eņģelis tur redzēja, kā brūk baznīcas, kā tiek plēstas grāmatas. Viņš redzēja, kā atkal tiek gāzti pieminekļi. Vai tiešām tā bija atgriešanās - un tad jau tie ugunskuri - tie tika kurti ķeceriem. Dantes elles un šie dzīves loki - traģiska līdzība - ik dzīves loku noejot, tiek pieiets elles lokam...
Kasandra pareģo Agamemnonam savu un arī viņa bojāeju - šo ainu eņģelis skatījās ilgi - te slēpās arī viņa esības šeit sāls - viņa iznīkšana Bučauskā būs arī viņa iznīdētāju bojāeja. Nē - viņš nebaidījās tā ūdens aiz krāga, tās aiziešanas no šī stūrīša. Viņš bija reizē mīkla un atminējums. Šai brīdī dikti gribējās kliegt. Bet acis tikai mēmi staroja tukšajā Dievnamā - liturģija bija nodziedāta, un baznīcēni izklīduši. Gribējās lidot pār šo zemi un sēt labestības sēklu, tikai - tā jau nedīgtu. Tamdēļ viņa acis staroja arvien turpmāk klusi lūdzošu labestību...
Es stāvu baznīcā bez elpošanas. Eņģelis raugās tukšā telpā, un acis viņš ir nedaudz pievēris. Turpat ari ķēdē karājas gaismekļa āķis - tukšs. Gaismas līķi laikam kāds pamanījies novākt, varbūt eņģelis paņēmis.
Gaiss atkal rādījās smacīgs, kā jau tas tādā pērkonu vasarā ir. Taisās uz negaisu, no Ķinde-ru puses ceļas melna tūce. Līs...
Eņģelis paveŗ acis un kļūst tāds kā nemierīgs. Viņš iepūš tukšajā Dievnamā pestīšanas elpu. Sāk līt...
Jumtā ir caurumi, lietus rādās spēkā pieņemamies, un es dzirdu tālu pakšķēšanu tepat uz baznīcas mūŗa grīdas. Elpo pussavitusi zāle, valgmi sagaidījusi. Pakavu dunoņa uz ceļa. Es redzu, kā saimnieks trenc zirgu. Iesmaržojas āboli - vezums pilns ar ābolu kastēm. Kāds ābols izkrīt un saplīst uz asfalta, kāda sēkliņa iebirst valgajā zemē.
Elpo ari eņģelis, valgmei klājot viņa seju. Tad viņa vaigi piepūšas, piepūšas arī visa seja...
Kupols paliek aizvien mitrāks. Tā vien šķiet, ka sākas jauni grēku plūdi tepat Vidzemes vasaras pēcpusdienā. Un pēkšņi eņģeļa vairs nav - nebalo apmetums, jo tas ir slapjš. Ķieģeļu raksta restes pieteic telpas ierobežošanu. Spīd pēcpusdienas saule. Kūp pļavas pret debesīm. Kūp kupols. Pret debesim viņš nevar, tamdēļ migla paliek stāvam turpat, debesis neaizsniegusi...
Autors dzīvo Ikšķilē.
